31.10.2022.

Digitālās valūtas – vairāk nekā pārejoša aizraušanās?

Berijs Eihengrīns (Barry Eichengreen), Kalifornijas Universitātes ekonomikas un politikas zinātnes profesors.

Ilustratīvs attēls Berry
Foto: No Berija Eihengrīna portfolio

Raksts pārpublicēts no izdevuma "Current History" 121, numurs 831, 2022. gada janvāris, © 2022 The Regents of the University of California. Publicējusi University of California Press.

Līdz ar mākoņdatošanas ieviešanu finanšu datu glabāšanai un apstrādei, mākslīgā intelekta ieviešanu šo datu analīzei un blokķēdes ieviešanu to drošības garantēšanai, finanšu sistēma pašlaik piedzīvo ārkārtīgi straujas tehnoloģiskās un organizatoriskās pārmaiņas. Taču tādas kriptovalūtas kā Bitcoin, ir pārāk svārstīgas, lai tām piemistu naudas pamatpazīmes. Stabilajām kriptomonētām ir vāja valūtas piesaiste, kas mazina to lietderību darījumos. Turklāt centrālo banku digitālās valūtas nesniedz nekādu šīs problēmas risinājumu.

Naudas attīstību vislabāk var raksturot kā ilgstošu statisku periodu secību vai nemanāmas pakāpeniskas pārmaiņas, kuras palaikam pārtrauc pēkšņu, nepastāvīgu korekciju izņēmuma periodi. Jautājums ir par to, vai digitālās revolūcijas rezultātā atrodamies viena šāda izņēmuma perioda sākumā.

Domājot par digitālo naudu, ir lietderīgi nodalīt trīs kategorijas. Pirmo varētu dēvēt par tradicionālajām kriptovalūtām. Visplašāk pazīstamā ir Bitcoin, lai gan tai ir daudz sāncenšu. Šo kriptovalūtu pamatā ir sadalītās virsgrāmatas verifikācijas (distributed ledger verification) tehnoloģija, plašāk pazīstama kā blokķēde, un to cenas svārstās līdz ar piedāvājumu un pieprasījumu; dažkārt svārstības ir būtiskas.
Otrā kategorija ir tā dēvētās stabilās kriptomonētas. Tās ir kriptovalūtas, kuru pamatā ir vai nu sadalītā virsgrāmata, vai centralizēta sistēma, kuru uztur emitents, un kura ir gatava pēc pieprasījuma konvertēt tās likumīgā maksāšanas līdzeklī, piemēram, ASV dolārā, par fiksētu cenu. Visplašāk pazīstamais piemērs ir Tether, kas ir piesaistīta dolāram (viena Tether vienība ir vienu dolāru vērta). Pirms pāris gadiem Facebook piesaistīja uzmanību ar ierosinājumu sākt darbību šajā telpā ar savu stabilo kriptomonētu, kuru sākotnēji nosauca par Libra, bet vēlāk pārdēvēja par Diem un nodeva neatkarīgai pārvaldītājasociācijai.
Pēdējo kategoriju veido gaidāmās centrālo banku digitālās valūtas (CBDC). Tās ir digitālas vienības ar fiksētu vērtību. Šīs valūtas ir analogas Tether, taču tās emitē centrālās bankas. Tās tiktu nodrošinātas patērētājiem kā žetons, noguldot tās elektroniskajos naudasmakos vai ļaujot privātpersonām atvērt privātus kontus centrālajā bankā. Centrālās bankas visā pasaulē aktīvi pēta šīs iespējas. Dažas no tām, piemēram, Ķīnas Tautas banka, ir uzsākušas izmēģinājuma projektus, kas paredz CBDC ierobežotu emitēšanu (noteiktās pilsētās vai konkrētiem darījumiem).

Ko naudas vēsture mums vēsta par šādu monetāru jauninājumu dzīvotspēju un vēlamību no sociāla viedokļa?

Naudas attīstība

No dārgmetāliem kaltas monētas, iespējams, sākotnēji parādījās Grieķijā aptuveni 600. gadā pirms mūsu ēras. Banknotes parādījās Ķīnā 1300 gadu vēlāk - Tanu dinastijas periodā, laikā kad vairumtirgotāji konstatēja, ka par liela apjoma darījumiem ir neērti norēķināties ar masīvajām vara monētām un sāka maksāt ar papīra kvītīm, ko bija izdevusi uzticama persona, kuras pārziņā atradās vairumtirgotāju monētu noguldījumi. 10. gadsimtā, Sunu dinastijas valdīšanas laikā, centrālā valdība sāka emitēt savas banknotes, solot tās apmainīt atbilstoši reālajai vērtībai.

