Latvijā aug dzīves līmenis


Latvijā aug dzīves līmenis
Iedzīvotāji vairāk naudas tērē ilglietošanas preču iegādei, mājokļu remontam, izglītībai un izklaidei

Agnese Bičevska

Agnese Bičevska
Monetārās politikas pārvaldes
Makroekonomikas analīzes daļas
galvenā ekonomiste

Jau vairāk nekā desmit gadus Latvija īsteno pāreju no plānveida uz tirgus ekonomiku. Neapšaubāmi, ka šajā periodā ir notikušas būtiskas pārmaiņas. Kādas tās ir bijušas? Kā pārmaiņas tautsaimniecībā ir ietekmējušas iedzīvotāju dzīves līmeni?

Vispārējo labklājības līmeni galvenokārt nosaka iedzīvotāju ienākumu līmenis, kas savukārt ietekmē izdevumus un uzkrājumus. Iedzīvotāju dzīves līmeni atspoguļo arī sociālie un demogrāfiskie rādītāji, nodarbinātība un materiālās labklājības polarizācija.  

Demogrāfiskie rādītāji

Pēdējos gados Latvijā atkal pieauga dzimstība (no 18.4 tūkst. jaundzimušo 1998. gadā līdz 20.0 tūkst. jaundzimušo 2002. gadā). Tomēr kopumā iedzīvotāju dabiskais pieaugums pēdējā desmitgadē bija negatīvs, jo mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu, turklāt iedzīvotāju skaits saruka arī starpvalstu migrācijas dēļ. Šajā periodā iedzīvotāju skaits ir krities par desmito daļu.

Jau kopš 1995. gada mirstībai ir tendence samazināties. Tas ir saistīts ar zināmu dzīves līmeņa stabilitāti, jo mirstība parasti palielinās ekonomisko un sociālo krīžu posmos, kad iedzīvotāji zaudē darbu, uzkrājumus un samazinās ienākumi. Kopš 1995. gada arī zīdaiņu mirstība ir samazinājusies uz pusi. Pēdējo astoņu gadu laikā uz pusi ir sarucis slepkavību skaits un par 30% krities pašnāvību skaits, kā arī palielinājies mūža ilgums.

Demogrāfija ir tā joma, kas cietusi visvairāk, pārejot uz tirgus ekonomiku, tāpēc īpaši izceļamas pēdējos gados iezīmējušās pozitīvās tendences.

Nodarbinātība un bezdarbs

Regulāri iedzīvotāju ienākumi ir pamats iedzīvotāju labklājības nodrošinājumam un sociālekonomiskajai stabilitātei, ko raksturo dati par nodarbinātību, bezdarbu, kā arī ienākumu pārmaiņu tendences. Pēc tautsaimniecības pārstrukturizācijas un ražošanas krituma izraisītā nodarbinātības sarukuma 90. gadu sākumā nodarbinātības radītājs 90. gadu beigās stabilizējās, līdz ar to radot lielāku drošības sajūtu iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju ienākumi

Augsts iedzīvotāju pirktspējas līmenis, kas galvenokārt veido kopējo pieprasījumu valstī, tirgus ekonomikas apstākļos veicina arī atbilstošu piedāvājumu - saražoto preču un sniegto pakalpojumu apjomu. Iedzīvotāju pirktspējas līmeni nosaka ienākumi un uzkrājumi.

Visbiežāk par ienākumu pārmaiņām spriež pēc vidējās darba algas pieauguma tautsaimniecībā, kā arī atsevišķi aplūkojot algu privātajā un sabiedriskajā sektorā. Tomēr "aplokšņu" algu dēļ šie rādītāji ir nepilnīgi, tāpēc vislabāk kopējos iedzīvotāju ienākumus var novērtēt pēc Nacionālo kontu sistēmas datiem. Tie ietver ne tikai oficiāli reģistrētos ienākumus, bet arī "ēnu" ekonomiku un ienākumus gan naudā, gan natūrā.

Vidējais viena iedzīvotāja ienākumu reālais pieaugums no 1993. līdz 2000. gadam bija 56% (darba alga, atskaitot sociālās iemaksas, kas aprēķināta uz vienu iedzīvotāju mēnesī, neņemot vērā patēriņa cenu pārmaiņu ietekmi). Saņemtā darba alga (ietver arī pašnodarbināto un individuālo uzņēmēju ienākumus) jau kopš 1993. gada veidoja aptuveni pusi no kopējiem ienākumiem, un minētajā periodā tā palielinājās par 62%.

