16.01.2019.

Kopš Latvijas pievienošanās eiro zonai piedzīvotas fundamentālas pārmaiņas finanšu stabilitātes jomā

Foto: Shutterstock

Apritējuši pieci gadi, kopš Latvija ir pievienojusies eiro zonai, un ir vērts atskatīties, kas kopš tā laika eiro zonā mainījies finanšu stabilitātes jomā.

Jāteic, ka tieši pēdējos piecos gados eiro zonas un līdz ar to arī Latvijas finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanas jomā notikušas iespaidīgas, fundamentālas pārmaiņas.

Šīs pārmaiņas eiro zonā galvenokārt saistāmas ar Banku savienības izveidi. Banku savienība nozīmē, ka tās dalībvalstīs[1] tiek īstenota:

  1. vienota banku uzraudzība (sākot ar 2014. gada novembri);
  2. vienots banku noregulējums un atveseļošana banku finanšu grūtību gadījumā (pilnā apmērā, sākot ar 2016. gada janvāri);
  3. vienota noguldījumu garantiju sistēma (vēl nav ieviesta).

Vienotā banku uzraudzība, atveseļošana un noregulējums balstās uz vienotu regulējošo prasību kopumu[2] (Single rule book), kurā ietverti:

  1. vienoti likumi kapitāla prasību bankām noteikšanai un izpildei, lai uzlabotu banku spēju pārvarēt iespējamos šokus un risku pārvaldību bankās;
  2. vienoti likumi banku noregulējumam un darbības atjaunošanai banku finanšu grūtību gadījumā, lai šajā procesā minimizētu valsts līdzekļu izmantošanu un negatīvo ietekmi uz tautsaimniecību;
  3. uzlabotas un Eiropas Savienības (ES) līmenī harmonizētas noguldītāju aizsardzības prasības.

Banku uzraudzībai jaudīgs papildspēks

Tātad, pirmkārt, eiro zonā un tādējādi arī Latvijā būtiski mainījusies banku uzraudzības kārtība – kopš 2014. gada novembra eiro zonā tiek īstenota vienota banku uzraudzība – lielākās un svarīgākās eiro zonas bankas (significant banks) uzrauga Eiropas Centrālā banka (ECB) sadarbībā ar nacionālajām kompetentajām iestādēm. Patlaban ECB tiešajā uzraudzībā ir 118 bankas, kuru aktīvi veido 80% no eiro zonas banku kopējiem aktīviem. Latvijā ECB tieši uzrauga Swedbank un SEB[3]. Pārējās, t.s. mazāk svarīgās bankas (less significant banks), turpina uzraudzīt nacionālās uzraudzības iestādes, taču arī ECB netieši piedalās šo pārējo banku uzraudzībā – izstrādā vienotus uzraudzības standartus, kā arī noteiktos gadījumos var pārņemt mazāk svarīgo banku uzraudzību no nacionālajām uzraudzības iestādēm[4].

Tas nozīmē, ka Latvijas un pārējo eiro zonas banku uzraudzībā iesaistījies jaudīgs papildspēks – ECB un svarīgāko uzraudzības lēmumu pieņemšanā koleģiāli piedalās arī citu eiro zonas dalībvalstu kompetentās iestādes. Tādā veidā tiek nozīmīgi stiprināta gan Latvijas, gan pārējo eiro bloka valstu uzraudzības iestāžu kompetence, sadarbība, labākās prakses apmaiņa un sinerģija. Ar ECB un citu valstu kompetento iestāžu koleģiālu iesaisti, kā arī caur t.s. salīdzinājumu ar partneriem (peer review) un stingrāku regulējumu tiek pastiprināti pūliņi, lai eiro zonas bankas būtu drošākas un ilgtspējīgākas – lai bankas atbilstoši novērtē un pārvalda riskus, savukārt uzraugi lai laicīgi pamana riskus bankās un rīkojas to novēršanai.

