02.07.2020.

Izaugsme un "zemestrīce" – Latvijas Bankas monetārā politika 21. gs. sākumā (I)

1. daļa

Foto: SIA “A.F.I.” foto

Latvijas Bankas monetārā politika 20. gs. 90. gadu beigās bija pierādījusi savu dzīvotspēju ne tikai labvēlīgos, bet arī kritiskos apstākļos, līdzdarbojoties gan tautsaimniecības izaugsmes, gan banku sektoru piemeklējušo krīžu risināšanas procesā.

Sākoties jaunajam gadsimtam, radās jauni nozīmīgi uzdevumi, kas bija veicami, lai iekļautos Eiropas Savienībā (ES) un tās centrālo banku sistēmā ar tālāku mērķi pievienoties arī Eiropas vienotās valūtas zonai. Pievienoties ES un Eiropas Centrālo banku sistēmai (ECBS) izdevās samērā ātri, bet ceļu uz eiro zonu akmeņainu un ilgu padarīja gan "trekno gadu" straujās izaugsmes, gan tai sekojošās dziļās krīzes gadi.

Monetārās politikas pilnveidošana 2000.–2004. gadā – stabilitātes un attīstības posmā (1. daļa)

Jauno gadu desmitu Latvijas Banka uzsāka ar jau kopš 1994. gada labi kalpojušo nacionālās valūtas kursa stabilitātes nodrošināšanas stratēģiju – lata piesaisti SVF norēķinu vienībai SDR (Special Drawing Rights; Speciālās aizņēmuma tiesības) –, kas veiksmīgi pildīja tautsaimniecības stabilizatora funkciju. Tomēr jau ar 1995. gadu, kad tika parakstīts Latvijas un ES asociācijas līgums (Eiropas līgums) un Latvijas valdība iesniedza pieteikumu par Latvijas vēlmi pievienoties ES, bija sācies jauns evolūcijas posms, kas noslēdzās ar Latvijas kļūšanu par ES dalībvalsti un Latvijas Bankas kļūšanu par ECBS dalībnieci 2004. gada 1. maijā. Jau 2003. gada nogalē Latvijas Banka paziņoja, ka, sākot ar 2005. gada 1. janvāri, lata piesaiste SDR valūtu grozam tiks aizstāta ar piesaisti eiro, lai tautsaimniecības dalībnieki varētu sagatavoties šim notikumam.

Nodrošinātā tautsaimniecības makroekonomiskā stabilitāte, noturīgā gada inflācija, valdības parādzīmju peļņas likmju un starpbanku tirgus procentu likmju samazināšanās tendence, kā arī Krievijas finanšu krīzes seku pārvarēšana ļāva Latvijas Bankai mērķtiecīgi turpināt samazināt refinansēšanas likmi (2000. gada martā – līdz 3.5% un 2002. gada septembrī – līdz 3.0%).

Lai veicinātu procentu likmju līmeņa pazemināšanos, ilgāka termiņa resursu piesaisti un ilgtermiņa finanšu instrumentu tirgus attīstību, tika samazinātas banku noguldījumu Latvijas Bankā procentu likmes un, lai pazeminātu starpbanku tirgus procentu likmju augšējo robežu un ievērojot procentu likmju tendences naudas tirgū, arī lombarda kredītu procentu likmes. Lai gan noguldījumu procentu likme bija zema (attiecīgi 1.5% noguldījumiem ar 7 dienu termiņu un 1.75% noguldījumiem ar 14 dienu termiņu), periodos, kad bija liels likviditātes pārpalikums, bankas aktīvi izmantoja termiņnoguldījumus Latvijas Bankā. Tā kā 2001. gadā tautsaimniecības izaugsme un kredītu pieprasījuma kāpums noteica naudas tirgus procentu likmju palielināšanos, refinansēšanas un lombarda kredītu procentu likmes šajā gadā netika mainītas, tomēr naudas tirgus procentu likmju kāpums rosināja Latvijas Banku palielināt banku termiņnoguldījumu procentu likmes. 2001. gada novembrī tās tika paaugstinātas līdz 3.0% noguldījumiem ar 7 dienu termiņu un 3.25% noguldījumiem ar 14 dienu termiņu. Savukārt 2002. gadā, reaģējot uz augstāku naudas tirgus likviditāti un sarūkošām naudas tirgus procentu likmēm, kas izlīdzinājās ar banku noguldījumu Latvijas Bankā procentu likmēm, maijā un septembrī šīs procentu likmes atkal tika samazinātas (attiecīgi līdz 2.0% un 2.25%). Septembrī tika samazinātas arī lombarda kredītu procentu likmes (līdz 5.0% pirmajām 10 kredīta izmantošanas dienām, 6.0% – 11.–20. kredīta izmantošanas dienai un 7.0% no 21. kredīta izmantošanas dienas). Latvijas Bankas veiktā termiņnoguldījumu procentu likmju samazināšana veicināja procentu likmju līmeņa kritumu valstī, kā arī procentu likmju starpības sarukumu starp latos un ārvalstu valūtās piedāvātajiem kredītresursiem, tādējādi veicinot kreditēšanas attīstību.