Ar laiku šādas banknotes, kuras emitēja vairākas valdības, papildināja ar čekiem, kas izrakstīti par privātu baņķieru pārziņā esošiem noguldījumu kontiem. Vispirms tas notika Persijā, pēc tam – Eiropā. Šos ar roku rakstītos dokumentus, kuros baņķierim bija norādīts izmaksāt noteiktu summu trešai personai, 18. gadsimtā aizstāja iepriekš iespiestas veidlapas, kuras tagad pazīstam kā čekus. Līdz ar šo standartizāciju un čeku kā maksāšanas līdzekļa arvien lielāko pieņemšanu banku noguldījumu kontus, par kuriem izraksta čekus, kopā ar banknotēm un monētām sāka uzskatīt par naudas piedāvājuma daļu.

Tā tas turpinājās līdz 20. gadsimtam, lai gan dažādās valstīs un dažādos laikos pastāvēja zināmas atšķirības. Dažviet centrālā valdība aizstāvēja savas ekskluzīvās tiesības emitēt banknotes un piešķīra šo privilēģiju finanšu iestādei, proti, centrālajai bankai, kura apmaiņā pret to valstij sniedza citus pakalpojumus. Citos gadījumos, piemēram, ASV pirms pilsoņu kara, kad pastāvēja dziļa un pastāvīga neuzticēšanās spēcīgai ar valdību saistītai finanšu iestādei, visām oficiāli atzītajām bankām bija atļauts emitēt banknotes, ja vien tās bija apņēmušās banknotes apmainīt atbilstoši reālajai vērtībai.

Sistēma, kas paredzēja banknotes apmainīt atbilstoši reālajai vērtībai, dažādās valstīs atšķīrās. Dažviet apmaiņa tika veikta sudrabā, citviet – zeltā, bet vēl citviet – abējādi. 19. gadsimta gaitā arvien vairāk valstu nosliecās par labu zeltam kā vienotajam monetārajam standartam. To veicināja zelta standarta agrīnā pieņemšana Lielbritānijā.

Protams, reālās vērtības konvertējamība nekad nav bijusi universāla vai nekondicionāla. Emitentbankas varētu nepildīt pienākumu apmainīt emitētās banknotes; šīs bēdīgi slavenās problēmas pamatā bija neapmierinātība ar tā dēvēto brīvo banku darbību ASV. Valdības emitētas naudas konvertējamība varētu tikt apturēta kara laikā vai reaģējot uz finanšu krīzēm un citām neparedzētām situācijām. Lai gan valdības kopumā centās pēc iespējas ātrāk atkal nodrošināt konvertējamību atbilstoši agrākajai likmei uzreiz pēc neparedzētās situācijas beigām, daži apturēšanas gadījumi bija saistīti ar ļoti augstu inflācijas līmeni, kas padarīja atsākšanu neiespējamu.

Jaunākās inovācijas

Iepriekšējais izklāsts ir  2,5 tūkstošu gadu ilgas monetārās vēstures īss apkopojums dažās rindkopās. 20. gadsimta laikā pieredzējām divas monetārās transformācijas – institucionālu un tehnoloģisku. Institucionālā ziņā sistēma no tādas, kas balstīta uz ārēju "enkuru" – proti, fiksētu zelta cenu vietējā valūtā –, mainījās uz tādu, kuras pamatā ir sistēmas pārvaldnieka – proti, centrālās bankas – reputācija. Centrālajām bankām tika piešķirtas pilnvaras uzturēt cenu un finanšu stabilitāti, kā arī (arvien biežāk) to īstenošanai nepieciešamā neatkarība. Bankas vērtēja, pamatojoties uz panākumiem tām uzticēto mērķu sasniegšanā.

Dažās valstīs, piemēram, Zviedrijā, skaidrā nauda faktiski ir izzudusi.

Tehnoloģiju ziņā 20. gadsimta vidū parādījās kredītkartes: vispirms Diners Club 1950. gadā (sākotnēji to pieņēma 28 restorānos), pēc tam pirmā vispārējās lietošanas karte 1951. gadā (to emitēja Franklin National Bank). Tās papildināja bankas čekus kā maksāšanas līdzekļi, bet vēlāk – bankas norēķinu konta pārsniegumus kā kredīta avots. Kā nākamās 20. gadsimta 70. gados parādījās debetkartes, ar kuru palīdzību līdzekļus atskaita tieši no banku kontiem.