Otra lielākā izmantojamo ienākumu sastāvdaļa ir sociālie pabalsti, kas ietver vecuma pensijas, bezdarbnieku, bērnu, invaliditātes un slimību pabalstus, kā arī atbalstu apgādnieka zaudējuma, grūtniecības un citos gadījumos. To pieaugums (35%) būtiski atpaliek no darba algas palielinājuma. Lai gan vidējā vecuma pensija Latvijā ir augstākā Baltijā, tomēr 2001. gadā tā veidoja tikai 67% no vidējā viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtības.

Kopš 1993. gada strauji augusi īpašuma ienākumu (procentu ienākumi par noguldījumiem, parāda vērtspapīriem un aizdevumiem, dividendes, rente, apdrošināšanas prēmijas u.c.) un izdevumu (procentu maksājumi un apdrošināšanas iemaksas) starpība. 1993. gadā īpašuma ienākumu un izdevumu starpība bija vidēji viens lats mēnesī. 2000. gadā tā bija jau 16 lati mēnesī. Īpašumu ienākumu pieaugumu lielā mērā veido darba algai pielīdzināmi maksājumi, jo daļa iedzīvotāju, kuri vienlaikus ir arī uzņēmumu līdzīpašnieki, atlīdzību par darbu saņem kapitāla ienākumu veidā.

Privātpersonu ienākumi no īpašuma pieauga, tāpēc divas reizes palielinājās viena iedzīvotāja samaksātais ienākuma un īpašuma nodoklis. 1993. gadā viens iedzīvotājs maksāja vidēji četrus ar pusi latus mēnesī, savukārt 2000. gadā - jau deviņus latus.

 

Iedzīvotāju izdevumi

Par labklājības pieaugumu liecina arī privātā patēriņa rādītāji, kas atspoguļo iedzīvotāju izdevumus par precēm un pakalpojumiem Latvijā un ārvalstīs, kā arī pašražoto preču un natūrā saņemto preču un pakalpojumu vērtību.

Kopš 1996. gada privātā patēriņa reālā izaugsme bija vidēji 5-10% gadā, kopumā pat pārsniedzot IKP pieauguma tempu. 2000. gadā salīdzinājumā ar 1993. gadu privātais patēriņš uz vienu iedzīvotāju palielinājās par 59.1%. IKP šajā laikā pieauga par 41.4%. Pēdējos trīs gados Latvijas tautsaimniecība attīstījās īpaši strauji, un 2002. gadā privātā patēriņa apjoms uz vienu iedzīvotāju 2000. gada vidējās cenās bija 110.9 lati mēnesī, bet IKP apjoms - 177.5 lati.  

Pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, mainījās arī patēriņa struktūra. Zemu ienākumu valstīs izdevumi pārtikai veido prāvu daļu no privātā patēriņa. Valstīs ar augstākiem ienākumiem izdevumi uzturam patēriņa struktūrā ir salīdzinoši nelieli. Par kritisko slieksni šim dzīves līmeni raksturojošajam rādītājam uzskata 50% robežu. Latvijā uztura izdevumu īpatsvars kopējā patēriņā samazinājās no 47.0% 1993. gadā līdz 25.5% 2000. gadā. Tātad iedzīvotāju ienākumu līmenis Latvijā kopumā ļauj līdztekus pirmās nepieciešamības precēm arvien vairāk naudas atvēlēt dažādu ilglietošanas preču iegādei, izglītībai, brīvā laika pavadīšanai u.c. Uztura izdevumu apjoms, ieskaitot alkohola un tabakas patēriņu, vienam iedzīvotājam 2000. gada vidējās cenās palielinājās no 26.8 latiem mēnesī 1993. gadā līdz 32.4 latiem mēnesī 2000. gadā, kopumā pieaugot par 20.8%.

Dzīvojamais fonds kvadrātmetros uz vienu iedzīvotāju kopš 1993. gada ir palielinājies par 2 kvadrātmetriem. Pateicoties privatizācijai, ievērojami pieaudzis iedzīvotāju īpašumā esošo dzīvojamo māju un dzīvokļu skaits. Privātā dzīvojamā fonda īpatsvars kopējā dzīvojamā platībā palielinājies no 46% 1993. gada beigās līdz 79% 2001. gadā.

