13.08.2015.

Kad mazais brālis pāraug lielo jeb pakalpojumu sektora cīņa par vietu zem saules

  • Igors Kasjanovs
    Igors Kasjanovs
    Latvijas Bankas ekonomists

Sabiedrībā un, ko tur liegties, arī ekonomistu vidū joprojām pastāv uzskats, ka tā saukto tirgojamo nozaru (preču sektora) attīstība ir vēlamāka par netirgojamo nozaru (pakalpojumu sektora) attīstību. Lai arī pēdējo desmitgažu laikā šis uzskats pakāpeniski mainās, daļēji tam var piekrist (drīzāk gan emocionāli ne racionāli), jo preču sektors ir tas, kas rada "taustāmas lietas", veido lielāko daļu no ārējās tirdzniecības un ģenerē pieprasījumu pēc pakalpojumiem. Preču sektorā radītais ir aptaustāms, pārvietojams – tādēļ, šķiet, ka radītai precei jābūt nez kāpēc vērtīgākai par sniegto pakalpojumu.

Tāpat, vismaz ekonomistu vidū, joprojām norisinās debates par to, vai pakalpojumu sektorā var ilgstoši augt produktivitāte – viens no ekonomikas izaugsmes stūrakmeņiem. Ja preču sektorā, attīstot ražošanas iekārtas vai tehnoloģisko procesu, var panākt produktivitātes pieaugumu (saražot vairāk uz vienu darbinieku vai kapitāla vienību), tad ko darīt frizētavām, slimnīcām vai veterinārajām klīnikām? Saprotams, ka produktivitātes pieaugums atsevišķās pakalpojumu nozarēs ir dabiski ierobežots. Proti, pastāv uzskats, ka ekonomikas izaugsmi veicina preču sektora produktivitātes pieaugums, kamēr pakalpojumu sektors ir vien tā "mazais brālis", kas vienmēr tikai velkas līdzi.

Tomēr bieži ir izplatīts uzskats par to, ka ekonomikā svarīgs vien apstrādes rūpniecības īpatsvars un ekonomikas izaugsmei ir nepieciešama vien spēcīgi attīstīta industriālā politika, ir novecojis stereotips (šo aspektu jau nedaudz pieminēju savā komentārā par apstrādes rūpniecības devumu maijā). Proti, atsevišķos gadījumos pakalpojumu nozares var būt tikpat, ja ne vēl produktīvākas par preču nozarēm.

Globālā (un arī lokālā) ekonomika pakāpeniski mainās – pēdējās desmitgadēs daudz lielāku nozīmi ir ieguvuši pakalpojumi, par kādiem dažas desmitgades atpakaļ ekonomisti vēl pat nespēja iedomāties. Ja kādu laiku atpakaļ ekonomiskās politikas veidotāji izvēloties, ko labāk attīstīt, pretnostatīja preču un pakalpojumu sektorus, tad šobrīd pakalpojumu sektors ir kļuvis par neatņemamu preču sektora sastāvdaļu. Arvien vairāk apzināmies, ka arī preču sektora produktivitāte ir atkarīga no pakalpojumu sektora sniegto pakalpojumu kvalitātes un savlaicīguma. Vienkāršs piemērs ir apstrādes rūpniecības nozare – tās produktivitāte ir atkarīga no transporta nozares sniegto pakalpojumu savlaicīguma (izejvielu un gatavās produkcijas transportēšana), IT sistēmām, kas vada ražošanas procesu (īpaši augsti tehnoloģiskās ražošanas gadījumā), no finanšu pakalpojumu elastības (finansējuma piesaiste, maksājumu kārtošana tiešsaistē), no dažādu profesionālo un zinātnisko pakalpojumu attīstības (piemēram, pētniecības institūta sniegtajām inovācijām) utt.

 

1. attēls. Iekšzemes kopprodukta gada pārmaiņas (salīdzināmajās cenās), % un preču un pakalpojumu nozaru devums IKP izaugsmē, p.p.

