Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča ievadreferāts

Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča ievadreferāts konferencē "Latvijas tautsaimniecība Eiropas Savienībā: iespējas, izaicinājumi, perspektīvas"

2004. gada 22. septembris
Dāmas un kungi!

Man šodien ir patiess prieks jūs sveikt šajā konferencē - jūsu kuplais pulks apliecina tēmas aktualitāti. Šodien mums ir iespēja dalīties domās par to, kas izdarīts un kas vēl darāms, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā, kā arī iezīmēt, mūsuprāt, svarīgākos vēl priekšā stāvošos darbus un izaicinājumus.

Tieši pirms divām dienām apritēja gads, kopš Latvijas iedzīvotāji pārliecinoši nobalsoja par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, un jau gandrīz piecus mēnešus Latvija ir pilnvērtīga kopējās Eiropas ekonomiskās sistēmas dalībniece. Bieži tiek uzdots jautājums par Latvijas mērķiem pēc pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Mūsuprāt, Latvijas galvenais mērķis ir labklājības sasniegšana.

Katras centrālās bankas pienākumos ietilpst vispārējās ekonomiskās attīstības tendenču izpēte un analīze un diskusijas uzturēšana par šīm tēmām. Arī tāpēc esam šodien nākuši kopā, lai apmainītos viedokļiem, kuri, iespējams, dos jaunas atziņas un stiprinās sapratni, kas jādara, lai Latvijā turpinātos ilgtermiņa attīstība, veicinot labklājības pieaugumu, un lai šādu virzību neapdraudētu nekādi satricinājumi.

Ar prieku var konstatēt, ka nav piepildījušies pesimistiskie apgalvojumi par Latvijas tautsaimniecības attīstības tempa samazināšanos līdz ar pievienošanos Eiropas Savienībai. Tieši otrādi, Latvijas tautsaimniecība turpina veiksmīgi attīstīties, un Latvija ekonomiski  pašlaik ir visstraujāk augošā Eiropas Savienības valsts. Saglabājoties augstam un noturīgam ekonomiskās izaugsmes tempam, Latvijai ir labas izredzes jau tuvākajā nākotnē atbrīvoties no Eiropas Savienības nabadzīgākās valsts statusa.

Lielā mērā pati integrācija Eiropas Savienības institūcijās un procesos veicinājusi Latvijā vērojamo tautsaimniecības izaugsmi. Jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus Latvija ekonomiskajā ziņā tuvojusies Eiropas Savienībai, pakāpeniski attīstot gan tirdzniecības, gan finanšu sadarbības saites. Jāuzsver, ka jau pirms Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā vairāk nekā puse - aptuveni 60% - no kopējā Latvijas preču eksporta tika realizēta Eiropas Savienības valstīs. Pieskaitot t.s. vecajām Eiropas Savienības valstīm no jauna uzņemtās valstis, no Latvijas uz Eiropas Savienības valstīm eksportēto preču īpatsvars pieaudzis līdz 80%.

Šādu situāciju lielā mērā palīdzējusi sasniegt tirdzniecības un finanšu plūsmu liberalizācija, kas Latvijā konsekventi īstenota jau kopš 90. gadu sākuma un ievērojami atvieglojusi Latvijas ražotāju piekļuvi svarīgākajiem noieta tirgiem Eiropā. Turklāt arī līdz šim uz makroekonomisko stabilitāti orientētā ekonomiskā politika līdz ar brīvām kapitāla plūsmām nodrošinājusi procentu likmju samazināšanos un ļāvusi valstī ieplūst nepieciešamajām investīcijām, tādējādi veicinot ražošanas modernizācijas procesu un pāreju uz jaunām, produktīvākām tehnoloģijām. Tā rezultātā sasniegtais darbaspēka produktivitātes kāpums ļāvis būtiski paaugstināt vidējo darba samaksas līmeni valstī, tādējādi uzlabojot arī visu valsts iedzīvotāju labklājības līmeni. Par to liecina gan iekšzemes patēriņa pieaugums, gan straujā kreditēšanas attīstība (2. un 3. att.*).

