05.11.2019.

Par fiskālo disciplīnu jeb kāpēc šaušana sev kājā reti ir pareizais risinājums

Foto: Shutterstock

Latvijas ekonomikas izaugsmes tempi bremzējas. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem jau trīs ceturkšņus pēc kārtas iekšzemes kopprodukta izaugsme gada izteiksmē ir arvien zemāka. Arī nākamajos gados vairums ekspertu prognozē izaugsmes tempus zem 3%, kas ir samērā zems līmenis Latvijai. Ko darīt?

Skaidrs, ka šādos apstākļos būtu labi, ja ar ekonomisko politiku (galvenokārt fiskālās un monetārās politikas) palīdzību ekonomisko bremzēšanos varētu novērst vai vismaz mazināt.

Par monetāro politiku, šķiet, viss ir skaidrs – tā visā eiro zonā jau ilgstoši turpina būt ārkārtīgi stimulējoša un turpinās tāda būt arī turpmāk. Fiskālā politika ir katras dalībvalsts atbildība. Eiropas Savienības (ES) prasības attiecas tikai uz kopējā fiskālā ietvara ievērošanu, tomēr tās neliedz izmantot arī fiskālo politiku, lai mazinātu ekonomiskā cikla svārstības. Tomēr, raugoties uz pēdējā laikā izskanējušajiem argumentiem par šo tēmu, dažbrīd šķiet, ka Latvijā valda pārliecība, ka atbildīgas fiskālās politikas mērķis ir nevis mazināt ekonomiskā cikliskuma negatīvās sekas, bet gan spīdzināt valsts iedzīvotājus.

Kā citādi izskaidrot pēdējā laikā diezgan plaši apspriesto ideju, ka zemākas, nekā iepriekš plānots, ekonomiskās izaugsmes dēļ nākamajos gados var nākties grozīt budžetu un samazināt budžeta izdevumus? No kurienes tāda pārliecība, ka izdevumu mazināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos ir pareiza rīcība? Iespējams, joprojām tiek aplami interpretēta 2009. gada krīzes mācība Latvijā. Jā, toreiz, iestājoties ekonomiskajai krīzei, tika būtiski mazināti valsts budžeta izdevumi.

Tomēr jāuzsver, ka šāda rīcība nekādā gadījumā nav standarta risinājums, kas būtu jāpielieto vienmēr un visur. Tieši pretēji – tie bija un joprojām ir ārkārtas pasākumi, kas jāpielieto ārkārtas gadījumos, kad nav citas izejas. Līdzīgi kā gadījumā, ja māja ir liesmās un vienīgā izeja ir lēkt ārā pa logu no otrā vai trešā stāva. Iespējams, salauzīsi kāju, bet vismaz izdzīvosi. Taču, ja māja nedeg, tad nevienam pie vesela saprāta esošam taču nešķiet, ka labākā rīcība būtu regulāri no mājas laukā lēkt pa logu! Tieši tāda pati aplamība būtu brīdī, kad ekonomiskie tempi piebremzējas, vienlaicīgi samazināt arī budžeta izdevumus.

Fiskālo disciplīnu uztvert tikai kā likumu "mazs budžeta deficīts labi, liels deficīts – slikti!" ir pārāk vienkāršoti. Atbildīga politika ir kaut kas cits. Tāpat kā savs laiks sēšanai, savs – pļaušanai, tāpat arī ar fiskālo politiku – ir laiks, kad ekonomika jābremzē, un ir laiks, kad tā jāstimulē. Tas arī ir tas, ko prasa ES un mūsu pašu likumdošana.

Tieši tāpēc Latvijā un citās ES dalībvalstīs budžeta deficīta mērķis tiek noteikts t.s. strukturālajā izteiksmē, tas ir – neatkarīgs no ekonomiskā cikla. Tas savukārt nozīmē, ka gados, kad ekonomikas izaugsme ir virs prognozētā līmeņa, faktiskajam budžeta deficītam jābūt mazākam, nekā plānots. Savukārt, ja izaugsme ir zemāka, nekā plānots, tad lielāks deficīts ir pilnīgi normāls un atbilst visām ES prasībām! Budžeta izdevumu papildu mazināšana zemākas par plānoto ekonomiskās izaugsmes laikā ir šaušana sev kājās – šāda rīcība vēl vairāk nobremzēs ekonomikas izaugsmi un līdz ar to vēl vairāk sarežģīs arī budžeta mērķu sasniegšanu.

