27.04.2016.

Enerģētikas nozare kārtējās krustcelēs

  • Igors Kasjanovs
    Igors Kasjanovs
    Latvijas Bankas ekonomists

Pagājušajā nedēļā apmeklēju konferenci "Enerģētika 2016". Kā jau katru gadu – konference bija lieliski organizēta un nozares speciālistu plaši apmeklēta. Patīkami, ka pie viena sarunu galda sēdās arī nosacīti "karojošās puses" un sarunu kvalitāte no tā necieta. Lai arī tēmas bija daudz un dažādas, manuprāt, nozīmīgākās bija par izaicinājumiem, ar kuriem nozares politikas veidotājiem būs jāsaskaras tuvākajā nākotnē. Tie ir arvien tuvāk esošā gāzes tirgus liberalizācija un arī būtiski pieaugošā diskusija par iespējamajām opcijām elektroenerģijas tarifu mazināšanā apstrādes rūpniecības nozarei.

Gāzes tirgus liberalizācija. Par šo tēmu negribu ieslīgt detaļās līdz līmenim, kur jau dominē juridiskie kāzusi. Īsumā – 2017. gadā ir paredzēta gāzes tirgus liberalizācija, līdzīga tai, kas nu jau piedzīvota elektroenerģijas tirgū. Vienkāršoti tas nozīmē, ka uzņēmumam "Latvijas Gāze" jābūt sadalītam divos uzņēmumos – uzņēmumā, kurš atbildīgs par pārvadi un uzglabāšanu, un uzņēmumā, kurš atbildīgs par sadali un tirdzniecību. Turklāt jaunajam sadales un tirdzniecības uzņēmumam jābūt juridiski nesaistītam ar "Latvijas Gāzi" vai tās akcionāriem. Pirmpirkuma tiesības uz šo uzņēmumu ir Latvijas valstij. Ko tas pēc būtības maina? To, ka pēc liberalizācijas pabeigšanas tirgū varēs darboties vairāki dabasgāzes tirgotāji, līdzīgi kā tas tagad ir elektroenerģijas tirgū.

Plašsaziņas līdzekļos pēdējā laikā "Latvijas Gāzes" vārds tiek locīts bieži. Galvenokārt tādēļ, ka uzņēmums dažādos veidos mēģina šo procesu novilcināt, kas, no uzņēmuma skatpunkta raugoties, ir saprotami. Jā, viens gads ir īss periods (šajā pašā konferencē kolēģis no Ungārijas klāstīja par līdzīgu liberalizācijas procesu, kas notika faktiski dekādi), bet, no otras puses, neviens neliedza šim procesam gatavoties arī iepriekš.

Nezinu, vai tā bija tikai sakritība, bet tieši konferences dienā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) izteica brīdinājumu "Latvijas Gāzei" saistībā ar joprojām uzņēmumam "Latvenergo", nenodrošināto pieeju savai infrastruktūrai dabasgāzes piegādēm no Lietuvas. "Latvijas Gāze" gan norāda, ka juridiski viss nav tik skaidrs – esošais normatīvo aktu regulējums esot pretrunīgs. Lai strīdi paliek uzņēmumu starpā, bet šobrīd skaidrs ir viens, ka, pat neskatoties uz pēdējā laikā sarukušajām dabasgāzes cenām, Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes terminālis atsevišķos brīžos ir spējis nodrošināt alternatīvu par konkurētspējīgu cenu. Ņemot vērā sašķidrinātās dabasgāzes globālā tirgus attīstību, Klaipēdas termināļa esamība būtiski mazina reģiona atkarību no vienīgā piegādātāja (Latvijas kontekstā gan svarīgas starpsavienojumu jaudas, kas šobrīd vēl ir nepietiekamas).

Vērts pieminēt vēl vienu interesantu "Latvenergo" gājienu. Uzņēmums ir iegādājies dabasgāzes partiju tieši no "Gazprom" – nostādot nepatīkamā pozīcijā "Latvijas Gāzi". Proti, vai tad tiešām "Latvijas Gāze" neļaus piekļūt sava mātes uzņēmuma infrastruktūrai?

Par pilnībā noslēgušos gāzes tirgus liberalizāciju gan, visticamāk, varēsim runāt vien brīdī, kad tas būs liberalizēts ne tikai juridiski, bet arī de facto. Tas nozīmē, ka tiks uzbūvēti dabasgāzes starpsavienojumi starp Lietuvu un Poliju, kā arī paplašināts jau esošais savienojums starp Lietuvu un Latviju.

Pagaidām pāragri runāt par dabasgāzes tirgus liberalizācijas ietekmi uz galapatērētāju tarifiem. Tomēr, visticamāk, ka situācija varētu būt līdzīga kā elektroenerģijas tirgus liberalizācijas gadījumā – dažādu operatīvo izmaksu dēļ kāda tarifa komponente īstermiņā var pieaugt, bet atvērtā tirgus un globālo tendenču ietekmē kopējais tarifs ilgtermiņā, visticamāk, samazināsies. Iemesli: konkurence, sašķidrinātās dabasgāzes pieejas palielināšanās, starpsavienojumu izveide.

