31.10.2018.

Ko par tautsaimniecības turpmāko attīstību var pastāstīt Latvijas eksports?

Foto: Shutterstock

Ekonomisti pamanījuši sakarību starp valsts ienākumu līmeni un tās eksportēto preču klāstu. Proti, valstīs ar augstiem ienākumiem eksporta grozs būtiski atšķiras no valstīm, kas ienākumu ziņā ierindojas zemāk. Ienākumu līmenis savukārt ir cieši saistīts ar valsts labklājību, tādējādi raisot jautājumu, vai Latvijas eksporta preču grozs mums varētu ko pastāstīt par valsts turpmākajām attīstības iespējām. Par to šajā rakstā

Līdztekus preču eksportam, kas aptver galvenokārt rūpniecības un lauksaimniecības nozaru ražojumus, Latvijas ekonomikā ap 30% no kopējiem eksporta ienākumiem veido pakalpojumi. Lai arī šajā analīzē starptautiski salīdzināmu datu trūkuma dēļ balstīsimies pamatā uz preces ražojošajām nozarēm, iegūtās atziņas ir vispārināmas uz visu tautsaimniecību, jo virkne valsts rīcībā esošo ražošanas faktoru vienlīdz ietekmē gan preces, gan arī pakalpojumus ražojošos sektorus.

Pašreiz spējam konkurēt lielākoties ar zemas pievienotās vērtības produktiem

Valstī pieejamie ražošanas resursi – gan tie, kas ir dabiski veidojušies (dabas resursi vai ģeogrāfiskais novietojums), gan tie, kas ir attīstāmi (cilvēkresursi un zināšanas, infrastruktūra, tehnoloģijas, institūcijas), gan valsts politikas virzība lielā mērā nosaka to, kā veidojas salīdzinošās priekšrocības produktu ražošanā. Par tām var spriest, salīdzinot valsts eksporta struktūru ar tā saukto valsts "taisnīgo" daļu pasaules eksportā. Tas ir, ja kāda produkta īpatsvars valsts eksportā pārsniedz šī paša produkta īpatsvaru pasaules kopējā eksportā, tad, acīmredzot, pastāv kādi nosacījumi, kas konkrētajai valstij ļauj ar šo produktu pasaules tirgū labāk konkurēt.

Latvijas eksporta produktu, kuri uzrāda izteiktas salīdzinošās priekšrocības, topa desmitniekā diemžēl pārsvarā ir zemas pievienotās vērtības ražojumi vai pat to blakusprodukti (piemēram, zāģu skaidas), kas pārstāv tādas nozares kā lauksaimniecība, ieguves rūpniecība, kokapstrāde. No augstākas pievienotās vērtības produktiem topa desmitniekā parādās tikai stikla šķiedra, un tikai topa simtniekā atrodami atsevišķi sarežģītāki mašīnbūves nozares izstrādājumi, piemēram, elektromotori un elektroģeneratori. Tas ir atspulgs mūsu labklājības līmenim – specializējamies produktu ražošanā ar ne visai augstu pievienoto vērtību. Šāda ražošanas struktūra nozīmē, ka jāuztur salīdzinoši zems algu līmenis, lai ilgākā laika periodā varētu veiksmīgi konkurēt ar citu valstu ražotājiem. Lai gan atsevišķi uzņēmumi šādos apstākļos var veiksmīgi darboties un palielināt savus ražošanas apjomus, tautsaimniecības attīstības iespējas kopumā ir visai ierobežotas.

Nenoliedzot atsevišķu Latvijas uzņēmumu spēju radīt inovatīvus un augstas pievienotās vērtības produktus, tomēr augstākas labklājības valstu tautsaimniecības struktūrā skaidri saskatāma nozaru ar augstāku pievienoto vērtību dominance. Piemēram, 1. attēls uzskatāmi rāda, ka Eiropas Savienības (ES) turīgāko valstu pievienotā vērtība būtiski atšķiras dažādās rūpniecības nozarēs, no nepilniem 50 tūkst. eiro uz vienu nodarbināto tekstilizstrādājumu ražošanā līdz 160 tūkst. eiro farmācijā un ķīmijā (oranžie stabiņi attēlā). Salīdzinot šajās nozarēs nodarbināto īpatsvaru Latvijā un minētajās valstīs, redzams, ka Latvijā nozīmīgi vairāk ir nodarbināto nozarēs ar zemu pievienoto vērtību (tumši zaļie stabiņi), bet relatīvi mazāk – nozarēs ar augstāku pievienoto vērtību (gaiši zaļie stabiņi).

