26.01.2012.

Privātais patēriņš – kā pa kalniem

Iedomāsimies senatnīgu tvaika lokomotīvi ar vilciena sastāvu, un nosauksim to par Latvijas tautsaimniecību. Vilciena sastāvs ir apstājies, jo motora jauda ir izrādījusies par zemu iecerētajai kravai. Tautsaimniecības izaugsmes atjaunošanās lokomotīve ir eksports un rūpniecība, nepieciešamais kurināmais – investīcijas. Privātais patēriņš ir kā vagoni, kuru kustības uzsākšanai ir nepieciešami lokomotīves dzinēja zirgspēki un investīciju enerģija. Ačgārni vilcieni nebrauc, vismaz - ne ilgi. Kopējā vilciena sastāva ātruma iegūšana prasa laiku, tāpēc sākumā pasažieri dzird tikai vagonu sakabju nograbēšanu un lokomotīves vadības izsaucienu: "Uzmanību! Vilciens uzsāk kustību!". Lokomotīves vadītājs redz rūcošu dzinēju un tvaika mutuļus, viņš signalizē par kustību, vienlaikus pasažieru vilcienā ir neapmierināta murdoņa, jo tur nekādu kustību vēl nemana – viņuprāt, tukša muldēšana.

Aptuveni šāds šobrīd iezīmējas arī viedokļu diapazons par krīzes pārvarēšanu. Valdība un analītiķi signalizē par kustību, bet iedzīvotāji to nejūt. Iedzīvotāju skatījumā par krīzes pārvarēšanu runāt pagātnes formā ir pāragri, un tas nav tikai subjektīvs viedoklis, mājsaimniecībām tā domāt ir pamats – pirktspējas uzlabojums tikpat kā nav redzams. Raudzīsim, kā tad ir mainījusies iedzīvotāju rocība un patēriņa izdevumi?

Reālo mājsaimniecību patēriņu pārkaršanas gados un krīzes sākumperiodā vislabāk varētu raksturot kāds kalnu smailes attēls, vai vēl labāk - vulkāna attēls, kas ne vien vizuāli labi parādītu līkni, bet arī sasauktos ar pārkaršanas karstumiem. 2005. ‑ 2006. gadā patēriņš demonstrēja ekspansīvu kāpumu, kopumā augot par 39%. Tad aptuveni gadu mājsaimniecību izdevumi turējās stabilā līmenī. Savukārt 2008. gadā līdz ar ekonomiskā cikla maiņu lejupejošā trajektorijā privātais patēriņš uzsāka ripojumu lejup – praktiski tikpat strauji kā iepriekš bija izaudzis. Tieši pārmērīgi straujais kāpums iepriekš noteica tik strauju kritumu vēlāk.

Reālās pārmaiņas parāda patēriņa apjomus, izslēdzot cenu ietekmi. Ja skatāmies uz tēriņiem latu izteiksmē, tad attēls patiešām atgādinātu parastu kalna smaili. Nogruvums, kas 1. attēlā veido starpību starp reālo un nominālo patēriņu, ir cenu pārmaiņu ietekme. Pārkaršanas perioda viens no spilgtākajiem raksturotājiem bija algu – cenu spirāle, kas ierobežoja algu kāpumam līdzvērtīgu pirktspējas uzlabojumu.

1. attēls. Nominālais un reālais mājsaimniecību patēriņš (2005. gada 1.cet.=100%, sezonāli izlīdzināti dati)

Nominālais un reālais mājsaimniecību patēriņš (2005. gada 1.cet.=100%, sezonāli izlīdzināti dati)

Avots: CSP, LB aprēķini (reālo ienākumu aprēķinam izmantots mājsaimniecību izdevumu deflators)

Galvenais reālā privātā patēriņa dinamikas noteicējs ir rīcībā esošie ienākumi, galvenokārt vidējās algas un nodarbinātības pārmaiņas. Ģimeņu maciņa saturu papildina arī citas rīcībā esošo ienākumu komponentes: sociālie pabalsti, pensijas, īpašuma ienākumi, pašnodarbināto ienākumi u.c. Rīcībā esošie ienākumi un patēriņš iekļauj arī Latvijas rezidentu nopelnīto un tērēto ārvalstīs, turklāt ienākumus papildina ārvalstīs dzīvojošo radu un draugu pārskaitījumi Latvijā palikušajām ģimenēm.