Iekšzemes kopprodukta gada pārmaiņas

Datu avots: Centrālā statistikas pārvaldes dati un autora aprēķini

1. attēlā atainota Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) gada pārmaiņu dinamika kopš 1996. gada. Ja šo pašu ekonomisko izaugsmi analizē dalījumā pa preču un pakalpojumu sektoriem, tad ļoti uzskatāmi redzams, ka šajā periodā tieši pakalpojumu nozaru devums galvenokārt veidoja lielāko izaugsmes (gandrīz ¾) daļu. Un tas nav liels brīnums – tāds aptuveni arī ir pakalpojumu nozaru īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā.

Starp citu – pašlaik ir vērojama tendence, ka arvien vairākās starptautiskajās statistikas klasifikācijās pie tirgojamā sektora tiek pieskaitītas arī transporta un uzglabāšanas, kā arī ar tūrismu saistītās (izmitināšana un ēdināšana) nozares. Par vismaz daļēji tirgojamām nozarēm ir kļuvušas gandrīz visas pakalpojumu nozares (vienīgi, izņemot sabiedriskā sektora sniegtos pakalpojumus, lai arī, piemēram, Igaunijas e-rezidenta statuss ievieš inovācijas arī šajā lauciņā). Tāpat sabiedriskais sektors, ja ne tiešā veidā, tad netiešā veidā – noteikti ir tirgojams. Labs piemērs ir nesenā Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības (ES) Padomē. Tā radīja pieprasījumu pēc konferenču telpām (nekustamo īpašumu pakalpojumu nozare), auto īres (komercpakalpojumu nozare), ēdināšanas (izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozare), dažādiem IT risinājumiem (IT pakalpojumi) u.c.

 

Kad pakalpojumu nozares kļūst par ikdienu?

Ja analizējam tautsaimniecības attīstību laikā no zemo ienākumu uz augsto ienākumu tautsaimniecību, tad parasti tiek izšķirti trīs periodi:

  • Sākotnēji, tautsaimniecībai esot zemo ienākumu stadijā, tās virzošais spēks ir lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejniecība. Varbūt arī kāda vienkārša apstrādes rūpniecības forma (pārtikas rūpniecība, apģērbu ražošana utt.).
  • Pakāpeniski, pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, pieaug pieprasījums pēc precēm, kas izraisa ekonomikas industrializāciju, tādējādi sāk pieaugt apstrādes rūpniecības īpatsvars tautsaimniecībā.
  • Turpinot pieaugt mājsaimniecību ienākumiem, iestājas trešais periods – deindustrializācija. Šī procesa ietvaros notiek divi apakšprocesi.
    • Pirmkārt, kapitāla investīcijas veicina rūpnieciskā sektora produktivitāti (investīcijas iekārtās palielina izlaidi uz vienu nodarbināto), kā rezultātā nodarbinātība rūpniecībā aug salīdzinoši lēni.
    • Otrkārt, pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, vajadzības kļūst mazāk materiālas (skat. E. Engela likumu), pieaug pieprasījums pēc dažādiem pakalpojumiem – veselības aprūpes, izglītības sniegtajām iespējām, dažāda veida tehniskajiem un profesionālajiem pakalpojumiem un, protams, izklaides un atpūtas pakalpojumiem utt. Tādējādi sāk pieaugt pakalpojumu pievienotās vērtības īpatsvars un jo īpaši nodarbinātības īpatsvars pakalpojumu sektorā.

