13.06.2017.

Panākt un apsteigt Igauniju

Foto: Shutterstock
Mūsu atpalikšanas iemesli no Igaunijas ir it kā saprotami – vēsture, ģeogrāfija, kļūdaini lēmumi utt.[1] Kas liekas tomēr mazliet pārsteidzoši ir, ka pamanāmies atpalikt gandrīz vai pilnīgi visās jomās.

Vai tad tiešām nevarētu būt tā, ka atpaliekam kopumā un vairumā jomu, tomēr atsevišķās esam labāki? Cilvēki taču ir dažādi, un darbības jomas arī atšķiras. Kaut vai gadījuma pēc jābūt taču kādai jomai, kurā esam labāki. Bet tā īsti nav.

"Uz sitiena" spēju atcerēties tikai vienu jomu, kurā apsteidzam igauņus, – interneta ātrums. Taču pat šis sasniegums izskatās pēc tāda zieda, kas uzziedējis purvā, kurš sastāv no neveiksmīgas integrācijas politikas, vājas autortiesību aizsardzības un neesošas mājokļu politikas (kā rezultātā liela daļa mūsu iedzīvotāju dzīvo padomju laikos celtās blokmājas ar labiem kabeļu/Krievijas TV pieslēgumiem).

Šajā blogā īpaši nekavēšos pie šīs atpalikšanas iemesliem. Tās saknes visdrīzāk sniedzas dziļi pagātnē – citāda reģionu vēsture, citāda specializācija PSRS sastāvā, sliktāka ģeogrāfija, vājāka izglītība, lielāks "brain drain" Otrā pasaules kara laikā utt.

Savukārt tiešais mehānisms, kā šie netveramie faktori ietekmē šodienas lēmumus, ir mūsu salīdzinoši korumpētākais "starts" 1990. gados un pēc tam izveidojusies valsts pārvaldes un tiesiskā kultūra, kuru raksturo pārlieks birokrātisms un pieturēšanās pie likuma burta.

Pakāpeniski tas mainās, un nu jau vairākas valdības, šķiet, ka cenšas mainīt šo kultūru, tomēr tas nenotiek tik ātri. Tāpēc pagaidām diez vai būtu jābrīnās arī par turpmāku atpalicību no Igaunijas un citām uz modernizāciju vērstām valstīm. Drīzāk būtu jāskatās un jāanalizē, kas slēpjas aiz tiem anomālajiem gadījumiem, kad pēkšņi tā nav.

Taču diez vai par šo atpalikšanu būtu arī pārāk jāpārdzīvo. Īpatnā veidā šī situācija ir arī zināms pamats optimismam. Iespējams, taisnība Ministru prezidentam, ka igauņu panākumu pamatā ir augstāki morālie un politiskie standarti [2], taču vārds "apsteiguši" nu gan nebūs īsti korekts. Igauņi mūs nekad nav apsteiguši, jo patiesībā vienmēr ir bijuši priekšā – neskatoties uz Rīgu kā kosmopolītisku Baltijas centru, Igaunijas teritorija gadsimtiem ir bijusi attīstītāka par tagadējo Latvijas teritoriju [3].

Grūti pateikt, cik varam ticēt senu laiku statistikai, taču ieskatu vēsturē dod šis no 1938. gada "Latvijas statistikas atlanta XX" ņemtais attēls.

“Lasītpratēju procents Baltijas jūras austrumu piekrastē 1897. g (10 g.  un vecāki)”

“Lasītpratēju procents Baltijas jūras austrumu piekrastē 1897. g (10 g.  un vecāki)”

Avots: “Latvijas Statistikas atlass XX” Latvijas Statistiskā pārvalde, 1938, Rīga

 

Arī 1991. gadā mēs patiesībā nebijām uz vienas starta līnijas, kā šķiet, vadoties pēc atmiņām. Toreiz salīdzinājums ar Igauniju izskatījās pat sliktāk nekā pašlaik! Ja 2015. gadā mūsu iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju bija 84% no Igaunijas līmeņa, tad pirms 20 gadiem, 1995. gadā, - tikai 73% [4].

Tātad neskatoties uz labāku ģeogrāfiju [5], neskatoties uz igauņu gadsimtiem ilgstošo pārākumu izglītībā un viņu ekspozīciju uz Rietumu vērtībām caur Somijas TV jau padomju gados, neskatoties uz mūsu sliktāko starta pozīciju 1991. gadā un pat augstāku korupciju pēc neatkarības atgūšanas… Neskatoties uz to visu, mēs iedzenam! Piedevām iedzenam valsti, kas pati par sevi jau ir tāds postkomunistu valstu attīstības brīnums!