Līdzās rīcībā esošajiem ienākumiem kā nozīmīgs faktors minama arī mājsaimniecību aizņemšanās un uzkrāšana, kas nosaka atšķirību starp 1. attēlā redzamo reālā patēriņa un ienākumu dinamiku. Šajā ziņā Latvijā mājsaimniecību uzvedība raksturojama kā procikliska jeb ciklu pastiprinoša - ja pirmskrīzes periodā patēriņa straujo kāpumu līdzās ienākumiem papildus veicināja aizņemšanās, tad vēlāk kritumu papildus provocēja mājsaimniecību piesardzības uzkrājumu veidošana (sk. 2. attēlu). Paņemtie kredīti mājoklim un patēriņam uzaudzēja prāvu mājsaimniecību parāda līmeni (sk. 3. attēlu), kas krīzes laikā līdz ar sarukušajiem ienākumiem kļuva par jo īpaši smagu nastu. Šiem aizņemšanās un uzkrāšanas procesiem būtu jābūt pretējiem. Jau Jāzeps Vecajā Derībā ieteica uzkrāt graudus pārpilnības gados, lai sausuma un bada laikos būtu pārtika. Latvijas gadījumā apcirkņi izrādījās tukši, turklāt tieši bada gados iedzīvotāji sāka tos pildīt, kas atmeta mūs 2005. gada sākuma patēriņa līmenī.

2. attēls. Mājsaimniecību uzkrājumi

(% no rīcībā esošajiem ienākumiem)

3. attēls. Mājsaimniecību parāds pret bankām, līzinga sabiedrībām un krājaizdevu sabiedrībām (miljardi latu, vidēji gadā)

Mājsaimniecību uzkrājumi un mājsaimniecību parāds

Avots: CSP dati, LB aprēķini un prognoze 2011. gadam

Avots: MFI dati, LB prognoze 2011. gadam

Kopš 2009. gada 3. ceturkšņa, kad privātais patēriņš bija sarucis līdz tā zemākajam punktam, tas pakāpeniski sāka atjaunoties. Tomēr atjaunošanās noritēja lēni vājās pirktspējas un augstā mājsaimniecību parāda līmeņa dēļ. Lai gan nodarbinātības un vidējās algas kāpums jau 2010. gada 2. pusgadā nodrošināja rīcībā esošo ienākumu palielinājumu, tomēr paaugstinātie nodokļi, un pasaules cenu kāpums (īpaši pārtikai) turpināja ierobežot iedzīvotāju pirktspējas uzlabošanos (sk. 1. attēlā atšķirīgo nominālā un reālā patēriņa atjaunošanās dinamiku). Maciņa saturu mazināja un citiem mērķiem tēriņus ierobežoja arī aktīvāka uzkrāšana un parādu dzēšana, aktīvu burbulim plīstot (3. attēlā redzams parāda līmeņa samazinājums[1]), ko mēdz saukt par bilanču recesiju.

4. attēls. Mājsaimniecību patēriņš, 2008. gada 1.cet.=100% (salīdzināmās cenās, sezonāli izlīdzināti dati)

Mājsaimniecību patēriņš, 2008. gada 1.cet.=100% (salīdzināmās cenās, sezonāli izlīdzināti dati)

Avots: CSP dati, LB aprēķini

Neraugoties uz pakāpenisko uzlabošanos jau gandrīz divu gadu garumā, patēriņš no izdevumu līmeņa pārkaršanas perioda augstākajā punktā joprojām atpaliek par gandrīz ceturto daļu (sk. 4. attēlu). Protams, salīdzinājumā ar 30% kritumu atgūtie 6.1 procentu punkti nešķiet daudz, tāpēc nepārsteidz, ka iedzīvotāji ir skeptiski vērtējumā par krīzes pārvarēšanu. DNB Latvijas barometra nr.43 aptauja rāda, ka 44% no respondentiem uzskata, ka situācija 2011. gadā nav uzlabojusies un viedoklis par krīzes beigām bijis pāragrs. 23% aptaujāto atzīst, ka ekonomiskā situācija ir uzlabojusies, bet ne tik daudz, lai varētu runāt par krīzes beigām. Un vēl 22% no aptaujātajiem uzskata, ka krīze tikai kļuvusi smagāka.

Kā dažāda veida aptauju rezultātus "mīkstinošs apstāklis" gan jāmin subjektīvais faktors - iedzīvotāju tradicionāli pesimistiskais vērtējums par ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem. Piemēram, patērētāju noskaņojuma rādītājs vēsturiski tikai vienu reizi ir spējis izlauzties no "pesimisma zonas", kopējam atbilžu saldo iegūstot apaļu "0" (sk. 5. attēlu). Šis unikālais notikums tika novērots 2006. gada septembrī, kad kā allaž pirmsvēlēšanu solījumu eiforijā patērētāju noskaņojums uzlabojās. Bija sākušies "treknie gadi", tādēļ 9.Saeimas deputātu kandidāti solīja vēl nepieredzēti krāšņas ķīseļa upes debesmannas krastos.