 

Pakalpojuma nozaru nozīme Latvijas tautsaimniecībā

Latvijas tautsaimniecības pievienotās vērtības struktūrā pakalpojuma nozaru nozīme laika gaitā ir būtiski pieaugusi. 1995. gadā pakalpojumu nozares veidoja 61.1% no kopējās pievienotās vērtības (faktiskajās cenās), 2000. gadā – 68.4%, 2014. gadā attiecīgais rādītājs jau bija 73.5%. Tātad šobrīd varam teikt, ka pakalpojumu nozares veido gandrīz trīs ceturtdaļas no kopējās tautsaimniecības pievienotās vērtības. Eiropā situācija izskatās visai līdzīga. Piemēram, 2013. gadā eiro zonā vidēji pakalpojumi veidoja 73.5% [1] no kopējās pievienotās vērtības. Tomēr, salīdzinot abus lielumus, jāņem vērā Latvijas pakalpojumu nozaru struktūra – proti, Latvijā ir būtiski lielāks transporta nozares pienesums (acīmredzot, ģeogrāfiskā stāvokļa un vēsturiskā mantojuma dēļ), kas arī daļēji nosaka to, ka pakalpojumu sektors jau ir tikpat liels kā vidēji eiro zonā. Tikmēr preču sektorā Latvijai ir zemāks apstrādes rūpniecības īpatsvars, bet augstāks mežsaimniecības nozares īpatsvars (kas, protams, saistīts ar šī dabas resursa bagātīgo pieejamību Latvijā). Kā tad izskatās Latvijas pakalpojumu nozaru sadalījums?

 

2. attēls. Pakalpojumu sektora pievienotās vērtības (73.5% no tautsaimniecības kopējās pievienotās vērtības) sadalījums, 2014. gads, % (faktiskajās cenās)

Pakalpojumu sektora pievienotās vērtība

Datu avots: Centrālā statistikas pārvaldes dati un autora aprēķini


Lielākās pakalpojumu nozares Latvijā [2] ir tirdzniecība (19.1% no pakalpojumu nozaru kopējās pievienotās vērtības) un operācijas ar nekustamo īpašumu (17.5%). Runājot par tirdzniecību, nedrīkst aizmirst, ka tā satur ne tikai "aisberga redzamo daļu" – mazumtirdzniecību, bet arī vairumtirdzniecību, degvielas tirdzniecību un transportlīdzekļu tirdzniecību un remontu. Turklāt vairumtirdzniecība veido lielāko daļu no nozares pievienotās vērtības. Operāciju ar nekustamo īpašumu gadījumā gan ir jāpaskaidro kāda neliela nianse. Nacionālo kontu koncepts (sistēma, kuras ietvaros kā viens no rādītajiem tiek iegūts arī IKP) paredz nosacītās īres principu – proti, pievienotā vērtība tiek radīta arī par pašu apdzīvotajiem mājokļiem. Respektīvi, tiek aprēķināta īpašnieka apdzīvotā mājokļa nosacītā īres maksa. Un tā no nozares kopējās pievienotās vērtības veido lielu daļu (2012. gadā – 65%). Tikai atlikušo daļu veido klasiskie īres pakalpojumi, mājokļu un komercplatību uzturēšana un nekustamā īpašuma darījumi.

Nākamā lielākā pakalpojumu nozare ir transporta un uzglabāšanas nozare (13.0%), kur pievienotā vērtība sadalās aptuveni vienādās daļās starp sauszemes transporta pakalpojumiem (autopārvadājumi, dzelzceļa pārvadājumi, sabiedriskais transports) un uzglabāšanas un transporta palīgdarbībām (tās ietver noliktavu pakalpojumus, kā arī ļoti būtisku daļu – ostu pakalpojumus). Ceturtajā vietā – profesionālie, zinātniskie, tehniskie un administratīvie pakalpojumi (12.4%).Tā ir ļoti sadrumstalota nozare, jo sevī ietver virkni dažādu citu, vēl mazāku pakalpojumu. Pie šīs nozares uzskaita juridiskos, konsultāciju un grāmatvedības pakalpojumus, arhitektūras biroju un zinātniskās pētniecības darbu, reklāmas pakalpojumus, iznomāšanas un ekspluatācijas līzingu, personālvadības, ceļojumu biroju sniegtos pakalpojumus, apsardzi, biroju administrēšanu utt. Savukārt valsts pārvaldes pakalpojumi un obligātā sociālā apdrošināšana veido desmito daļu no pakalpojumu nozaru pievienotās vērtības (9.9%).