1. attēls. Rūpniecības nozaru pievienotā vērtība etalonvalstīs un nodarbinātības atšķirības Latvijā un etalonvalstīs vidēji*

Rūpniecības nozaru pievienotā vērtība etalonvalstīs un nodarbinātības atšķirības Latvijā un etalonvalstīs
Avots: Eurostat; autoru aprēķini

* Kā etalonvalstis izraudzītas 10 ES dalībvalstis ar augstāko iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju: Somija, Lielbritānija, Itālija, Nīderlande, Beļģija, Francija, Austrija, Vācija, Zviedrija, Dānija; laika periods izraudzīts atbilstoši pēdējie 5 gadi, par kuriem pieejami dati visām valstīm.

Turklāt arī atsevišķu nozaru ietvaros var tikt ražoti produkti ar augstāku vai zemāku pievienoto vērtību. Piemēram, transporta aprīkojuma jomā tās var būt gan vieglās pasažieru automašīnas, gan auto piekabes vai atsevišķas automobiļu komplektējošās daļas. Ķīmijas un farmācijas jomā tie var būt inovatīvi un patentēti medikamenti, kosmētikas preces, biodīzelis vai vienkāršas vaska sveces. Arī šeit ir novērojama līdzīga sakarība: augstāku ienākumu valstīs nozares ir pārstāvētas ar sarežģītākiem, augstākas pievienotas vērtības produktiem, bet zemu ienākumu valstīs nozaru struktūra un to ražotā produkcija ir daudz vienkāršāka. 2. attēlā redzams, ka Latvijas rūpniecības nozaru pievienotā vērtība ir būtiski zemāka par ES attīstīto valstu līmeni, jo īpaši tādās augstas pievienotās vērtības nozarēs kā farmācijas, ķīmijas un transportlīdzekļu ražošana. Acīmredzams izņēmums ir datoru un elektronikas ražošana, kur Latvijas uzņēmumu pievienotā vērtība ir daudz vairāk pietuvojusies attīstīto valstu līmenim, un šo nozari Latvijā pārstāv tādi starptautiskā tirgū veiksmīgi darbojošies uzņēmumi kā "MikroTik", "HansaMatrix", "SAF Tehnika" un citi.

2. attēls. Rūpniecības nozaru pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto Latvijā pret etalonvalstu vidējo vērtību 2015. gadā, %

Rūpniecības nozaru pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto Latvijā pret etalonvalstu vidējo vērtību
Avots: Eurostat; autoru aprēķini

Tomēr, neskatoties uz pozitīviem uzņēmumu piemēriem, Latvijā kopumā ražošanas struktūra ir diezgan vienkārša. Lielā mērā koncentrējamies nozarēs, kas sniedz potenciāli zemāku pievienoto vērtību, un ražojam relatīvi vienkāršus produktus pat tajās nozarēs, kas attīstītajās valstīs sniedz augstas pievienotās vērtības iespējas. Tas lielā mērā atspoguļojas arī Latvijas eksporta zemajā komplicētības līmenī.

