Stikla sienas ekonomikas teorijā un praksē

Pašreiz Latvija un pasaule pārdzīvo vienu no smagākajām ekonomiskajām krīzēm pēdējo desmitgažu laikā, un šī situācija nav diez ko patīkama. Tiktāl ekonomistu vidū valda vienprātība. Šī vienprātība saprotamā kārtā pazūd, tiklīdz sākas diskusija par to, ko darīt, lai no šīs krīzes ātrāk izkļūtu un valsts tautsaimniecībā atsāktos izaugsme. Šādas diskusijas ar jaunu sparu atsākas pēc katras krīzes, un arī šī nav izņēmums. Toties izvēles iespēju, par ko diskutēt, daudz nav – ņemot vērā, ka ekonomikas izaugsmi nosaka piedāvājuma un pieprasījuma mijiedarbība, tad visas tautsaimniecības atdzīvināšanas receptes var iedalīt divās daļās – uz piedāvājumu un pieprasījumu vērstajās.

Latvijā šādas diskusijas gan ir samērā jauna parādība, jo tikai pēdējā no visām Latvijas tautsaimniecību piemeklējušām krīzēm ir ekonomiska krīze tās klasiskajā izpratnē – to radījis pārāk straujš iekšzemes pieprasījuma kāpums un tam sekojošais kritums. Jeb, vienkāršāk izsakoties, valsts attīstības līmenim pārāk liels naudas daudzums, kā aiziešana ir kā izsists ķeblītis no kājapakšas. Lai atceramies Volanda un viņa svītas sarīkotās naudas dzīres Ļihodejeva varietē teātrī, kur uz skatuves viegli radītā nauda un par to dabūjamie tērpi uz burvju mājienu pazuda, atstājot plikus tos, kas nopelnīto bija gribējuši samainīt pret iluzoro. Šo līdzību krīzes un risinājumu sakarā ir vērts paturēt prātā – protams, makro līmenī, neattiecinot to uz sevi vai kaimiņu, bet naudas politiku kopumā.

Tātad līdz šim publiskajā telpā Latvijā skaļi ir izskanējušas prasības pēc daudz aktīvākas pieprasījuma stimulēšanas – ja vajadzīgs, pat uz valdības izdevumu rēķina. Tas ir loģiski – visā pasaulē pieprasījuma puses aizstāvji no valdībām pieprasa tūlītēju situācijas uzlabošanos. Diskusiju otras puses dalībniekus parasti var atpazīt pēc tā, cik bieži viņu argumentos tiek piesaukti vārdi "strukturālās reformas", ar to saprotot veidu, kā uzlabot tautsaimniecības piedāvājumu.

Šis raksts ir par iespējām Latvijā īstenot valdības finansētu pieprasījuma stimulēšanu, jeb, precīzāk, – kāpēc tas nozīmē no valdības prasīt neiespējamo. Vienmēr ir vērts paturēt prātā, ka ekonomikas likumi nav tik stingri noteikti kā, piemēram, kodolfizikā, tomēr arī ekonomikā eksistē daži principi, kurus nevienam – pat valdībām – nav iespējams mainīt, pat ja tās to ļoti vēlētos. Vislabāk par savas teorijas ierobežojumiem laikā un telpā, protams, varētu izstāstīt pats Džons Meinards Keinss, taču viņš diemžēl ir miris.  

No šobrīd dzīvajiem Keinsa garīgajiem sekotājiem labāk zināmais ir ASV ekonomikas profesors un publicists Pols Krūgmens. Tāpēc mums atliek uzticēties viņam. Krūgmenam neapšaubāmi palīdz arī akadēmiskās darbības gaitā iekarotā autoritāte ekonomistu vidē. Lai cik pretrunīgi vērtēta, tomēr Nobela prēmija ekonomikā joprojām ir un paliek ekonomiskās autoritātes apliecinājums, un Krūgmenam tāda ir. Varētu domāt, ka Krūgmena ideju reproducēšana Latvijā – un valdības īstenota ekonomikas stimulēšana ir viena no tām – ir uzvaru nesoša stratēģija: kurš gan šeit gribēs un spēs apšaubīt Nobela ekonomikas prēmijas laureāta argumentus?

Tomēr – nav tik vienkārši, kā šķiet. Visbiežāk, runājot par valdības organizētu ekonomikas stimulēšanu, tā tiek attiecināta uz lielām, pašpietiekamām un samērā noslēgtām valstīm (pagājušā gadsimta sākumā, kad radās Keinsa teorija, tā bija Anglija; šobrīd – ASV un Japāna). To savā jaunākajā grāmatā atzīst arī profesors Krūgmens: "Jau pašas valsts tautsaimniecības apjoms nozīmē, ka tās ražotāji pārdod galvenokārt vietējam tirgum un līdz ar to sniedz Japānai – tāpat kā ASV – rīcības brīvību, kas nav mazākām valstīm"[1].

