18.05.2010.

2009. gada mācības un 2011. gada budžets

Līdz vēlēšanām 2010. gada oktobrī palikuši vien nepilni pieci mēneši. Jau tagad ir skaidri zināms, ka jaunās valdības un Saeimas svarīgākais uzdevums uzreiz pēc to pilnvaru stāšanās spēkā būs 2011. gada budžeta sastādīšana un pieņemšana. Tas nozīmē, ka triju mēnešu laikā būs gan jāizveido un jāapstiprina jaunais Ministru kabinets, gan jāvienojas par veicamajām reformām, kas ļautu Saeimai līdz gada beigām pieņemt budžetu, iekļaujot nepieciešamo konsolidāciju 400-500 miljonu latu apmērā.

Domāju, retajam vien nav skaidrs, ka trīs mēneši ir pārāk īss laiks kvalitatīvu reformu sagatavošanai, it īpaši, ja plānošanu sāktu no nulles. Nesākot strādāt pie nākamā gada budžeta savlaicīgi, pēcvēlēšanu laiks solās būt sasteigtu lēmumu un neziņas pilns. Steiga šādu valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanai nenāk par labu, un to skaidri parāda 2010. gada budžeta pieņemšanas process. Kavēšanās ar reformu izstrādi un neziņa par budžeta aprisēm līdz pat pēdējam brīdim nopietni sašūpoja finanšu tirgu, dzenot tautsaimniecību arvien dziļāk bedrē, un daļu nepārdomāto lēmumu nācās atcelt, padarot 2011. gada budžeta konsolidācijas nastu vēl smagāku. Kavēšanās un neziņa par reformu un nodokļu plāniem apgrūtina arī nākotnes plānošanu uzņēmumiem un iedzīvotājiem.

Nemācoties no pagātnes kļūdām un vēlēšanu dēļ budžeta izstrādi pārceļot bīstami tuvu gada beigām, laika var nepietikt, lai īstenotu tautsaimniecībai labvēlīgus izdevumu samazinājumus. Tā vietā tad paredzami vai nu ievērojami nodokļu palielinājumi, vai nepārdomāta, mehāniska izdevumu apcirpšana, kavējot gan tautsaimniecības atveseļošanos, gan jaunu darba vietu radīšanu. Latvijas valdība ar starptautiskajiem aizdevējiem ir vienojusies par valsts konsolidētā kopbudžeta deficīta pakāpenisku samazinājumu, apņemoties neļaut tam pārsniegt 8.5%, 6% un 3% no IKP attiecīgi 2010., 2011. un 2012. gadā. Panāktā vienošanās ir balstīta uz racionāliem pamatiem, un tā rāda ceļu, pa kuru virzoties, varēsim atjaunot valsts finanšu ilgtspēju, galu galā budžeta ieņēmumus līdzsvarojot ar izdevumiem.

Ko valsts iegūs no savlaicīgas budžeta konsolidācijas?

Ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana ļaus pakāpeniski mazināt krīzes brīdī uzņemto parāda nastu un tērēt ienākumus nevis parāda procentu nomaksai, bet izglītībai, veselībai, investīcijām, uzņēmējdarbības atbalstam un citām valsts vajadzībām. Virzoties pa iezīmēto valsts budžeta konsolidācijas ceļu, valsts parāds jau tā solās pieaugt tuvu 60% no IKP, un gada procentu maksājumu slogs, ko par šādu parādu maksāsim, var pārsniegt 350 miljonus latu. Tas nozīmē, ka šāds naudas apjoms "pazudīs" no Valsts kases ik gadu, jo iepriekšējos gados valdība nav spējusi savus tēriņus samērot ar ieņēmumiem. Bet, ja vilcināsimies ar budžeta konsolidāciju, gan parāds, gan procentu maksājumi tikai pieaugs.

