22.09.2017.

Kad garlaicīgi nenozīmē slikti jeb Vācijas vēlēšanas

Foto: AR Pictures / Shutterstock.com

Ievads

Vēlēšanas Vācijā noritēs jau šī gada 24. septembrī. Saskaņā ar jaunākajām aptaujām Vācijas parlamenta vēlēšanās lielāko balsu skaitu iegūs centriski-labējo Kristīgo Demokrātu (CDU) un Kristīgās Sociālās Apvienības (CSU) kopējais saraksts. Tas Angelai Merkelei ļaus kancleres amatā stāties  jau ceturto termiņu pēc kārtas. Tuvākie CDU/CSU konkurenti ir viņu Lielās koalīcijas partneri no centriski - kreisās Sociālās Demokrātiskās Partijas (SDP) ar Martinu Šulcu priekšgalā. Jaunāko aptauju rezultāti liecina, ka šie divi saraksti kopā iegūs aptuveni 60% vēlētāju balsu [1].

Mūsdienās ir raksturīgi, ka pasaules lielvalstu pilsoņi savā izvēlē bieži vien padodas populismam un lētiem solījumiem par krasām pārmaiņām, līdz ar to izvēlas balsot pret pastāvošo iekārtu vai tās pārstāvjiem. Bet šis nav Vācijas gadījums. Vairums vāciešu vēlētāju pieturēsies pie sev tik raksturīgās konservatīvās izvēles.

Jāatzīst gan, ka arī Vācija pilnīgi nav izvairījusies no labējo partiju uznāciena uz politiskās  skatuves. Saskaņā ar aptaujām partija Alternatīva Vācijai (AfD), kura ieguvusi popularitāti pēc lielā imigrantu pieplūduma, būs pirmā galēji labējā partija Bundestāgā kopš 1945. gada. Afd un vēl trīs citām partijām (Brīvie Demokrāti (FDP) – liberāļi, Zaļie – centriski kreisie, Kreisie (Die Linke) – kreisie) katrai no tām tiek prognozēts iegūt ap 10% no kopējā balsu skaita. Lai arī abas Lielās koalīcijas dalībnieces kopā iegūs vairākumu, pašai CDU/CSU labvēlīgāka būtu sadarbība ar FDP, ar kuru viņi jau vienreiz tika izveidojuši valdību laikā no 2009. līdz 2013. gadam.

Bez šiem populārākajiem koalīcijas veidošanās variantiem pastāv vēl vairāki, kuri ir atkarīgi no vēlēšanu rezultātiem un tikuši plaši atspoguļoti plašsaziņas līdzekļos. Daudz vāciešu gan atzīst, ka vēlētos, lai Lielā koalīcija turpinātu savu darbu [2]. Arī paši CDU/CSU un SDP ar laiku ir kļuvuši tuvāki savās ideoloģijās, un tas atspoguļojas partiju manifestos, kuros nav vērojama fundamentālā atšķirība jautājumos par Vācijas turpmāko attīstību.

Par spīti gan iekšējiem, gan ārējiem satricinājumiem, vācieši pēc politiskā balansa atrašanas dodas uz priekšu. Un to dara nosvērti, bez drāmas un revolūcijas. Tomēr Vācijas ekonomika ir piedzīvojusi daudz pārmaiņu, kopš Mutti pirmoreiz 2005. gadā. stājās kancleres amatā. Tieši viņas vadībā Vācija no Eiropas slimnieka ir kļuvusi par tās galveno dzinējspēku.  

 

Vācija Merkeles vadībā

Angela Merkele Vācijas kancleres amatā nokļuva, aizstājot Gerhardu Šrēderu (SDP). Bezdarba līmenis Vācijā tajā laikā bija virs 11%. Ekonomika stagnēja, salīdzinot ar citām attīstītajām ekonomikām un iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmes tempi knapi pārsniedza 1% gadā, fiskālajam deficītam esot virs 3%.

