Sabalansēt nesabalansēto

Kāpēc globālās finanšu krīzes rezultātā par sava ekonomiskā modeļa ilgtspēju jādomā ne tikai grieķiem vai portugāļiem, bet arī vāciešiem un ķīniešiem? Finanšu krīzes laikā, it īpaši sākoties problēmām eiro zonas "perifērijas" valstīs, ļoti bieži tiek apgalvots, ka šīs valstis problēmās var vainot tikai pašas sevi. Laulībā rodoties nesaskaņām un problēmām, psihologi iesaka vispirms noskaidrot, kāpēc situācija ir aizgājusi tik tālu un kas katrai "pusītei" darāms situācijas labošanai. Arī valstīm būtu jārīkojas līdzīgi.

Vairums ekonomistu uzskata, ka pasaules tautsaimniecības lielākā problēma ir tekošā konta jeb maksājumu bilances nesabalansētība. Visas valstis, kuras piedzīvojušas ekonomiskās un finanšu grūtības pēdējo piecu gadu laikā, vieno viens faktors, proti, to ekonomikas ilgstoši saimniekojušas ar nozīmīgu tekošā konta deficītu – vienkāršāk sakot, ar ievērojamu importa pārsvaru pār eksportu. Turpretī valstis, kas ilgstoši dzīvojušas ar būtisku tekošā konta pārpalikumu, smago globālo finanšu un parāda krīzi pārdzīvo relatīvi mierīgi.

Lai labāk saprastu, kas vāciešiem un ķīniešiem būs jāmaina savā dzīvē pēc krīzes, atskatīsimies uz abu atšķirīgo pieeju aizsākumiem. Šīs pieejas radās jau pagājušā gadsimta 80.-90. gados, valstīm pakāpeniski sadaloties divās lielās grupās – tajās, kuru ekonomikas bija orientētas uz ārzemju aizdevumu finansētu izaugsmi, un tajās, kuru ekonomiskās izaugsmes pamatā bija eksports.

Pirmo grupu visspilgtāk pārstāvēja ASV, Lielbritānija, Īrija, gandrīz visas Dienvideiropas un daudzas Austrumeiropas valstis, tai skaitā arī Baltija. Otrajā ietilpa gan attīstītās valstis, kas pārsvarā eksportēja rūpniecības preces ar augstu pievienoto vērtību (Vācija, Japāna, Zviedrija), gan attīstītās valstis ar augstu pakalpojumu īpatsvaru eksporta struktūrā (Šveice, Nīderlande), gan strauji augošās un, sākotnēji, uz lētu darbaspēku orientētās "pasaules fabrikas" (Ķīna, daudzas Austrum- un Dienvidaustrumāzijas valstis), gan izejvielu eksportētāji (Tuvo Austrumu valstis, Krievija, Venecuēla, Norvēģija).

1. attēls. Kumulatīvā tekošā konta bilance 1980–2008 pa valstīm, mljrd. USD

Avots: Starptautiskais Valūtas fonds

Šāda dalījuma rašanās pamatā bija ļoti dažādi iemesli, bet tie galvenokārt bija saistīti ar starptautiskās darba dalīšanas – jeb darba specializācijas – pastiprināšanos. ASV un Lielbritānija piedzīvoja pakāpenisku deindustrializāciju, "vecajām" nozarēm zaudējot savu ekonomisko nozīmi un politisko ietekmi, un par procesa kulmināciju varam uzskatīt Mārgaretas Tečeres laiku ar ogļraču neveiksmīgo streiku 1984. gadā. Šo valstu ražotāji vairs nespēja konkurēt ar kvalitatīvākām vācu un japāņu automašīnām un iekārtām un lētākām plaša patēriņa precēm no Āzijas attīstības valstīm.

