18.04.2018.

Eiro zona – jau 20 gadus "nevar lidot nekādi!"

Foto: Shutterstock

Bija kādreiz, 19. gadsimtā, tāds franču zinātnieks, kurš paziņoja, ka, izpētot kamenes uzbūvi, ir pilnīgi skaidrs – tā lidot nevar. Tās masa ir liela, spārni mazi, uzbūve neatbilstoša aerodinamikas likumiem [1] . Un tomēr reālā dzīve pierāda, ka kamenes lido. Līdzīgi ir ar eiro zonu. Ekonomikas teorētiķiem nekādi nesanāk izdomāt, ka (un kā) tā var darboties – dalībvalstis pārāk dažādas un galīgi "neizskatās pēc ASV". Tomēr nu jau 20 gadus arī šī sistēma darbojas, un nu jau tā liekas ierasta lietu kārtība.

Vēl nesen, ap 2011. gadu, piedzīvojām kārtējo "Nu nevar lidot!" histēriju. Google meklēšanas serviss uz atslēgvārdiem "saving the euro" uzrāda 260 tūkstošu ierakstu, lielākoties, laikā no 2011. līdz 2012. gadam. Tas bija laiks, kad veselas ekonomistu grupas rakstīja atklātās vēstules un uzsaukumus, kā glābt eiro zonu [2] . Dažiem tā izvērsās par tādu kā apsēstību, kurā eiro ir visa ļaunuma sakne. Piemēram, Nobela prēmijas laureāts Džozefs J. Stiglics (Joseph Eugene Stiglitz) rakstīja: "Lai gan ir vairāki cēloņi, kas nosaka Eiropas nebūšanas, to pamatā ir tikai viena kļūda: eiro ieviešana." [3]

Šīs runas nav ne kāds pārsteigums, ne jaunums. Tie paši argumenti izskanēja pirms 20 gadiem, kad eiro radās.

Patiesībā tajā laikā mēreni skeptisks viedoklis bija vispārizplatīts kā ekonomistu, tā arī praktiķu vidū. Tā viens no eiro zonas monetārās politikas arhitektiem Otmars Issings (Otmar Issing) saka: "Tajā laikā nospiedošais vairākums vācu ekonomistu atbalstīja viedokli, ka monetārajai savienībai ir jābūt noslēdzošajam solim ilgā Eiropas integrācijas procesā. Kā ekonomists es piekritu šim viedoklim…" [4]

Daudzi tā laika slavenākie ekonomisti dažreiz pat diezgan emocionāli izvērsa kampaņu pret eiro. Nobela prēmijas laureāts Miltons Frīdmans (Milton Friedman) toreiz teica: "Es ticu, ka eiro palielinās politiskās nesaskaņas, pārvēršot ekonomiskos šokus, ar kuriem viegli varētu tikt, pielāgojoties ar valūtas kursa palīdzību, starpvalstu politiskos konfliktos." [5]

Un skaidrs, ja pasaule nedarbojas, kā pieprasa mūsu teorētiskās zināšanas, jāmainās pasaulei! Kā Miltons Frīdmans toreiz uzskatīja, ka eiro eksperiments "ir jābeidz līdz 2002. gadam" [6] , tā arī tagad, pēc Stiglica domām, ja netiek veiktas radikālas reformas (kādas diezgan droši netiks veiktas), eiro ir jāizformē [7] .

Ir, protams, kaut kas mazliet komisks ASV un britu ekonomistu negulētajās naktīs, kas pavadītas, kaļot plānus, kā "glābt eiro zonu, jo citādi, ak vai, tur pie varas nāks radikāļi", kamēr pašu mājās šīs pūles ir vainagojušas ar diezgan, teiksim tā, "vēsturiski negaidītiem" vēlēšanu rezultātiem ASV un Lielbritānijā.

Tomēr viņu argumentiem lielā mērā ir taisnība: ja vienas valsts ietvaros pēkšņa krīze skar vienu reģionu, krīzes ietekmi mīkstina fiskālie pārvedumi (piemēram, centralizēti maksāti bezdarbnieku pabalsti) un tas, ka darbaspēks var doties uz citiem reģioniem. Savukārt monetārā savienībā bez vienota budžeta un darbaspēka kustības valstīm jāiet cauri daudz ilgākam pielāgošanās procesam. Tas ir sāpīgi un politiski grūti. "Uz papīra" diezgan skaidrs, ka nebūs viegli, un skaidrs arī, ka noteikti būtu daudz vieglāk, ja eiro zona izskatītos daudz līdzīgāka ASV.

