15.04.2016.

"Diena pēc rītdienas" valdības un individuālajā finanšu vadībā

Latvijas Bankas padomnieka A. Strazda uzruna Valsts prezidenta rīkotajā diskusijā "Latvijas drošība 21. gadsimtā. Pieaugošie izaicinājumi un iespējamie risinājumi"; 2016. gada 14. aprīlī, Melngalvju namā.

Filmā "Diena pēc rītdienas" ir tāda epizode, kurā kāds no filmas varoņiem skaidro vētru norises pamatlikumu. Tas ir sekojošs: vētra ilgst līdz brīdim, kad ir novērsta nelīdzsvarotība, kuras dēļ vētra sākotnēji izcēlās. Tātad vētras rašanās priekšnoteikums ir izjaukts līdzsvars. Vienlaikus vētra ir veids, kā līdzsvars atjaunojas. Tomēr vētra ne tikai atjauno līdzsvaru, bet arī noposta daudz ko savā ceļā. Šo analoģiju un atslēgas vārdu "līdzsvars" varam izmantot, arī analizējot ekonomiskos procesus.

Kā rodas vētra valsts ekonomikā? Ja tērējam vairāk nekā nopelnām jeb pērkam no pārējās pasaules vairāk preču un pakalpojumu nekā spējam pārdot citiem, trūkstošos līdzekļus ir jāaizņemas ārzemēs. Šādai nelīdzsvarotībai turpinoties ilgstoši, mums izveidojas liels ārējais parāds. Taču agri vai vēlu pienāk brīdis, kad ārzemnieki vairs nevēlas turpināt mums aizdot naudu. Tad izceļas vētra. Lai atjaunotu līdzsvaru, nepieciešams ne tikai tērēt mazāk, bet vienlaikus arī sākt atdot daļu parāda. Tas, savukārt, nozīmē būtisku dzīves līmeņa kritumu.

Mēs Latvijā šādu situāciju piedzīvojām 2008. un 2009. gadā finanšu krīzes laikā. Vētras rezultātā līdzsvars gan atjaunojās, taču tās nodarītos postījumus jutām vēl vairākus gadus. Situāciju vēl nopietnāku padarīja tas, ka no ārzemēm aizņemto naudu pamatā bijām ieguldījuši nevis, piemēram, pētniecībā vai uzņēmējdarbībā, bet gan patēriņā un savu dzīves apstākļu uzlabošanā. Līdz ar to iepriekš aizņemtā un iztērētā nauda neuzlaboja mūsu pelnītspēju nākotnē. Labākais, ko varējām darīt – atsākt tērēt tikai tik, cik nopelnām, un vienlaikus aizņemties, lai atdotu vecos parādus. Finanšu speciālisti to sauc par refinansēšanu, lai gan angļu valodas vārds "rollover" jeb "velšana uz priekšu" šinī gadījumā ir atbilstošāks. Tas ir tas, ko mēs darām ar šo pirms finanšu krīzes uzkrāto parādu – veļam to uz priekšu.

Līdzsvaru saglabāt ir svarīgi arī valdības finanšu saimniecībā. Ilgākā laika posmā valdības izdevumiem ir jāatbilst budžeta ieņēmumiem. Citiem vārdiem sakot, budžeta izdevumi nedrīkstētu pārsniegt līmeni, kas atbilst valdības nodokļu ieņēmumiem normālā jeb parastā gadā – tādā gadā, kas nav ne krīzes vai pēckrīzes, ne straujas attīstības vai ekonomikas pārkaršanas gads. Tas ir tas, ko ekonomisti domā sakot, ka budžetam jābūt bez strukturālā deficīta. Šādi normāli gadi Latvijā ir, piemēram, pagājušais 2015. gads un šis gads. Līdz ar to Latvijas valdībai jau šobrīd būtu jāspēj strādāt ar sabalansētu budžetu, nevis jārada papildu parāds, ko velt uz priekšu.

Līdzsvara analoģiju vienlīdz labi varam izmantot ne tikai valsts vai valdības, bet arī individuālā līmenī. Līdzīgi kā valsts kopumā, arī cilvēks, kurš tērē vairāk nekā nopelna, ja vien nav saņēmis lielu mantojumu no onkuļa Panamā, uzkrāj arvien lielāku parādu. Šādai nesabalansētībai turpinoties ilgstoši, cilvēka dzīvē agri vai vēlu ienāks vētra.

Taču vai tas nozīmē, ka vienmēr jātērē tikai tik, cik nopelnām? Protams, nē. To ļoti labi ilustrē mikrokreditēšanas sākotnējā ideja – aizdot trūcīgiem cilvēkiem naudu, ko viņi var izmantot kādam produktīvam ieguldījumam. Piemēram, trūcīgs lauku iedzīvotājs Bangladešā iegādājas vistas. Tās sāk dēt olas, ko var pārdot, tādējādi atdodot sākotnējo kredītu un pērkot jaunas vistas vai varbūt iegādājoties kādu lielāku lopiņu. Vai šāda cilvēka dzīvē kredīts radīs nelīdzsvarotību un vētru? Visticamāk, nē, jo aizņemtie līdzekļi tiek izmantoti, lai gūtu ienākumus, ko var izmantot aizņēmuma atmaksai. Drīzāk tieši otrādi – šādā situācijā kredīts palīdzēs izkļūt no galējas nabadzības.

Diemžēl šo sākotnēji cēlo mikrokreditēšanas ideju šodien Latvijā bieži redzam izmantotu izkropļotā formā, kad kredīts ar augstu procentu likmi tiek ņemts un izsniegts nevis produktīvam ieguldījumam, bet gan patēriņam. Piemēram, moderna apģērba, koncerta biļetes vai jaunākā modeļa viedtālruņa iegādei. Taču patēriņa preces, atšķirībā no vistas, olas nedēj un to pircēja spēju kredītu atdot nekādi neuzlabo. Savukārt pašas iegādātās preces vērtība ar katru dienu krītas. Kad pienāk laiks kredītu atdot, tas bieži ir iespējams, vienīgi ņemot vēl lielāku kredītu. Tā tas turpinās, un agri vai vēlu nelīdzsvarotība kļūst tik liela, ka cilvēka dzīvē ienāk vētra.

Visbeidzot, lai gan šodienas diskusija ir par drošību, svarīgi piebilst, ka dzīvošana atbilstoši savām iespējām un līdzsvara saglabāšana vien negarantē attīstību. Ir iespējama arī līdzsvarota stagnācija. Taču nelīdzsvarota attīstība vienmēr beidzas ar vētru un atgriešanos sākuma punktā. Tāpēc līdzsvara saglabāšana ir nepieciešamais nosacījums attīstībai, bet ne pietiekamais.

Bet tas par attīstību - tas būs cits stāsts. Jeb citējot Imantu Ziedoni: "Tā par mācītiem putekļiem – tā jau gan būs cita pasaka."

Novēlu mums visiem ne katram individuāli savā dzīvē, ne visiem kopā mūsu Latvijā vairs nekad neradīt tik lielu nelīdzsvarotību, ka tā kļūst par pamatu postošai vētrai!

APA: Strazds, A. (2019, 17. jul.). "Diena pēc rītdienas" valdības un individuālajā finanšu vadībā. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/520
MLA: Strazds, Andris. ""Diena pēc rītdienas" valdības un individuālajā finanšu vadībā" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 17.07.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/520>.
Up