5. attēls. Patērētāju konfidences rādītājs un to raksturojošie rādītāji (atbilžu saldo; procentu punktos)

Patērētāju konfidences rādītājs un to raksturojošie rādītāji (atbilžu saldo; procentu punktos)

Avots: EK dati, kopējais indekss sezonāli neizlīdzināts, komponentes sezonāli izlīdzinātas

Kopš 2006. gada septembra patērētāju noskaņojuma pozitīvā rekorda pagājis laiks, daudz ūdeņu, arī ķīseļa aiztecējis. 2009. gadā tika sasniegts jauns vēsturiskais patērētāju konfidences rekords, tikai nu jau kā negatīvākais rezultāts. 2009. gadā bija sācies straujš kritums kā tautsaimniecībā, tā patērētāju un uzņēmēju noskaņojumā. Lai savestu kārtībā budžetu, tika būtiski mazināti valsts izdevumi un celti nodokļi, neapšaubāmi ietekmējot arī iedzīvotāju ienākumus un pirktspēju. Nozīmīgi pieauga ēnu ekonomika. Pēcāk patērētāju konfidence sāka uzlaboties, kā komponentei ar lielāko negatīvo devumu gan saglabājoties iespējām uzkrāt nākamajos 12 mēnešos. Savukārt vērtējumi par bezdarba līmeni, ģimenes materiālo stāvokli un valsts ekonomisko situāciju uzlabojas un pamazām tuvojas neitrālam līmenim.

Kopumā jāsaka, ka, ja patēriņš krīzes laikā saruka līdz 2005. gada līmenim, tad patērētāju noskaņojums pasliktinājās divtik zemāk par 2005. gada līmeni un tikai tagad, pēc diviem gadiem, ir sasniedzis to. Protams, grūti samierināties ar mazākiem tēriņiem, ja tik nesenā pagātnē varēja tērēt krietni vairāk. Pat izprotot, ka "trekno gadu" ilūzija balstījās uz aizņēmumiem, produktivitātei neatbilstošu algu kāpumu un nekustamā īpašuma burbuli, kas nevar uzturēt ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību, katram individuālā kārtā ienākumu kritums ir sāpīgs.

Un tomēr, nodarbinātība pakāpeniski aug; lēni, bet tomēr atjaunojas arī patēriņš. Kādēļ iedzīvotājiem nerodas sajūta, ka krīze ir jau aiz muguras? Minēju subjektīvo kritikas aspektu, tomēr visu pamatot ar iedzīvotāju kritisko attieksmi būtu pārāk vienkāršota pieeja, jāmeklē iespējamie objektīvie izskaidrojumi. Un tādu ir ne mazums! Ja arī patēriņš pašlaik ir tuvs 2005.-2006. gada apjomam, tad krietni augstāks nekā toreiz ir bezdarba līmenis. Iedzīvotāju vērtējumu var ietekmēt arī ienākumu noslāņošanās procesi, proti, ja būtisku uzlabojumu justu tikai neliela daļa iedzīvotāju, tad gluži saprotama būtu skepse par krīzes pārvarēšanas faktu un izaugsmes rādītājiem (to mēģināšu noskaidrot nākamajā rakstā).

Ir vēl viens svarīgs faktors, kas var pamainīt skatu uz makroekonomiskajiem rādītājiem (un pašus rādītājus) un skaidrot iedzīvotāju un uzņēmēju pesimistisko noskaņojumu. Ienākumu un privātā patēriņa dinamiku ietekmē arī iedzīvotāju skaita pārmaiņas, kas maina gan pelnītāju, gan tērētāju kopskaitu. Turklāt privātais patēriņš galvenokārt tiek iegūts ar vispārinājuma palīdzību. Mājsaimniecību budžetu apsekojums ir viens no galvenajiem (bet ne vienīgais) datu avotiem patēriņa aprēķināšanai, ar tā palīdzību iegūst izdevumu aplēsi vidēji uz vienu iedzīvotāju. Savukārt privātā patēriņa noteikšanai valstij kopumā Centrālā statistikas pārvalde izmanto vispārinājumu uz iedzīvotāju skaitu[2]. Nupat nāca klajā 2011. gada tautas skaitīšanas provizoriskie dati, kas apliecina, ka līdz šim oficiāli lietotais iedzīvotāju skaits ir pārvērtēts nepilnīgi uztverto migrācijas procesu ietekmes dēļ. Par to pēdējā laikā ne mazums šķēpu ir lauzts. Par migrācijas procesiem rakstījis arī kolēģis Oļegs Krasnopjorovs (šeit lasāms raksts un iesaistīto diskusijas dalībnieku komentāri). Uz kolēģa novērtējumu balstītu iedzīvotāju skaita datu rindu, kas praktiski sakrīt ar tautas skaitīšanas provizoriskajiem rezultātiem, izmantošu alternatīvai privātā patēriņa aplēsei (sk. 6. attēlā punktotās līnijas).