Tik tiešām, ja salīdzina valsts preču un pakalpojumu eksporta un importa apjomu pret to daudzumu, kas tiek patērēts valsts iekšienē, Japānā un ASV iekšzemes pieprasījums ir aptuveni četrreiz lielāks par ārējo sektoru. Latvijā iekšzemes pieprasījums ir mazāks par ārējo sektoru. Ko tas nozīmē?

Gan ASV, gan Japānā kopējo tautsaimniecības attīstību galvenokārt nosaka tas, kas notiek valsts robežās – cik daudz investē uzņēmumi un patērē iedzīvotāji. Eksports ir noderīga "ekstra", bet tas nav noteicošais faktors, tāpēc ekonomistu diskusijās tam var nepiegriezt īpašu vērību. Gan ASV, gan Japānā, ja valdība palielina savus izdevumus, tas galvenokārt palielina pieprasījumu pēc pašmāju uzņēmumu saražotā. Latvijā viss ir pretēji. Daudz biežāk nekā ASV vai Japānā Latvijas uzņēmuma dzīvotspēju nosaka tas, cik daudz no saražotā tas spēj eksportēt. Bet augstais importa īpatsvars nozīmē, ka jebkurš valdības stimuls vairāk atbalstītu ārvalstu ražotājus nekā vietējos.

"RL" iepriekšējā numurā minētais Londonas Zinātnes muzejā apskatāmais ekonomikas modelis MONIAC[2] ir perfekts piemērs noslēgtai ekonomiskai sistēmai. Modeļa iekārta ir nodalīta no ārpasaules ar stikla sienu, krāsotais šķidrums no tās ārā izplūst nevar un arī muzeja apmeklētājiem nav iespējams atnākt ar savu kanniņu iekrāsota šķidruma, ko pieliet esošajam. Tas labi raksturo ASV ekonomiku pašlaik vai Anglijas ekonomiku pagājušā gadsimta sākumā. Ja ASV uzņēmumiem ar valdības lēmumu aizliegtu eksportēt un importēt preces, ASV ekonomika kopumā izdzīvotu, pat ja tas radītu zināmas neērtības (piemēram, t-krekli par dolāru gabalā noteikti pazustu no veikalu plauktiem). Latvija, ierobežojot importu, labākajā gadījumā varētu kļūt par klūdziņu pīšanas un pirtsslotu siešanas lielvalsti, jo tas ir gandrīz vienīgais, uz ko šobrīd pieejamie izejvielu resursi ļauj cerēt.

Otra galvenā problēma saistībā ar Keinsa ideju pielietojumu Latvijā attiecas uz to, ko ekonomisti sauc par "budžeta ierobežojumu". Vienkāršojot tas nozīmē, ka visas ekonomiska rakstura problēmas ir viegli risināmas, ja vien jums kāds ir gatavs neierobežotu laiku un neierobežotā apjomā aizdot naudu. Praksē šādi gadījumi bieži negadās. Lai valdība spētu stimulēt ekonomiku, palielinot izdevumus, tai jāaudzē budžeta deficīts. Tas ir jāfinansē, valdībai aizņemoties papildu naudu un audzējot parādu.  Un, tā kā ekonomikas stimulēšanai Latvijā galvenokārt ir vajadzīga ārvalstu valūta, valdībai tā ir jāaizņemas no ārvalstīm. Tāpēc valdību spēja stimulēt valsts ekonomiku ir tieši atkarīga no tā, cik lielu parāda līmeni tā ir spējīga nofinansēt (jeb cik daudz naudas kāds ir gatavs tai aizdot).

Arī šajā jomā ASV, Lielbritānijas un Latvijas valdības manevra spējas krasi atšķiras. Savā jaunākajā grāmatā divi ASV ekonomikas profesori Kenets Rogofs un Karmena Reinharta uzskatāmi parāda, ka institucionāli spēcīgas valstis var aizņemties vairāk (un lētāk), jo par šo valstu maksātspēju nevienam nav šaubu[3]. Arī investori, aizdodot šīm spēcīgajām valstīm, ir droši, ka neviens no valdības vīriem neizdomās kādā dienā aizņemto naudu neatdot vai atdot parādu citā, mazvērtīgākā valūtā, vai veikt citas darbības, par kuru ģenialitāti nav šaubu tikai to autoriem. Saskaņā ar autoru aprēķiniem valstis ar institucionālo reitingu virs 73.5 var aizņemties praktiski neierobežotas summas[4]. Tādas valstis kā Norvēģija, Kanāda, Šveice, Vācija un ASV.