Varbūt tad mēs esam tie īstie Baltijas tīģeri? Sanāk, ka mēs, Latvijā palikušie, tomēr esam tik enerģiski, ka, neskatoties uz visiem pretvējiem, spējam kā sabiedrība rezultatīvi strādāt un kustēties uz priekšu. Varbūt tā arī ir mūsu identitāte, ar ko lepoties?

Var jau būt, ka igauņi ir "Baltijas somi", bet tad mēs varētu būt "Baltijas amerikāņi", kas, lai gan ne pārāk tic valstij, taču ir pietiekami enerģiski, lai arī diezgan toksiskā vidē izdzīvotu un kustētos uz priekšu.

Var, protams, uz to visu skatīties arī no pesimistiskās puses: sanāk, ka viss, ko daudzās jomās igauņi dara labāk, pagaidām no izaugsmes viedokļa ir diezgan maznozīmīgs. Tātad reģionam kopīgais (Nesenā vēsture? Ģeogrāfija? Eiropas Savienības (ES) fondi?) dominē. Vienkāršoti izsakoties: tev var būt PISA pētījuma rezultāti kā Singapūrā un korupcija kā Dānijā, tāpat nekur tālu no savas vēsturiskās karmas ("mūžīgi kopā ar Latviju") netiksi.

Vai vispār kaut ko  varam mācīties no igauņiem? Es tomēr uzskatu, ka varam un vajag mācīties no igauņiem.

Pirmkārt, tas, ka līdz šim dažādu politiku nianšu ietekme uz izaugsmi nav bijusi acīmredzama, nebūt nenozīmē, ka tādas nav. Skaidrs, ka pēdējo 25 gadu vēsturē kopīgais – lielie lēmumi par iestāšanos ES (un ar to saistītās naudas plūsmas), NATO, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), dominēja, taču turpmāk šo procesu nozīmība kļūs arvien mazāka.

Otrkārt, un daudz svarīgāk, pat ja tiešām daudzas jomas, kurās redzam atpalicību no Igaunijas, patiesībā no izaugsmes viedokļa ir "tikai nianses", ir vērts cīnīties par šīm niansēm!  Mūsu sabiedrības galvenais izaicinājums jau nav sasniegt augstākus IKP skaitļus, bet gan pierādīt saviem iedzīvotājiem, ka šeit uz vietas piedāvātā dzīve ir super! Ka te var veidot ģimenes un būt drošiem par savu un bērnu nākotni!

Šajā ziņā, iespējams, tāds PISA rezultāts ir svarīgāks par IKP skaitli. Nevienam jau īpaši neinteresē IKP, jo savu labklājību katrs labi zina pēc maciņa biezuma. Un tāpat skaidrs, ka tas nav un pārskatāmā nākotnē nebūs skaitlis, ar ko lepoties OECD pārtikušo valstu saimē. Tomēr tie argumenti, kādus var lietot igauņi, piemēram, "mums ir viena no labākajām izglītības sistēmām Eiropā" skan diezgan pārliecinoši. Par iespēju lietot šādus argumentus ir vērts cīnīties.

Varbūt "Baltijas amerikāņiem" ir pienācis laiks iekodēt savā dzīves dziņā abu pēdējo Amerikas prezidentu saukļus (kā tur bija? "Mēs varam!" un "Padarīsim AmerikuLatviju atkal varenu!")?

 


[1] Ļoti laba Latvijas Bankas prezentācija šīs tēmas iztirzā sīkāk

[2] Precīzs mediju ziņas citāts - "Vienlaikus premjers atzina, ka Igaunijai apsteigt attīstībā Latviju ļāva arī augstāki morālie un politiskie standarti"

[3] Rīga bija reģiona attīstības centrs, taču lielu nozīmi tajā spēlēja nacionālās minoritātes, kuru uzkrātais "sociālais kapitāls" ir lielā mērā zudis.

[4] Pasaules Bankas dati, IKP pēc pirktspējas paritātes principa (“starptautiskajos USD”), kuriem, protams, ir daudz trūkumu. Tāpat nevar noliegt, ka tīri matemātiski liela nozīme ir bijusi emigrācijai. Tas gan nemaina rezultātu: tie, kas pašlaik dzīvo Latvijā, viena cilvēka dzīves līmeni ir pievilkuši tuvāk igauņiem.

[5] Ģeogrāfiski gan mums arī pagaidām ir viena priekšrocība – lielpilsēta Rīga.

APA: Dāvidsons, G. (2020, 04. aug.). Panākt un apsteigt Igauniju. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/3788
MLA: Dāvidsons, Gundars. "Panākt un apsteigt Igauniju" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 04.08.2020. <https://www.makroekonomika.lv/node/3788>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up