Jāteic uzreiz, ka šī varētu būt maksimālā novirze no oficiālajiem patēriņa datiem, jo ne visas patēriņa izdevumu grupas tiek vispārinātas. Piemēram, CSDD automobiļu reģistrāciju skaita pārmaiņas un automobiļu pārdošanas datus neietekmē iedzīvotāju skaita aplēse, bet tieši šie dati tiek izmantoti patēriņa aprēķinam, jo mājsaimniecību budžetu apsekojuma respondenti reti uzrāda ilglietojuma preču iegādi. Tomēr kopējās dinamikas korekcijas virzienu šis alternatīvais novērtējums parāda. Lai gan mājsaimniecību patēriņš, rēķinot uz vienu tās dalībnieku, vidēji ir pieaudzis, t.i., daudzi nu var atļauties vairāk nekā krīzes grūtākajos brīžos, iedzīvotāju skaita samazinājums tam neļauj vēl izpausties jūtamā kopējā patēriņa pieaugumā, un attiecīgi to pagaidām tik lielā mērā neizjūt tirgotājs un ražotājs.

6. attēls. Nominālais un reālais mājsaimniecību patēriņš pēc CSP datiem un alternatīvā LB novērtējuma (2005. gada 1.cet.=100%, sezonāli izlīdzināti dati)

Nominālais un reālais mājsaimniecību patēriņš pēc CSP datiem un alternatīvā LB novērtējuma (2005. gada 1.cet.=100%, sezonāli izlīdzināti dati)

Avots: CSP dati, LB aprēķins un novērtējums

Analizējot patēriņu, vērts ieskatīties arī pašu mājsaimniecību izdevumu struktūrā. Kā viens no bieži pasaulē izmantotiem rādītājiem, kas rāda labklājības līmeni, ir pārtikas īpatsvars kopējos izdevumos. Mājsaimniecībām ar zemākiem vidējiem ienākumiem raksturīgs lielāks pārtikas izdevumu īpatsvars. Atbilstoši vidējo ienākumu pārmaiņām laika gaitā, arī pārtikas izdevumu īpatsvars mainās. 1996. gadā, kad Latvijā tika uzsākts Mājsaimniecību budžetu apsekojums, bija vērojama izdevumu uzturam dominante kopējā patēriņā, pārsniedzot pat par kritisko līmeni bieži uzskatīto 50% slieksni. Ienākumiem palielinoties, izdevumu uzturam īpatsvars samazinājās, sasniedzot zemāko tā līmeni 2007.–2008. gadā (25.5%). Savukārt 2009.- 2010. gadā līdz ar ienākumu kritumu tas atkal palielinājās līdz 27.5%, kas gan ir zemāk nekā 2005.-2006. gadā (29.6%). Ņemot vērā straujo pārtikas cenu kāpumu (pasaules cenu ietekmē) 2011. gadā, sagaidāms, ka izdevumi par pārtiku mājsaimniecībām ir palielinājušies, tā pieaugot arī īpatsvaram nominālā izteiksmē jeb slogam uz maciņu.

Runājot par pārtikas patēriņu, papildus var minēt vēl vienu tendenci, proti, izdevumu natūrā (galvenokārt pašražotās produkcijas, t.i., piemājas dārziņos izaudzētā un meža velšu patēriņa) īpatsvara kāpumu krīzes gados: no 4.1% no izdevumiem 2008. gadā līdz 4.3% 2009. gadā un 5.1% 2010. gadā. Šo tendenci apliecina arī tirgotāji, norādot uz pieprasījuma palielinājumu pēc sēklām, konservēšanai nepieciešamā iepakojuma, saldētavām, garšvielām, utt.

7. attēls. Mājsaimniecību patēriņa izdevumu nominālā struktūra (% no kopējiem izdevumiem) un reālais patēriņš (2005.-2006.g.=100%) vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī

Mājsaimniecību patēriņa izdevumu nominālā struktūra (% no kopējiem izdevumiem) un reālais patēriņš (2005.-2006.g.=100%) vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī

Avots: CSP dati, LB aprēķini (reālo izdevumu aprēķinā izmantots patēriņa cenu indekss atsevišķām grupām, starpība, kas veidojas, izmantojot kopējo PCI un komponenšu summu, ietverta "Pārējie+novirze"