No 1993. līdz 2000. gadam izdevumi par dzīvokļa īri, ūdeni, elektrību un apkuri vienam iedzīvotājam palielinājušies par 82% (iekļauti arī mājokļa remontam atvēlētie līdzekļi). Izdevumi mājas vai dzīvokļa iekārtojumam un to ikdienas uzkopšanas tēriņi kopš 1993. gada pieauguši par 133%. Izdevumu straujais kāpums saistīts ar mēbeļu un sadzīves tehnikas iegādes pieaugumu, ko veicināja ne vien pirktspējas palielināšanās, bet arī līzinga pakalpojumu un kredītu plašāks piedāvājums un procentu likmju kritums.

Iedzīvotāju izdevumi par telekomunikācijām, vieglo automobiļu iegādi, degvielu un sabiedriskā transporta pakalpojumiem palielinājušies vairāk nekā divas reizes.

Publiskā telekomunikāciju tīkla telefona abonentu līniju skaits aizvadītajā desmitgadē ir palielinājies, tomēr pēdējos gados vērojams kritums. Fiksēto telekomunikāciju pakalpojumu samazinājums ir saistīts gan ar augstajiem sarunu tarifiem un abonentmaksu, gan ar strauji augošo mobilo sakaru izmantošanas popularitāti. Kopš 1993. gada, kad Latvijā bija tikai 4 tūkst. mobilo telefonu abonentu, to skaits katru gadu strauji pieauga, 2001. gadā sasniedzot 625 tūkst. abonentu. 2002. gadā jau katrs trešais iedzīvotājs lietoja mobilo telefonu.

Katru gadu palielinās pastāvīgo interneta pieslēgumu skaits. Kopš 1993. gada, kad reti kuram iedzīvotājam bija pieejams internets, tā lietotāju skaits ir būtiski pieaudzis. 2002. gada beigās jau katrs ceturtais ekonomiski aktīvais iedzīvotājs lietoja internetu. Interneta bankas izmantoja apmēram 50% interneta lietotāju.

Strauji pieaudzis arī privātpersonu īpašumā esošo vieglo automobiļu skaits. Kopš 1993. gada beigām privātpersonām piederošo vieglo automobiļu skaits palielinājies vairāk nekā divas reizes - katra piektā Latvijas iedzīvotāja īpašumā ir vieglais automobilis. Turklāt arvien biežāk tiek pirktas pēdējo gadu izlaiduma automašīnas.

Viesnīcu, kafejnīcu un restorānu sniegto pakalpojumu apjoms Latvijas iedzīvotājiem pašu mājās un ārvalstīs no 1993. līdz 2000. gadam palielinājies par piekto daļu. Aptuveni puse no iedzīvotāju izdevumiem par viesnīcām tiek izdota ārvalstīs. Kopš 1996. gada, kad tika sākta ceļotāju anketēšana, Latvijas ceļotāju skaits uz ārzemēm katru gadu palielinājās (no 1 750 ceļotājiem 1996. gadā līdz    2 310 ceļotājiem 2002. gadā).

Par iedzīvotāju labklājības uzlabošanos liecina izdevumu atpūtai kāpums, jo tas galvenokārt saistīts ar brīvo līdzekļu izmantošanu. Izdevumi atpūtai un brīvā laika pavadīšanai vienam iedzīvotājam no 1993. līdz 2000. gadam pieauguši vairāk nekā divas reizes. Visvairāk naudas iedzīvotāji izdod, apmeklējot muzejus, izstādes, kino, teātrus, koncertus un dažādas sporta un mākslas nodarbības. Pieaug tēriņi arī par grāmatām, žurnāliem un laikrakstiem.

No 1993. līdz 2000. gadam viena iedzīvotāja izdevumi izglītībai pieauguši vairāk nekā desmit reizes. Straujo izdevumu kāpumu veidoja tēriņi par augstākās izglītības apguvi un dažādu mācību kursu apmeklēšanu. Augstāks iedzīvotāju izglītības līmenis veicināja konkurētspēju ne vien pašmāju, bet arī ārvalstu darba tirgū, stimulējot darba samaksas pieaugumu.

Iedzīvotāju uzkrājumi

Par iedzīvotāju ienākumu strauju pieaugumu pēdējos gados liecina privātpersonu noguldījumu kāpums bankās. No 1993. līdz 2002. gadam banku un krājaizdevu sabiedrību piesaistīto iedzīvotāju noguldījumu un izsniegto kredītu starpība palielinājās aptuveni sešas reizes. Pēc banku sektora izveides iedzīvotāju noguldījumu un kredītu starpība bija samazinājusies tikai 1995. gadā - banku krīzes rezultātā. 