Jauna pieeja – finanšu sektora makrouzraudzība

Gūstot mācību no globālās finanšu krīzes, mainījusies arī finanšu sektora uzraudzības filozofija – tapis skaidrs, ka finanšu sektora stabilitāti nevar nodrošināt tikai ar to, ka tiek īstenota sekmīga katras individuālās bankas mikrouzraudzība. Nepieciešama arī sistēmiska pieeja, veidojot finanšu sektora makrouzraudzības politiku, kur kompetento iestāžu sadarbībā "no helikoptera skatījuma" tiek uzraudzīts viss finanšu sektors kopumā – tiek identificēti un preventīvi mazināti sistēmiska līmeņa riski, kas varētu negatīvi ietekmēt visu finanšu sistēmas darbību kopumā, kā arī tautsaimniecības izaugsmi. Šādi riski var būt gan cikliski (piemēram, pārmērīga kreditēšana), gan strukturāli (piemēram, pārāk liela finanšu sektora koncentrācija vai pārāk koncentrēti ieguldījumi vienā jomā, pārmērīgi lielas bankas, kuru finanšu grūtības var ietekmēt visu tautsaimniecību), gan citi, piemēram, ārēji riski.

Lai varētu preventīvi mazināt identificētos sistēmiskos riskus un palielināt finanšu sektora noturību pret šokiem, makrouzraudzības politikas veicēji ir ekipēti ar vairākiem jauniem makrouzraudzības politikas instrumentiem[5] – papildu vienotajām mikrouzraudzības prasībām ir iespējams noteikt arī augstākas kapitāla prasības vai citas prasības, kas var ietekmēt kreditēšanas nosacījumus, ieguldījumu koncentrāciju, likviditāti u.c. Makrouzraudzības līmeņa politika primāri tiek īstenota nacionālā līmenī. Latvijā par ES regulējumā paredzēto makrouzraudzības instrumentu noteikšanu bankām atbildīgā iestāde ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), taču makrouzraudzības līmeņa politika (sistēmiska līmeņa risku novērtēšana un mazināšana) tiek īstenota, koleģiāli sadarbojoties FKTK, Latvijas Bankai un Finanšu ministrijai. Ja nacionālā līmenī netiek veikti pietiekami pasākumi sistēmisko risku mazināšanai, eiro zonas valstīs arī ECB ir tiesības noteikt stingrākas makrouzraudzības prasības (papildu vienotajām mikrouzraudzības prasībām). Savukārt ES līmenī ir izveidota Eiropas Sistēmisko risku kolēģija, kas atbildīga par ES finanšu sistēmas makrouzraudzību un sistēmisko risku mazināšanu. Šī ir kolēģija, kurā piedalās visu ES dalībvalstu uzraudzības iestādes un centrālās bankas. Tās koleģiāli novērtē sistēmiskos finanšu stabilitātes riskus ES un sniedz brīdinājumus un ieteikumus to novēršanai.

Jāpiebilst, ka darbs pie makrouzraudzības instrumentu izpētes un pilnveidošanas ES notiek nemitīgi. Pavisam nesen – 2018. gada nogalē – ES dalībvalstīm izdevās vienoties par turpmākiem risku mazināšanas mēriem (risk reduction measures) – uzlabojumiem ES finanšu sektora mikro un makrouzraudzības regulējumā.

Banku glābšana – bez nodokļu maksātāju iesaistes

Būtiska paradigmas maiņa notikusi arī attiecībā uz rīcību banku finanšu grūtību gadījumā. Iepriekš banku noregulējuma prakse ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē balstījās uz valsts atbalstu (valsts uzņēmās banku glābšanu, lai pasargātu valsts finanšu sektora stabilitāti, taču tādējādi tika iedragāts valsts budžets). 2014. gadā ES tika pieņemts jauns regulējums, kas paredz, ka grūtībās nonākušu banku noregulējumā netiek iesaistīti nodokļu maksātāju līdzekļi un banku noregulējums tiek veikts tikai tad, kad tas ir nepieciešams sabiedrības interesēs un nav pieejami ātri privātā sektora risinājumi. Tagad banku glābšanu vispirms un galvenokārt finansē paši banku akcionāri un kreditori, pirms piešķirts jebkāds ārējs finansējums, un primāri jācenšas rast privātā sektora risinājumus (piemēram, banku vai tās daļu pārdodot citai bankai).