Pēdējā laikā līdz ar interneta un 3G savienojamības (minimālā standarta mobilo tālruņu savienojumam ar internetu) attīstību patērētāji sākuši izmantot tiešsaistes un mobilos maksājumus. Tādējādi bankas kā maksājumu pakalpojumu sniedzēji arvien biežāk sacenšas un dažos gadījumos sadarbojas ar nebanku digitālo maksājumu un naudasmaku lietotnēm, kuras uztur platformas uzņēmumi un telesakaru pakalpojumu sniedzēji, piemēram, Apple Pay, Google Pay un Amazon Pay ASV, M-Pesa Āfrikā un Āzijā, kā arī WeChat Pay un Alipay Ķīnā.

Plaši atzīts, ka Covid-19 pandēmija ir paātrinājusi esošās tendences. Šajā kontekstā tā paātrināja tendenci neizmantot skaidro naudu un neizņemt naudu bankas filiālēs un bankomātos, bet gan maksāt rēķinus tiešsaistē un veikt maksājumus elektroniski. Dažās valstīs, piemēram, Zviedrijā, skaidrā nauda faktiski ir izzudusi.

Kas trūkst digitālajām valūtām

Varētu šķist, ka šī pāreja sekmēs kriptovalūtu, stabilo kriptomonētu un centrālo banku digitālo valūtu plašu izmantošanu, jo privātpersonas jau izmanto dažādus digitālos aizvietotājus skaidrai naudai. Tomēr dziļāka analīze liecina, ka šo digitālās naudas veidu perspektīvas nav skaidras.

Visuzskatāmāk redzams, ka tradicionālajām kriptovalūtām trūkst naudas pamatpazīmju, proti, tās nenodrošina stabilu vērtību uzkrāšanu, vispārpieņemtu norēķinu vienību un ērtu maksāšanu. Populārākā piemēra – Bitcoin – vērtība ne tuvu nav stabila, tas redzams ikvienam, kas vērojis tās augšupeju un lejupslīdi. Šis svārstīgums padara to nepievilcīgu kā norēķinu vienību, ar kuru izteikt preču cenas un noteikt algas. Tā ir neērta maksājumiem, jo lietotājam nepieciešamas noteiktas zināšanas par tehnoloģijām, drošs elektroniskais naudasmaks, uzticama parole, kura jāatceras, un darījuma partneris, kurš ir gatavs to pieņemt.  Darījumu validācija ar tā dēvēto darba pierādījumu (Proof of Work), kurā sadalītās virsgrāmatas lietotāji risina patvaļīgas matemātiskas problēmas, ļoti intensīvi patērē enerģiju un datorresursus.

Bitcoin aizstāvji apgalvo, ka tai, tāpat kā zeltam, pienākas vieta ieguldījumu portfeļos, jo tās peļņa nav saistīta ar citu aktīvu kategoriju peļņu. (Jo mazāka saistība, jo lielāki ieguldījumu diversifikācijas ieguvumi.) Taču tas nav tas pats, kas teikt, ka šo kriptovalūtu izmantos kā naudu. Peļņa, kuru gūst no ieguldījumiem zeltā, arī nav saistīta ar peļņu no citiem ieguldījumiem. Tas nepadara zeltu par viegli lietojamu darījumos vai pievilcīgu darījumu veikšanai. Zelta monētām vairs nav izrietošas nozīmes maksājumos; to pašu var teikt arī par Bitcoin un citām šāda veida kriptovalūtām. Bitcoin vairāk atgādina specifisku ieguldījumu produktu, nevis plaši lietotu naudu.

Stabilajām kriptomonētām ir raksturīgas pazīmes, kas nepiemīt tradicionālajām kriptovalūtām, proti, tās ir stabils vērtību uzkrāšanas līdzeklis un norēķinu vienība, jo paredzēts, ka dolāru vērta Tether vai Diem vienmēr būs dolāru vērta. Taču tas, ka tā ir taisnība principā, obligāti nenozīmē, ka tā ir taisnība praksē. Stabilā kriptomonēta ir tik stabila, cik stabils ir tās nodrošinājums. Ja emitentam par katru dolāra monētu, ko tas emitē, rezervē ir skaidrā ASV nauda dolāra vērtībā, nevajadzētu rasties jautājumam par tā spēju pēc pieprasījuma apmainīt šo stabilo kriptomonētu par nominālvērtību. Taču dolāru vērta kapitāla piesaistīšana no ieguldītājiem dolāru vērtas stabilās kriptomonētas emitēšanai ir dārga, neizdevīga un tādējādi dzīvotnespējīga.