Valsts veiksmīgā ekonomiskā attīstība liecina, ka saistībā ar integrāciju Eiropas Savienībā radušās iespējas Latvijas uzņēmēji izmantojuši pietiekami intensīvi un veiksmīgi. Arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā šajā ziņā nekas daudz nav mainījies - nākamo gadu vai pat gadu desmitu laikā sasniedzamais labklājības līmenis Latvijā būs tieši atkarīgs no tā, cik aktīvi spēsim izmantot piedāvātās attīstības iespējas, t.sk.:
1)   lielo tirgu: kopējais Eiropas Savienības valstu tirgus ekonomiskais potenciāls gandrīz 1 000 reižu pārsniedz Latvijas iekšējā tirgus kapacitāti;
2)   vienoto Eiropas valūtu eiro, kurā tiek veikti vairāk kā trešā daļa no visas pasaules ārējās tirdzniecības darījumiem;
3)   vienoto likumdošanu, kas ikvienam uzņēmējam no jebkuras Eiropas Savienības valsts nodrošina līdzvērtīgus darbības principus arī citās Eiropas Savienības valstīs.

Šīs iespējas, protams, saistītas arī ar Eiropas Savienības strukturālo fondu veiksmīgu apguvi. Līdz ar dalību Eiropas Savienībā Latvijas uzņēmējiem paveras jaunas darbības iespējas vienlīdzīgas konkurences apstākļos ar iespējām diskriminācijas gadījumā meklēt aizstāvību attiecīgajās Eiropas institūcijās, kas vairākumā gadījumu ir daudz efektīvāk, nekā cīnīties pret nevienlīdzīgu konkurenci saviem spēkiem.

Protams, valsts iekšienē varam pamatoti lepoties ar to, kas paveikts līdz šim, un neskopoties ar uzslavām, bet vairākumam ārvalstu institūciju un uzņēmēju pirmo iespaidu par valsti, kas bieži izrādās arī izšķirošais, veido ietekmīgu starptautisku institūciju atzinumi un vērtējumi. Šajā ziņā Latvijas dalība Eiropas Savienībā kalpo kā kvalitātes garantija valsts īstenotajai ekonomiskajai politikai.

Šo kvalitātes apliecinājumu vislabāk raksturo vienkāršs salīdzinājums: pēc galvenajiem makroekonomiskajiem rādītājiem - tādiem kā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, inflācijas līmenis, valsts parāds un fiskālā pozīcija - pasaulē pašlaik ir vairākas valstis, kas ir līdzvērtīgas vai pat apsteidz Latviju, piemēram, Horvātija, Malaizija un Meksika. Tomēr, neraugoties uz līdzīgajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, visu šo valstu starptautiskais novērtējums jeb kredītreitings ir par vienu vai vairākām pakāpēm zemāks nekā Latvijai. Tādējādi Latvijas priekšrocība, kas mūsu valsti izceļ starp pārējām ekonomiskajā ziņā līdzīgām valstīm, ir dalība Eiropas Savienībā.

Šis labais kredītreitings ļauj Latvijai veiksmīgi konkurēt ārvalstu investīciju piesaistes jomā un, palielinoties ieguldījumu drošības pakāpei, panākt zemākas procentu likmes valsts iekšienē, kas stimulē investīcijas ražošanā. Šaubos, vai, paliekot ārpus Eiropas Savienības, Latvijas finanšu institūcijām būtu pieejami līdzekļi par tik zemām procentu likmēm.