Problēmas izraisīja arī strauji novecojošā sabiedrība, kas radīja spiedienu uz sociālo budžetu. Un tas viss, kamēr Vācija joprojām veica lielas investīcijas, pārbūvējot bijušo Vācijas Demokrātiskās Republikas daļu.

Lai gan, stājoties amatā, viens no Merkeles solījumiem bija bezdarba līmeņa samazināšana, ko arī izdevās panākt, lielu daļu darba paveica viņas priekšgājējs. Gerharda Šrēdera uzdevumā tika izveidota komisija Pētera Harca (Peter Hartz) vadībā, kuras mērķis bija rast risinājumu bezdarba mazināšanai. Rezultātā - tika ieviestas darba tirgus strukturālās reformas jeb Agenda 2010.

Kā vienu no galvenajiem reformas stūrakmeņiem, var minēt bezdarbnieka pabalstu ierobežošanu. Reformas rezultātā ilgāku laiku bez darba esošajiem cilvēkiem tiek maksāta konstanta likme, neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēks pelnījis savā iepriekšējā darbā. Bezdarbniekiem arī ir jāpierāda, ka viņi aktīvi meklē darbu [3]. Šīs reformas pēdējais solis tika ieviests 2005. gada janvārī. Pretrunīgā reforma Šrēderam maksāja amatu, bet mūsdienās tā tiek slavēta, īpaši no Mittelstand puses (ģimenēm piederoši vidējā lieluma uzņēmumi).

Harca reformas gan tikai daļēji izskaidro darba tirgus atlabšanu Merkeles vadībā. Nozīmīgu faktoru spēlēja arī fundamentāli faktori, uz kuriem vēl šodien balstās Vācijas darba tirgus. Arodbiedrības, ar kuru palīdzību algu joprojām nosaka pusei no visiem strādājošajiem, atrodas uzņēmumu valdēs un ir labi informētas par darba algu ietekmi uz uzņēmumu konkurētspēju, tātad, arī ilgtspējīgu uzņēmumu attīstību.

Tā vietā, lai cīnītos par augstāku darba samaksu, arodbiedrības priekšroku dod darba vietu stabilitātei, elastīgām darba stundām un darbinieku mācībām, ļaujot darba devējiem darba samaksu turēt salīdzinoši zemu. Saskaņā ar vairākiem pētījumiem, kopš 90. gadu vidus darba samaksas noteikšana kļūst arvien decentralizētāka un vairāk tiek pieņemtas pašu uzņēmumu ietvaros, nevis visa sektora līmenī [4]. Šo iemeslu dēļ Vācijas darba spēka izmaksas salīdzinājumā ar citām attīstītām valstīm ir pat samazinājušās.

 

1. attēls. Reālās darbaspēka vienības izmaksas

Reālās darbaspēka vienības izmaksas
Avots: Ameco

Eksporta svērts, re-bāzēts, 1996=100


Jāatzīmē, ka salīdzinoši zemās darba izmaksas palīdzēja saglabāt arī pieejamais darbaspēks blakus esošajās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs. Dati liecina, ka Vācija vairāk nekā citas valstis integrēja šīs valstis savās globālajās vērtību ķēdēs [5]. Šie faktori spēlēja nozīmīgu lomu Vācijas rūpniecības attīstībā.  Kamēr citas attīstītās valstis ir balstījušas savu izaugsmi uz iekšējo patēriņu, Vācijas ekonomika, pakārtota eksporta nozares prasībām, ir nesusi rezultātus.  