Cenšoties atdzīvināt tautsaimniecības pēc 20. gs. 70. gados piedzīvotās smagās stagnācijas un meklējot jaunu saimniekošanas nišu, ASV un Lielbritānija 20. gs. 80. gados liberalizēja savu valstu finanšu sektoru. Ņujorka un Londona, kas jau vēsturiski bijušas pasaules finanšu sistēmas centri, pēc sektora tālākas liberalizācijas kļuva vēl pievilcīgākas pasaules investoriem. Tieši šajā laikā šo valstu informāciju tehnoloģiju un mediju nozare sāka attīstīties arvien straujāk un kļuva par pasaules mēroga industriju. Strauji augot pakalpojumu sektora nozīmei, "postindustriālā" sabiedrība kļuva par šo valstu realitāti.

Savukārt kontinentālajā Eiropā šajās desmitgadēs sāka paātrināties integrācijas process. 20. gs. 80. gados Eiropas Ekonomikas kopienai pievienojās Dienvideiropas valstis: Grieķija, Spānija un Portugāle. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 20. gs. 90. gados integrācijas procesā iesaistījās arī Austrumeiropas valstis. Dažādu Eiropas Savienības projektu un programmu ietvaros dienvidu un austrumu virzienā sāka plūst lieli finanšu līdzekļi no "vecās" Eiropas – infrastruktūras modernizēšanai, izglītības, veselības un sociālās aprūpes sistēmas uzlabošanai un citiem mērķiem. Šiem līdzekļiem sekoja Rietumeiropas privātais kapitāls, ieguldot naudu gan ražošanā, gan mazattīstītajā pakalpojumu sektorā. Kvalitatīvas preces no Rietumeiropas un Japānas, kā arī lēta produkcija no Austrum- un Dienvidaustrumu Āzijas strauji tiecās uz šīm "jaunapgūstamajām zemēm" – neapgūtiem un nepiesātinātiem tirgiem.

20. gs. 90. gadu laikā, beidzoties "aukstajam karam", sāka iezīmēties jaunās ekonomiskās kārtības galvenie raksturlielumi. Par pasaules ekonomikas "dzinēju" kļuva patērētāju sabiedrība – pirmkārt jau ASV, kur pēc banku sektora liberalizācijas aizdevumi kļuva daudz pieejamāki un to saņemšana tika vienkāršota, finanšu tirgū parādoties arvien jauniem produktiem. Padziļinoties Eiropas integrācijas procesam, līdzīgi notika arī Dienvid- un Austrumeiropā, "vecās" Eiropas bankām ienākot šī reģiona finanšu sektorā. Turklāt tika sagaidīts, ka konverģence starp dažādiem Eiropas Savienības reģioniem notiks diezgan strauji un, tieši tāpēc, ekonomiskā izaugsme jaunajās dalībvalstīs būs dinamiskāka un līdz ar to finanšu ieguldījumu atdeve, veicot investīcijas šajās valstīs, būs daudz augstāka.

Savukārt attīstītajās industriālajās valstīs tieši 90. gadu sākumā IKP pieauguma tempi stipri palēninājās, kontrastējot ar straujo ekonomisko attīstību pēckara periodā. Ekonomistu terminoloģijā sakot, šo valstu attīstības modeļi sasniedza potenciāla maksimumu. Vienkārši sakot, saimniekojot kā ierasts, vairs nevarēja cerēt uz tālāku attīstības tempu kāpumu, un, kā tas šādās reizēs mēdz notikt, šis posms beidzās ar finanšu burbuļu izveidošanos – Japānā un Vācijā iestājās stagnācijas periods, bet Ziemeļvalstis piedzīvoja klasisku finanšu un banku krīzi. Šajos apstākļos par industriālo valstu glābiņu kļuva eksports uz straujāk augošajām patērētāju sabiedrībām – anglosakšu valstīm un jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Līdzīgi, eksports no Austrum- un Dienvidaustrumāzijas valstīm uz attīstītajām valstīm, īpaši ASV, ļāva tām strauji augt, attīstot un pilnveidojot vietējo industriālo bāzi. Visbeidzot, ieguvēji bija arī resursu eksportētāji, kas piegādāja izejvielas un enerģiju patērētājiem Rietumos un ražotājiem Austrumos.

Izaugsmes "mūžīgais dzinējs"?