Latvijas eksporta komplicētība ir zema

Pētot eksporta struktūras sakarību ar valstu ienākumiem, Hārvarda Universitātes pētnieki[1] izveidojuši eksporta komplicētības novērtēšanai izmantojamu rādītāju. Katra produkta ražošanai ir nepieciešama zināma ražošanas faktoru kombinācija – darbaspēks, kapitāls, zināšanas, infrastruktūra, dažādas valsts institūcijas, piemēram, efektīva autortiesību aizsardzība un tiesu sistēma, attīstīts kapitāla tirgus u.c. Turklāt būtiska loma ir šo faktoru kvalitatīvajām īpašībām, ko tieši izmērīt un salīdzināt valstu starpā ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Tomēr netiešā veidā šo informāciju iespējams nolasīt eksporta datos. Ja valsts spēj saražot un pasaules tirgū veiksmīgi konkurēt ar noteiktiem produktiem, tad, visticamāk, tās rīcībā ir arī atbilstoši resursi, lai tos saražotu. Empīriski novērojams, ka attīstīto un mazāk attīstītu valstu eksporta struktūras būtiski atšķiras, un, izmantojot šo informāciju, ir iespējams aprēķināt gan konkrētu produktu, gan valsts kopējā eksporta groza komplicētības līmeni. Latvijas un citu Eiropas un pasaules attīstīto valstu eksporta komplicētības rādītājs atspoguļots 3. attēlā.

3. attēls. Eksporta komplicētības rādītājs* Top 10 pasaules valstīs ar augstāko rādītāju un pārējās ES valstīs 2016. gadā

Eksporta komplicētības rādītājs
Avots: The Atlas of Economic Complexity

* Atsevišķu valstu zemāku vērtību, nekā varētu gaidīt pēc labklājības līmeņa, nosaka pakalpojumu sektora attīstība, kas rādītājā datu nepieejamības dēļ nav iekļauta.

Diemžēl eksporta komplicētības ziņā atrodamies Eiropas perifērijā, pēc šī rādītāja apsteidzot vien Bulgāriju un Grieķiju. Tas noteikti neiepriecina, paturot prātā, ka lielāka eksporta komplicētība ir saistīta ar iespēju sasniegt arī augstāku labklājības līmeni valstī (skatīt 4. attēlu). Tas nozīmē, ka bez būtiskām reformām virknē jomu, kas Latvijai ļautu ražot arvien gudrāk, radot sarežģītākus, zināšanas ietilpīgākus produktus, diezin vai spēsim sasniegt attīstīto valstu labklājības līmeni.

4. attēls. IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ES valstīs un eksporta komplicētības rādītājs

IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes un eksporta komplicētības rādītājs
Avots: Eurostat; The Atlas of Economic Complexity, autoru aprēķini

Vai risinājums slēpjas plašākā iesaistē globālajās vērtību ķēdēs?

Pētnieciskajā literatūrā, arī par Latviju[2], ir novērtēts, ka iesaiste globālajās vērtību ķēdēs var pozitīvi ietekmēt tehnoloģiju un zināšanu pārnesi, tādējādi arī sekmējot konverģenci uz sarežģītāku ražošanas struktūru. Plašāku iesaistīšanos globālajās vērtību ķēdēs Latvijai rekomendē arī starptautiskās institūcijas[3] un eksperti. Tomēr ilgstoša atrašanās globālo vērtības ķēžu zemas pievienotās vērtības radīšanas galā un nevirzīšanās augšup pa ķēdes ražošanas posmiem var radīt arī stagnācijas riskus. Lai gan šādā gadījumā tiek radītas darba vietas un valsts iedzīvotājiem ir regulāri, bet ne pārāk augsti ienākumi, kas rada šķietamu izaugsmes iespaidu, ilgtermiņā tas neļauj izrauties no vidēju ienākumu slazda.

Baltijas valstu vidū Igaunija ir bijusi vairāk integrēta globālajās vērtību ķēdēs, daļēji pateicoties piesaistītajām apjomīgām tehnoloģiski attīstīto valstu (īpaši Somijas un Zviedrijas) investīcijām eksporta sektorā. Tas ļāva Igaunijai daudz agrāk integrēties Rietumvalstu tehnoloģiju tirgos. Jau 90. gadu vidū viena no galvenajām Igaunijas eksportprecēm uz attīstītajām partnervalstīm bija mehānismi, kamēr Latvijai un Lietuvai – zemākas pievienotās vērtības preces kā koksne, tekstils, minerālprodukti. Vienlaikus augsts importētās komponentes īpatsvars eksportā un samērā zema pašas Igaunijas pievienotā vērtība ierobežoja būtiski straujāku labklājības pieaugumu nekā citās Baltijas valstīs. Tomēr ieguvumi no augstākas iesaistīšanās tehnoloģiju preču ražošanas vērtību ķēdēs Igaunijā ir saskatāmi, piemēram, attīstītākā uzņēmējdarbības pakalpojumu eksportā, kur sarežģītākas rūpnieciskās ražošanas struktūras izveidošanās noteica arī to apkalpojošo vietējo uzņēmumu uzplaukumu.