 

3. attēls. Nodarbinātības gada pārmaiņas, % un nozaru devums nodarbinātības izaugsmē, p.p.[3]

Nodarbinātības gada pārmaiņas

Datu avots: Centrālā statistikas pārvaldes dati un autora aprēķini


Tāpat interesanti paraudzīties uz nodarbinātības datiem. Sākot ar tūkstošgades sākumu, nodarbinātības pieaugumu tautsaimniecībā noteica galvenokārt tieši pakalpojumu sektors. 2009. un 2010. gadā nodarbinātības krituma devums bija straujāks tieši preču sektorā, 2011.-2013. gadā kāpuma devums bija straujāks pakalpojumu sektorā, bet 2014. gadā nodarbinātības kritumu jau atkal noteica galvenokārt preču sektors. To, ka laika gaitā pakalpojumu sektors ir bijis nodarbinātības veicinātājs, uzskatāmi demonstrē nodarbinātības struktūra, proti, 2000. gadā pakalpojumu sektorā strādāja 58.8% no nodarbināto kopskaita, bet 2014. gadā – jau 68.7%. Tas sakrīt ar iepriekš pieminēto ekonomikas teoriju – zināmā de-industrializācijas fāzē jaunradīto darba vietu epicentrs novirzās uz pakalpojumu sektora pusi. Lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc pakalpojumiem (jo atsevišķos pakalpojuma veidos produktivitātes kāpums dabisku iemeslu dēļ ir ierobežots), nodarbinātība pakalpojumu sektorā aug straujāk nekā preču sektorā.

 

Pakalpojumu nozaru produktivitāte un pievienotā vērtība

Ekonomisti uzskata, ka ekonomikas izaugsme lielā mērā ir atkarīga no preču sektora produktivitātes izaugsmes. Citiem vārdiem sakot, tas ir ekonomikas izaugsmes veidotājs, un, balstoties uz tā, aug pakalpojuma sektora un tādējādi kopējās tautsaimniecības produktivitāte. Negribu apšaubīt šo hipotēzi – es tai pēc būtības piekrītu. Intuitīvi šķiet, ka apstrādes rūpniecības nozarei jābūt starp tām nozarēm, kur produktivitāte ir visaugstākā, tomēr tā gluži nav (vismaz, ja raugās uz darbaspēka produktivitāti). Ja neskaita nekustamo īpašumu nozares (kuras pievienotā vērtība, kā jau minēju, ietver nosacīto renti) produktivitātes līmeni, tad šis līmenis visaugstākais ir citā preču nozarē – ieguves rūpniecībā un enerģētikā. Tam par iemeslu ir lielā enerģētikas nozares kapitālintensitāte. Proti, nozarē ir milzīga pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto, jo enerģijas ražošanas process ir augsti mehanizēts. Nākamās rangā virknējas tieši pakalpojumu nozares – IT, finanšu pakalpojumi, transportēšana un uzglabāšana. Tomēr nozaru (darbaspēka) produktivitātes līmeņus ir sarežģīti salīdzināt pēc vienlīdzīgiem principiem. No vienas puses, nozares darbaspēka produktivitātes līmenis norāda uz pievienoto vērtību, ko rada nozare, bet, no otras puses, kopējo bildi būtiski ietekmē nozaru dažādie kapitālintensitātes līmeņi. Būtu interesanti redzēt kopējo faktoru produktivitātes līmeni pa nozarēm, bet pagaidām esošā statistikas detalizācijas pakāpe neļauj šādus aprēķinus veikt. Tomēr tas, ko var izdarīt – paraudzīties uz produktivitātes līmeņiem pa nozarēm, salīdzinot ar kādu valsti. Šoreiz salīdzinājumam izvēlējos eirozonas izaugsmes "lokomotīvi" – Vāciju.