Eksportētājvalstu centrālās bankas, valsts investīciju fondi, privātie pensiju fondi un individuālie investori pēdējo divdesmit gadu laikā akumulēja milzīgus finanšu līdzekļus un ieguldīja tos pircēju valstu parāda vērtspapīros, akcijās, nekustamajā īpašumā un citos aktīvos. Šo līdzekļu saņēmējas valstis var saukt arī par "deficīta" valstīm, jo to izaugsmi finansēja ārzemju aizdevumi.

Veidojās iespaids, ka šāda kārtība turpmāk nodrošinās pasaulei drošu un prognozējamu izaugsmi. Vietēja mēroga krīzes Āzijā, Krievijā, Brazīlijā un Argentīnā, kā arī informācijas tehnoloģiju burbuļa sekas ASV tika veiksmīgi pārvarētas un pasaules ekonomika turpināja strauji augt. Inflācijas tempu paātrināšanās drīzāk tika uzskatīta par straujas izaugsmes blakusproduktu, nevis par pārkaršanas jeb neilgtspējīgas straujas izaugsmes pazīmi. Neviens nepievērsa īpašu uzmanību tādiem rādītājiem kā tekošā konta deficīts un valsts parāda līmenis, jo sevišķi attīstīto valstu kontekstā, uzskatot tos par vēsturiskiem anahronismiem jaunajā ekonomiskajā paradigmā. Pēc eiro ieviešanas likās, ka atsevišķu valstu maksātspējas problēma vienotas monetārās savienības ietvaros vairs nav aktuāla, jo zemas procentu likmes arvien ļaus valdībām lēti un nesāpīgi pārfinansēt parādsaistības.

Kamēr "deficīta" valstu IKP pieauguma tempi (tātad arī nodokļi un pārējie ieņēmumi) auga straujāk par parāda apkalpošanas izmaksām, tā pārfinansēšana bija tikai tehnisks jautājums. Problēmas parādījās, kad kreditori sāka apšaubīt šo valstu spēju nodrošināt tikpat augstus ekonomiskās izaugsmes tempus arī nākotnē, prasot arvien augstākas procentu likmes par aizdoto. Citiem vārdiem sakot, "parāda" valstis zaudēja tirgus uzticību. Bet finanšu pasaulē uzticību var zaudēt ļoti strauji un, visbiežāk, tas ir uz ilgu laiku.

Šajā ziņā daudzām pasaules valstīm turpmākajos gados būs jāpārskata savas prioritātes un vērtības: aizņemtie līdzekļi būs jāiegulda galvenokārt izglītībā, kvalifikācijas celšanā un infrastruktūrā, nevis jāizmanto nekustamo īpašumu iegādei vai patēriņa vajadzībām. Tad augstāks un ilgtspējīgāks dzīves līmenis būs neizbēgams blakusprodukts. Un tieši pareizu prioritāšu pietrūka gandrīz visām problēmās nonākušajām valstīm. Sākoties krīzei, tās nebija spējīgas piedāvāt pārējai pasaulei neko jaunu, inovatīvu vai vienkārši lētu, lai attaisnotu savu iepriekšējo dzīves līmeni.

Neapšaubāmi, "deficīta" valstīm, it īpaši eiro zonas "perifērijas" valstīm, nākas koriģēt savu dzīves līmeni, un valsts mērogā tas nozīmē budžeta izdevumu samazināšanu un nodokļu celšanu. Kā rāda Grieķijas piemērs, no tā nevar izvairīties, pat veicot "kontrolējamu" restrukturizāciju, proti, aizdevumu līgumu nosacījumu grozīšanu un daļēju parādsaistību norakstīšanu. Ilgtermiņā atgriešanās pie ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes ir iespējama, tikai veicot strukturālās reformas, lai atjaunotu konkurētspēju. Viennozīmīgi ir arī tas, ka vienotas monetārās savienības ietvaros cenu un algu elastība, kā arī darbaspēka mobilitāte, ir nepieciešams priekšnosacījums ārējo šoku sabalansēšanai.