Tas rada kārdinājumu izvēlēties vienu no diviem vieglākajiem ceļiem. Stabilās kriptomonētas emitents varētu pieņemt lēmumu turēt nodrošinājumu, kas līdzvērtīgs tikai daļai no emitēto monētu vērtības. Tā nebūtu pirmā reize. Daļējo rezervju bankas glabā kapitālu un rezerves, kas līdzvērtīgas tikai daļai no to izsniegtajiem aizdevumiem; aizdevumu finansēšanai tās piesaista papildu resursus no noguldītājiem vai liela apjoma darījumu starpbanku tirgū. Līdzīgi centrālajām bankām, kuras uztur valūtas piesaisti vai nu saskaņā ar klasisko zelta standartu, vai mūsdienās, parasti ir bijušas zelta un ārvalstu valūtu rezerves, kas līdzvērtīgas tikai daļai no to emitētās valūtas.

Šo piemēru vienojošais elements ir to nestabilitāte. Ja kāda iemesla dēļ rodas šaubas par valūtas piesaistes ilgtspēju, ieguldītāji atbrīvojas no konkrētas pozīcijas, lai novērstu zaudējumus. Tādējādi vai nu centrālajai bankai tiks atņemtas rezerves un tā tiks piespiesta atteikties no piesaistes, vai centrālā banka atteiksies no piesaistes vispirms, lai saglabātu vismaz daļu no savām rezervēm. Līdzīgi, ja rodas šaubas par daļējo rezervju bankas maksātspēju, noguldītāji ar steigu izņem līdzekļus, kamēr tie nav beigušies un netiek apturēta iespēja konvertēt noguldījumus valūtā.

Lai novērstu destabilizējošās sekas, kuras rada šī straujā noguldījumu izņemšana no bankām, mūsdienās valdības aizsargā privātpersonu noguldījumus līdz noteiktai summai un centrālās bankas darbojas kā pēdējās instances aizdevēji, kas sniedz palīdzību grūtību māktām finanšu iestādēm. Valdības pieprasa bankām, kas ir tiesīgas saņemt palīdzību, ievērot noteikumus, kuri izstrādāti, lai ierobežotu šādu problēmu rašanos. Lai saņemtu līdzīgu aizsardzību, stabilo kriptomonētu emitentiem, iespējams, būtu jāpiesakās bankas licences vai līdzvērtīga dokumenta saņemšanai. No monetārās sistēmas viedokļa tas nebūtu nekas jauns.

Stabilās kriptomonētas kā naudas tirgus fondi

Otrs no vieglākajiem ceļiem ir stabilo kriptomonētu nodrošinājuma daļas turēšana nevis skaidrā naudā, bet procentu ienākumus pelnošos aktīvos, piemēram, ASV valdības parādzīmēs vai augstas kvalitātes privātos vērtspapīros, kuri pazīstami kā komerciālie vērtspapīri. Šajā gadījumā stabilo kriptomonētu emitents darbotos kā noteikts naudas tirgus kopieguldījumu fonds.

Naudas tirgus kopieguldījumu fondos apvieno klientu akciju pirkumus. Ieņēmumi tiek izmantoti valdības parādzīmju un komerciālo vērtspapīru iegādei, pelnot naudu no starpības, kuru veido no šiem ieguldījumiem gūtie procentu ienākumi un klientiem izmaksātie procentu ienākumi. Naudas tirgus kopieguldījumu fondi, tāpat kā stabilo kriptomonētu emitenti, sola klientiem atpirkt akcijas par nominālvērtību, proti, akciju, kas iegādāta par dolāru, var atpirkt ar dolāru. Tie iegūst līdzekļus, ar ko finansēt dzēšanas apjomu, pārdodot attiecīgu daudzumu likvīdo vērtspapīru.

Ar šo uzņēmējdarbības modeli saistītā problēma tika konstatēta 2008. gada globālās finanšu krīzes laikā, kad ierasti likvīdie ieguldījumi pēkšņi kļuva nelikvīdi. Ja visi vēlas pārdot komerciālos vērtspapīrus, taču neviens nevēlas tos pirkt, vai ja komerciālos vērtspapīrus var pārdot tikai ar būtiskiem zaudējumiem, fondam nebūs resursu izpildīt solījumu atpirkt akcijas par nominālvērtību. Tā vietā, lai izmaksātu 100 centu pret dolāru, tas paredzēs, ka akcionāriem jāsaņem mazāk; tāpat 2008. gadā rīkojās Reserve Primary Fund, viens no vecākajiem un lielākajiem naudas tirgus fondiem. Pašsaprotamu iemeslu dēļ šī prakse kļuva pazīstama kā breaking the buck (neto aktīvu vērtības kritums zem kritiskās robežas).