Nepieciešamības gadījumā, lai sniegtu pagaidu atbalstu noregulējumā esošām bankām kredītu, garantiju un aktīvu iegādes veidā, kā arī kapitālam pagaidu bankai, tiek iesaistīts pārējais finanšu sektors – līdzekļi no Vienotā noregulējuma fonda (VNF), kur eiro zonas bankas veic individuāli aprēķinātas iemaksas. VNF nevar izmantot kredītiestāžu rekapitalizācijai, izņemot noteiktus gadījumus. Kredītiestāžu iemaksu VNF mērķa apjomu (apmēram 55 mljrd. eiro) plānots sasniegt 2023. gadā. Dalībvalstīm gan vēl nepieciešams vienoties par kopīgo atbalsta mehānismu gadījumos, kad VNF uz laiku nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu banku noregulējumu.

Savukārt ārkārtas finansiālais atbalsts no valsts budžeta līdzekļiem ir pieļaujams tikai papildu finanšu stabilizācijas instrumentu izmantošanas gadījumā kā pēdējais līdzeklis tikai pēc tam, kad maksimāli iespējamā apjomā izmantoti noregulējuma instrumenti.

Eiro zonas lielākās bankas noregulē Vienotā noregulējuma valde (VNV). VNV kompetencē ir veikt noregulējumu arī ECB tieši uzraudzītajām bankām, t.sk. SEB bankai, Swedbank, kā arī bankām ar meitasbankām un uzņēmumiem citās ES valstīs, t.sk. Citadeles bankai. Vajadzības gadījumā FKTK sniedz VNV tehnisko atbalstu šo kredītiestāžu noregulējumā, bet lēmumu pieņem VNV. Pārējo Latvijas banku noregulējumu veic FKTK. Tās rīcībā ir instrumenti, kas ļauj savlaicīgi veikt agrīnu iejaukšanos, ja pastāv maksātnespējas iestāšanās risks, un kas ļauj nodrošināt banku kritiski svarīgo funkciju turpināšanu noregulējuma gadījumos, samazinot bankas iespējamās maksātnespējas ietekmi uz tautsaimniecību un finanšu sistēmu.

Vienotas noregulējuma prasības, VNV, lielāka pašu banku atbildība un finanšu sektora iesaiste, kā arī plānotie atbalsta mehānismi palīdzēs pārvarēt banku krīzes ātrāk un drošāk, lēmumi par banku noregulējumu tiks pieņemti objektīvāk, atbilstoši sabiedrības un ES kopējām interesēm.

Labāka noguldītāju interešu aizsardzība

No 2015. gada jūlija noguldītājiem ir vienāds aizsardzības līmenis visā ES. Noguldījumu garantiju shēma nodrošina privātpersonu un uzņēmumu noguldījumu izmaksu līdz 100 tūkstošiem eiro katrai personai katrā bankā, ja iestājusies noguldījumu nepieejamība. Ir uzlabota piekļuve noguldījumu garantijām – garantētās atlīdzības izmaksas termiņš tiek pakāpeniski samazināts no 20 līdz 7 darba dienām, un bankām ir arī labāk jāinformē noguldītāji par viņu tiesībām. Tāpat ir precizēta un paplašināta garantēto noguldījumu definīcija un mainīti Noguldījumu garantiju shēmas finansēšanas noteikumi. Tādējādi ES noguldītāju intereses ir labāk aizsargātas, noguldītāji mierīgāk reaģē banku grūtību gadījumos, kas savukārt mazina finanšu nestabilitātes eskalāciju krīzes gadījumā.