Otra svarīgākā primāro izdevumu sastāvdaļa ir mājokļa uzturēšanas izdevumi – īres maksas, kosmētisko remontu izdevumi, ūdens piegāde, elektroenerģija, gāze un cits kurināmais. ~¾ no šiem izdevumiem veido komunālie maksājumi. 7. attēlā redzams, ka mājokļa, elektroenerģijas, ūdens un gāzes izdevumu īpatsvars izdevumu struktūrā ir palielinājies pat nozīmīgāk nekā pārtikas izdevumi: no 11.1% no izdevumiem vidēji 2007.–2008. gadā līdz 15.9% 2009.-2010. gadā. Nominālo izdevumu struktūras pārmaiņas laika gaitā ietekmē dažādu preču grupu atšķirības apjomu un cenu dinamikā. Šajā gadījumā ietekme ir gan apjomam, gan cenām. Mājokļa uzturēšanas izdevumu reālais patēriņš krīzes periodā nedaudz palielinājās (par 2.3%). Ņemot vērā, ka kopējie mājsaimniecību izdevumi saruka par 21.7%, šīs grupas īpatsvara palielinājums ir nozīmīgs. Tomēr daudz svarīgāks faktors ir bijis tarifu un nodokļu kāpums. Šis aspekts ir arī būtiski ietekmējis mājsaimniecību maksātspēju. Saskaņā ar ES Ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma datiem to mājsaimniecību īpatsvars, kurām mājokļa uzturēšanas izdevumi[3] sagādā nopietnas finansiālas problēmas, ir palielinājies no 29% 2007. gadā līdz 41% 2010. gadā.

Mājokļa uzturēšanas izmaksu kāpuma tendence ir turpinājusies arī 2011. gadā, jo gada vidū palielinājās dabasgāzes tarifi, savukārt no 1. aprīļa mainījās elektroenerģijas tarifu piemērošanas kārtība, galvenokārt paaugstinājuma virzienā. 81% no respondentiem  Swedbank Privātpersonu finanšu institūta veiktajā pētījumā norādījuši, ka izdevumi par elektroenerģiju ir palielinājušies salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. 61% norādījuši, ka palielinājums ir būtiski ietekmējis ģimenes budžetu.

Ja energoefektivitātes uzlabošanas un mājokļa uzturēšanas izdevumu optimizēšanas iespējas ir izsmeltas, tad būtiska izmaksu kāpuma gadījumā mājsaimniecības budžeta plānošanas ziņā ir spiestas pieņemt vienu vai vairākus lēmumus. Nosaukšu dažus iespējamos.

a)  Samazināt izdevumus citām (īpaši – ne pirmās nepieciešamības) precēm un pakalpojumiem. Kā redzams 7. attēlā, krietni samazinājies sabiedriskās ēdināšanas, atpūtas un kultūras pakalpojumu pieprasījums, sarukuši arī transporta un apģērbu izdevumi. Par izdevumu samazināšanu šīm precēm un pakalpojumiem liecina dažādi dati un aptaujas.

  • Iedzīvotāju aptauja par transporta izdevumiem rāda, ka degvielas izdevumu mazināšanas nolūkā gandrīz puse jeb 47% auto īpašnieku 2011. gadā ar savu auto sākuši braukt retāk vai mazākus attālumus, bet no atsevišķiem braucieniem atteikušies pilnībā. Savukārt katrs piektais sācis biežāk izvēlēties alternatīvus pārvietošanās līdzekļus, piemēram, sabiedrisko transportu vai velosipēdu, bet katrs desmitais sācis iegādāties nelegālu degvielu.
  • Latvijas iedzīvotāju skaits, kas devās ceļojumos pa Latviju 2009. gadā palielinājās par 6.9%, kas skaidrojams ar to, ka izdevumu taupības nolūkā daudzi iedzīvotāji atteicās no garākiem ārvalstu tūrisma braucieniem par labu ceļošanai pa Latviju. 2010. gadā ceļotāju skaits saruka par 11.0%, savukārt 2011. gada pirmajos trijos ceturkšņos atkal palielinājās - par 4.9%. Tāpat dati ļauj secināt, ka samazinājies ceļotāju skaits un izdevumu līmenis garākiem ceļojumiem pa Latviju, bet krietni palielinājies – īsākiem.

b)  Tērēt iepriekšējo periodu uzkrājumus vai aizņemties. Iedzīvotāju aptauja rāda, ka aptuveni uz pusi ir palielinājies to iedzīvotāju skaits, kas rēķinus par apkuri, sākoties jaunajai apkures sezonai, plāno apmaksāt no izveidotajiem naudas uzkrājumiem. Ja 2010. gadā apkures rēķinus apmaksāt ar iekrātajiem līdzekļiem plānoja 22%, tad 2011. gadā – jau 31% respondentu. No 39% uz 31% ir samazinājies iedzīvotāju skaits, kas plāno par apkuri norēķināties no ikmēneša ienākumiem. Tātad šajā gadījumā jārunā drīzāk par maksātspējas pasliktināšanos, nevis vēlmi dzēst parādus, drošībai par nākotni pieaugot un attiecīgi nepieciešamībai pēc piesardzības uzkrājumiem sarūkot.