Šajā gadījumā ASV valdība iejaucās, lai nodrošinātu atbalsta mehānismu naudas tirgus fondu nozarei. Tā uz laiku apdrošināja publiskā piedāvājuma fondu turējumus, mazinot paniku, un nodrošināja komercbankām papildu resursus naudas fondu vērtspapīru iegādei. Taču valdība nevēlējās, lai šāda prakse kļūtu regulāra, jo tā varētu mudināt fondu pārvaldītājus uzņemties papildu risku. Tā vietā ASV Vērtspapīru un biržas uzraudzības komisija ieviesa noteikumus, saskaņā ar kuriem fondiem jāizsludina mainīga neto aktīvu vērtība, nevis jāuztur 1 dolāra akciju cena, tādējādi atgādinot ieguldītājiem, ka naudas tirgus fondi nav bez riska. Tā arī ļāva fondiem ieviest dzēšanas apjoma robežas; atbilstoši tām fondi var ierobežot līdzekļu izņemšanu un uz laiku ieviest komisijas maksu ne vairāk kā 2% apmērā.

Zīmīgi, ka Diem whitepaper arī paredz dzēšanas apjoma robežas un konversijas ierobežojumus stabilo kriptomonētu aizsardzībai pret noguldījumu strauju izņemšanu. Taču stabila kriptomonēta, kas nav pilnībā stabila un ko pēc pieprasījuma nevar apmainīt pret dolāriem neierobežotā apjomā, nebūs pievilcīga alternatīva Federālo rezervju sistēmas naudai, tāpat kā akcija naudas tirgus kopieguldījumu fondā ir nepilnīgs skaidrās naudas aizstājējs.

Kontroles zaudēšana

Tādējādi esošās centrālo banku emitētās naudas vienīgā dzīvotspējīgā alternatīva ir centrālo banku digitālā valūta. Gandrīz katra pasaules centrālā banka apsver šādu valūtu iespējamo emisiju. Perspektīvu novērtēšanas nolūkā jāizprot centrālo banku apsvērumi.

Pirmais iespējamais CBDC emisijas iemesls ir maksājumu sistēmas kontroles zaudēšanas novēršana. ASV privātpersonas un uzņēmumi veic maksājumus, izmantojot sakaru un norēķinu sistēmu, kura pazīstama kā Fedwire un kura pieder visām 12 ASV Federālo rezervju sistēmas bankām. Aptuveni 6000 ASV banku Federālo rezervju sistēmā uztur pamatkontus, kas ļauj tām veikt naudas pārvedumus, izmantojot Fedwire. Vispirms maksājošā privātpersona vai uzņēmums sniedz norādes savai bankai veikt līdzekļu pārvedumu uz saņēmēja kontu saņēmējā bankā. Kad norādes ir saņemtas, Fedwire debetē un kreditē attiecīgos pamatkontus, un pārvedums nekavējoties kļūst galīgs. Federālo rezervju sistēma nodrošina maksājumu sistēmas raitu darbību, pozitīvi ietekmējot ekonomisko aktivitāti. Turklāt centrālajai bankai ir vērtīgs iekšējs informācijas avots par finanšu plūsmām tautsaimniecībā.

Kriptovalūtām trūkst naudas pamatpazīmju

Pastāv bažas, ka privātpersonas un uzņēmumi bankām vairs nemaksās 30 vai 40 dolārus par elektronisku pārvedumu, ja pastāvēs vispārpieņemtas stabilās kriptomonētas, kuru pārvedumam nepieciešamās izmaksas ir mazākas. Federālo rezervju sistēmai būs pamats bažām par šīs privātās sistēmas drošību. Ja ir iespējams kiberuzbrukums Colonial Pipeline (ASV lielākajam degvielas cauruļvadam, kura darbība piespiedu kārtā uz vairākām dienām tika apturēta 2021. gada maijā, kad hakeri pieprasīja izpirkumu Bitcoin veidā), kāpēc lai tas nenotiktu ar Tether vai Diem? Un kas tad notiks ar tautsaimniecību?