 

2. attēls. Eksports (% no IKP)

Eksports (% no IKP)
Avots: Pasaules Banka


 

3. attēls. Rūpniecībā nodarbināto cilvēku īpatsvars 2017. gada 1. cet. (%)

Rūpniecībā nodarbināto cilvēku īpatsvars 2017. gada 1. cet. (%)
Avots: OECD


Šāds ekonomiskais modelis, acīmredzot, ir būtisks, izskaidrojot salīdzinoši stabilo politisko situāciju. Vācijā rūpniecībā nodarbināto īpatsvars veido turpat 18% no visiem nodarbinātajiem, un tas ir gandrīz uz pusi augstāks nekā ASV un Lielbritānijā. Atšķirībā no rūpniecībā nodarbinātajiem citur attīstītajā pasaulē, kuri bieži vien ir zaudējuši darbu un kļuvuši par tehnoloģiskā progresa un globalizācijas upuriem, Vācijas rūpnīcas strādnieks, saņēmis piemērotu apmācību, strādā ar jaunajām tehnoloģijām un rada produktu ar augstu pievienoto vērtību. Šādos apstākļos esošajiem cilvēkiem nerodas vēlme mainīt esošo kārtību, ievēlot kādu šaubīgu pseido-biznesmeni, kurš it kā runā viņiem saprotamā valodā un dala dāsnus solījumus. Tāpat nerodas arī vēlme balsot par izstāšanos no tirdzniecības savienības tāpēc, lai risinātu imigrācijas jautājumus.

 

Izaicinājumi

Merkelei gatavojoties savam ceturtajam vadīšanas termiņam, Vācijas bezdarba līmenis ir samazinājies līdz 5.7% jeb 2.5 miljoniem iedzīvotāju. Šie skaitļi gan ir izraisījuši kritiku no Merkeles politiskajiem konkurentiem, kuri norāda, ka daudz vāciešu strādā uz pusslodzi vai arī ar nepilna laika kontraktiem. Kamēr bezdarba līmenis ir zems, cilvēku skaits, kas paļaujas uz valsts pabalstiem, veido 6.2 miljonus [6].  

IKP pieaugums ir viens no straujākajiem starp G7 dalībvalstīm, un valdības budžetā ir pārpalikums. Lai arī Vācijas ekonomikas augšupeju pēdējās dekādes laikā var apbrīnot teju visas pasaules lielvaras, arī tai ir savas nepilnības, kuras vietējiem politiķiem būs jārisina.

Viena no aktuālākajām lietām, par kuru aizrādījušas arī starptautiskās organizācijas, ir investīciju trūkums valstī, īpaši infrastruktūrā. Skatoties uz Vācijas investīciju kopējo apjomu, tas uz pārējo attīstīto valstu fona neizceļas. Ar vidēji 20% no IKP tas atrodas virs Lielbritānijas un Itālijas, bet zem Francijas un Nīderlandes līmeņa [7]. Arī publiskā sektora investīcijas ir vidēji 2% apmērā no IKP, lai gan atrodas zem  Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) vidējā 3% līmeņa, tomēr tās ir bijušas stabilas  kopš 2002. gada ar tendenci pieaugt pēdējos gados.

Jāpiemin, ka Vācija ir veikusi lielus ieguldījumus jaunu mājokļu būvniecībā. CDU/CSU savā partijas manifestā lepojas, ka pēdējo 4 gadu laikā Vācijā ir uzcelts viens miljons mājokļu. Kopējais investīciju apjoms būvniecībā laikā no 2008. līdz 2015. gadam ir audzis par 9.5%. Bet infrastruktūras un civilās inženierijas (ne-mājokļu) būvniecības investīciju apjoms tajā pašā laika posmā krities par 2.2% [8].

Neto investīciju (ieskaitot amortizāciju) apjoms 16 Vācijas pavalstīs (Länder) ir bijis negatīvs kopš 2003. gada. Jāņem vērā, ka pavalstīs norit vairāk nekā puse no visām publiskajām investīcijām (bērnudārzi, skolas, vietējais transports). Saskaņā ar KfW (Kreditanstalt für Wiederaufbau, Vācijas valdībai piederoša attīstības banka) 2015. gadā neizpildīto infrastruktūras pasūtījumu (backlog) kopējais apjoms bija 136 miljardu eiro [9].