Banku likviditātei svārstoties, 2000.–2002. gadā periodiski samazinājās un auga gan lombarda un repo kredītu pieprasījums, gan banku termiņnoguldījumu piesaiste. Gan repo, gan lombarda kredīti bankām tika izsniegti pret valsts vērtspapīru ķīlu, bet 2000. gada septembrī refinansēšanas darījumos kā ķīlu sāka izmantot arī augsta reitinga privātā sektora vērtspapīrus.

Latvijas Banka turpināja pakāpenisku ilglaicīgas darbības naudas piedāvājuma regulēšanas instrumenta – rezervju prasību – saskaņošanu ar ECB, samazinot kredītiestāžu rezervju normu: ar 2000. gada 1. decembri – no 7% uz 6% un ar 2002. gada 1. janvāri – uz 5%. 2002. gada novembrī Latvijas Banka nolēma ar 2003. gada 24. janvāri samazināt šo normu līdz 3%, izpildē vairs neietverot skaidro naudu (tās daļa pakāpeniski tika samazināta, sākot ar 50% 1999. gada nogalē).

Latvijas tautsaimniecības izaugsmi 2003. un 2004. gadā nodrošināja stiprais iekšzemes pieprasījums un veiksmīgā Latvijas eksportētāju darbība. Lai gan strauji augošais iekšzemes pieprasījums un modernizācijai nepieciešamais resursu apjoms noteica maksājumu bilances tekošā konta deficīta pieaugumu, tomēr tādi faktori kā augstāks ražīguma kāpums nekā darba algu pieaugums ražojošajā sfērā, Latvijas ražotāju konkurētspējas noturība ārvalstu tirgos un ilgtermiņa ārvalstu aizņēmumu dominance norādīja, ka saglabājas sabalansēts ekonomiskais stāvoklis, kas neapdraud makroekonomisko stabilitāti. Tāpēc Latvijas Banka 2003. gadā neveica monetārās politikas korekcijas un nemainīja Latvijas Bankas procentu likmes. Tomēr 2004. gadā makroekonomisko rādītāju un to attīstības tendenču analīze liecināja par nepieciešamību pieņemt monetārās politikas lēmumus, lai veicinātu vienmērīgu tautsaimniecības ilgtermiņa attīstību un regulētu iekšzemes pieprasījumu. Latvijas reālās konverģences ar ES valstu līmeni kontekstā iespaidīgais ekonomiskās izaugsmes temps (8.5%; augstākais ES valstu vidū) bija vērtējams pozitīvi, tomēr tik straujš izaugsmes temps izraisīja inflācijas kāpumu, ārējās nesabalansētības pieaugumu, strauju kreditēšanas kāpuma tempu, radot bažas tāpat kā izaugsmi nodrošinošo tautsaimniecības nozaru struktūra. 2000.–2004. gadā izsniegto iekšzemes kredītu apjoms palielinājās no 20% no IKP līdz 50% no IKP, vienlaikus izsniegto kredītu un piesaistīto noguldījumu attiecībai pieaugot no 1.0 2000. gadā līdz 1.7 2004. gadā, atbilstoši palielinoties banku ārvalstu aizņēmumiem kā izsniegto kredītu finanšu resursu avotam. Tie arvien vairāk nodrošināja arī augošā tekošā konta deficīta finansējumu. Kreditēšanas tempa kāpums sāka ietekmēt inflācijas rādītājus, turklāt laika gaitā šī ietekme arvien palielinājās. Tāpēc Latvijas Banka martā un novembrī par 50 bāzes punktiem (attiecīgi līdz 3.5% un 4.0%) paaugstināja refinansēšanas likmi, jūlijā par 1.0 procentu punktu (līdz 4.0%) palielināja banku rezervju normu un novembrī paplašināja rezervju bāzē iekļaujamo saistību loku. Latvijas Bankas refinansēšanas likmes palielinājuma ietekmi mazināja ārējā finansējuma nozīmes kāpums. Pieaugot refinansēšanas likmei, palielinājās naudas tirgus procentu likmju starpība ar eiro zonu, tomēr kapitāls Latvijā ieplūda galvenokārt ilgtermiņa investīciju veidā un finanšu stabilitāte netika apdraudēta.

Galvenie monetārās politikas instrumenti 2003. un 2004. gadā bija repo un valūtas mijmaiņas darījumi. Nedaudz auga pieprasījums pēc lombarda kredītiem, bet mazinājās banku termiņnoguldījumu nozīme. Latvijas Banka piedāvāja repo darījumus ar 7 un 28 dienu termiņu, bet vairs neveica darījumus ar 91 dienas termiņu, tā turpinot monetārās politikas instrumentu pieskaņošanu ECB praksei. Atbilstoši likviditātes svārstībām mainīgs bija banku termiņnoguldījumu piesaistes apjoms.

Līdztekus procentu likmju maiņai refinansēšanas un noguldījumu piesaistes instrumentu kontekstā Latvijas Banka izmantoja arī citus monetārās politikas instrumentus. Lai precīzāk regulētu naudas piedāvājumu, 2000. gada jūnijā tika uzsāktas reverse repo izsoles, uz 7 dienām pārdodot bankām valsts vērtspapīrus, tomēr jau 2001. gadā šis instruments tika izmantots minimāli, bet 2002.–2004. gadā darījumi netika veikti.