5. attēls. Piedalīšanās globālajās vērtības ķēdēs*

Piedalīšanās globālajās vērtības ķēdēs
Avots: OECD

* Sintētisks rādītājs, kas ietver (1) ārvalstu pievienotās vērtības jeb starppatēriņa preču importa īpatsvaru iekšzemes eksporta ražošanai un (2) iekšzemē ražota starppatēriņa preču eksporta īpatsvaru citas valsts eksporta preču ražošanai.

Tomēr šobrīd pasaulē mainās noskaņojums attiecībā uz globālajām vērtību ķēdēm[4]. Līdz šim attīstību virzīja tirdzniecības un investīciju plūsmu globalizācija un liberalizācija, pakalpojumu sektora, t.i., transporta, loģistikas, bet īpaši – informācijas tehnoloģiju attīstība, kas ļauj vadīt procesus attālināti, kā arī zems algu līmenis kopā ar pieaugošu iedzīvotāju skaitu attīstības valstīs. Tomēr šobrīd priekšplānā izvirzās tādi riski kā izmaksu pieaugums protekcionisma palielināšanās iespaidā, terorisma draudu ietekme atsevišķos ražošanas ķēdes posmos, procesu neelastība pārāk attālinātas ražošanas dēļ no galvenajiem patērētāju tirgiem (attīstītajās valstīs virzoties no masveida produkcijas ražošanas uz individuālu klientu vēlmju apmierināšanu). Turklāt darbaspēka izmaksas daudzās attīstības valstīs strauji pieaug, un digitalizācija rada aizvien jaunas iespējas arī attīstītajām valstīm veiksmīgi konkurēt izmaksu ziņā par spīti augstajam algu līmenim, aizstājot darbaspēku ar tehnoloģijām un mākslīgo intelektu. Turklāt, mainoties patērētāju preferencēm, pieaug pieprasījums pēc videi un cilvēcei draudzīgi ražotiem produktiem, kā arī arvien pieaug aprites ekonomikas popularitāte – to visu grūti nodrošināt sadrumstalotā ražošanas ķēdē. Tādējādi nākotnē labklājības valstu ienākumu līmeņa sasniegšanai iesaistīšanās globālajās vērtību ķēdēs prognozējama mazāka loma nekā pirms desmit gadiem.

Latvijai jārealizē politika, kas sekmētu ekonomikas komplicētības pieaugumu

Valsts specializācija noteiktu produktu ražošanā rada priekšnosacījumus arī citu jaunu produktu ražošanas sākšanai līdzīgās jomās. Latvijas šī brīža specializācija liek domāt, ka, nerealizējot mērķtiecīgu politiku, lielāka iespējamība attīstīties jauniem produktiem ir zemas pievienotās vērtības nozarēs. Kaut arī jebkurā Latvijai tradicionālā nozarē jauns produkts var būt inovatīvs un ar lielāku pievienoto vērtību nekā iepriekš ražotais, tomēr starpvalstu praksē šīs nozares nav starp augstas pievienotās vērtības ražotājām, kas varētu dot grūdienu straujākai valsts konverģencei uz augstāku ienākumu līmeni. Lai ko mainītu, ar valsts politikas iejaukšanos ir jāpanāk būtiskas izmaiņas esošajā ražošanas struktūrā.