c)  Palikt komunālo pakalpojumu sniedzējiem parādā. Mājsaimniecību īpatsvars, kurām pēdējo 12 mēnešu laikā naudas trūkuma dēļ ir bijis parāds par komunālajiem rēķiniem kopš 2007. gada ir nozīmīgi palielinājies: no 8.9% 2007. gadā līdz 22% 2010. gadā. Arī 2011. gadā situācija ir turpinājusi pasliktināties. Latvijas Pašvaldību savienība, aptaujājot 91 pašvaldību, aplēsusi, ka apkures parāds valstī kopumā 2011.  gada septembrī salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir par 20% lielāks. Saskaņā ar Swedbank Privātpersonu finanšu institūta pirms apkures sezonas sākšanas veiktajās aptaujas datiem aptuveni 1/4 respondentu pieļauj, ka rēķinus 2011./2012. gada apkures sezonā samaksāt nevarēs; gada laikā šis vērtējums gandrīz nav mainījies. 13% respondentu apgalvo, ka par apkuri šajā sezonā samaksāt noteikti nespēs, arī šis vērtējums gada laikā nav mainījies. Te gan laba ziņa varētu būt šīs apkures sezonas klimatiskie apstākļi, jo siltumenerģijas patēriņu tiešā veidā ietekmē āra gaisa temperatūra. Temperatūrai pazeminoties par vienu grādu, patēriņš pieaug par ~5-6%. Neraugoties uz siltumenerģijas cenas kāpumu, samērā silto laikapstākļu dēļ oktobrī - decembrī iedzīvotāji varēja ietaupīt apkures izdevumu ziņā salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu. AS "Rīgas Siltums" sniegtā informācija liecina, ka oktobrī iedzīvotāju maksājumi par apkuri bija par 17% mazāki nekā 2010. gada oktobrī, novembrī - par 6.3% mazāki, decembrī pat par 27,5%.

Analizējot struktūru, atsevišķi ir vērts vēl pieminēt izdevumus par sakariem, jo to dinamika atšķiras no citām izdevumu pozīcijām. Šajos izdevumos aptuveni pusi veido mobilo sakaru operatoru pakalpojumu apmaksa un vēl aptuveni 1/3 - izdevumi par internetu un kopējām "internets-telefons-kabeļtelevīzija" pakalpojumu paketēm. Šo izdevumu īpatsvars nominālā izteiksmē ir saglabājies gandrīz nemainīgs jau kopš 2005. gada, ko nevar teikt par reālo patēriņu. 7. attēlā var redzēt, ka sakaru pakalpojumu patēriņš palielinājās "treknajos gados" un gandrīz tādā pašā līmenī saglabājās krīzes laikā. Tas skaidrojams ar cenu samazināšanos par šiem pakalpojumiem, ļaujot tērēt mazāk par to pašu pakalpojumu apjomu.

Kopumā var secināt, ka privātā patēriņa atjaunošanās noris lēni vājās pirktspējas un augstā mājsaimniecību parāda līmeņa dēļ, kas šobrīd veido aptuveni 65% no rīcībā esošajiem ienākumiem. Neraugoties uz nodarbinātības un vidējās algas kāpumu, 2011. gadā iedzīvotāju pirktspējas uzlabošanos ierobežoja cenu kāpums – īpaši pasaules pārtikas cenas un vietējo nodokļu un tarifu kāpums. Nelielais uzlabojums 2010.–2011. gadā ir gandrīz nemanāms salīdzinājumā ar nozīmīgo patēriņa kritumu krīzes sākumposmā, tāpēc iedzīvotāju vērtējumā krīze ne tuvu nav pārvarēta. Šajā aspektā gan arī nevaram sagaidīt ātru atgriešanos pie "trekno gadu" labumiem, un to arī nevajadzētu, ja vien nevēlamies atkārtoti sāpīgi uzkāpt uz grābekļa, t.i., burbuļa, kas neizbēgami vēlāk plīst.

Kritums ir bijis gandrīz tikpat straujš kā iepriekš kāpums, tādēļ patēriņš un tā struktūra krīzes periodā bija ļoti tuvi 2005.–2006. gada līmenim – laika periodam, kad tautsaimniecības izaugsme jau bija ļoti strauja. Galvenās situācijas atšķirības – lielāks parāds, augstāki mājokļa uzturēšanas izdevumi, mazāks iedzīvotāju skaits un pesimistiskāks skatījums uz tagadnes un nākotnes notikumiem.

Lai gan dinamiskā eksporta attīstība, kas krietni jau pārsniegusi pirmskrīzes apjomus, līdz ar jaunu darba vietu veidošanos šobrīd izveidojusi noturīgāku pamatu arī privātā patēriņa straujākam kāpumam, tomēr šīs pozitīvās tendences apdraud negatīvie procesi globālajā ekonomikā. Atgriežamies pie līdzības ar vilcienu - dispečers ziņo, ka priekšā gaidāms ceļa posms ar bojātām sliedēm, kas var likt lokomotīvei (lasi: eksportam) spiest uz bremzēm. Tas savukārt bremzētu visu pārējo vilciena sastāvu. Inerces dēļ vilciena sastāvs varētu kādu brīdi saglabāt ātrumu (lasi: iekšzemes pieprasījums, t.sk., patēriņš to dzītu uz priekšu), bet ir atkal viens "bet". Pasažieri arī paši var iedarbināt pēkšņās bremzes (noraut stopkrānu) - augošas nenoteiktības apstākļos iedzīvotāji var atkal aktīvāk veidot piesardzības uzkrājumus, turpinot procikliskās uzvedības tendenci.