Kā norāda KfW, bieži vien infrastruktūras projekti tiek aizkavēti vai netiek veikti vispār izmaksu sadales starp pašvaldību un valsti nenoteiktības, kā arī administratīvās kapacitātes trūkuma dēļ. Valdība ir apņēmusies līdz 2020. gadam veikt reformas, lai atvieglotu investīcijas pašvaldību līmenī, īpaši saistībā ar investīcijām transporta infrastruktūrā [7].

Kā norāda Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF), Vācija ik gadu kopš krīzes ir bijusi pārāk konservatīva budžeta plānošanā, lielākoties, pārāk pesimistisku Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu prognožu dēļ [10]. Vācija gan atbild, ka tās valsts publiskais parāds joprojām ir virs Māstrihtas kritērijā noteiktajiem 60% (to plānots sasniegt 2020. gadā).

Visas partijas savos manifestos apņēmušās veikt lielākas investīcijas infrastruktūrā. Zemais investīciju līmenis ir bijis viens no faktoriem, kura ietekmē Vācijā izveidojies liels tekošā konta pārpalikums. Tas 2016. gada beigās veidoja 8.3% no IKP. Nominālajā izteiksmē tas bija lielākais pasaulē.

Šis pārpalikums ir izsaucis ārvalstu politiķu un ekonomistu uzmanību. Jāsaprot, ka tekošā konta pārpalikuma/deficīta situācijai var būt vairāki iemesli un katrai valstij tie var būt specifiski. Tomēr pārsvarā tas tiek saistīts ar lielu eksporta/importa starpību. Vācijas gadījumā daļu no šī pārpalikuma var attiecināt uz eiro valūtas kursa vājumu.

Saskaņā ar SVF 2016. gadā Vācijas eiro reālais efektīvais kurss bija novērtēts par 10-20% zemāk (undervalued) [9]. Tomēr lielu daļu šī pārpalikuma izraisīja lielā starpība starp ietaupījumiem un investīcijām, ko rada nefinanšu kompānijas un mājsaimniecības. Vācija ir operējusi ar pārpalikumu kopš 2002. gada. Lielā taupīšana saistīta ne tik daudz ar vāciešu konservatīvo attieksmi, cik ar populācijās straujo novecošanos. 21% no sabiedrības ir vecāki par 65 gadiem. Cilvēki, tuvojoties vecumdienām, veic uzkrājumus, kas pēc pensionēšanās tiks tērēti.

Vācijai tiek arī aizrādīts par aizvien vairāk pieaugušo nevienlīdzību. Vāji augošie cilvēku rīcībā esošie ienākumi (disposable income) nabadzībai pakļauto īpatsvaru 2014. gada beigās palielinājuši līdz 16%. Valdība gan ir rīkojusies, lai šo īpatsvaru mazinātu. 2015. gadā, pateicoties SDP pūlēm, tika ieviesta minimālā alga 8.50 eiro apmērā [11]. Merkele gan bija pret minimālās algas ieviešanu, norādot, ka tas kaitētu eksporta nozarei.

Lai mazinātu nevienlīdzību, 2016./2017. gadā tika ieviesti papildu mājokļa pabalsti, nodokļu atlaides ģimenēm ar bērniem, kā arī apmācības cilvēkiem, kuri ir ilgstoši ir bez darba vai formālas profesionālās izglītības. Eksperti min, ka par spīti pūlēm un lielām investīcijām Austrumvācijā vairāku gadu garumā, joprojām pastāv ienākumu starpība starp valsts austrumu un rietumu daļām. Rietumvācijā dzīvojošie algās saņem apmēram 1/3 vairāk nekā austrumpusē dzīvojošie [12]. Daži norāda par arvien vairāk redzamo atšķirību arī starp ziemeļu un dienvidu pusēm.

Ņemot vērā augstāk minētos faktus, nav pārsteigums, ka partiju manifestos tieši mājokļu sektors un atbalsts ģimenēm ir pozīcijas, kur partijas solījumi un piedāvājumi ir visplašākie, neaizmirstot par investīcijām infrastruktūrā.