Tādējādi vairāki CBDC atbalstītāji ierosina, ka Federālo rezervju sistēmai (un citām centrālajām bankām šajā pozīcijā) būtu jāemitē sava digitālā vienība. Atšķirībā no privāto emitentu stabilajām kriptomonētām nebūtu jautājuma par to, vai Federālo rezervju sistēmas emitētās CBDC saglabās stabilitāti attiecībā pret dolāru, tāpat kā nav jautājumu par to, vai komercbankas dolāru vērts noguldījums Federālo rezervju sistēmas pamatkontā patiešām ir dolāru vērts. Taču kiberdrošības riski saglabātos. Papildināt esošo maksājumu sistēmu ar CBDC ir loģiski tikai tad, ja šis jaunais veidojums ir neapšaubāmi drošs.

Turklāt, ja problēma ir maksājumu sistēmas kontrole, pastāv citi tās risinājumi. Var paredzēt, ka digitālajām maksājumu platformām jāsniedz informācija centrālajai bankai. To nesen paziņoja Ķīnas Tautas banka saistībā ar bargajiem pasākumiem, kas vērsti pret Alipay un WeChat Pay, Ķīnas divām vadošajām privātajām maksājumu sistēmām. Privātās platformas var stingri regulēt, lai uzlabotu to stabilitāti, un nebanku finanšu uzņēmumiem var nodrošināt dalību Fedwire.

Ja pastāv bažas, ka banku piemērotā 30 vai 40 dolāru maksa privātpersonām par elektronisku pārvedumu ir klientu krāpšana, risinājums ir lielāka konkurence. Lielāks uz bankām izdarīts spiediens ieviest jaunas tehnoloģijas samazina izmaksas.

Iekļaujošāku finanšu nodrošināšana

Otrs arguments par labu CBDC apsvēršanai, kuru citu vidū izvirzījusi ASV Valsts kases sekretāre Dženeta Jellena (Janet Yellen), ir vērsts uz finansiālās iekļautības uzlabošanu. Valsts kasei bija sarežģīti nogādāt ar Covid-19 saistītos stimulu čekus privātpersonām, kuras nebija aizpildījušas nodokļu deklarāciju un kurām nebija bankas konta. Lai gan ASV teju 15 miljoni pieaugušo neizmanto banku pakalpojumus, gandrīz katram ir viedtālrunis. Ja visi lejupielādētu elektronisku naudasmaku, kas būtu automātiski reģistrēts Federālo rezervju sistēmā, valdība tajā tiešā veidā varētu noguldīt digitālos dolārus.

Protams, tādējādi tiek pieņemts, ka visi, kas ir tiesīgi reģistrēt elektronisku naudasmaku, to darīs. Praksē būtiska daļa cilvēku, kas neizmanto banku pakalpojumus, norāda, ka bankas konta neatvēršanas iemesls ir bažas par privātumu. Turklāt, lai gan lielāka finansiālā iekļautība ir slavējams mērķis, tā vienalga jālīdzsvaro ar potenciālajiem CBDC kiberdrošības riskiem.

Finansiālā iekļautība, iespējams, ir problēma ASV, taču tā ir vēl izplatītāka jaunattīstības valstīs, kur daudziem nav piekļuves bankas filiālei vai nepieciešamo līdzekļu konta atvēršanai. Tomēr privātās maksājumu sistēmas, piemēram, M-Pesa, jau ir guvušas vērā ņemamus panākumus šīs problēmas risināšanā. Darbību attālināta veikšana vairs nav problēma, jo darījumus var veikt ar viedtālruņa un satelīta palīdzību. Minimālā bilance un šādu sistēmu dokumentācijas prasības ir ļoti pieticīgas. M-Pesa var iekasēt būtiskas maksas, taču tās var regulēt. Nav arī skaidrs, vai Kenijas Centrālā banka var nodrošināt šādas sistēmas darbību ar zemākām izmaksām.

Naudas pārvedumu pakalpojumus, kurus saņem ar mobilo tālruņu palīdzību, tagad sāk izmantot arī citiem finanšu pakalpojumiem, piemēram, mikroaizdevumu izsniegšanai. Klientu kredītspējas novērtēšanai tiek izmantota informācija, kas iegūta no maksājumiem, tādējādi ļaujot efektīvi noteikt aizdevumu cenu. Šāda mikroaizdevumu izsniegšana privātpersonām nav darījums, kas atbilst centrālās bankas darbībai. Tādējādi var apgalvot, ka piekļuve finanšu pakalpojumiem būs labāka, ja neliela apjoma digitālos maksājumus organizēs privāts pakalpojumu sniedzējs. Ja pastāv satraukums par patērētāju aizsardzību, to vislabāk var risināt attiecīgais finanšu tirgus regulators un konkurences uzraudzības iestāde.