 

4. attēls. Produktivitātes līmenis nozaru dalījumā Latvijā un Vācijā, eiro pievienotā vērtība uz nostrādāto stundu [4], [5]

Produktivitātes līmenis nozaru dalījumā Latvijā un Vācijā

Datu avots: Eurostat dati un autora aprēķini

 

4. attēlā salīdzināju Latvijas un Vācijas nozaru darbaspēka produktivitātes līmeņus. Darbaspēka produktivitātes līmeņu salīdzināšana tehniski ir visai sarežģīta procedūra, jo jāņem vērā cenu līmeņa atšķirības gan starp valstīm, gan nozarēm. Latvijas reālās produktivitātes līmenis (pēc 2013. gada datiem) ir aptuveni 39% no Vācijas produktivitātes līmeņa, taču pakalpojumu sektora gadījumā tie ir 43%, bet preču sektora – tikai 30%. Tas labi raksturo to, ko minēju iepriekš – pakalpojumu nozarēs produktivitātes pieaugumu panākt ir grūtāk (no Vācijas skatupunkta raugoties) tādēļ arī atstatums ir mazāks (lai gan joprojām ievērojams). Turklāt redzams, ka tieši rūpniecības produktivitātes gadījumā atpalikšana no Vācijas produktivitātes līmeņa ir vislielākā. Visticamāk to nosaka dažāds uzkrātā kapitāla apjoms – proti, Latvijā kapitāla akumulācijas process ir ievērojami agrākā stadijā. Rūpniecības uzņēmumiem, turpinot investēt jaunās iekārtās, modernizējot rūpniecības procesus, uzlabojot darbinieku prasmes, produktivitātes līmeņi pakāpeniski izlīdzināsies.

Pakalpojumu nozaru produktivitātes "profils" Latvijā un Vācijā ir ļoti līdzīgs – augstākā produktivitāte ir nekustamo īpašumu pakalpojumu nozarē, kam seko IT, profesionālie pakalpojumi, tad tirdzniecība/transports. 4. attēlā acīmredzams ir arī tas, – jo zemāks ir nozares mehanizācijas līmenis (tehnoloģiju iesaiste pievienotās vērtības radīšanā), jo mazāka ir produktivitātes līmeņu atšķirība starp Latviju un Vāciju. Tā lauksaimniecībā, būvniecībā, tirdzniecībā/transportā un profesionālajos pakalpojumos Latvijas produktivitātes līmenis ir aptuveni puse no Vācijas līmeņa. Kas zināmā mērā ir loģiski, jo tajos pakalpojuma veidos, kur liela nozīme ir cilvēka darbam (tas pats friziera piemērs), nav vienkārši paaugstināt produktivitāti.

Vēl viens būtisks aspekts – tieši pakalpojumu nozarēs pievienotās vērtības īpatsvars pret izlaidi ir lielākais. Ja preču nozarēs pievienotās vērtības īpatsvars veido vien ~30% no izlaides (jo liels ir starppatēriņa komponents – izejvielas, enerģija, amortizācija), tad pakalpojumu gadījumā pievienotā vērtība veido 55% no izlaides, jo pievienotā vērtība ir tā, ko rada cilvēks (nodarbinātais), izmantojot savas spējas/prasmes/zināšanas. Piemēram, frizierim starppatēriņš ir salīdzinoši zems (tik daudz, cik nedaudzo instrumentu amortizācija, elektrība, telpas u.c.). Vai arī šobrīd tik pieprasītajiem mobilo aplikāciju programmētājam – galvenās ir zināšanas un prasmes, bet starppatēriņš ir otrajā plānā.