Lai palielinātu banku sektora likviditāti, Latvijas Banka pilnveidoja valūtas mijmaiņas darījumu izmantošanu. Iespēju uz laiku aizņemties līdzekļus latos, neveicot ārvalstu valūtas konvertēšanu un mazinot valūtas risku, Latvijas Banka piedāvāja trīs reizes nedēļā ar 7, 28, 91 un 182 dienu termiņu, darījumos izmantojot ASV dolārus un (ar 2000. gada septembri) eiro. Lai radītu atskaites punktu procentu likmju noteikšanai ilgāka termiņa darījumiem latos, kā arī veicinātu citu ilgtermiņa finanšu instrumentu lietošanas uzsākšanu, 2000. gada martā Latvijas Banka sāka veikt ilgtermiņa valūtas mijmaiņas darījumus ar 2 gadu termiņu, izmantojot visas četras SDR valūtu groza valūtas un nosakot minimālo latu procentu likmi 6.5%. Ievērojot tirgus tendences, procentu likmes tika pazeminātas un ilgtermiņa valūtas mijmaiņas darījumu piedāvājums palielināts, tomēr 2001. gada decembrī ilgtermiņa valūtas mijmaiņas darījumu izsoļu organizēšana tika pārtraukta (tie pilnībā tika atmaksāti 2003. gadā). Latvijas Bankai pakāpeniski saskaņojot savus monetārās politikas instrumentus ar ECB monetārās politikas instrumentiem (ECB pamatinstruments bija galvenās refinansēšanas operācijas, kas bija līdzīgas Latvijas Bankas veiktajiem repo darījumiem), 2004. gadā samazinājās arī īstermiņa valūtas mijmaiņas darījumu nozīme.

Lai īstenotu monetāro politiku, Latvijas Banka sākotnēji aktīvi darbojās valsts vērtspapīru otrreizējā tirgū (2000. gadā Latvijas Bankas darījumu apjoms tajā bija 4 reizes lielāks nekā iepriekšējā gadā). 2001. gadā centrālās bankas intervences vērtspapīru otrreizējā tirgū būtiski samazinājās, jo bankas nebija ieinteresētas tos pārdot, tomēr 2002.–2004. gadā Latvijas Banka savu valdības vērtspapīru portfeli atkal palielināja.

Latvijas Banka turpināja aprēķināt starpbanku noguldījumu un kredītu procentu likmju indeksus RIGIBID un RIGIBOR, izmantojot sešu (ar 2003. gadu – septiņu) naudas tirgū aktīvāko banku, kuras spēj veikt aktīvas tirgus operācijas atbilstoši to kotētajām naudas tirgus procentu likmēm darījumiem latos arī svārstīgā starpbanku tirgū, naudas tirgus procentu likmes.

2000.–2004. gads bija tautsaimniecības stabilitātes un attīstības periods, kura laikā Latvija gatavojās pievienoties ES, bet Latvijas Banka pilnveidoja monetārās politikas stratēģiju un instrumentus. Latvija pirms pievienošanās ES sasniedza labus ekonomiskās izaugsmes rādītājus, tomēr vienlaikus pirmās pazīmes liecināja, ka, neveicot preventīvas darbības, makroekonomiskā situācija valstī ar laiku var pasliktināties un notikt ekonomikas pārkaršana. Bija vērojamas arī pirmās ekonomiskās politikas veidotāju viedokļu atšķirības, iezīmējoties "šķērēm" starp straujāku tautsaimniecības izaugsmi un makroekonomisko stabilitāti. Līdz ar ārvalstu banku ienākšanu Latvijā būtiski mazinājās nepieciešamība pēc centrālās bankas finansējuma, tādējādi arī Latvijas Bankas monetārās politikas instrumentu efektivitāte. Latvijas ekonomiskā attīstība arvien vairāk bija atkarīga no ārvalstu finanšu kapitāla plūsmām.

Avoti un literatūra

Latvijas Bankai XC. Rīga: Latvijas Banka, 2012.

Latvijas Bankas 2000. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2001.

Latvijas Bankas 2001. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2002.

Latvijas Bankas 2002. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2003.

Latvijas Bankas 2003. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2004.

Latvijas Bankas 2004. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2005.

Grava, Roberts L. Latvijas Bankas valūtas politika kalpo stabilitātei. Averss un Reverss. Latvijas Bankas biļetens, Nr. 3, 2000.


Raksta turpinājums tiks publicēts vietnē www.makroekonomika.lv 9. jūlijā.

APA: Purviņš, V. (2020, 26. oct.). Izaugsme un "zemestrīce" – Latvijas Bankas monetārā politika 21. gs. sākumā (I). Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4848
MLA: Purviņš, Vilnis. "Izaugsme un "zemestrīce" – Latvijas Bankas monetārā politika 21. gs. sākumā (I)" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 26.10.2020. <https://www.makroekonomika.lv/node/4848>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up