Dolāra gāšana no troņa

Tādās valstis kā Ķīna tiek uzskatīts, ka CBDC emisija ir veids, kā uzlabot savu valūtu starptautisko pievilcību un mazināt dolāra dominējošo stāvokli. Sākot ar 2021. gada vidu, 40% pārrobežu maksājumu, kurus nodrošinājusi Vispasaules Starpbanku finanšu telekomunikāciju sabiedrība (SWIFT, Fedwire starptautiskais ekvivalents; SWIFT pieder tās dalībniecēm finanšu iestādēm, kuras arī nodrošina tās darbību), bija dolāru pārvedumi. Šāda situācija radusies, neraugoties uz to, ka ASV veido tikai septīto daļu no globālā IKP pirktspējas paritātes vai koriģētu cenu ziņā. Turpretī renminbi, t. i., Ķīnas valūtas, pārvedumi veidoja mazāk nekā 2% no pārrobežu maksājumiem.

Dolāra dominējošais stāvoklis ir bijis kā skabarga ārpus ASV esošo politikas veidotāju acī, jau kopš Valerī Žiskārs d'Estēns (Valéry Giscard d'Estaing) kā Francijas ārlietu ministrs aktualizēja šo jautājumu 20. gadsimta 60. gados. Nesenie ASV centieni dolāru padarīt par ieroci ir uzskatāmi parādījuši šo problēmu. Valsts kase 2018. gadā pieņēma juridiskus pasākumus, kas neļāva Rusal, Krievijas alumīnija ražošanas uzņēmumam, piekļūt uz dolāru balstītajai finanšu sistēmai, un tādējādi izpostīja uzņēmumu. 2012. gadā Irānas Centrālā banka pēc ASV uzstājīgas prasības tika atslēgta no SWIFT, un 2020. gadā ASV Valsts kase iesaldēja 18 Irānas banku ASV aktīvus saskaņā ar sankcijām, aizliedzot ASV bankām veikt darījumus ar šīm Irānas bankām un draudot piemērot sekundāras sankcijas trešo valstu bankām, kas veic darījumus ar šīm Irānas bankām. Irānai radītās izmaksas bija būtiskas.

Tādas valstis kā Ķīna raizējas, ka tās varētu būt nākamās un ka tiks traucēta to tirdzniecība ar trešām valstīm, kuras vēlas saņemt dolārus. Attiecīgais risinājums ir mudināt trešās valstis maksājumos pieņemt renminbi. Paredzēts, ka Ķīnas CBDC emisija padarīs šo iespēju ērtāku un pievilcīgāku.

Jānoskaidro, vai tas darbosies. Lai rastu atbildi, jāatklāj dolāra pastāvīgās klātbūtnes iemesli. Pirmkārt, dolāru finansējuma tirgus ir liels un likvīds. Saskaņā ar dažiem raksturlielumiem ASV Valsts kases vērtspapīru tirgus ir lielākais aktīvu tirgus pasaulē. Šī likviditāte nozīmē, ka privātpersonas un uzņēmumi, kas pieņem maksājumus dolāros, var savus dolārus pārdot gandrīz momentāni, nemainot tirgus cenas. Tādēļ tie izvēlas veikt darījumus šajā valūtā. Turpretī Ķīnas finanšu tirgos joprojām pastāv kapitāla kontrole, tādējādi tiek ierobežota to likviditāte un ārvalstnieku piekļuve.

Turklāt dolāram ir liela esoša lietotāju bāze. Privātpersonas un uzņēmumi tur un lieto dolārus, jo tā dara arī privātpersonas un uzņēmumi, ar kuriem tie sadarbojas. Nav tieša mehānisma, kas koordinētu to vienlaicīgu pāreju uz citu valūtu.

Starptautiskie naudas pārvedumi ir ļoti dārgi, jo tie ietver maksas divām bankām – nosūtītājvalstī un saņēmējvalstī – un SWIFT starpniecību. Tādējādi CBDC aizstāšana varētu būtiski samazināt šīs izmaksas. Turklāt pirmajai lielās valsts centrālajai bankai, kas emitētu digitālu valūtu, būtu priekšrocības šajās sacīkstēs.