Arī aizdevējiem jāpārvērtē dzīve

Ja ir bezatbildīgi kredītņēmēji, tad ir arī bezatbildīgi kredītdevēji. Pēdējo divdesmit gadu laikā ieguvējas bija visas "pārpalikuma" valstis, jo pastāvošā kārtība ļāva tām risināt savas, brīžiem pat ļoti lielās problēmas. Japāna jau ir nodzīvojusi divas "zaudētās" desmitgades, risinot pēc nekustamā un akciju tirgus burbuļa plīšanas radušās problēmas. Tās mēģinājumi veicināt iekšējo pieprasījumu, īstenojot stimulējošu monetāro un fiskālo politiku, palīdzēja samazināt procentu likmes faktiski līdz nullei un padarīt valsts parādu par vienu no lielākajiem pasaulē, bet diemžēl tā arī neatrisināja nopietnās strukturālās problēmas. Japāņiem ir bail tērēt naudu šodienas vajadzībām, redzot, ka pensiju sistēmas nākotne ir neskaidra, jo saasinās sabiedrības novecošanās problēma; jaunie Āzijas "tīģeri" kļūst par arvien nopietnākiem konkurentiem un valsts parāda līmenis sasniedz arvien jaunus augstumus. No visām lielām attīstītajām valstīm tā ir faktiski vienīgā, kas regulāri veic intervences valūtas tirgū, pretojoties spiedienam "revalvēt" jenu. Četrdesmit gadus Japāna ir bijusi otrā lielākā ekonomika pasaulē, bet tā arī nav kļuvusi par tās otro "dzinēju".

Līdzīgi Japānai, arī Vācijai ir bijis savs stagnācijas periods pēc tās apvienošanās, beidzoties nekustamā īpašuma bumam Austrumvācijā 20. gs. 90. gadu vidū. 1999. gadā The Economist Vāciju nosauca par "eiro zonas slimnieku" jeb "Eiropas Japānu", uzskatot to par tikko dzimušās monetāras savienības lielāko problēmu. Tās sociālās tirgus ekonomikas modelis vairs nefunkcionēja tik labi kā agrāk, IKP pieauguma tempiem būtiski un konsekventi atpaliekot no pārējo eiro zonas dalībnieku rādītājiem. Un tieši Vācija, kopā ar Franciju,  pārkāpjot Māstrihtas kritērijus attiecībā uz valsts budžeta deficītu, pirms desmit gadiem ierosināja izmaiņas "Stabilitātes un izaugsmes paktā", tādējādi cenšoties izvairīties no tajā paredzētajām finanšu sankcijām. Jāatzīst, ka kanclera Šrēdera valdības īstenotās darba tirgus reformas Agenda 2010 programmas ietvaros ļāva būtiski mazināt darba tirgus strukturālās problēmas, padarot to daudz elastīgāku un efektīvāku. Tomēr, jāatzīst arī tas, ka Vācijas markas kā neatkarīgās valūtas kurss pret galveno tirdzniecības partneru valūtām visdrīzāk būtu bijis daudz augstāks nekā eiro kurss pēdējo trīspadsmit gadu laikā. Tāpēc atrašanās eiro zonā ir ļāvusi tās eksportētājiem un visai ekonomikai "noturēties uz ūdens" šo reformu laikā. Šodien Vācija atkal ir eiro zonas līdere, kas uzstājas par vienotās valūtas saglabāšanu un aizstāv ciešāku fiskālo savienību. Bet jautājums, kā šīs savienības ietvaros līdzsvarot eiro zonas iekšējo tirdzniecības nesabalansētību, joprojām ir ļoti aktuāls. Iespējamie risinājumi ietver fiskālās konsolidācijas īstenošanu "perifērijas" valstīs, fiskālo transfertu mehānismu no "pārpalikuma" valstīm uz "deficīta" valstīm un aktīvāku "pārpalikuma" valstu iekšējā pieprasījuma veicināšanu, kā arī šo risinājumu dažādas kombinācijas un variācijas.  

