Inovācijas kā izaugsmes dzinējspēks: šī gada Nobela prēmijas laureātu devums ekonomikai

2025. gada Nobela piemiņas prēmija ekonomikā varēja tikt piešķirta gan par moderno ekonometrisko modeļu izveidi, kas palīdz saprast tirgus reakcijas uz tirgus nosacījumu pārmaiņām, gan par izstrādāto un mūsdienās daudzās centrālās bankās pielietoto makroekonomisko modeli, gan arī par darbu pie taisnīgākas nodokļu sistēmas veidošanas un iespējamiem risinājumiem globālās nevienlīdzības mazināšanai. Taču Nobela prēmijas komitejas viedoklis diezgan reti sakrīt ar tirgus dalībnieku likmēm uz potenciālajiem balvas saņēmējiem, un šis gads nebija izņēmums, – prestižā prēmija tika piešķirta par inovāciju lomas ekonomikas izaugsmē pētīšanu Džoelam Mokiram (Joel Mokyr), Filipam Agjonam (Philippe Aghion) un Pīteram Hovitam (Peter Howitt).

Šajā rakstā pievērsīsimies šo zinātnieku devumam ekonomikas zinātnei, to aplūkojot piešķirtās balvas kontekstā.

Kas ir 2025. gada Nobela laureāti ekonomikā

Džoels Mokirs ir ebreju-nīderlandiešu izcelsmes amerikāņu ekonomikas vēsturnieks un profesors Ziemeļrietumu Universitātē (Northwestern University, ASV). Mokira publiski pieejamās lekcijas izcili derēs neprofesionāliem ekonomikas interesantiem, kas vēlas saprast, kā vēsturiski attīstījās pasaules ekonomika. Viņa lekcijās netiek izmantota neviena matemātiskā formula, savukārt vēsturiskie fakti un pats stāsts tiek pasniegti ar aizrautību un lipīgu entuziasmu. Visu karjeru kopš doktora disertācijas viņš ir veltījis ekonomikas izaugsmes pētīšanai caur industriālās izaugsmes un institūciju lomu prizmu.

Filips Agjons ir franču ekonomists un Francijas koledžas (Collège de France, Francija) pasniedzējs. Atšķirībā no Mokira Agjona pētniecības interešu loks dažādos karjeras posmos mainījies: sākotnēji viņš koncentrējās uz finanšu starpniecības jautājumiem, bet vēlāk pievērsās ekonomikas izaugsmes modeļu izstrādei.

Pīters Hovits ir kanādiešu emeritētais ekonomikas profesors Brauna Universitātē (Brown University, ASV), un līdzīgi kā Mokirs viņš lielāko daļu savas akadēmiskās dzīves veltījis ilgtermiņa ekonomikas izaugsmes jautājumiem.

Kā rodas ekonomikas izaugsme

Kaut arī Mokirs ir ekonomikas vēsturnieks, bet Agjons un Hovits – ekonomikas teorētiķi, viņu darbiem ir kopīgs skatījums uz izaugsmi, kas izceļ trīs savstarpēji nepieciešamus izaugsmes balstus, kuri tikai kopā spēj nodrošināt ilgstošu ekonomikas attīstību.

Pirmkārt, izšķiroša nozīme ir tehnoloģiskām pārmaiņām – jaunu produktu radīšanai, modernākām un efektīvākām ražošanas metodēm, kā arī uzlabotiem procesiem. Tieši šie jauninājumi spēj paātrināt ekonomikas izaugsmes tempu. Jauni tehnoloģiskie risinājumi produktos gan padara tos pievilcīgākus patērētājiem (piemēram, elektroniskās grāmatas piesaista jaunus lasītājus un paplašina tirgu), gan palielina darbinieku produktivitāti darba vietās – īpaši vērtīgi, ja abi efekti sakrīt kā, piemēram, mākslīgā intelekta ieviešana klientu apkalpošanā.

Otrkārt, ilgtspējīgai izaugsmei nepietiek ar esošo tehnoloģiju vienreizēju nomaiņu pret jaunākām, jo šādā gadījumā ietekme uz ekonomisko izaugsmi būs īslaicīga un ātri izsīks; inovācijas procesam jāturpinās nepārtraukti. Arī jaunas tehnoloģijas agrāk vai vēlāk noveco, un tās nemitīgi tiek aizstātas ar vēl modernākiem risinājumiem. Piemēram, kādreiz ar tvaika dzinēju darbināmie transportlīdzekļi tika uzskatīti par inovatīvākiem nekā ar ūdeņradi darbināmas automašīnas, taču mūsdienās tirgū dominē benzīna transportlīdzekļi. Dažkārt jaunas tehnoloģijas pilnībā aizstāj esošos risinājumus vai piedāvā pavisam jaunus, citādākus veidus, kā apmierināt tās pašas vajadzības. Piemēram, mūsdienu viedtālruņi ir padarījuši stacionāros telefonus, digitālās kameras, MP3 atskaņotājus un daudzas citas ierīces gandrīz nevajadzīgas, piedāvājot vienā ierīcē plašākas iespējas par pievilcīgāku cenu.