2002. gadā Miltons Frīdmens prognozēja, ka eiro beigs eksistēt 2-15 gadu laikā [8] . Iemesls šādai prognozei bija, domājams, ne tas, ka šis intervāls ērti stiepjas līdz datumam, kad par kļūdām nebūs jāatbild (2017. gadā Miltonam Frīdmenam paliktu 105 gadi). Drīzāk šāda prognozes intervālu noteica tas, ka tāds ir laika periods, kurā diezgan droši sagaidāma nopietna krīze, kas tad atklātu eiro zonas nespēju pielāgoties.

Un nopietna krīze tiešām pienāca. 2008. gadā sākusies, recesija izrādījās nopietnākā krīze kopš Otrā pasaules kara, kurai cieši pēdās sekoja eiro zonas valstu krīze, skaidri izgaismojot monetārās savienības vājās puses. Daļēji gan var teikt, ka eiro zona kļuva par savu panākumu ķīlnieci: kā blakne inflācijas samazinājumam valstīs, kur tā bija tradicionāli augsta, bija arī tas, ka tirgi ticēja optimistiskam scenārijam: zema bija kā ticība valūtas sabrukumam, tā arī iespējai par kādas valsts bankrotu ("gan jau "no-baulout provision" [9] nestrādās"). Attiecīgi eiro valūtas kurss bija augsts, vērtējot no vājāko valstu konkurētspējas viedokļa, bet procentu likmes visām valstīm bija vienādi zemas (skat. attēlu zemāk).

 

Attēls. Valdības vērtspapīru procentu likmes ar 10 gadu dzēšanas termiņu*

Valdības vērtspapīru procentu likmes ar 10 gadu dzēšanas termiņu*
Avots: Eurostat

*Procentu likmju Eiropas Monetārās savienības konverģences kritērijs (centrālās valdības vērtspapīru tirgus likmes ar 10 gadu atlikušo termiņu)

 

Tagad, kad krīzes dūmi izklīduši, izskatās, ka eiro zona pagaidām turas. Kā tā?

Laikam jau tas, kas eiro zonu satur kopā, ir alternatīvas "dzīvosim bez eiro" relatīvā nepievilcība: kontinentālā Eiropā šāda dzīve kā pagātnē, tā arī nākotnē neiezīmējas ne ar ko pozitīvu. Brexit balsotāji varbūt var grimt atmiņās par kādreizējo britu impērijas spožumu, taču vairumam kontinentālās Eiropas iedzīvotāju pagātne galvenokārt saistās ar kariem. Arī attiecībā uz optimisma pilno pēckara periodu – diez vai, teiksim, Itālijas iedzīvotājiem divciparu inflācija pirms-eiro periodā ir tā patīkamākā detaļa. Drīzāk, tieši šīs atmiņas būtu darvas karote citādi patīkamajās pirms-globalizācijas perioda atmiņās.

Iespējams, vēl svarīgāk par pozitīvas pagātnes pieredzes neesamību ir tas, ka nav atradusies arī ticama Eiropas bez-eiro vīzija nākotnei. Jā, eiro ir saistīts ar risku, ka "var neizdoties". Taču šis ir risks, ko varbūt ir vērts uzņemties, jo tikpat labi var arī izdoties.

Varbūt var izveidoties kas jauns un lielāks, kamēr saskaldītās Eiropas scenārijs ir labi un 100% zināms – tas ir Eiropas noriets, kas kā visi norieti kādā stadijā var palikt arī vardarbīgs. Tāpēc lielai daļai populācijas eiro zona ir kas vairāk par fiksēta maiņas kursa savienību. Tas ir solījums par nākotni. Un pagaidām tā noteikti nav Eiropas Savienoto Valstu nākotne: lielākā daļa sevi, pirmkārt, redz kā nāciju un tad kā eiropiešus. Taču tā ir pavisam noteikta Eiropas vīzija, kurā ir vieta arī vienotai valūtai [10] . Ne tikai "elites", bet arī "parastie iedzīvotāji" eiro zonu redz kā nepabeigtu projektu, kas pēc Brexit vēl jo skaidrāk kļūst par Eiropas attīstības stūrakmeni.