Iedzīvotāju aptauja rāda, ka vien retais (6%) uzskata, ka otrais krīzes vilnis nemaz nepienāks. Neraugoties uz to, 64% no respondentiem norādījuši, ka neko nedara, lai atkārtotajam krīzes vilnim iepriekš sagatavotos. Mājsaimniecību iepriekšējo periodu uzkrājumu līmenis ir zems un daļēji notērēts atliktā patēriņa veidā, līdz ar situācijas uzlabošanos iegādājoties ilglietojuma preces un aktīvāk dzēšot parādsaistības (sk. 2. un 3. attēlu), tādējādi ir sagaidāms, ka mājsaimniecības ierobežos patēriņu, situācijai pasliktinoties, nevis uzturēs to iepriekšējā līmenī ar uzkrājumu palīdzību.

Ar augstāk aplūkotajiem jautājumiem stāsts par mājsaimniecību rocību un izdevumiem vēl nav galā. Šajā rakstā galvenokārt skatījām "vidējo temperatūru slimnīcā" – kopējos rādītājus un vidējo izdevumu struktūru, bet svarīgi ir saprast arī, kā mainījušies ienākumi un izdevumi dažādām sociālekonomiskajām iedzīvotāju grupām. Vai ienākumu noslāņošanās, kas Latvijas gadījumā jau tā bija augsta, nav krīzes laikā vēl padziļinājusies? Šie procesi iespaido ilgtspējīgas attīstības atjaunošanos. Par to – nākamajā rakstā.


[1] Parāda līmeņa samazinājumu papildus ietekmēja arī parādu dzēšana maksātnespējīgajiem klientiem.

[2] Šis vispārinājums tiek papildināts ar precīzākiem datu avotiem atsevišķām patēriņa izdevumu grupām (piemēram, elektroenerģijas patēriņam, automobiļu reģistrāciju skaita pārmaiņām). Tiek papildināts ar tiem rādītājiem (piem., nosacītajām īres maksām) vai iedzīvotāju grupām (piem. kolektīvās mājsaimniecības: studentu kopmītnes, veco ļaužu pansionāti, bērnu nami, kazarmas, slimnīcas, cietumi utt.), kuri netiek aptverti Mājsaimniecību budžetu apsekojumā.

[3] Apsekojumā mājokļa uzturēšanā tiek ietverti arī hipotekārā kredīta procentu maksājumi.

APA: Rutkovska, A. (2019, 10. dec.). Privātais patēriņš – kā pa kalniem. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/380
MLA: Rutkovska, Agnese. "Privātais patēriņš – kā pa kalniem" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 10.12.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/380>.

Līdzīgi raksti

Komentāri ( 8 )

  • Oļegs Krasnopjorovs

    26.01.2012 16:26

    Nestandarta aprēķini + Ezopa valoda = Agneses raksts. Rekomendēju.

  • vilnisz

    27.01.2012 09:32

    Viens no labākajiem, godīgākajiem un faktoloģiski bagātākajiem rakstiem m*.lv - paldies!
    Tomēr - kā zināms, ja IKP ir divas vistas, tad ļoti iespējams, ka Svenam no tām pieder abas, bet Jānim - aste, un, ja Svens dabūs trešo vistu, tad IKP būs pieaudzis par 50%, bet Jāņa ienākums - par caurumu pie astes. Un nav grūti prognozēt, kā mainīsies pelnītāju un tērētāju proporcija LV. Tāpēc īpaši gaidīšu nākamo rakstu.
    Diemžēl jāsaka, ka „konstatējošā daļa” LB vienmēr ir padevusies daudz labāk, nekā cēloņu analīze, kā rezultātā LB piedāvātie „ārstniecības risinājumi” labākajā gadījumā var nodrošināt esošā stāvokļa stabilitāti.
    Ļoti jau gribētos profesionālu diskusiju par eirozonas gaidāmo efektu uz Latvijas ekonomikas augsmi - īpaši, ja LB ir atļauts paust no bosa atšķirīgu viedokli.