Tomēr jau pašlaik ir skaidrs, ka līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai noslēdzies integrācijas posms, kas nebūt nav pēdējais. Tieši pretēji - daudzām institūcijām Latvijā, t.sk. Latvijas Bankai, pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai galvenie darbi vēl priekšā. Pievienojoties Eiropas Savienībai, Latvijas valdība apņēmusies turpmāko gadu laikā arī ieviest valstī Eiropas vienoto valūtu eiro kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli. Lai šis process būtu veiksmīgs un noritētu pēc iespējas gludāk, nepieciešams spraigs un intensīvs darbs jomās, kas saistītas ar plānoto lata piesaisti eiro, visu nepieciešamo nominālo konverģences kritēriju izpildi, kā arī fizisku skaidrās naudas nomaiņu. Turklāt, lai Latvija spētu veiksmīgi darboties vienotajā eiro zonā un gūt visus ar vienotās valūtas izmantošanu saistītos labumus, ir vienlīdz svarīgi panākt tautsaimniecības struktūras pārmaiņas (proti, veicināt lielāku īpatsvaru iekšzemes kopprodukta struktūrā nozarēm ar augstu pievienoto vērtību, veicināt darbaspēka pārkvalificēšanos no lauksaimniecības nozarēm uz ražojošo un pakalpojumus sniedzošo jomu), izlīdzinot pašlaik pastāvošās atšķirības starp Latviju un citām Eiropas Savienības valstīm. Visi šie darbi ir pietiekami nopietni un mūsu izvirzītais mērķis - Latvijas veiksmīga un ilgspējīga dalība Ekonomikas un monetārās savienības ietvaros - pietiekami ambiciozs, lai tam savu uzmanību šodien veltītu ne tikai valsts institūciju pārstāvji, bet arī uzņēmēji, kas reāli savā darbā sastopas ar šiem jautājumiem, kā arī neatkarīgie eksperti no akadēmiskajām aprindām.

Kā jau iepriekš minēts, Latvijas Bankas spēka galvenais pārbaudījums tuvākajiem gadiem Eiropas Savienības sakarā neapšaubāmi saistīts ar lata piesaistes maiņu, dalību Eiropas valūtas kursa mehānismā un, visbeidzot, eiro ieviešanu. Jāatzīmē, ka lata pašreizējā piesaiste SDR valūtu grozam, kurā ietilpst četras galvenās pasaules valūtas, bijusi optimāla un atbildusi Latvijas tautsaimniecības vajadzībām, kā arī faktam, ka gan ārējās tirdzniecības, gan finanšu operācijās, gan bieži arī iekšzemes darījumos līdzās latam aktīvi izmantoti gan eiro, gan ASV dolāri. Tomēr kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai šī tendence pamazām sāk mainīties par labu eiro, kas tiek arvien aktīvāk izmantots gan tirdzniecības darījumos, gan finanšu jomā. Tādējādi arī Eiropas Savienības noteikums mainīt lata piesaisti no SDR valūtu groza pret eiro pašlaik, pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, nerada pretrunas, bet ir loģisks solis, kas atbilst Latvijas tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības tendencēm un vajadzībām. Tomēr, ja Latvija pagājušā gada rudenī būtu izšķīrusies palikt ārpus Eiropas Savienības, Latvijas Banka vismaz šogad pārsaistīt latu pie eiro negatavotos.

Šāda Latvijas Banka pieeja lielā mērā balstīta uz 2003. gadā veiktas Latvijas uzņēmēju aptaujas rezultātiem, kā arī banku viedokļiem. Vairākums banku, precīzāk - 17, īsi pirms referenduma atbalstīja lata piesaisti eiro 2005. gada 1. janvārī. Gandrīz 60% uzņēmēju aptaujā izteica vēlmi saņemt savlaicīgu brīdinājumu pirms piesaistes maiņas - optimāli gadu reakcijas laika, kas arī ticis nodrošināts - pat ar pāris mēnešu rezervi. Arī uzņēmēju aptauja ļauj secināt, ka Latvijas valdības ieskicētais eiro ieviešanas grafiks ir pieņemams.

Kā piesaistes maiņu jutīsim ikdienā? Vairākums no mums sākotnēji lata piesaisti eiro neizjutīs nekā, bet uzņēmējiem, kas darījumus slēdz eiro, samazināsies valūtas risks. Tādējādi mazāki būs norēķinu un valūtas riska ierobežošanas izdevumi, bet saimniekošanu varēs vieglāk prognozēt.