 

Priekšvēlēšanu solījumi

Sociālā politika, ekonomika un nodokļi

CDU/CSU manifestā sola, ka papildus jau pēdējos 4 gados uzceltajām 1 milj. māju vēl 1.5 milj. māju tiks uzceltas laikā līdz 2021. gadam [13]. Viņi arī piedāvā nodokļu atlaides privātajiem mājokļu attīstītājiem. Līdzīgi – SDP partija vēlas palielināt mājokļu īpašnieku īpatsvaru Vācijā, kā arī panākt, lai īrēt mājokli varētu atļauties visi pilsoņi, apsolot lielāku caurspīdību īres līgumu regulējumos [14].

Šajā kontekstā īpaša uzmanība tiek pievērsta ievainojamākajiem sabiedrības slāņiem un jaunajām ģimenēm. CDU/CSU piedāvā nodokļu atlaides darījumiem ar zemi (5 000 eiro par katru bērnu) un ikgadēju mājokļu īpašnieku bonusu 1 200 eiro apmērā par katru bērnu desmit gadu garumā. Bonuss tiek piedāvāts mājām, kuras iegādātas pēc 2017. gada 30. jūnija.

CDU/CSU ietver arī  bērna pabalsta celšanu par 25 eiro mēnesī, no 192 uz 217 eiro. Tikmēr SDP sola vienreizēju 8 000 eiro bonusu ģimenēm ar vienu bērnu, kuras vēlas iegādāties mājokli, un papildus 6 000 eiro par otru un trešo bērnu (šis gan nav iekļauts partijas oficiālajā manifestā) [15].

Visas partijas savās programmās ietver nodokļu samazinājumu. Piemēram, CDU/CSU programmā minēts 15 miljardu nodokļu samazinājums, kamēr citas partijas min vēl lielāku summu.

Gan CDU/CSU, gan SDP vēlas ar laiku samazināt sabiedrībā pretrunīgi vērtēto solidaritātes nodokli (Solidaritaetszuschlag), kurš tika ieviests 1991. gadā, lai no iegūtās summas investētu Austrumvācijas reģionos. Pašlaik šī likme ir 5.5% un tiek iekasēta no ienākumiem. Ieņēmumi no šī nodokļa veido 11 miljardus eiro gadā. Gan CDU/CSU, gan SDP priekšlikumos ietver pacelt ienākuma līmeni, no kura tiek maksāta pašreizējā augšējā nodokļu robežlikme 42% apmērā no ienākumiem (no 54 000 uz 60 000 eiro). Bet SDP iet vēl tālāk un vienlaikus vēlas pacelt pašu likmi uz 45% ienākumiem virs 76 000 eiro un ieviest augšējo nodokļu robežlikmi 48% apmērā ienākumiem virs 250 000 eiro.

Vēl viens aktuāls diskusiju objekts ir pensijas sistēmas ilgtspējība. Pašlaik pensijas tiek izmaksātas 48% no vidējās bruto algas, taču prognozes liecina, ka tās 2030. gadā nokritīsies līdz 44.7% līmenim. Šulcs savā vēlēšanu kampaņā ir apsolījis paturēt pensijas esošajā līmenī, nepaaugstinot iemaksas pensiju sistēmā augstāk par likumā noteikto 21.8% (pašlaik tā ir 18.7% un tiek vienādi sadalīta starp darba devēju un darba ņēmēju). Šulcs arī apņēmies nepaaugstināt pensionēšanās vecumu, kas pašlaik ir 67 gadi. Merkele šādus solījumus ir atturējusies dot.

 

Eiropa

CDU/CSU savā manifestā izceļ Vācijas un Francijas sadarbību un to dēvē par galveno Eiropas dzinēju, tajā pašā laikā neaizmirstot, tā saucamo, Veimāra Trijstūri: Vācija – Francija – Polija. Līdzīgi kā CDU/CSU arī Šulca vadītā partija uzsver Vācijas un Francijas lomu tālākajā Eiropas attīstībā, bet atzīmē to, ka visām Eiropas valstīm ir vienādas tiesības.