Elektroenerģijas tarifi rūpniekiem. Pēdējā laikā ir sanācis runāt ar vairākiem rūpniekiem, kuru uzņēmumus var uzskatīt par energointensīviem. Ja iepriekšējos gados lielākā daļa rūpnieku kā svarīgu faktoru minēja darbaspēka trūkumu (tieši attiecībā uz kādiem konkrētiem, augsti kvalificētiem darbiniekiem), tad šobrīd daudzi kā nopietnu attīstības kavēkli min arī elektroenerģijas dārdzību. Acīmredzot "KVV Liepājas metalurgs" uzsāktā diskusija par šo tēmu ir ievērojami augusi plašumā. Arī konferences atklāšanā ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens šo aspektu uzsvēra kā vienu no sava darba prioritātēm – panākt tarifu mazināšanu apstrādes rūpniecībai, kurai tas no konkurētspējas viedokļa ir kritiski svarīgi.

Ja runājam par pašiem tarifiem, tad vērts uzsvērt, ka elektroenerģijas cena (1. attēls) pati par sevi Latvijā nav būtiski augstāka nekā citur. Turklāt tuvākajā laikā tā varētu kļūt zemāka jaunā Lietuvas–Zviedrijas starpsavienojuma (700 megavati) dēļ, kas uz Latvijas–Lietuvas reģionu nogādā lētāku Skandināvijas elektroenerģiju (taisnības labad gan jāteic, ka jauna starpsavienojuma dēļ starp Lietuvu un Poliju (500 megavati) atsevišķos mirkļos tā plūdīs Polijas virzienā).

Problēma gan slēpjas tajā tarifa daļā, kas sastāv no nodokļiem uz dažādām piemaksām. Latvijā OIK (obligātās iepirkuma komponentes jeb piemaksas par uzstādītajām jaudām + par "zaļo enerģiju") ietekme salīdzinājumā ar citām valstīm ir ļoti liela. Te, protams, var runāt par to, kādēļ esam tur, kur esam (manā redzējumā, problēmas saknes meklējamas visai sen, kad nepārdomāti dāsni tika dāvāts atbalsts "zaļās" elektroenerģijas ražošanai). Tomēr svarīgākais ir domāt par esošās situācijas uzlabošanu. Atsevišķās valstīs apstrādes rūpniecības uzņēmumi (vai tieši energointensīvie uzņēmumi) ir atbrīvoti no OIK maksājuma. Latvijas gadījumā tas būtu pārāk liels slogs – to vajadzētu kompensēt, visticamāk, uz valsts budžeta rēķina. Apstākļos, kad papildu finansējums nepieciešams izglītībā, veselībā un aizsardzībā, šis risinājums nešķiet ticams. Lai mazinātu OIK atlaides fiskālo ietekmi, atlaides var piemērot šaurai uzņēmumu grupai (lielākajiem, energointensīvākajiem, efektīvākajiem), bet to neatbalstītu Eiropas Komisija, klasificējot to kā selektīvu uzņēmumu atbalstu, kas kropļo uzņēmējdarbības vidi.

Vai pastāv citas alternatīvas? Iespējams, pārnest OIK slogu uz citiem sektoriem un mājsaimniecībām. Tā ir iespēja, īpaši ņemot vērā šobrīd pakāpeniski sarūkošās elektroenerģijas cenas, bet problēma ir apstāklī, ka rūpniecība veido gandrīz ¼ daļu no elektroenerģijas galapatēriņa. Tas nozīmē, ka šāda OIK pārcelšana uz citiem sektoriem būtu visai jūtama.

Konferencē abi šie problēmjautājumi tika labi identificēti un analizēti. Diemžēl neredzēju īstu skaidrību par to, kā notiks tālāka virzība šo jautājumu risināšanā. Tas būs liels izaicinājums Ekonomikas ministrijas jaunajai vadībai un valdībai, kā sabalansēt šo jautājumu risināšanu budžeta aktuālo problēmu kontekstā.

 

1. attēls. Elektroenerģijas tarifs rūpnieciskajiem patērētājiem, eiro par kilovatstundu (uzņēmumiem ar patēriņu no 20 000 MWh līdz 70 000 MWh, IE grupa) 

Elektroenerģijas tarifs rūpnieciskajiem patērētājiem, eiro par kilovatstundu

Avots: Eurostat

APA: Kasjanovs, I. (2024, 25. apr.). Enerģētikas nozare kārtējās krustcelēs . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/517
MLA: Kasjanovs, Igors. "Enerģētikas nozare kārtējās krustcelēs " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 25.04.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/517>.
Up