Nenoliedzot Ķīnas veiksmīgo ekonomisko attīstību pēdējo trīsdesmit gadu laikā, arī tai ir savas problēmas, kuras nāksies risināt globālās krīzes rezultātā. Tās ietaupījumu līmenis šajā periodā ir izaudzis no jau tā augstajiem 35% līdz 50%-55% no ienākumiem. Un to nesaista tikai ar ķīniešu tradicionālo taupību: cilvēki taupa savām veselības aprūpes vajadzībām, bērnu izglītībai un vecvecāku, vecāku un savām vecumdienām, nepaļaujoties uz neattīstīto valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu. Tagadējā valsts pensiju sistēma nodrošina vecuma pensiju tikai aptuveni 40% no visiem strādājošiem. Un šī ir ne tikai Ķīnas, bet arī pasaules problēma. Ja nebūs stipra iekšējā pieprasījuma, strauji augošajai Ķīnas rūpniecībai ir tikai viena iespēja panākt tikpat strauju attīstību arī nākotnē, proti, turpināt eksportēt savu produkciju un arī turpmāk cieši kontrolēt savas nacionālās valūtas kursu, nodrošinot saviem ražotājiem konkurētspējas priekšrocības pasaules tirgos. Bet tā nevar turpināties mūžīgi. Un, lai sabalansētu situāciju, Ķīnai nāksies agri vai vēlu pievērsties iekšējo sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai, tādējādi palīdzot ne tikai sev, bet arī visai pārējai pasaulei stabilizēt ekonomisko situāciju. Viss augstāk minētais attiecas arī uz izejvielu ražotājiem. Iekšējā pieprasījuma stimulēšana un savas ekonomikas diversifikācija ir vienīgā iespēja šīm valstīm nodrošināt ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi, padarot to mazāk atkarīgu no biznesa cikla svārstībām un finanšu tirgus satricinājumiem.

Mēs nevaram atgriezties pagātnē pie naturālās saimniecības. Un tas ir pozitīvi, jo tieši izteikta darba specializācija nodrošina veiksmīgu ekonomisko attīstību. Ārējā tirdzniecība palīdz valstīm attīstīties, jo katrs dara to, kas viņam sanāk labāk. Bet šī iespēja nāk kopā ar atkarību no saviem tirdzniecības partneriem un atbildību par savām finansēm. Pēdējo divdesmit gadu laikā "deficīta" ekonomikas bija pasaules izaugsmes "dzinēji". Šie "dzinēji" ir nenoliedzami pārkarsuši, acīmredzami vēl ilgu laiku nevarēs strādāt kā agrāk un tiem noteikti ir nepieciešams pamatīgs kapitālais remonts vai, iespējams, pat nomaiņa. Bet tieši šie "dzinēji" palīdzēja "pārpalikuma" valstīm attīsties, īstenot reformas, veidot rezerves un neiegrimt stagnācijā. Un tieši tāpēc "pārpalikuma" valstīm tagad jākļūst par pasaules ekonomikas jaunajiem "dzinējiem", tāpat kā "deficīta" valstīm, mainot vai koriģējot savus attīstības modeļus un īstenojot reformas, lai sabalansētu līdz šim nesabalansēto.

Latvija nesenajā krīzē sāpīgi konstatējusi: ilgstoši dzīvot "mīnusos" ir ļoti bīstami, jo to koriģēšana neizbēgamas budžeta konsolidācijas veidā ir sāpīga ne tikai ekonomiskā ziņā, bet smaga arī politisku, sociālu un demogrāfisku apsvērumu dēļ. Otrs būtisks secinājums nākotnei: ilgtermiņā veiksmīga attīstība, bez iegrimšanas parādos, ir iespējama, tikai ceļot darba ražīgumu, tātad – konkurētspēju. Treškārt, darba ražīguma celšana nenozīmē tikai izmaksu samazināšanu un lētu darbaspēku, bet arī iniciatīvu, zināšanas, inovatīvas tehnoloģijas, efektīvāku darba organizāciju un jaunus noieta tirgus. Tikai atrodot savas nišas, kurās mēs būsim tiešām labākie un konkurētspējīgākie, mēs nodrošināsim ilgtspējīgu attīstību, tādējādi veicot savu ieguldījumu pasaules ekonomikas sabalansēšanā un savā nākotnē.

Raksts publicēts portālā Delfi 2012. gada 3. jūlijā