Var rasties jautājums – bet kāpēc tad 2009. gadā budžeta izdevumu  mazināšana bija sekmīga? Atbilde – toreiz pretcikliska fiskālā politika, nemazinot budžeta izdevumus, nebija iespējama. Latvijas valsts tik tiešām bija uz maksātnespējas sliekšņa. Neviens visā plašajā globālajā finanšu tirgū nebija gatavs mūsu valstij aizdot nepieciešamos finanšu līdzekļus. Šobrīd situācija ir radikāli atšķirīga! Valdība finanšu tirgos aizņemas ar negatīviem procentiem (tas nozīmē – tirgus dalībnieki gatavi pat piemaksāt par iespēju aizdot naudu valdībai). Pieprasījums pēc parāda vērtspapīriem ir milzīgs gan tāpēc, ka ir būtiski mazinājusies tirgus dalībnieku vēlme ieguldīt citos, riskantākos aktīvos, gan Eiropas Centrālās bankas īstenotās ekspansīvās monetārās politikas un parāda vērtspapīru uzpirkšanas dēļ.

Vai šī situācija nozīmē, ka šobrīd Eiropas valstu valdības var un tām vajadzētu aizņemties, it kā rītdiena nekad nepienāks? Nē, tas būtu iekritiens otrā grāvī, jo būtiski palielinātu valdības izdevumus, kas nākotnē būtu jāfinansē arī apstākļos, kad procentu likmes nav tik labvēlīgas. Tomēr mazināt izdevumus un neļaut fiskālajai politikai darboties pretcikliski (ekonomistu žargonā runājot, neļaut automātiskajiem stabilizatoriem strādāt) būtu tikpat muļķīgi.

Tad vēl ideja par nodokļu celšanu, kas gaisā virmo sen, bet pēdējā laikā aktivizējusies ar jaunu sparu. Nodokļu celšana vienmēr ir stipri politisks lēmums, un centrālajai bankai parasti tajā nebūtu jāiejaucas. Tomēr no kopējās ekonomiskās politikas koordinācijas viedokļa arī centrālajai bankai ir svarīgi, lai jebkuras izmaiņas nodokļos nepasliktinātu ekonomiskā cikla ietekmi. Līdz ar to aktuāls ir jautājums – ja ir nolemts celt nodokļus, kāpēc tieši tagad? Kā jau minēju, šobrīd ekonomikas izaugsmes tempi ir sabremzējušies un, visticamāk, tie paliks salīdzinoši zemi arī turpmākajos gados. Nodokļu celšana ekonomiskā cikla bremzēšanās posmā nav loģiska un pamatota. Latvijas Bankas analīze liecina, ka, pat ja visi no nodokļu celšanas iekasētie nodokļi tūlīt pat tiktu iztērēti valdības papildu izdevumos (palielinot algas, pensijas utt.), uz ekonomiku tas visbiežāk atstātu bremzējošu iespaidu. Tātad, lai gan nodokļu likmes būtu lielākas, ekonomiskā aktivitāte un līdz ar to arī nodokļu bāze – mazāka, un kopējā ietekme uz budžeta ieņēmumiem var būt mazāka, nekā cerēts.

Ja reiz nodokļus nolemts palielināt, tad ekonomiski pamatoti būtu sagaidīt, kad ekonomikas izaugsme atgriežas pie vai virs 4% līmeņa, un celt tad. Turklāt, neiztērējot pilnīgi visus no nodokļos papildus iekasētajiem līdzekļiem, bet daļu uzkrājot un veidojot "drošības spilvenu" nākamajām ekonomiskā cikla sabremzēšanās reizēm.

Lai novērstu turpmāku ekonomikas tempu bremzēšanos, šobrīd tiek īstenota ļoti stimulējoša monetārā politika. Šajā situācijā mēģinājumi ar fiskālo politiku "ciešāk pievilkt skrūves" ir neloģiski, pretēji ekonomikas teorijai un var nenest cerētos rezultātus. Šaušana sev kājā vēl nevienam nav palīdzējusi tikt uz priekšu ātrāk.

APA: Bitāns, M. (2019, 13. nov.). Par fiskālo disciplīnu jeb kāpēc šaušana sev kājā reti ir pareizais risinājums. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4648
MLA: Bitāns, Mārtiņš. "Par fiskālo disciplīnu jeb kāpēc šaušana sev kājā reti ir pareizais risinājums" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 13.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/4648>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up