Interesants datu avots par to, kas notiek pakalpojumu nozarēs, ir SBS (Structural Business Statistics) dati [6]. Tie sniedz datus ar daudz augstāku detalizācijas pakāpi, nekā var redzēt nacionālajos kontos. No tiem var iegūt informāciju dažādos interesantos griezumos. Piemēram, var salīdzināt pievienotās vērtības līmeni uz vienu nodarbināto. Analizējot statistiku, secināms, ka pārliecinoši augstākā pievienotā vērtība uz nodarbinātību ir telekomunikāciju nozarē (J61 pēc NACE 2.0 klasifikācijas), kas, līdzīgi kā ar ieguves rūpniecības un enerģētikas nozares piemēru, nav liels pārsteigums. Fiksēto un mobilo sakaru nozarē ir liels automatizācijas/mehanizācijas līmenis. Tas nozīmē, ka nepieciešama salīdzinoši maza darbaspēka iesaiste. Tāpat augsta pievienotā vērtība ir arī noliktavu un transporta atbalsta funkciju nozarē (H52). Tikmēr salīdzinoša zema pievienotā vērtība uz nodarbināto rodama veterinārajos pakalpojumos (N75), apsardzes pakalpojumos (N80), mājokļa piederumu remontā (S95), kā arī ēdināšanas pakalpojumos (I56) – tātad izteikti darbaspēka intensīvā nozarēs. Jābilst, ka šie rādītāji izteikti faktiskajās cenās, – lai pilnvērtīgi spriestu par nozaru pievienoto vērtību uz vienu darbinieku, būtu nepieciešami attiecīgo apakšnozaru deflatori (cenu indeksi), ar kuru palīdzību varētu likvidēt cenu līmeņa efektu.

Vēl viens interesants rādītājs – darbaspēka izmaksu attiecība pret apgrozījumu. Rādītājs norāda uz nozares darbaspēka izmantošanas intensitāti. Lielākā darbaspēka izmaksu attiecība vērojama biroju administratīvajā darbā (N82), apsardzes (N80), personālvadības (N78), pasta pakalpojumos (H53) un datorprogrammēšanā (J62). Savukārt lielākā kapitālintensitāte vērojama sauszemes transporta pakalpojumos (H49), telekomunikāciju nozarē (J61) un izīrēšanas pakalpojumos (N77).

Pēdējās desmitgadēs ir radusies virkne pakalpojumu, kas ir ar augstu pievienoto vērtību un kur ir iespējams būtisks produktivitātes pieaugums. Galvenokārt, produktivitātes pieaugumu pakalpojumu nozarēs uz priekšu virza vairāku pakalpojuma nozaru atvēršanās ārējai tirdzniecībai un "IT revolūcijas" turpinājums – daudzi pakalpojumu veidi, darbojoties arī tiešsaistē, ir kļuvuši pieejamāki galapatērētājiem, turklāt pie reizes ir nojauktas arī valstu robežas. Piemēram, grāmatvedības pakalpojumus, konsultācijas u.c. darījuma pakalpojumus var saņemt attālināti, tūrisma ceļojumus rezervēt, neapmeklējot tūrisma biroju utt., turklāt to var darīt arī ārpus savas valsts robežām.