Pasaules praksē viens no instrumentiem, kas izmantots, lai mainītu ražošanas struktūru, bijusi rūpniecības politika. Diemžēl tās sniegums nav bijis viennozīmīgs valsts labklājības izrāviena panākšanai. Lai gan šo instrumentu ir lietojušas daudzas valstis, vien dažas bijušas patiesi veiksmīgas. Daudzos gadījumos rūpniecības politika bijusi vērsta uz konkrētu (valdības izvēlētu) uzņēmumu vai nozaru tiešu atbalstu, tam ne vienmēr rezultējoties nepieciešamo ražošanas faktoru attīstībā, kas ļautu sākt ražot gudrāk. Tieši otrādi, papildu atbalsts esošajai ražošanas praksei subsīdiju vai samazinātas konkurences veidā (protekcionisms) var kavēt jaunas, modernākas ražošanas struktūras izveidi. Tādēļ šeit nav pieejams viegls ceļš, adaptējot kādas citas valsts veiksmīgi realizētu darbību kopumu[5]. Jāveido pašiem sava valsts politika, fokusējoties uz to, kā varam mainīt, radīt jaunu tautsaimniecības struktūru tā vietā, lai ar tieša atbalsta vai labvēlīgāku nosacījumu radīšanu stutētu esošo, tādējādi mazinot pozitīvu pārmaiņu iespējamību.

Stūrakmeņi – izglītība un inovācijas

Izglītības un zinātnes īpašo lomu virzībā uz labklājības sasniegšanu jau iepriekš rakstā[6] aplūkojuši kolēģi. Starptautiski konkurētspējīgu izglītību ieguvuši cilvēki var pavērt durvis dzīvotspējīgu inovāciju radīšanai, kas vainagotos aizvien sarežģītāku un zināšanu ietilpīgāku produktu ražošanā.

Šobrīd Latvija inovāciju ziņā[7] atrodas zemu – 5. vietā no beigām Eiropas valstu grupā, tomēr ar ievērojamu progresu – kopš 2010. gada par šiem pašiem 5 solīšiem esam pakāpušies no pēdējās vietas. Ir jāturpina virzīties uz priekšu, mērķtiecīgi ieguldot zinātnes un pētniecības attīstībā, jomās, kas var nākotnē komercializēties jaunos ražošanas virzienos.

Līdz šim Latvijā bijuši vairāki mēģinājumi veidot rūpniecības politiku, tai skaitā arī balstoties uz Hārvarda universitātes pētnieku izstrādāto metodoloģiju, ko pieminam šajā rakstā. Tomēr būtisks izrāviens nav panākts. Iemesli droši vien bijuši dažādi, un, kā jau iepriekš minēts, šeit nav vieglu, acīmredzamu risinājumu. Tādēļ jāmeklē jaunas iespējas.

Viens no iemesliem, kādēļ līdzšinējie rūpniecības politikas mēģinājumi nav vainagojušies ar acīmredzamiem panākumiem, iespējams, sakņojas endogēnajā politikas veidošanas pieejā. Proti, informāciju par to, kur un kā vēlamies virzīties un kā tas būtu panākams, esam mēģinājuši nolasīt Latvijas esošajā tautsaimniecības struktūrā, gan mijiedarbībā ar vietējo uzņēmēju lobiju, gan balstoties uz politikas veidotāju pieredzi, kas pamatā gūta Latvijā. Tomēr, ņemot vērā joprojām milzīgo plaisu starp Latvijas un attīstīto Rietumvalstu ekonomikas komplicētības līmeņiem, iespējams, šāda veiksmīgas politikas veikšanai nepieciešamā informācija Latvijas pieredzē nemaz nav atrodama, un atbildes meklējamas kur citur.

Viens no rīcības virzieniem būtu mācīties no valstīm, kas šobrīd atrodas līderpozīcijās ekonomikas komplicētības ziņā. Ne to, ko tieši šīs valstis ir darījušas, bet gan to, kādus resursus tās šobrīd nodrošina savu industriju vajadzībām un kā ko līdzīgu mēs varētu panākt Latvijā. Primāri fokusējoties uz cilvēkresursu attīstīšanu un to piesaisti valstij.