Par institucionāli vājām valstīm šādas pārliecības nevienam nav. Saskaņā ar Rogofa un Reinhartas aprēķiniem valstīm, kuru institucionālais reitings ir zem 21,7 gandrīz nav iespēju aizņemties – ne par kādu cenu. Piemēram, Somālijas reitings ir 4,8, un diez vai šobrīd pasaulē ir daudz cilvēku, kas gribētu tai aizdot.

Valstis, kuru reitings atrodas starp 21,7 un 47,6, var aizņemties visai brīvi, kamēr vien parāds ir zems. Parāda līmenim pieaugot, valdības turpmākās iespējas papildus aizņemties strauji samazinās, līdz beidzot pazūd pavisam – investori šādām valdībām naudu ir gatavi aizdot tikai par strauji augošām procentu likmēm, kas aizņemšanās ideju padara arvien nepievilcīgāku. Saskaņā ar autoru aprēķiniem valdības parāda slieksnis, pie kura valstis ar vidējiem reitingiem kļūst par tikpat riskantām kā pastāvīgi vājās valstis, ir aptuveni 35% no IKP. 

Jaunākajā institucionālo reitingu sarakstā 77. vietā – starp Vjetnamu un Jordāniju – atrodas Latvija, ar reitingu 47.3. Tātad Latvija ir valsts, kurā valdības iespējas aizņemties ir ļoti atkarīgas no tā, cik daudz tā jau ir aizņēmusies. 2010. gada beigās Latvijas valdības ārējais parāds bija 32.5% - tātad aptuveni tik, cik Latvijas valdībai, balstoties uz mūsu valsts institucionālo kapacitāti, ārvalstnieki ir gatavi aizdot. Ja Latvijas valdība gribētu aizņemties vēl, Latvija ātri nokļūtu riskanto valstu kategorijā, tātad papildu nauda tai vai nu nebūtu pieejama, vai nu tiktu aizdota par tik augstām likmēm, ka tas drīzāk apgrūtinātu, nevis atvieglotu valsts ekonomisko stāvokli. Atliek paraudzīties, kā pašlaik ar augstām procentu likmēm mokās Grieķija, Portugāle un Īrija.

Tāpēc, protams, žēl, ka Latvija nav tāda ekonomiskā un politiskā lielvara kā ASV – tas ievērojami atvieglotu daudzu problēmu risināšanu. Cits slavens ASV profesors Nuriels Rubini saka: – ja ASV būtu parasta attīstības valsts, savu pašreizējo parāda līmeni tā nebūtu spējīga uzturēt vienkārši tāpēc, ka šādai valstij vairs neviens nebūtu gatavs aizdot. ASV ekonomiku glābj vien tas, ka valstij tikpat kā nav ārējā parāda – visu naudu tā aizņemas savā valūtā. Ja arī Latvijas valdība spētu no ārvalstniekiem aizņemties latos, tad ekonomikas stimulēšana būtu vismaz teorētiski vairāk iespējama. Tomēr, kā atzīst profesors Rubini, pat tādai lielvarai kā ASV uz parāda pieaugumu balstītā stratēģija kļūst arvien mazāk efektīva, jo ārvalstu investori, lai gan ir gatavi finansēt daudz augstāku parāda līmeni kā jebkurai citai valstij, tomēr nav gatavi finansēt neierobežoti augstu parāda līmeni[5]. Tātad budžeta ierobežojumi darbojas arī ASV, un ideja par lielisku valdības radīto ekonomikas stimulēšanu un uzplaukumu ir mirāža (164. lpp).

Un tieši tāpēc valdības ekonomiskās stimulēšanas metodes, lai arī teorētiski ir interesantas, Latvijā nestrādās. To, kā redzat, neesmu izdomājis ne es, ne mani kolēģi. Protams, šiem secinājumiem var nepiekrist. Tikai nav vērts par to strīdēties Latvijas mērogā. Vispirms būtu jāpierāda, ka kļūdās Nobela prēmijas laureāts un cilvēks, kurš paredzēja pašreizējo globālo ekonomisko krīzi. Un jāpanāk, ka tam notic tādi mūsu prātiem abstrakti, bet dzīvi reāli ietekmējoši veidojumi kā finanšu tirgus.

Raksts publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2011. gada aprīļa numurā