Vēl darāmais

Lai gan pēdējos gados eiro zonas finanšu sektora stabilitātes jomā notikusi būtiska evolūcija un bankas kļuvušas drošākas, nav pamata apstāties pie sasniegtā – eiro zonas valstu finanšu sektori joprojām ir pārāk maz integrēti un vēl nepieciešams izveidot Banku savienības trešo pīlāru – vienoto noguldījuma garantiju shēmu. Tā stiprinātu eiro zonas noguldītāju uzticību, ka viņu noguldījumi līdz 100 tūkstošiem eiro ir drošībā neatkarīgi no tā, kuras eiro zonas valsts bankā tie ir izvietoti, jo noguldījumus garantētu Eiropas noguldījumu garantiju shēma sadarbībā ar nacionālajām Noguldījumu garantiju shēmām. Lai eiro zonas dalībvalstis spētu vienoties par Eiropas noguldījumu garantiju shēmu, nepieciešami vairāki priekšdarbi, lai mazinātu riskus ilgstoši kavēto kredītu jomā un banku ieguldījumos valdību vērtspapīros u.c.

Tāpat šajā piecgadē sākts un turpinās darbs pie kapitāla tirgus savienības izveides, jo Eiropas kapitāla tirgi ir pārāk nacionāli segmentēti un nepietiekami attīstīti salīdzinājumā ar, piemēram, ASV, Šveici un Japānu un Eiropas uzņēmējiem pietrūkst alternatīvu banku finansējumam. Identificētas vairākas jomas, kur nepieciešami uzlabojumi – šķēršļu mazināšana pieejai kapitāla tirgiem, mazo un vidējo uzņēmumu investoru bāzes paplašināšana, ilgtspējīgas vērtspapīrošanas izveide, Eiropas privātās izvietošanas tirgu attīstīšana un ilgtermiņa investīciju palielināšana.

Vēl ir daudz darāmā pie ciešākas starpvalstu sadarbības tādos jautājumos kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu un terorisma finansējuma risku novēršana, kiberdrošība u.c. Šie jautājumi pārsniedz individuālu valstu ietekmes robežas, un tajos nepieciešama starpvalstu kooperācija un koordinācija.

Finanšu stabilitātes jomā vienmēr jārēķinās ar mūžam mainīgu vidi un virkni jau iepriekš uzkrāto būtisko nesabalansētību, kur ātri risinājumi nav viegli rodami (piemēram, augstie valdību un privātā sektora parādi, kā arī slikto kredītu nasta vairākās eiro zonas valstīs). Tādēļ eiro zonas finanšu stabilitātes politikas veidotāji pastāvīgi monitorē potenciālos finanšu stabilitātes riskus un strādā pie to novēršanas risinājumiem.

Pārmaiņu nestie ieguvumi

Ko Latvijas iedzīvotāji, uzņēmēji un valsts kopumā līdz ar dalību eiro zonā ir guvusi no šīm ikdienas ritumā šķietami it kā nepamanāmajām, bet tomēr ilgākā laika termiņā vērienīgajām pārmaiņām?

Vispirms jau pati pievienošanās eiro zonai ir būtiski palielinājusi kopējo drošību un stabilitāti, kā arī samazinājusi nenoteiktību un izmaksas (piemēram, valūtas maiņas izmaksas). Pēc iestāšanās eiro zonā tika palielināts Latvijas kredītreitings, kas līdztekus valūtas riska izzušanai mazinājis gan valsts aizņemšanās izmaksas, gan iedzīvotāju un uzņēmumu aizņemšanās izmaksas.

