19.05.2016.

Izaugsmes ekonomistu problēmas

  • Gundars Dāvidsons
    Gundars Dāvidsons
    Latvijas Bankas ekonomists

Ir tādi cilvēki, kas pavada dienas, graužot zīmuļus pārdomās, vai Latvijas ilgtermiņa izaugsme būs 2.5% vai 3.0%. Izklausās smieklīgi, taču šī nodarbe ir svarīga, jo dažu procentpunktu atšķirības ilgākā termiņā veido milzu starpību summās, par kādām pēc 10 gadiem ceram būvēt jaunus ceļus un maksāt policistu un ārstu algas.

Cita lieta, ka atbildēt precīzi uz šo jautājumu ir grūti, ja ne neiespējami. Attiecīgi ir vieta subjektivitātei, kas post-padomju zemēs tradicionāli iet roku rokā ar pārlieku emocionalitāti.[1] Latvijā ir izveidojušās, var teikt, divas nometnes – izaugsmes optimisti un izaugsmes pesimisti. Šajās dažās rindiņās mēģināšu pamatot, kāpēc uzskatu, ka starp viņu uzskatiem nav nemaz tik liela atšķirība: iespējams, viņi runā par vienu un to pašu, bet ne līdz galam izdomātu, vīziju.

Tātad vispirms pesimisti. Galvenais viņu arguments ir: mums nav priekšnoteikumu attīstībai. Kāpēc lai pēkšņi latviešu[2] paražas, izglītības sistēma, uzņēmumi, universitātes utt. būtu konkurētspējīgāki par visu to pašu Sanfrancisko vai Londonas apkārtnē? Cerēt uz strauju attīstību nozīmē cerēt uz brīnumu. Protams, zināms sadzīšanas (catching-up) process turpināsies, pārņemot vienkāršākas tehnoloģijas un pērkot iekārtas. Tā piemēram, Latvija datoru radīšanā diez ko nav piedalījusies, bet tāpat tos lieto, attiecīgi paaugstinot darba ražīgumu. Tomēr sarežģītākas tehnoloģijas (plašākā nozīmē – tehnoloģija ir ne tikai roboti, bet arī, piemēram, know-how kā nodrošināt vajadzīgo produktu apdrošināšanas biznesā), kur ir augstāka pievienotā vērtība, pārņemt ir grūti. Ieskatam var pārdomāt Latvijas nodokļu maksātājiem dārgi izmaksājošos mēģinājumus kļūt par reģionāliem finanšu un aviācijas centriem. Pesimisti arī norāda uz to, ka pasaules ekonomikas vēsturē izraušanās no nabadzības uz bagāto klubu ir drīzāk reti izņēmumi, piedevām, tur, kur tas ir izdevies, attīstības periodā tās ir bijušas autoritāras valstis. Viņi uzsver ekonomikas centrtieces spēkus, resursiem koncentrējoties lielajās pasaules pilsētās, kā arī uz gadsimtiem noritošo brain-drain un to, ka visur Austrumeiropā straujas izaugsmes periods ir beidzies. Nav nekāda pamata būt optimistiskiem[3] Un es viņiem piekrītu!

Taču optimisti apgalvo, ka tā nav! Viņuprāt, Latvijai, un it sevišķi Rīgai, piemīt neizmantots potenciāls, kuru līdz šim ierobežoja dzelzs priekškara mantojums. Pilsētām piemīt pievilcības spēks un gadījumi, kad skaista pilsēta ģeogrāfiski labā vietā izzūd no kartes nav bieži novēroti. Agri vai vēlu notiek atkopšanās. Process līdzinās tam, ko var redzēt pasaules metropolēs bijušo ostu rajonos un vēsturiskajos centros  – jā, kādu laiku tās var būt nolaistas vietas, taču kaut kad ūdens tuvums vai vēsturiska apbūve dod impulsu jaunam attīstības vilnim (t.s. gentrification). Bet kā ar resursu trūkumu? "Tie radīsies paši!" apgalvo optimisti, "Izveidojiet pludmali un nauda un kvalificēts darbaspēks nāks pats!". Ja īpaši netraucēsim, Rīga ar savu pievilcību uzsūks no citām valstīm vai pati radīs vajadzīgos talantus. Bet iepriekš minētā relatīvā "ne-pievilcība salīdzinot ar citām metropolēm"? Rietumu lielajām pilsētām aizvien vairāk sastopoties ar pārapdzīvotības problēmām kā augstas nekustamā īpašuma cenas, noziedzība, piesārņojums, terorisma draudi, mazāki centri kļūs pievilcīgāki.[4] Turklāt vēl aizvien lielākā daļa no planētas dzīvo apstākļos, kas ir ievērojami sliktāki, nekā Latvijā. Nav nekāda pamata, lai Rīga, velkot līdzi pārējo Latviju, neattīstītos. Tā uzskata optimisti….[5] Un arī viņiem es piekrītu!