Kā labu zīmi var vērtēt arī to, ka pēdējā laikā Latvijā strauji attīstās salīdzinoši jauns pakalpojumu veids – dažāda veida zvanu centri (call center), datu centri un atbalsta funkciju centri utt. Vairāki relatīvi lieli ārvalstu uzņēmumi šim mērķim izvēlas Latviju, jo vēlas optimizēt savas izmaksas, pārcelt daļu no atbalsta funkcijām uz valstīm ar zemākām izmaksām (darbaspēka, telpu īres utt.). Latvijas gadījumā tie galvenokārt ir Skandināvijas uzņēmumi. Šādai tendencei, protams, ir pozitīvas iezīmes – tie veicina nodarbinātību – tāpēc pēdējos gados regulāri ir vērojami darba sludinājumi, kuros tiek meklēti cilvēki ar skandināvu valodas zināšanām. Iespējams, šim pakalpojumu veidam nav tik liels pienesums fizisko investīciju veidā, tomēr investīcijas cilvēkkapitālā gan tiek veiktas – uzņēmumi visbiežāk, pirms darbinieks uzsāk darbu tiek veiktas darbinieku apmācību, t.sk. savā mītnes zemē. Tāpat šādu pakalpojumu gadījumā īstenojas arī pozitīvi pārneses (spill-over) efekti – darbinieki smeļas jaunas idejas un prasmes, ko vēlāk var izmantot, attīstot kādu līdzīgu uzņēmējdarbību šeit pat, Latvijā. Šim investīciju veidam gan ir viens mīnuss – tas pastāv tik ilgi, cik esošajā vietā ir iespējams nodrošināt zemas izmaksas. Kolīdz šo atbalsta funkciju izmaksas kļūst izdevīgākas citviet, uzņēmēji nevilcinās pārcelt savu darbību uz turieni, jo, kā jau rakstīju, fizisko investīciju līmenis šeit ir zems, attiecīgi tirgū ienākšanas un izstāšanās barjera ir zema.

 

Ko darīt tālāk?

Jēdziens "pakalpojumi" ir ļoti plašs un nehomogēns. Iespējams, tieši tādēļ nav ļoti izplatīts veikt pētījumus par pakalpojumu attīstību. Šī iemesla dēļ arī nevar izstrādāt, piemēram, vienotu pakalpojumu nozaru attīstības koncepciju. Tieši pakalpojumu nozaru dažādība ir viens no iemesliem, kādēļ teorētiskajā literatūrā un ekonomiskajās debatēs diskusijas par pakalpojumu sektora attīstības politiku ir būtiski mazāk nekā par preču sektoru. Tādā ziņā industriālās politikas izstrāde ir vieglāka – izaugsmi noteicošie faktori starp rūpniecības apakšnozarēm ir līdzīgāki. Tikmēr pakalpojumu nozaru klāsts ir tik ļoti plašs, ka vienotu attīstības politiku izstrādāt ir gandrīz neiespējami, un tas arī acīmredzot nav vajadzīgs. Tomēr ir vispārzināmas lietas, kurām ir vērts pievērst uzmanību.