Otrkārt, būtisks ir pašā eiro zonā īstenoto reformu efekts. Banku savienība un stingrāks regulējums nozīmē spēcīgākas, labāk kapitalizētas bankas, augstāku gatavību potenciālām krīzēm, lielāku finanšu stabilitāti, kas rada lielāku uzticību, labākus apstākļus kreditēšanai un tautsaimniecības izaugsmei, kas savukārt veicina darbavietu rašanos un lielāku labklājību. Drošākas bankas un labāka noguldījumu aizsardzības shēma palielina noguldītāju interešu aizsardzību un veicina mierīgāku reakciju, uzzinot negatīvas ziņas par banku. Banku finanšu grūtību gadījumā ir minimizēta nodokļu maksātāju līdzekļu izmantošana un no tās izrietošā negatīvā ietekme uz tautsaimniecību.

Lielāka finanšu stabilitāte ir labvēlīga arī paša finanšu sektora attīstībai un efektivitātei, dziļākai integrācijai eiro zonā un eiro zonas konkurētspējai ar pārējās pasaules finanšu iestādēm. Nevar nenovērtēt arī papildu stabilitāti, ko līdz ar pievienošanos eiro zonai nodrošina centrālo banku iespējas sniegt daudz jaudīgāku likviditātes atbalstu bankām, kā arī svarīga ir atbalstošā monetārā politika un piederība pasaules otras nozīmīgākās valūtas zonai.

Jā, līdz ar pievienošanos eiro zonai var teikt, ka jāiegulda daudz vairāk resursu, lai varētu koleģiāli un līdzvērtīgi piedalīties visas eiro zonas finanšu stabilitātes nodrošināšanas darbā, jāuzņemas arī daļa no citu valstu problēmu risināšanas. Tomēr mūsdienu pasaulē vairs nav iespējams norobežoties un nebūt daļai no kopējā procesa, īpaši mazajām valstīm. Ārējie procesi mūs ietekmē jebkurā gadījumā un labāk būt spēcīgāk ekipētiem un cieši sadarboties, lai spētu pārvarēt kā ārējus, tā iekšējus šokus. Dalība jaudīgā blokā stiprina mūsu kompetenci un sadarbību, nodrošina stingrāku un taisnīgāku finanšu sektora uzraudzību, spēcīgāku atbalstu grūtību gadījumā un lielāku finanšu stabilitāti.

 

[1] Banku savienībā iesaistījušās visas eiro zonas valstis, bet tā ir atvērta arī citām ES valstīm.

[2] Vienotais prasību kopums 2013. un 2014. gadā tika noteikts Kapitāla prasību direktīvā CRD IV un Kapitāla prasību regulā CRR (Capital Requirements Directive 2013/36/EU of 26 June 2013, Capital Requirements Regulation (EU) No 575/2013 of 26 June 2013), grozītajā Depozītu garantiju shēmu direktīvā (Deposit Guarantee Scheme Directive (2014/49/EU of 16 April 2014) un Banku atjaunošanas un noregulējuma direktīvā (Bank Recovery and Resolution Directive (2014/59/EU of 15 May 2014).

[3] Līdz šā gada sākumam, kad Latvijas Luminor pārtapa par Igaunijas Luminor filiāli, ECB uzraudzīja arī Latvijas Luminor. Tādējādi ECB tieši uzraudzīto banku aktīvi veidoja 65% no Latvijas banku sektora kopējiem aktīviem. Pēc Latvijas Luminor pārtapšanas par Igaunijas Luminor filiāli ECB to uzrauga Igaunijas Luminor konsolidētās uzraudzības līmeņa ietvaros.

[4] Piemēram, ja mazāk svarīgā banka ir pieprasījusi vai netieši saņēmusi finanšu palīdzību no Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta vai Eiropas Stabilitātes mehānisma.

[5] Daļa no tiem ieviesti grozītajā Kapitāla prasību direktīvā un Kapitāla prasību regulā.

APA: Antuža, D. (2019, 18. jun.). Kopš Latvijas pievienošanās eiro zonai piedzīvotas fundamentālas pārmaiņas finanšu stabilitātes jomā. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4369
MLA: Antuža, Dace. "Kopš Latvijas pievienošanās eiro zonai piedzīvotas fundamentālas pārmaiņas finanšu stabilitātes jomā" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 18.06.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/4369>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up