Es piekrītu gan tiem, kas saka, ka viss bus labi, gan tiem, kas uzskata, ka "nekā te nebūs". Es piekrītu optimistiem, ka Rīgai ir reālas iespējas kļūt par vienu no Ziemeļeiropas metropolēm. Ir jāizveidojas jaunam dzelzs priekškaram uz mūsu rietumu robežas, lai tā nebūtu. Taču es piekrītu arī pesimistiem, ka pašlaik izglītības sistēmā, ģimeņu un uzņēmējdarbības tradīcijās, kā arī finansējuma un valsts pakalpojumu pieejamībā nav priekšnoteikumu tādai attīstībai, kas ļautu pietuvoties pasaules metropolēm. Pretruna? Nebūt nē.

Šie  skatījumi neizslēdz viens otru pie viena nosacījuma – ja attīstības galvenais dzinējspēks nav tie, kas pašlaik te dzīvo, vai viņu bērni, bet citu valstu pilsoņi, kuri Rīgu redzēs kā aizvien pievilcīgāku apmešanās vietu. Tātad tāds modelis, kur atbraucēju ir daudz, viņi ir augsti kvalificēti, dzīvo pamatā lielu patēriņa tirgu informatīvajā vidē un veido savas kopienas. Latvieši, savukārt, piegādā civilizētu pakalpojumu ietvaru (likumu, tiesu varu, ierēdniecību, fizisko infrastruktūru), kas ļauj šim motoram darboties. Šāds modelis ir iespējams un ir diezgan reāls.[6]

Vai tas ir slikti? Nav teikts. Pirmkārt, šis modelis nenozīmē, ka vietējie dzīvo slikti, viss atkarīgs no tā, cik "jaudīgs" ir motors. Otrkārt, uzturēt civilizētu ietvaru ekonomikai nemaz nav tik vienkārši un daudzām valstīm un nācijām tas neizdodas. Pašlaik varam novērot, kā daudzi no Krievijas atbēgušie cilvēki ir patīkami pārsteigti par to, cik tomēr salīdzinoši civilizēta te ir valsts attieksme pret iedzīvotājiem. Ar to mums būtu jālepojas. Tas ir kaut kas labs, kas izveidots tieši pēdējos 25 gados.

Taču no otras puses, tāds modelis arī nozīmē, ka latviešu valodas vide veido un uztur noteiktu uzskatu sistēmu, kura atražo "ietvara apkalpotājus". Citiem vārdiem sakot, kurā dominē nevis drosme, inovācijas un globāls skatījums, bet vietējs (var arī teikt "provinciāls") skatījums, stabilitāte pie mazumiņa un birokrātisms.

Tātad jautājums, vai tas ir labi vai slikti patiesībā nav ar skaitļiem atbildams, jo runa ir ne tik daudz par naudu (kas atkārtoju, daudziem var arī būt pietiekami), kā par to, ko uzskatām par "cilvēka cienīgu dzīvi". Citiem vārdiem sakot, tas ir jautājums par personiskām vīzijām, sapņiem un cerībām… Uz kuru katram atbilde ir jāatrod pašam.

 


[1] Jāatzīmē, ka daudzreiz šīs diskusijas planē nepietiekami precīzi definēta jēdziena "veiksmīga attīstība" dēļ. Piemēram:

- vai runa ir par vienkārši izaugsmi, vai catch-up izaugsmi. Pirmā notiks neizbēgami: protams, ka dzīvosim "labāk kā 1913. gadā", bet relatīvās vietas pasaulē uzlabojums ir kas cits. Vai Rīga sadzīs Londonu?

- konverģence uz ko? ES vidējais, pieņemot ES aizvien jaunas nabadzīgas valstis kļūst aizvien zemāks mērķis. Un arī vidējo var rēķināt sverot ar iedzīvotāju skaitu vai nē;

- tāpat parasti IKP tiek salīdzināti PPP veidā, kas no vienas puses ir pareizi, no otras… saskaņā ar PPP aprēķiniem mūsu IKP tiek "pavilkts uz augšu", jo it kā tos pašus medicīnas pakalpojumus, ko saņem, teiksim, vācieši, mēs saņemam lētāk…Vai tā ir? (citiem vārdiem sakot, quality adjustment PPP aprēķinos tiek lietots, bet stipri par maz).

Šajā rakstā runāju par catch-up attīstību konverģējot uz "veco" ES valstu vidējo.

[2] Tekstā lietoju "latviešu", kaut viss tas pats, ar mazām niansēm, attiecas arī uz Latvijas krieviski runājošo vidi.

[3] Kolorītākais šīs nometnes pārstāvis laikam būs bijušais premjers Vilis Krištopāns.

[4] Par šo argumentu līdz galam neesmu pārliecināts. Rīga ir piesārņotāka pilsēta par lielu daļu attīstīto valstu metropolēm. Parasti ar nabadzību saistīta vāja valsts pārvalde nozīmē arī piesārņotāku vidi.

[5] Kolorītākais šīs nometnes pārstāvis man liekas būs Ģirts Rungainis.

[6] Protams, ir arī virkne visai reālu pesimistisku scenāriju, taču par to šoreiz nē.

APA: Dāvidsons, G. (2024, 15. jul.). Izaugsmes ekonomistu problēmas. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/513
MLA: Dāvidsons, Gundars. "Izaugsmes ekonomistu problēmas" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 15.07.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/513>.

Restricted HTML

Up