  • 9Vilnis

    07.02.2012 22:32

    "vidējā temperatūra slimnīcā" - ja tā tiek tikai noteikta, bet to neizmanto kā pamatrādītāju valsts ekonomikas politkā, tad ir OK. Šis 'vidējais" rādītājs bija arī tas, kas raksta lielākajā daļā kaitināja. Priecē, ka beigās tas pateikts. Priecē, ka beigās arī iezīmēta nākamā raksta tēma, kas būtībā ir svarīgāka nekā šī. Šis raksts bez šī turpinājuma ir kā saldējuma masas sagatavošana bez saldējuma kameras - it kā jau ir, bet priecāties par saldējumu vēl nevar.
    Ieteiktu pievērst uzmanību ne tikai ienākumu noslāņošanās jautājumam, bet arī Rīgas un pārējās Latvijas salīdzinājumam. Cerams, ka nākamo Agneses rakstu izlasīs arī Brīvības 36 cipargalvas. Ja jā, tad pārbaudiet vai ko būs sapratuši.
    Veikmsi Agnesei nākamo 4 rakstu rakstīšanā šogad!

  • AgneseBee

    07.02.2012 22:45

    Bez vidējās temperatūras rādītājiem gan arī neizdosies iztikt valsts ekonomikas politikā. Bet par reģionālajiem rādītājiem, tajā skaitā noslāņošanos, ir plāns rakstīt jau nākamo no tiem ~3 (4 mīnus jau faktiski publikācijai sagatavotais noslāņošanās raksts)
    Lasu vēlēšanās no lūpām:)

  • 9Vilnis

    07.02.2012 22:53

    Piekrītu, ka bez "vidējiem" nevar iztikt, bet nedodiet tak tos "vidējos" rādītājus cipargalvām. Viņi to izmanto savai bļaušanai, ka nu tik viss ir labi. Tai pat laikā SVF jau norāda uz tiem riskiem, kas LV saglabājas un pat pieaug - nabadzības līmeņa pieaugums, sociālā slodze un spriedze. Jārēķinās, ka noslāņošanās pēc krīzes var veicināt "vidējā" rādītāja uzlabojumus, bet tie nevar būt ilglaicīgi un būtiski nākotnē. Bet kā zināms, jebkura apstāšanās patiesībā ir pagrimums. Tas biedē.
    Gaidīšu nākamos rakstus. Veiksmi! :)

  • AgneseBee

    08.02.2012 13:48

    Paskrienot notikumiem (rakstam) pa priekšu - noslāņošanās kā reizi strauji augot algām palielinājās treknajos gados. 2009.gadā tā saruka, redzēs kas būs noticis 2010.g. Bet tur atkal tālāk ir divi stāsti, jo nabadzības riska indeksa noteikšanai izmantotajam rādītājam arī tiek izmantots vidējais, kas nozīmē, ka jāskata gan noslāņošanās, gan nabadzības riska sliekšņa pārmaiņas absolūtā izteiksmē, jo pat ja noslāņošanās mazinās, pirktspēja iedzīvotājiem tāpat var pasliktināties, īpaši ja ņem vērā cenu ietekmi.
    Bet pat ja 2009-2010 bija uzlabošanās, tad pilnīgi piekrītu, ka bažas paliek par nākotni un politikas veidošanā ir ļoti svarīgi mērīt temperatūru katram pacientam.

  • Valerijs

    08.09.2012 08:19

    Si analize butu pilnigaka, ja vel ietvertu "vilciena sastava garuma merijumu" t.i. socialas nevienlidzibas s20/s80 analizi, kas LV ir ar izteikti augstu vertibu. Tas faktiski nozime to ka neskatoties uz lokomotives sakustesanos, pasazieris pedeja vagona vel tas kustibu nejut un jo garaks sastavs, jo mazakas ceribas gut labumu no brauksanas prieka. Seit jautajums ir par "kompaktaku sabiedribu". Tad ari makro aina butu pilnigaka un vilciena sastava kustiba dinamiskaka, jo garu sastavu ar vaju loko kalna neuzvilkt nekad, vienmer busim nolemti zeloties par loko nespeku.

  • AgneseBee

    08.09.2012 12:51

    Gluži manas domas, tādēl jau šajā rakstā pieteicu, ka turpināšau analīzi ar krīzes ietekmes uz dāzādām iedzīvotāju grupām analīzi, kur apskatīti gan nevienlīdzības rādītāji, gan sīki smalki analizētas ienākumu pārmaiņas, cenu ietekme uz pirktspēju. Džīnī, nabadzības riska indeksi, materiālās nenodrošinātības rādītāji, S20/s80 ne vien iedzīvotājiem pēc CSP publicētajiem datiem, bet arī speciāli aprēķini šim pašam rādītājam pensijām no VSAA un algām no CSP, lai iegūtu tālāku pārmaiņu novērtējumu.
    Tas viss ir atrodams šeit http://www.makroekonomika.lv/ka-krize-ietekmeja-dazadu-iedzivotaju-grup…

    tālāk vēl ir sekojis arī viens blogs par krīzi&sievietēm/vīriešiem. Un top reģionālā analīze, kas šobrīd man jau zīmējas ļoti apjomīga.

Up