  • Jāidentificē tās pakalpojumu nozares, kuras rada augstu pievienoto vērtību, un Latvijas gadījumā jāsaprot arī, kurām no tām ir potenciāls kļūt par tirgojamām – t.i., kurus pakalpojumus varam eksportēt (varēt var faktiski visus, bet, kur mums ir priekšrocības). Klasiskākais piemērs, ko zinām no ikdienas, ir transporta, finanšu un ceļojumu pakalpojumu eksports. Tomēr arī citās pakalpojumu nozarēs ir salīdzinoši augsts eksporta potenciāls – IT, izglītībā, veselībā, dažādos zinātniski tehniskajos, datu un zvanu centru pakalpojumos u.c. IT revolūcija ir pavērusi vaļā durvis un daudzu pakalpojumu sniegšanā nojaukusi valstu robežas. Tikmēr medicīnas un izglītības tūrisms nav nekas jauns, tomēr Latvijā līdz šim īstenots vien fragmentāri. Tādēļ gribētos redzēt, ka pakalpojumu nozarēs uzlabojas finansējuma pieejamība (t.sk. ES fondi un dažādi uzņēmējdarbības veicināšanas instrumenti, kuros uzsvars vēsturiski likts uz preču sektoru). Ļoti ceru, ka pārskatāmā nākotnē, piemēram, IT nozarei būs piekļuve ES fondiem tikpat daudz, kā apstrādes rūpniecībai. Tieši IT nozares produktivitātes līmeņi daudzās valstīs ir augstākie no pakalpojumu nozarēm (ja neskaitām nekustamo īpašumu pakalpojumu nozari). Arī Latvijā IT nozares produktivitāte ir augsta, un ir visi priekšnoteikumi tālākai nozares attīstībai. Šobrīd Latvijā attīstās dažādi IT nozares pakalpojumi – datu centri, programmēšana, aplikāciju izstrāde utt. Nozares asociācija, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija, ir ļoti aktīva savā darbībā, cenšoties lobēt (šā vārda labākajā nozīmē) izglītības procesu uzlabojumus.
  • Jāsaprot, kas tieši nosaka atsevišķo pakalpojumu konkurētspēju ārējos tirgos. No Pasaules Tirdzniecības organizācijas datiem izriet, ka pēdējos gados sarūk Latvijas transporta pakalpojumu eksporta daļa pasaules importā, bet pieaug tūrisma braucienu gadījumā. Tāpat jānoskaidro, kas tieši Latvijā esošajiem pakalpojumu sniedzējiem nodrošina priekšrocības? Piemēram, zvanu/datu centru gadījumā? Vai tas ir tikai lēts darbaspēks – vai tomēr vēl kas? Uzzinot atbildes uz šiem jautājumiem, ir iespējams strādāt pie šo nozaru ekonomiskās politikas.
  • Viens pakalpojumu nozares vienojošs elements ir tās galvenais resurss – cilvēks un tā "kvalitāte" jeb cilvēkkapitāls. Tas, cik cilvēks ir izglītots/prasmīgs un veselīgs, noteiks arī tā sniegto pakalpojumu kvalitāti un sarežģītību (sophistication). Attiecīgi ilgtermiņā pakalpojumu nozares veikumu noteiks tieši cilvēkkapitāla attīstība. Es teiktu, ka racionāls veids, kā valsts varētu rūpēties par pakalpojumu nozaru attīstību, ir nevis tās kaut kā pabalstīt (nevēlamākais veids būtu dotācijas, subsīdijas utt.), bet gan attīstīt tām pieejamos cilvēkresursus. Tātad investēt izglītībā un celt medicīnas kvalitāti. Bet tas jau ir cita – vesela sējuma vērts jautājums, tāpēc par to citreiz.

 

Papildu lasāmviela:

 

[1] Nav pilnībā salīdzināms ar Latvijas rādītāju, jo vēl pēc ESA 95 (European System of accounts) principiem

[2] 2014. gads, no ceturkšņa nacionālajiem kontiem

[3] Datos strukturāls lūzums 2009. gadā – pāreja no NACE 1.1 uz NACE 2.0

[4] Produktivitāte izteikta kā pievienotās vērtības un nostrādāto stundu skaita dalījums. Pievienotā vērtība ir divkārši deflēta (dalīta ar cenu indeksu) – ar nozares attiecīgo deflatoru, lai izšķirtu cenu līmeņa atšķirības starp nozarēm un pirktspējas paritātes koeficientu, lai izšķirtu cenu līmeņa atšķirības starp Latviju un Vāciju (aprēķins gan nav pilnīgi korekts, jo teorētiski vislabāk būtu izmantot pirktspējas paritātes koeficientus nozaru dalījumā, bet tādi nav pieejami).

[5] Nav iekļauta nekustamo īpašumu pakalpojumu nozares, kur abās valstīs darbaspēka produktivitāte ir izteikti augstākā. Tomēr, jāņem vērā, ka nekustamo īpašumu nozarē lielu lomu spēlē nosacītās rentes pierēķins, kas nosaka augsto produktivitātes rādītāju un nešķiet īsti reprezentatīvi.

[6] CSP apkopotie un Eurostat publicētie uzņēmējdarbības rādītāji rūpniecībā. Angļu valodā: Structural business statistics.

APA: Kasjanovs, I. (2024, 23. apr.). Kad mazais brālis pāraug lielo jeb pakalpojumu sektora cīņa par vietu zem saules. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/260
MLA: Kasjanovs, Igors. "Kad mazais brālis pāraug lielo jeb pakalpojumu sektora cīņa par vietu zem saules" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 23.04.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/260>.

Līdzīgi raksti

Up