Protams, lats, kad to būsim piesaistījuši eiro, attiecībā pret citām valūtām svārstīsies kopā ar eiro, un tiem uzņēmumiem, kas norēķinās ASV dolāros vai citās valūtās, būs jārēķinās ar palielinātu valūtas risku un nepieciešamību pret to nodrošināties. Latvijas bankās jau labu laiku pieejami valūtas risku samazināšanai nepieciešamie finanšu instrumenti, t.sk. nākotnes darījumi.

Nākamais lielais izaicinājums pēc lata pārsaistes maiņas saistīts ar pietiekami augsta nominālās konverģences līmeņa sasniegšanu. Kā zināms, pirms eiro ieviešanas valstij jābūt spējīgai noteiktā laika periodā - vismaz divu gadu laikā - izpildīt vairākas prasības, kas saistītas ar valsts makroekonomisko stabilitāti raksturojošiem rādītājiem jeb t.s. Māstrihtas kritērijiem. Šie kritēriji nosaka pieļaujamās robežas gan inflācijas un ilgtermiņa procentu likmju līmenim, kas nedrīkst pārsniegt triju eiro zonas valstu ar zemāko inflācijas līmeni rādītājus vairāk kā attiecīgi par 1.5 un 2 procentu punktiem; valsts parādam un budžeta deficītam, kas nedrīkst pārsniegt attiecīgi 60% un 3% no valsts iekšzemes kopprodukta; kā arī valūtas kursa pieļaujamām svārstībām, kas ne uz vienu pusi nedrīkst pārsniegt 15% no noteiktās centrālās paritātes kursa attiecībā pret eiro. Jāatgādina, ka šie kritēriji nav mainījušies kopš laika, kad eiro zonai pievienojās ekonomiskajā ziņā daudz attīstītākas Eiropas Savienības valstis, un pat šīs ekonomiski attīstītākās valstis savulaik ne vienmēr spējušas sekmīgi izpildīt visus nepieciešamos kritērijus (4. att.*). Tomēr pašlaik esmu optimistiski noskaņots un domāju, ka, koordinēti strādājot - sastrādājoties ar valdību un komercbankām - , tos spēsim izpildīt.

Par nepieciešamību īstenot saprātīgu fiskālo politiku jau runāts pietiekami daudz, bet varbūt nepietiekami uzsvērta vajadzība pēc sabalansēta valdības fiskālā budžeta Eiropas Savienības un eiro ieviešanas sakarā. Kā zināms, viens no Māstrihtas kritērijiem paredz, ka valstīm, kas ietilpst eiro zonā, budžetam viena ekonomiskā cikla ietvaros jābūt pilnībā sabalansētam, t.i., labas izaugsmes periodos tam vajadzētu būt ar pārpalikumu, lai tad, kad ekonomiskās izaugsmes temps mazinās, valsts varētu atļauties budžeta deficītu, kas tomēr arī šajos apstākļos nevar pārsniegt 3% no valsts iekšzemes kopprodukta. Tādējādi valstīm, kurās attīstības temps ir zems, piemēram, Vācijā, kur šogad plānota iekšzemes kopprodukta izaugsme 1.5% apmērā, budžeta deficīts ir ekonomisko izaugsmi papildus stimulējošs instruments, tāpēc fiskālais deficīts aptuveni 3% no iekšzemes kopprodukta ir pieļaujams. Turpretī valstīs, kas attīstās strauji, piemēram, Latvijā, kur iekšzemes kopprodukta izaugsme šogad plānota virs 7%, nekādi valdības fiskālie stimuli papildus nav nepieciešami, tie drīzāk rada papildu inflācijas spiedienu, tāpēc budžeta deficīts 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta, kaut arī formāli nepārkāpj 3% robežu, ir pārāk augsts. Ņemot vērā prasību pēc sabalansēta budžeta pilna ekonomiskā cikla ietvaros, valsts ar šādu budžeta deficītu apstākļos, kad attīstības temps ir augsts, var tikt novērtēta kā nepietiekami gatava Eiropas vienotās valūtas ieviešanai.