No makroekonomiskās stabilitātes un valsts attīstības viedokļa, nav nekā nosodāma, ja procentu maksājumus nākas maksāt par apjomīgiem un sabiedrībai nepieciešamiem investīciju projektiem, kuru īstenošanai konkrētā gada valsts budžeta apmēri ir par mazu. Tādos gadījumos valsts aizņemas un izdevumus sadala pa vairākiem gadiem. Tomēr pavisam atšķirīgi uzlūkojama situācija, ja valdība daudzus gadus no vietas tērē ievērojami vairāk, nekā tās ieņēmumi spēj nosegt. Šāda politika, kā rāda pašreizējie notikumi vairākās valstīs, galu galā noved gan pie ekonomiskās krīzes, gan smagu budžeta konsolidācijas lēmumu pieņemšanas.

Tomēr ne tikai valsts parāda kāpums un augošie procentu maksājumi nosaka budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansēšanas nepieciešamību. Sakārtojot valsts finanses, Latvija sekmēs zaudētās uzticības atgūšanu. Uzticības spogulis ir valstij piešķirtie kredītreitingi, kas Latvijas gadījumā jau kādu laiku atrodas spekulatīvajā, nevis investīciju kategorijā. Turklāt šajā ziņā esam stipri sliktākā pozīcijā nekā kaimiņvalstis. Piemēram, Standard&Poors Igaunijai piešķirtais reitings ir par piecām (!) pakāpēm augstāks nekā Latvijai. Pragmatiska valsts ekonomiskā politika, spēja nodrošināt valsts finanšu ilgtspēju un sakārtot valsts ekonomiku tā, ka tas paver durvis uz eiro zonu, investoriem spēj radīt uzticību šādas valsts ekonomikai. Tas nozīmē, ka ārvalstu investīciju plūsma daudz lielākā mērā virzīsies tieši uz kaimiņvalstīm, apejot Latviju, sašaurināsies pārrobežu ekonomiskās sadarbības iespējas.

Vilcināšanos ar budžeta deficīta mazināšanu mēs ikkatrs izjustu kā daudz lēnāku ekonomikas izaugsmi un neizmantotas attīstības iespējas. Turklāt, neatgūtu uzticību īpaši smagi atspēlētos brīdī, kad Latvijas valdībai būs jāsāk atmaksāt starptautiskais aizdevums, refinansējot jeb pāraizņemoties kapitāla tirgos. Jebkuras šaubas par Latvijas ekonomikas izredzēm un valdības spēju realizēt pragmatisku ekonomisko politiku pārvērtīsies pavisam reālā procentu likmju pieaugumā, audzējot parāda apkalpošanas izdevumus un budžetā atstājot aizvien mazāku vietu pārējiem izdevumiem.

Saņemot starptautisko aizdevumu, esam ieguvuši laiku sakārtot valsts finanses un veikt tautsaimniecības atveseļošanai nepieciešamās reformas. Ar izglītību, veselību un valsts pārvaldi saistītās reformas dos iespēju nonākt pie tāda valsts pakalpojumu klāsta, kādu varam atļauties un kāds ir labākais, ņemot vērā pašreizējo budžeta rocību. Samazinot deficītu iepriekš norādītajā tempā, Latvija 2012. gadā atbildīs Māstrihtas kritērijiem, kas savukārt dos iespēju ieviest eiro 2014. gadā. Eiro nav panaceja jeb brīnumzāles visām valsts problēmām, un tā ieviešana nenozīmē, ka valsts ekonomisko politiku var laist pašplūsmā. Tomēr eiro ieviešana rada stabilu pamatu tautsaimniecības turpmākajai izaugsmei, kas kopā ar pārdomātu valsts ekonomisko politiku palielinās mūsu izredzes nākotnē sasniegt attīstītajām rietumvalstīm raksturīgo ienākumu un labklājības līmeni.

Kas draud pretējā gadījumā?

