Algots darbs vai savs rūpals? Ko par to domājam Latvijā, ko - citviet Eiropā

Rakstot komentāru nupat publicētajā "DNB Latvijas barometra" Nr.49 izdevumā, ieskatījos datos un tēmā, kas mudināt mudina uz diskusiju. Tāpēc šoreiz blogā piedāvāju šī komentāra pārpublicējumu un pievienoju dažus papildu attēlus paprātošanai par to, cik naski esam uz savas uzņēmējdarbības uzsākšanu, kāda ir pašnodarbināto un algotu darbinieku attiecība Latvijā, un kā šie rādītāji izskatās salīdzinājumā ar citām valstīm.

***

Jaunākā "DNB Latvijas barometra" pētījuma rezultāti liecina, ka trešdaļa iedzīvotāju ir domājusi par uzņēmējdarbības uzsākšanu, tostarp 9% savu vēlmi ir īstenojuši. Bez salīdzinājuma ar citām valstīm grūti pateikt, vai tas ir daudz vai maz. Detalizētu analīzi valstu griezumā par iedzīvotāju vēlmi uzsākt savu uzņēmējdarbību, pašnodarbinātības priekšrocībām un iemesliem, kas iedzīvotājus attur to uzsākt, var atrast Eiropas Komisijas publikācijā „Flash Eurobarometer 283 - Entrepreneurship in the EU and beyond (2009)”. Šis pētījums parāda, ka 45% respondentu Latvijā, ja būtu jāizvēlas starp pašnodarbinātā un algota darbinieka statusu, izvēlētos būt pašnodarbināti, kas precīzi atbilst ES-27 vidējam rādītājam. Līdzīgs rezultāts ir arī Igaunijā (43%) un Lietuvā (49%).

Tomēr vēlmes ir viena lieta, bet to iemiesošana dzīvē – kas cits. Tāpēc ir vērts ielūkoties arī Eurostat datos, kāda ir pašreizējā situācija Latvijā darba ņēmēju, darba devēju un pašnodarbināto attiecības ziņā salīdzinājumā ar citām valstīm. Vai esam kūtrāki, vai aktīvāki pašu uzņēmējdarbības veidošanā? Un vai aktīvāka līdzdalība uzņēmējdarbībā nodrošina arī sekmīgāku saimniekošanu valsts mērogā?

Darba ņēmēju (algotu darbinieku) īpatsvars Latvijā 2011. gadā bija 88.7%, darba devēju - 3.7%, bet pašnodarbināto personu - 6.6%. Vēl 1.1% ir „neapmaksātas personas”, kas palīdz citam ģimenes loceklim viņa uzņēmumā, zemnieku saimniecībā u.c. Lai gan algotu darbinieku īpatsvars Latvijā ir augstāks nekā vidēji ES-27 valstīs, tomēr tas ir līdzīgs attiecīgajiem rādītājiem mūsu galvenajās ārējās tirdzniecības partnervalstīs - tātad valstīs, ar kurām mums ir visierastāk veidot ekonomiskās saites: Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā un Francijā. Krietni lielāks pašnodarbināto personu un darba devēju īpatsvars ir Dienvideiropas valstīs (augstākais – Grieķijā). Interesanti, ka viszemākais pašnodarbināto un darba devēju īpatsvars ir divās Eiropas valstīs ar visaugstāko kopienākumu uz vienu iedzīvotāju - Luksemburgā un Norvēģijā. Sakritība vai likumsakarība?

Neuzņemšos atbildēt, jo būtu pārsteidzīgi no šiem datiem izdarīt secinājumus par uzņēmējdarbības tradīciju sasaisti ar sekmīgu tautsaimniecības attīstības nodrošināšanu.

Jāņem vērā arī citi aspekti, piemēram, bezdarba līmenis. Svarīgas ir ne vien darba ņēmēju un devēju proporcijas, bet arī nodarbināto iedzīvotāju un darba meklētāju attiecība. Labāk, lai cilvēkam ir darbs, pat ja tas nav ļoti ienesīgs, - diez vai kāds tam nopietni iebildīs, zinot, ka tas nodrošina regulārus ienākumus, attīsta prasmes un palīdz kaut cik uzturēt pašapziņu.

Tāpat no svara ir ražīgums. Ja darbs no rezultāta viedokļa ir mazefektīvs, tad pie augstas iedzīvotāju labklājības netiksim, pat ja nodarbinātu visus darbaspējīgos iedzīvotājus trijās maiņās septiņas dienas nedēļā. Tāpat rezultātus ietekmē ēnu ekonomika, nodokļu sistēma, nodokļu ieņēmumu izlietošanas efektivitāte un daudzi citi aspekti.

1.attēls. Respondentu atbildes uz jautājumu, vai dotu priekšroku pašnodarbinātas personas vai algota darbinieka statusam.

Pārpublicēts no „DNB Latvijas barometra” Nr.49.

2. attēls. Respondentu atbildes uz jautājumu, vai dotu priekšroku pašnodarbinātas personas vai algota darbinieka statusam.

Pārpublicēts no Flash Eurobarometer 283 13.lpp

3. attēls. Nodarbinātie iedzīvotāji pēc nodarbinātības statusa, % no nodarbinātajiem iedzīvotājiem Eiropas valstīs

Avots: Eurostat

*Neapmaksāta persona, kas palīdz citam ģimenes loceklim viņa uzņēmumā, zemnieku saimniecībā u.c.