Turklāt šāda politika liedz manevra iespējas gadījumā, ja ekonomiskās izaugsmes temps nesasniedz plānoto. Pēdējos gados faktiskais izaugsmes temps par laimi vienmēr izrādījies augstāks, nekā iepriekš plānots, un tas iepriecina. Tomēr tas absolūti nevar būt par pamatu pieņēmumam, ka tāda pati situācija saglabāsies arī turpmāk. Latvija kā valsts ar mazu un atvērtu tautsaimniecību ir lielā mērā atkarīga no dažādām globālās tautsaimniecības svārstībām - mēs visi vēl atceramies, cik dramatiskas sekas Latvijas tautsaimniecībā izraisīja Krievijas finanšu krīze 1998. gadā. Turklāt apstākļos, kad budžeta deficīts ir tuvu kritiskajai robežai, nav nepieciešama nopietna ekonomiska krīze - pietiek ar jūtamu izaugsmes tempa palēnināšanos, lai fiskālais deficīts pārsniegto pieļaujamo apjomu. Tā kā līdzšinējais Latvijas starptautiskais novērtējums balstīts uz pieņēmumu, ka valsts būs spējīga pievienoties eiro zonai pietiekami īsā laika posmā, jebkurš satricinājums var likt apšaubīt šo novērtējumu.

Turklāt stingra valdības īstenota fiskālā politika arī palīdzētu mazināt iespējamo inflācijas spiedienu un tādējādi veicināt inflācijas kritērija izpildi. Kā zināms, pašlaik saskaņā ar vairāku starptautisku institūciju aprēķiniem vidējais cenu līmenis Latvijā ir aptuveni 50% no vidējā cenu līmeņa Eiropas Savienības valstīs. Lai arī daudzu starptautiski tirgojamu preču cenas Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs ir aptuveni vienādas, daudzu netirgojamo preču un pakalpojumu cenas - piemēram, dzīvokļu īres maksa vai komunālo pakalpojumu cenas, - Latvijā pašlaik ir daudz zemākas nekā Rietumeiropas valstīs. Brīvas kapitāla un darbaspēka kustības apstākļos šādas ļoti lielas cenu atšķirības ilgtermiņā nevar pastāvēt, tāpēc turpmāko gadu vai pat gadu desmitu laikā Latvijā jārēķinās ar augstāku inflācijas līmeni nekā vidēji t.s. vecajās Eiropas Savienības valstīs.

Tomēr tas nenozīmē, ka pieļaujams nekontrolēts inflācijas kāpums. Augstāks inflācijas līmenis pieļaujams tikai tik tālu, cik to izraisījuši strukturāli faktori, piemēram, ienākumu līmeņa izlīdzināšanās starp Latviju un citām Eiropas Savienības valstīm. Ja inflācijas spiedienu papildus minētajiem faktoriem sāk izraisīt pārāk stiprs iekšzemes pieprasījums, nepieciešama aktīva valsts institūciju rīcība.

Šajā sakarā svarīgi apzināties, ka līdz ar lata piesaisti eiro Valūtas kursa mehānisma II ietvaros Latvijas Bankai galvenais un faktiski arī vienīgais uzdevums būs rūpēties par noteiktā fiksētā kursa uzturēšanu. Šis mērķis brīvas kapitāla plūsmas apstākļos pilnībā nepieļauj iespēju inflācijas kontrolē lietot tradicionālos monetārās politikas instrumentus - piemēram, procentu likmes. Teorētiski tas varētu būt vienīgi signālinstruments bez reālas ekonomiskas ietekmes. Tādējādi valdības īstenotā fiskālā politika paliek vienīgais nozīmīgais inflāciju kontrolējošais instruments, un no šā instrumenta veiksmīgas lietošanas lielā mērā būs atkarīgs, vai Latvija spēs laikus izpildīt visus eiro ieviešanai nepieciešamos nosacījumus. Priecājos, dzirdot Latvijas valdības vadītāja paziņojumu, ka budžeta deficīts varētu samazināties zem 2% - 1.7-1.8% no iekšzemes kopprodukta un finanšu ministrs visus spēkus veltīs, lai nākamgad budžeta deficīts būtu mazāks nekā šogad.