Tāpēc, neskatoties uz to, ka eiro zonas fundamentālās problēmas tā arī nav līdz galam atrisinātas, nenovērtēsim par zemu šos 20 gadus ar eiro. Krīzes sausais atlikums ir tāds, ka eiro zona ir mazliet institucionāli nostiprinājusies, kamēr plašāka Eiropas Savienība, un arī globālās saites (piemēram, brīvās tirdzniecības principi) ir vājinājušies. No Latvijas viedokļa tādu procesu kā Brexit var tikai nožēlot, tomēr tas padara Eiropas nākotni skaidrāku, it sevišķi apstākļos, kad arī Višegradas grupas valstis pašas demonstrē vēlmi pēc atšķirīga ceļa iešanas.

Neviens nevar zināt, kas mūs vēl sagaida nākotnē, tomēr pagaidām izskatās, ka, nevis  eiro zonas ideja ir krīzē, bet drīzāk krīze ir piemeklējusi domu, ka iespējama jēgpilna “dažādu integrācijas pakāpju Eiropas Savienība. Turpmākais Eiropas integrācijas process, kas visdrīzāk būs tikpat lēns un pakāpenisks kā līdz šim (angliski teiktu muddling through), tomēr noritēs ap eiro zonu un attiecīgi Francijas – Vācijas asi.


 

[1] Patiesībā šā izteiciena avots ir neskaidrs, tomēr tas bieži tiek piedēvēts Antoine Magnan (https://www.livescience.com/33075-how-bees-fly.html). Protams, sen jau zināmas arī šīs argumentācijas kļūdas.

[2] Piemēram, https://www.ft.com/content/10069151-0736-3072-b185-c4c635e59174 http://www2.euromemorandum.eu/uploads/euromemorandum_2018.pdf https://www.theguardian.com/business/2017/jun/16/the-eurozone-must-reform-or-die-merkel-macron

[3] "While there are many factors contributing to Europe's travails, there is only one underlying mistake: the creation of the euro", A common currency is threatening the future of Europe" no J.E. Stiglitz (2016) "The Euro: How a Common Currency Threatens the Future of Europe", Norton, London, 2016.

[4] No 2016. gada intervijas Central Banking. https://www.centralbanking.com/central-banks/economics/2473842/otmar-issing-on-why-the-euro-house-of-cards-is-set-to-collapse

[5] "I believe that adoption of the euro would have the opposite effect. It would exacerbate political tensions by converting divergent shocks that could have been readily accomodated by exchange rate changes into divisive political issues"."

[6] Saskaņā ar viņa skolnieka Antonio Martino (Antonio Martino) teikto https://object.cato.org/sites/cato.org/files/serials/files/cato-journal/2008/5/cj28n2-10.pdf

[7] Tas gan nenozīmē, ka tā uzskatīja visi Nobela prēmijas laureāti. Nobela prēmijas laureāts un "optimālas monetārās savienības" teorijas tēvs Roberts Mandels (Robert Mundell) bija visumā pozitīvs un tiek uzskatīts par "eiro tēvu"

[8] Avots: "der Spiegel". Pēc citiem avotiem, viņš ir norādījis uz 10 gadu termiņu

[9] Panāktā apņemšanās neglābt nevienu valsti

[10] Saskaņā ar Eirobarometra atbildēm kopumā eiro zonas valstu iedzīvotāju attieksme pret eiro ir ļoti pozitīva (Eirobarometra jautājums ir šāds: vai esat par vai pret "Eiropas Ekonomikas un monetāro savienību ar vienoto valūtu eiro").

APA: Dāvidsons, G. (2018, 10. dec.). Eiro zona – jau 20 gadus "nevar lidot nekādi!". Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4105
MLA: Dāvidsons, Gundars. "Eiro zona – jau 20 gadus "nevar lidot nekādi!"" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 10.12.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/4105>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up