Savlaicīgi neizstrādājot 2011. gada budžetu, mēs turpinātu "dzīvot pa vecam" un vienā mirklī zaudētu līdz šim panākto ekonomiskās situācijas stabilizāciju, kas daudziem uzņēmumiem jau ir ļāvusi atgūt elpu, aktivizējot eksportu. Savlaicīgi neizstrādājot nākamā gada budžetu un neturpinot virzīties budžeta izdevumu samērošanas ar ieņēmumiem virzienā, pastāv liela iespējamība, ka nespēsim iekļauties deficīta robežās, par kurām panākta vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Tas sašķobītu aizdevuma programmas pamatus. Ja tā notiktu, sekas būtu straujas un nepatīkamas. Starptautisko aizdevēju novēršanās no Latvijas jau pats par sevi būtu ļoti negatīvs signāls, atsāktos ievērojamas procentu likmju svārstības, pieaugtu nedrošība, kas paralizētu uzņēmējdarbību, un tautsaimniecība atkal sāktu stigt purvā, no kura pašlaik pamazām rāpjamies ārā.

Valdībai tas nozīmētu vēl akūtāku nepieciešamību strauji mazināt budžeta izdevumus, sabalansējot tos ar ieņēmumiem, jo gluži vienkārši nebūtu citu alternatīvu - Latvijas valstij neviens uz saprātīgiem nosacījumiem neaizdotu naudu, ar ko finansēt budžeta deficītu jeb segt tos izdevumus, kam pretī nav nodokļu ieņēmumu. Starptautiskais aizdevums Latvijai dod iespēju mazināt izdevumus pakāpeniski, tādējādi atbalstot ekonomiku grūtā brīdī. Pārtraucot aizdevuma programmu, tādu iespēju nebūtu.

Strukturālās reformas nav vieglas, bet tās ir nepieciešamas tautsaimniecības pamatu stiprināšanai. Valdībai līdz rudenim ir laiks daudz rūpīgāk caurskatīt tās par valsts naudu finansētās funkcijas un institūcijas, kas patiešām ir nepieciešamas, ir iespējams izvērtēt dažādu funkciju un institūciju lietderīgumu vai apvienošanas iespējas līdzekļu optimizācijas nolūkā. Neīstenojot strukturālās reformas un sliktākajā gadījumā zaudējot starptautisko aizdevēju pacietību, mūs gaida haotiski, nepārdomāti un drakoniski budžeta izdevumu samazinājumi vai neprognozējami nodokļu palielināšanas pasākumi.

Šāda attīstība nozīmētu atkārtotas un pastiprinātas grūtības uzņēmējiem, līdzīgi kā 2009. gadā, kad valdīja neziņa par 2010. gada budžeta izstrādi. Neprognozējamā situācija būtiski apgrūtinātu vai pat paralizētu uzņēmējdarbības plānošanu, tiktu lauzti sadarbības līgumi no ārvalstu uzņēmēju puses, rastos problēmas iegādāties izejvielas un citu nepieciešamo produkciju pēcapmaksas veidā, tādējādi mazinot Latvijas uzņēmumu  konkurētspēju. Investori visticamāk uz ilgu laiku novērstos no Latvijas, un tautsaimniecība ieslīgtu stagnācijas periodā. Nespēja veikt nepieciešamo budžeta konsolidāciju uz nenoteiktu laiku pārvilktu svītru arī eiro ieviešanas plāniem, kas Latviju, visticamāk, izstumtu no Baltijas ekonomiskās telpas.

Pašlaik ir īpaši svarīgi neuzkāpt uz 2009. gada kļūdu grābekļa, tā vietā pārliecinoši nostiprinot valsts makroekonomiskos pamatus. 2011. gada budžeta savlaicīga izstrāde šajā ceļā būs galvenais posms.

APA: Rutkaste, U. (2019, 17. jul.). 2009. gada mācības un 2011. gada budžets. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/472
MLA: Rutkaste, Uldis. "2009. gada mācības un 2011. gada budžets" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 17.07.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/472>.

Līdzīgi raksti

Up