Šulcam, kurš ir bijis Eiropas Parlamenta prezidents laikā no 2012. līdz 2017. gadam, ir plašāks un detalizētāks redzējums tālākai Eiropas attīstībai.

Saskaņā ar SDP ir jāizveido eiro zonas ekonomiskā valdība no Eiropas Komisijas dalībniekiem, kuru vadītu Eiropas ekonomikas un finanšu ministrs, viņš tad arī atbildētu eiro zonas parlamentam. Tiek apspriests arī vienots finanšu budžets un dziļāka ekonomikas un monetārā sadarbība. Piemēram, Eiropas Stabilitātes mehānismu pārveidojot Eiropas Monetārajā fondā (EMF). Tāpat ir priekšlikums reformēt Eiropas Stabilitātes un augšanas paktu (Stability and Growth Pact), kurš atļautu piekopt anticiklisku politiku krīzes laikos. Tālākai Eiropas integrācijai SPD piedāvā arī nodokļu harmonizāciju ES. Līdzīgi arī CDU/CSU piedāvā izveidot EMF kopā ar Francijas jauno valdību. CDU/CSU arī norāda, ka ir pret kolektīvu Eiropas valstu parāda emisiju jeb komunitarizāciju.

 

Brīvā tirdzniecība un globalizācija

Priekšlikumos par tirdzniecības attīstību SDP ir mazliet konservatīvāki nekā CDU/CSU. Abas partijas sniedz atbalstu lielākajām tirdzniecības organizācijām, kā arī kooperācijai valstu līmeņos dažādās netieši saistītās valstu organizācijās kā G7, OECD, SVF un citās. Abas piekrīt arī bilaterālajiem starpvalstu tirgošanās līgumiem, piemēram, CETA (brīvās tirdzniecības līgumam ar Kanādu). Bet SPD gan piebilst, ka šādi līgums ir rūpīgi jāizvērtē. Runājot par TTIP (Transatlantic Trade and Investment Partnership) tirdzniecības līgumu ar ASV, CDU/CSU norāda, ka ir jāstrādā pie tālākas šī līguma attīstības. SDP savā manifestā ieņem stingrāku pozīciju un min, ka ASV nespēja pieņemt likumus saistībā ar cilvēktiesībām un patērētāju tiesību standartiem liedz pieņemt TTIP šajā brīdī, bet atzīmē, ka visam ir savs laiks.

 

Migrācija, Turcija un Vidējie Austrumi

Ņemot vērā lielo turku izcelsmes pilsoņu skaitu Vācijā, attiecībām ar šo valsti no Vācijas puses tiek pievērsta īpaša uzmanība. SDP un CDU/CSU atbalsta sarunas par Turcijas iestāšanos ES, ņemot vērā, ka tas ir vienīgais esošais dialoga formāts ar Turciju. Abas partijas gan uzstāj, ka savienības paplašināšanai pašreiz nav gatava ne pati Turcija, ne ES. Tiek arī minēts, ka jāturpina sekot līdzi militārajam konfliktam Ukrainā, uzsverot turpmāku dialogu ar Krieviju par Minskas miera līguma izpildi, kā arī tai atbilstošu Krievijas sankciju plānu.

Sarunās ar Lielbritāniju par izstāšanos no ES tiek uzsvērts, ka jāturpinās konstruktīvam dialogam, bet tajā pašā laikā tiek likts noprast, ka Lielbritānija nevarēs pēc izstāšanās izbaudīt tās pašas priekšrocībās kā ES dalībvalstis, tajā pašā laikā, atsakoties no, viņuprāt, sev neizdevīgiem noteikumiem, piemēram brīvo darba spēka kustību starp ES un Lielbritāniju.

 

Aizsardzība un NATO

Sekojot jau piekoptajai praksei, CDU/CSU un SDP atbalsta dalību NATO un citās starptautiskās organizācijās, bet piebilst, ka jāuzlabo pašas Eiropas kolektīvās aizsardzības spējas. Eiropas Aizsardzības savienību atbalsta abas partijas, un Sociālie demokrāti savā manifestā min arī Eiropas armijas izveidi.