Noguldījumi bankās ir galvenais brīvo finanšu līdzekļu uzkrāšanas veids. Bez tam iedzīvotāji veic iemaksas arī apdrošināšanas sabiedrībās, ieguldījumus investīciju un pensiju fondos.  

Labklājības polarizācija

Viens no iemesliem, kāpēc ekonomiskās izaugsmes rezultātus neizjūt katrs iedzīvotājs, ir materiālās labklājības polarizācijas pieaugums. Tas nozīmē, ka turpinās iedzīvotāju noslāņošanās pēc ienākumu līmeņa un palielinās atšķirības iedzīvotāju ienākumos. Džini (Gini) indekss, kas atspoguļo materiālās labklājības noslāņošanos, ir pieaudzis no 0.30 1996. gadā līdz 0.34 2001. gadā. Arī pēc mājsaimniecību budžetu pētījumu rezultātiem var secināt, ka tieši turīgākās iedzīvotāju daļas ienākumu pieaugums ir ļāvis nodrošināt privātā patēriņa un mazumtirdzniecības rādītāju uzlabošanos. Mazāk pārtikušās iedzīvotāju daļas dzīves līmeņa pārmaiņas būtiski ietekmē administratīvi lēmumi, piemēram, lēmumi par minimālo algu, sociālo pārvedumu apjomiem, nodokļiem utt.

ANO Attīstības programmas ietvaros izstrādātā tautas attīstības indeksa (TAI) vērtība, kas atspoguļo iedzīvotāju dzīves līmeni, ļāva Latvijai 2001. gadā ierindoties 50. vietā pasaulē. 1998. gadā Latvija atradās tikai 92. vietā. Šāds rādītāja uzlabojums ir ļoti nozīmīgs un pozitīvi raksturo ekonomiskos procesus valstī. TAI būtisko uzlabojumu iespaidojuši vairāki tā aprēķināšanai izmantotie rādītāji - izglītības indekss, mūža ilguma indekss un IKP indekss, kas visnozīmīgāk iespaidojis TAI palielinājumu. Neskatoties uz būtisko IKP kāpumu, IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standartiem 2001. gadā bija tikai 33% no Eiropas Savienības (ES) vidējā lieluma.

Dzīves līmeņa uzlabošanos veicina ne vien ienākumu un patēriņa pieaugums, bet arī likumdošanas aktu pārveide atbilstoši ES prasībām, pilnveidojot gan tiesu sistēmu, gan cilvēktiesību aizsardzību.

Labklājība aug

Dzīves līmeņa būtisks uzlabojums nav iespējams īsā laika periodā. Pateicoties strukturālajām reformām un likumdošanas aktu pilnveidei, pēc straujā makroekonomisko rādītāju krituma no 1990. līdz 1993. gadam turpmākajos gados vērojams ienākumu un patēriņa pastāvīgs pieaugums. Atsevišķu rādītāju pieauguma tempi samazinājās un iedzīvotāju noguldījumi saruka 1995. gada banku krīzes un 1998. gada Krievijas ekonomiskās krīzes laikā.

ėpaši spilgti iedzīvotāju dzīves līmeņa kāpums redzams, vērtējot dažādu ilglietošanas preču - automobiļu, mobilo telefonu un mēbeļu - iegādi, kā arī mājokļu remonta, tūrisma un izglītības pakalpojumu apjoma pieaugumu. Par dzīves līmeņa uzlabošanos liecina arī vispārējo rādītāju kāpums, izņemot negatīvo tendenci - materiālās labklājības polarizācijas palielināšanos.

Palielinoties tautsaimniecības konkurētspējai, ārējai tirdzniecībai un darba tirgus mobilitātei, iedzīvotāju labklājība turpinās augt. Arī iestāšanās ES veicinās tālāku ekonomisko izaugsmi un iedzīvotāju ienākumu pakāpenisku izlīdzināšanos ar citu ES dalībvalstu iedzīvotāju ienākumiem. Vienlaikus valsts amatpersonām būtu jāpievērš papildu uzmanība mazturīgāko iedzīvotāju grupu dzīves līmeņa uzlabošanai, lai samazinātu materiālās labklājības polarizāciju.

Izmantotā informācija

Centrālās Statistikas pārvaldes materiāli.
Centrālās Statistikas pārvaldes nepublicētie materiāli par mājsaimniecību gala patēriņa izdevumiem pēc COICOP klasifikācijas.
Latvijas Interneta asociācijas dati.


Papildu informāciju var iegūt pie Agneses Bičevskas .
G. Zommerovska foto.
Citēt