Bet vai Ķīnas CBDC patiešām būtu pievilcīga alternatīva dolāram un SWIFT? Nav skaidrs, vai Ķīnas Tautas banka (PBOC) atļaus nerezidentiem turēt renminbi žetonus, atvērt privātus kontus centrālajā bankā vai brīvi iegādāties un pārdot CBDC. Šāda rīcība mazinātu tās īstenoto kapitāla kontroli. Ņemot vērā bažas par privātumu, nav arī skaidrs, vai nerezidenti to gribētu. Ķīnas Tautas banka ir norādījusi, ka tā ievāks tikai ierobežotu informāciju par darījumiem, kuros izmantota tās CBDC. Taču, lai Ķīnas CBDC izmantotu, jātic, ka tā tiešām būs pievilcīga alternatīva, turklāt nevienam nedrīkst rasties aizdomas par digitālas "lūkas" (back door) pastāvēšanu.

Centrālās bankas varētu arī padarīt savas digitālās valūtas sadarbspējīgas, lai tās mijiedarbotos viena ar otru un apmainītos ar datiem. Tādējādi tās varētu apmainīt digitālā platformā vai klīringa centrā. Šādas kārtības iespējamību citstarp pēta Starptautisko norēķinu bankas (SNB) Inovāciju centrs, kuru kopīgi vada SNB, Honkongas Monetārā iestāde un Taizemes Banka (iesaistītas ir arī citas centrālās bankas). Taču, neskarot pētījumus, šķiet, ka līdz brīdim, kad reāli ieviestu tādu sadarbspējīgu CBDC tīklu, kas spētu dolāram atņemt vadošās starptautiskās valūtas lomu, jāgaida vesela mūžība.

Vienlaikus privātajā sektorā aktīvi tiek samazinātas starptautisko maksājumu izmaksas. Lai sekmētu pārrobežu finanšu pārvedumus banku klientu vidū, uzņēmums Ripple, kas darbojas Kalifornijā, izmanto uz blokķēdi balstītu tehnoloģiju. FinTech uzņēmumi, piemēram, Payoneer un Ebury, ir izstrādājuši tiešsaistes platformas, kas nodrošina pārrobežu maksājumu veikšanu starp uzņēmumiem tikai par daļu no tradicionālajām izmaksām. Lai paveiktu to pašu naudas pārvedumu jomā, Western Union sadarbojas ar Francijas FinTech uzņēmumu Linxo.

Pat SWIFT atjaunina savu platformu ar digitālo tehnoloģiju palīdzību, lai nodrošinātu būtisko datu iepriekšēju validāciju, krāpšanas atklāšanu, datu analīzi un darījumu izsekošanu, ko parasti nodrošina katra finanšu iestāde atsevišķi. Dublēšanās izskaušana sniedz iespēju būtiski samazināt pārrobežu darījumu izmaksas. Turklāt nav skaidrs, kas ir tas, ko šajā jomā var darīt centrālās bankas, bet nevar privātās finanšu iestādes.

Problēmas meklējumos

Šķiet, ka finanšu sektors pašlaik piedzīvo vienu no tiem ļoti straujo pārmaiņu periodiem, kas iezīmēs vēsturi. Tiek ieviesta mākoņdatošana finanšu datu glabāšanai un apstrādei, mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās algoritmi to analīzei un blokķēde to drošības garantēšanai. Nākotnē šo virzienu attīstība noteikti turpināsies.

Taču nav skaidrs, vai digitālās valūtas būs šīs nākotnes daļa. Tradicionālajām kriptovalūtām, piemēram, Bitcoin, nav naudas pamatpazīmju, un, visticamāk, tās nebūs nekas vairāk kā specifiski ieguldījumu produkti. Stabilajām kriptomonētām piemīt vairāk naudas pazīmju, taču to izmantošana ir dārga. Tās rada svārstīgus, nenoturīgus darījumu ierobežojumus, kas mazinātu to līdzību naudai.

Centrālo banku digitālās valūtas acīmredzami ir dzīvotspējīgākas, taču tās nesniedz nekādu risinājumu. Citiem vārdiem sakot, nav skaidrs, kā tās var risināt tādas ekonomikas un sociālās problēmas, kuras nevarētu risināt arī attiecīgi regulētas privātā sektora iestādes.

Vēstures gaitā ir piedzīvotas daudzas pārejošas finanšu jomas aizraušanās un tendences. Digitālās valūtas, atšķirībā no digitālajām tehnoloģijām un digitālās revolūcijas, var nebūt izņēmums.

APA: (2022, 05. dec.). Digitālās valūtas – vairāk nekā pārejoša aizraušanās?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5739
MLA: "Digitālās valūtas – vairāk nekā pārejoša aizraušanās?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 05.12.2022. <https://www.makroekonomika.lv/node/5739>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Up