Atcerēsimies, ka pašlaik jāpieņem lēmumi, kuru sekas ikviens valsts iedzīvotājs izjutīs turpmāko gadu vai pat gadu desmitu laikā. Ja tiks pieņemti atbildīgi un ekonomiski pamatoti lēmumi, Latvijas tālāka integrācija Eiropas Savienībā jau tuvāko gadu laikā var sniegt būtisku valsts iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Tieši tāpēc ļoti svarīgi pašlaik ir apzināties makroekonomiskās stabilitātes nozīmi ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā un galvenos ar to saistītos riskus, neļaut inflācijai apēst reālo labklājības pieaugumu.

Ilgstoši - jau piekto gadu - vērojama strauja Latvijas tautsaimniecības izaugsme (5.-11. att.*). Salīdzinājumā ar visām citām Eiropas Savienības valstīm pēdējo gadu laikā tā bijusi visstraujākā, un būtiskas izaugsmes tempa palēnināšanās pazīmes pašlaik nav vērojamas - nākamgad iekšzemes kopprodukta kāpums tiek plānots 7% līmenī. Vienlaikus valstī arvien straujāk pieaug privātais patēriņš un kreditēšanas attīstība ir viena no straujākajām visā Eiropas Savienībā. Būtiski palielinās nekustamā īpašuma vērtība, un noturīga iekšzemes pieprasījuma dēļ ievērojami pieaug imports un tā pārsvars pār eksportu. Inflācija valstī ir augstākā pēdējo sešu gadu laikā un augstākā starp visām Eiropas Savienības valstīm. Mūsuprāt, visi minētie makroekonomiskie apstākļi uzliek vēl lielāku atbildību par lēmumiem, kas ietekmēs valsts turpmāko ekonomisko attīstību valstī. No otras puses, jau iepriekš vairākkārt pierādījies, ka Latvijas tautsaimniecība spēj samērā ātri un atbilstoši reaģēt uz dažādiem ekonomiska rakstura satricinājumiem, jo darbaspēks valstī ir samērā elastīgs un arī samērā lielais pakalpojumu īpatsvars tautsaimniecības struktūrā padara to mazāk jutīgu pret ārējiem satricinājumiem.

Nereti izskan viedoklis, ka Latvijas samērā zemā starta pozīcija salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm un vēlme panākt dzīves līmeņa izlīdzināšanos rada vēl straujāka izaugsmes tempa nepieciešamību. Latvijas Banka vienmēr uzskatījusi, ka jebkurai attīstībai jābūt dzīvotspējīgai arī ilgtermiņā un strauja ekonomiskā izaugsme atsevišķos laika periodos nedrīkst notikt uz makroekonomiskās stabilitātes upurēšanas rēķina jeb, citiem vārdiem sakot, reālā konverģence nedrīkst norisināties, ignorējot nominālās konverģences aspektus. Tā ir Latvijas Bankas speciālistu cieša pārliecība, bet uz absolūtu patiesību mēs nekādi nepretendējam un labprāt rosinātu uz nopietnu un ekonomiski argumentētu diskusiju par valsts nominālās un reālās attīstības un konverģences jautājumiem. Šādai domu apmaiņai arī iecerēta šodienas konference. Esmu pārliecināts, ka diskusija būs auglīga un veicinās mūsu galvenā mērķa sasniegšanu - Latvijas ilgstošu un veiksmīgu attīstību Eiropas Savienībā.

* Ievadreferāta ilustrācijas (199 KB)