SDP vēlas arī lielāku Vācijas iesaisti globālajos un reģionālajos drošības jautājumos. Saskaņā ar manifestu Eiropai jābūt aktīvākai miera un civilo krīžu risināšanā. Lai gan SDP vēlas palielināt aizsardzības budžetu, viņi ir pret 2% no IKP atvēlēšanu aizsardzībai (saskaņā ar Pasaules Bankas datiem Vācija pašlaik tērē 1.2% no IKP). CDU/CSU ir apsolījušies šo līmeni sasniegt 2024. gadā. Abas partijas atbalsta Bundesvēra budžeta papildināšanu. 

 

Nobeigums

Par spīti tam, ka Vācijas parlamenta priekšvēlēšanu kampaņā dominēja iekšpolitika, Eiropas tuvākā nākotne lielā mērā būs atkarīga no šo vēlēšanu rezultāta. Ticamākais scenārijs ir Angelas Merkeles ceturtais vadīšanas termiņš. Taču neatkarīgi no izveidotās koalīcijas, konservatīvā politika dominēs arī nākamos četrus gadus. Eiropai tas sola tālāku integrāciju, paturot prātā ES raksturīgo tempu lēmumu pieņemšanā.

Savukārt Vācijai tas sola nenovirzīšanos no izvēlētā kursa, ar korekcijām sociālajā politikā un investīcijām infrastruktūrā. Globālajā mērogā Vācijas spēks būs vairāk atkarīgs no spējām apvienot ne tikai Vācijas un Francijas, bet arī pārējo valstu intereses zem viena - ES jumta.

 

 

Avoti:

[1] http://www.wahlrecht.de/umfragen/index.htm

[2] http://www.dw.com/en/german-election-spd-sinks-to-20-percent-in-latest-poll/a-40520277

[3] https://www.economist.com/news/briefing/21724801-germany-admired-its-stability-derided-persistent-trade-surpluses-good-and-bad

[4] http://pubs.aeaweb.org/doi/pdfplus/10.1257/jep.28.1.167

[5] https://www.ft.com/content/bd4c856e-6de7-11e7-b9c7-15af748b60d0

[6] http://www.dw.com/en/the-german-economy-in-the-2017-election-year/a-40272596

[7] https://data.worldbank.org/indicator/NE.GDI.FTOT.ZS?end=2016&locations=DE&start=2005

[8] https://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:ByrTLf5NRFAJ:https://ec.europa.eu/docsroom/documents/23744/attachments/1/translations/en/renditions/pdf+&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv

[9] http://economicresearch.bnpparibas.com/Views/DisplayPublication.aspx?type=document&IdPdf=29603

[10] http://www.imf.org/en/Publications/CR/Issues/2017/07/07/Germany-2017-Article-IV-Consultation-Press-Release-Staff-Report-and-Statement-by-the-45048

[11] http://www.bbc.com/news/business-28140594

[12] http://www.dw.com/en/east-west-pay-gap-persists-decades-after-german-reunification/a-15229077

[13] https://www.cdu.de/system/tdf/media/dokumente/170703regierungsprogramm2017.pdf?file=1

[14] https://www.spd.de/fileadmin/Dokumente/Bundesparteitag_2017/Es_ist_Zeit_fuer_mehr_Gerechtigkeit-Unser_Regierungsprogramm.pdf

[15] http://blog.part-b-immobilien.de/en/federal-elections-germany/

APA: Bērziņš, G., Muižnieks, K. (2018, 25. sep.). Kad garlaicīgi nenozīmē slikti jeb Vācijas vēlēšanas. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/3910
MLA: Bērziņš, Gunārs. Muižnieks, Kārlis. "Kad garlaicīgi nenozīmē slikti jeb Vācijas vēlēšanas" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 25.09.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/3910>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up