Svarīgi uzsvērt, ka ne katra tehnoloģiskā inovācija automātiski nodrošina būtisku dzīves kvalitātes uzlabojumu vai pozitīvi ietekmē ekonomisko izaugsmi. Dažus inovatīvus risinājumus tirgus noraida, piemēram, 3D televizori, kas piedāvāja paplašināto realitāti, skatoties televīziju, patērētājiem šķita neērti un dārgi, tādēļ tos vairs neražo. Pat ja ne katrs jauninājums var būt veiksmīgs, kopējo tehnoloģisko progresu veicina tas, cik bieži rodas šādas nozīmīgas inovācijas, un tas mūs noved pie pēdējā būtiskā aspekta.

Proti, institucionālai atvērtībai un "spēles noteikumiem" ir būtiska loma, ko savos darbos uzsver arī Mokirs. Izgudrotājiem ir jāspēj nopelnīt no pašu radītā, jo peļņas iespēja motivē ne tikai pašus inovatorus, bet arī tirgu – tas ir gatavs nodrošināt finansējumu ar cerību nākotnē saņemt daļu no radītās peļņas. Šāds mehānisms rosina arī citus potenciālos izgudrotājus iesaistīties jaunu tehnoloģiju izstrādē, un veselīga konkurence savukārt veicina straujāku tehnoloģisko progresu.

Agjona-Hovita modelis [1] parāda, ka pārmērīgi asa konkurence bez pienācīgiem intelektuālā īpašuma aizsardzības mehānismiem, tāpat kā pārāk vāja konkurence (piemēram, monopols vai tirgus dalībnieku vienošanās jeb kartelis) izraisa inovāciju tempa kritumu. Šādā vidē esošiem tirgus spēlētājiem ir vieglāk gūt ienākumus bez nepieciešamības radīt jaunus, inovatīvus produktus, tādējādi mazinās motivācija ieguldīt turpmākā attīstībā.

Spilgts piemērs tam, kā tehnoloģiskā attīstība bez atbilstošas institucionālas struktūras neved pie ilgtermiņa ekonomiskas izaugsmes, ir Ķīna. 15.-17. gadsimtā Ķīnā [2] tika sasniegts straujš tehnoloģiskais progress – izgudrots papīrs, pārvietojamā tipogrāfija, šaujampulveris, pirmās vēja darbināmās ierīces un daudzas citas inovācijas. Tomēr šo jauno izgudrojumu plašākai pielietošanai bija ievērojami šķēršļi: tradicionālās sabiedriskās paražas ierobežoja uzņēmību, izgudrotājiem bija ierobežotas īpašuma tiesības, un valsts kontrolēja tehnoloģiju komercializāciju un eksportu. Ierobežojošās institūcijas darbojās kā "pudeles kakls", kas traucēja jaunajām tehnoloģijām pilnvērtīgi dot pienesumu ekonomikai. Tā rezultātā Ķīnas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums atpalika no Eiropas valstu IKP pieauguma tempiem.

Kāpēc tehnoloģiskie atklājumi pirms industriālās revolūcijas nespēja radīt ilgstošus rezultātus kā tie, kas sekoja pēc industriālās revolūcijas?

Pirms industriālās revolūcijas amatnieki zināja, ka rīki un tehnoloģijas strādā, bet viņi īsti nesaprata, kāpēc tie darbojas tā, kā darbojas, – viņiem trūka izpratnes par fizikas, ķīmijas un citiem dabas likumiem, kas nosaka šo lietu darbību. Tieši uz šo atšķirību savos darbos norāda Mokirs. Viņš uzsver, ka agrārās un amatniecībā balstītās ekonomikas laikos pastāvēja izteikta plaisa starp zinātniekiem, kuri radīja zināšanas universitātēs, galvenokārt koncentrējoties uz filozofiju, tiesībām un medicīnu, un praktiķiem, kuri ražoja produktus. Praktiķi balstījās galvenokārt praksē gūtās atziņās, kuras bez dziļākas izpratnes par dabas likumiem nebija iespējams sistemātiski izmantot, lai ilgstoši radītu arvien attīstītākus produktus. Līdz ar to tehnoloģiskie sasniegumi bieži sniedza tikai īslaicīgu impulsu, pēc kura ekonomikas izaugsme atgriezās pie ierastā, lēnāka pieauguma tempa.