Tas nozīmētu, ka komplicētākas ekonomikas struktūras veidošana lielā mērā būtu jāveic ar izglītības un zinātnes politikas svirām, nodrošinot gudrākai ražošanai nepieciešamo cilvēkresursu un zināšanu bāzi, un ar mērķtiecīgu atbalsta politiku palīdzību (piemēram, finanšu instrumentiem), sekmējot jauno zināšanu ātrāku komercializēšanu. Izglītības kvalitātes nozīmi savās programmās uzsver visas 13. Saeimas vēlēšanās piecu procentu robežu pārvārējušās politiskās partijas – iespējams, tieši šobrīd ir īstais brīdis rīkoties šajā virzienā.

Izmantotā literatūra

[1] Hidalgo C.A., Hausmann R., The building blocks of economic complexity, Center for International Development and Harvard Kennedy School, Harvard University, June 30, 2009

[2] K. Benkovskis, J. Masso, O. Tkacevs, P. Vahter, N. Yashiro, Export and productivity in global value chains: comparative evidence from Latvia and Estonia, University of Tartu, 2018

[3] OECD, Economic Surveys: Latvia, September 2017

[4] OECD, The future of global value chains: bussiness as usual or "a new normal"?, Science, technology and innovation policy papers No. 41, July 2017

[5] G. Dāvidsons. "Vai varējām labāk un citādāk?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 24.10.2018.

[6] K. Muižnieks, U. Rutkaste. "Ieguldījumi izglītībā un zinātnē - atslēga izkļūšanai no zemu ienākumu slazda" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 24.10.2018.

[7] European Commission, European Innovation Scoreboard, June 20, 2018

APA: Bērziņa, S., Rutkaste, U. (2018, 17. nov.). Ko par tautsaimniecības turpmāko attīstību var pastāstīt Latvijas eksports?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4290
MLA: Bērziņa, Santa. Rutkaste, Uldis. "Ko par tautsaimniecības turpmāko attīstību var pastāstīt Latvijas eksports?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 17.11.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/4290>.

Līdzīgi raksti

Komentāri ( 2 )

  • Ainārs

    31.10.2018 16:17

    Lai arī rakstā minētajai domai var pārliecinoši piekrist, tomēr uzskats, ka koka izstrādājumi ir produkts ar zemu pievienoto vērtību, ir ļoti strīdīgs. Piemērā minētajai valstij ar augstu pievienotās vērtības produktu eksportu koks un koka izstrādājumi veido 20 % no kopējā valsts eksporta. Protams, šai nozarei pie mums vēl ir daudz ko darīt, taču tā virzās šajā virzienā. Ne velti, būtiski nemainoties ciršanas apjomiem, tās eksporta apjoms naudas izteiksmē audzis vairāk nekā 3 reizes. Pie tam gandrīz visa šī vērtība ir radīta Latvijas teritorijā.
    Tāpat gribētu piebilst, ka tas fakts, ka Ķīna eksportē iPhone, šīs valsts teritorijā to saskrūvējot kopā un tādējādi produkta 1000 USD kopējai vērtībai pievienojot 5 USD, nenozīmē, ka šāda nozare Ķīnā jāuzskata par augstas pievienotās vērtības nozari.

  • Uldis Rutkaste

    01.11.2018 09:46

    Paldies par komentāru! Piekrītu, un arī rakstā minējām, ka attīstības iespējas Latvijas tradicionālajās nozarēs joprojām ir lielas. Turklāt es noteikti negribētu noniecināt arī līdzšinējo attīstību, valstī nav viss slikti, ir notikušas daudz labas lietas! Tomēr, raugoties nākotnē, lai sasniegtu attīstīto Rietumvalstu pārticības līmeni, ražošanas struktūrai būs jāmainās, un par to ir jāsāk domāt un darīt jau šodien.

    Par piemēru ar tālruni un Ķīnu - Jums taisnība. Par laimi rakstā minētā eksporta komplicētības rādītāja metodoloģija šo principā ņem vērā. Arī nozares pievienotajā vērtībā šajā gadījumā tiek ietverti vien 5, ne 1000 USD.

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up