Pirms 18. gadsimta tehnoloģiskie jauninājumi pārsvarā radās izmēģinājumu un kļūdu rezultātā – tie bija drīzāk nejauši atklājumi, nevis mērķtiecīgas izpratnes un plānošanas rezultāts. Piemēram, viduslaiku kalēji novēroja, ka dzelzs, kas kausēta virs oglēm, kļūst cietāka un izturīgāka pret koroziju, taču viņi nezināja, ka šo efektu rada oglekļa iekļūšana metāla kristālstruktūrā. Šādas fundamentālas izpratnes trūkums liedza viņiem apzināti izmantot novērojumus jaunu tehnoloģisku risinājumu izstrādei, piemēram, ātrākai pārejai no dzelzs uz kvalitatīvāka tērauda izmantošanu darbos. Tā kā progress balstījās uz intuīciju un nejaušiem mēģinājumiem, nevis uz sistemātisku praktisko un amatniecībā izmantojamo zināšanu uzkrāšanu, tas būtiski ierobežoja turpmāko attīstību, tostarp jaunu tērauda sakausējumu izstrādi.

Kā "radoša iznīcināšana" ietekmē darba tirgu

Nobela laureāti uzsver [3], ka darba ņēmējiem jānodrošina pienācīgas sociālās garantijas, kad viņi zaudē darbu tehnoloģisku pārmaiņu jeb "radošās iznīcināšanas" rezultātā ("radošā iznīcināšana" ir process, kurā jaunas tehnoloģijas, idejas vai uzņēmējdarbības modeļi aizstāj vecos, veicinot ekonomikas attīstību, bet vienlaikus izspiežot novecojušas nozares un profesijas). Šādas garantijas ne tikai novērš neizbēgamas sociālās problēmas situācijā, kad veselas nozares vairs nav pieprasītas, bet arī veicina uzņēmējdarbības un inovāciju risku uzņemšanos, jo cilvēki nebaidās izmēģināt jaunas idejas un iesaistīties uzņēmējdarbībā. Kā labs piemērs tiek minēta Dānija un Nīderlande, kur darbiniekus ir samērā viegli atlaist, taču viņiem tiek nodrošināta sociālā aizsardzība un iespēja apgūt tirgum atbilstošas prasmes.

Kā atšķiras šogad apbalvotās idejas no līdzīgām iepriekš paustām

Ekonomikas fakultāšu pirmo kursu studenti, iespējams, uzdos jautājumu,  ar ko šīs idejas atšķiras no Jozefa Šumpētera jau 1942. gadā izdomātā "radošas iznīcināšanas" koncepta vai jau 2024. gadā ar Nobela prēmiju apbalvotām idejām par institūciju nozīmi ekonomikas izaugsmē, vai vēl dažiem citiem ekonomistiem, kas pētījuši ilgtspējīgu ekonomisko attīstību un saņēmuši Nobela prēmiju ekonomikā? Atbilde slēpjas detaļās, un zinātkārie studenti to padziļinātāk izpratīs tuvāk studiju beigām. Tomēr, vienkāršiem vārdiem sakot, Mokira galvenais atklājums bija zināšanu, kas virza tehnoloģisko progresu, sadalīšana praktiska rakstura zināšanās un propozicionālās zināšanās. Savukārt Agjona-Hovita teorētiskais modelis, kas izstrādāts 1990. gadu sākumā, ir pirmais vispārējā līdzsvara modelis, kas iekļaus ne tikai "radošās iznīcināšanas" konceptu, bet arī produkcijas izlaides pusi, investīcijas pētījumos un attīstības pasākumos, finanšu starpniecības un mājsaimniecību uzkrājumu lomas. Pirms tam šis process vai nu netika pilnībā formalizēts, vai arī zināšanas tika uzskatītas par vienkārši uzkrājamu resursu, kas papildina iepriekšējās idejas, nevis aizstāj tās. Šī atšķirība no iepriekšējiem modeļiem ne tikai maina mūsu izpratni par tehnoloģiju attīstības ietekmi uz ekonomiku, bet arī ļauj praktiski analizēt sekas darba tirgū, ietekmi uz nevienlīdzību un finanšu starpniecību.

2025. gadā ar Nobela prēmiju ekonomikā godinātās idejas izgaismo Eiropas valstīm, tostarp Latvijai, vairākus nozīmīgus izaicinājumus, kas ierobežo valsts ekonomisko attīstību.

[1] Aghion, P., & Howitt, P. (1992). A Model of Growth Through Creative Destruction. Econometrica, 60(2), 323–351. https://doi.org/10.2307/2951599

[2] Mokyr, J. (2016, May). A Culture of Growth: The Origins of the Modern Economy. IAS Distinguished Lecture, Honk Kong University of Science and Technology, Institute of Advanced Studies. Hong Kong. https://www.youtube.com/watch?v=nyqCyIC-RsQ

[3] Aghion, P., Akcigit, U., Deaton, A., & Roulet, A. (2016). Creative destruction and subjective well-being. American Economic Review, 106(12), 3869-3897.