08.06.2020.

Riskantas idejas Covid-19 krīzes pārvarēšanas stāstā

Foto: Shutterstock

Nu jau droši varam teikt, ka šī krīze nebūs, kā sākotnēji cerējām, īstermiņa krīze, kad straujam kritumam seko tikpat ātra atkopšanās. Arī kad epidemioloģiski situācija normalizēsies pilnībā, sekas paliks: būs cietušas uzņēmumu bilances, cilvēki būs kļuvuši uzmanīgāki, kredītdevēji un investori piesardzīgāki.

Šī krīze daudzām valstīm būs pietiekami smaga, salīdzināma vai pat smagāka par to, ko tās piedzīvoja 2008.-2009. gadā. Latvijai atšķirīgais šajā krīzē ir tas, ka, pateicoties relatīvi atbildīgai fiskālai politikai pirms krīzes un dalībai eiro zonā, mums ir daudz plašākas iespējas atbildēt ar pasākumiem, kas mīkstina šīs krīzes sekas uz Latvijas tautsaimniecību.

Un kopumā, ja neskaita atsevišķas bažas (par ko tālāk rakstā), šī atbildes reakcija no valsts puses šoreiz ir veiksmīga: tautsaimniecības atbalsta pasākumi ir pamatā adekvāti un lielā mērā sociāli atbildīgi, atbalstot plašu sabiedrību, arī tos, kuriem tas visvairāk nepieciešams un kuri dažādu apstākļu dēļ nokļuvuši riska zonā zaudēt jebkādus ienākumus. Tajā pašā laikā tiek mērķēti atbalstīti uzņēmēji, un atzīstami, ka īpašu uzmanību plānots pievērst eksportētājiem.

Tomēr jāatceras, ka šis nozīmīgais atbalsts nav par velti. Šī atbalsta avots ir mūsu valsts parāds, par kura apkalpošanu maksāsim mēs visi vai mūsu bērni. Tomēr attiecībā uz Covid-19 krīzes pārvarēšanas pasākumiem tas ir attaisnojami, ja vien aizņemto naudu tērējam, neuzņemoties pārmērīgus riskus un pārdomāti – tā, lai, krīzei noslēdzoties, Latvijas valdības parāds nepārsniegtu 50-55% no Latvijas iekšzemes kopprodukta.

Un te nu es nonāku līdz jautājumam, kas šajā situācijā satrauc. Pēdējā laikā iezīmējas tendence, ka Covid-19 krīzes aizsegā ar pamatojumu, ka "jāizmanto krīzes dotās iespējas"[1], politikas veidotāji rosina pieņemt lēmumus, kam būs ietekme ļoti ilgā laika periodā un kuri būtu rūpīgi un plaši jāizdiskutē, pirms tos virzīt tālāk.

Minēšu vienu piemēru. Nesen izskanēja priekšlikums sniegt valsts garantijas un izsniegt aizdevumus uzņēmumiem ar atmaksas termiņu pat uz 25 gadiem ar fiksētu zemu procentu likmi [2].

Te nu jāpasaka skaidri. Šāds 25 gadu kredīts noteikti nav saistīts ar pašreizējo krīzi. Jā, šīs krīzes sekas būs jūtamas vairākus gadus un dažos gadījumos valstij būs grūti iziet no atbalsta pasākumu programmas, iespējams, pat ilgāk par pieciem gadiem. Taču 25 gadi? Šāds pasākums jau būtu uzskatāms par industriālās politikas sastāvdaļu, un tam jau ir visai attāls sakars ar pašreizējo krīzi.

Turklāt, arī kā industriālās politikas sastāvdaļa, tas būtu ļoti grezns atbalsts uzņēmējiem. Atbildīgas kreditēšanas prakse paredz, ka kredīta maksājumu grafiks nedrīkst būt ilgāks par lietderīgo atdevi no investīciju objekta. Tātad te runājam par projektiem, kuru realizācijas laiks ir ļoti ilgi – 25 gadi, un šajā laikā, kas nosedz vairākus ekonomisko ciklus (un attiecīgi, vairākas krīzes), uzņēmums spēj garantēt drošu naudas plūsmu. Tādu uzņēmumu un tādu projektu nav daudz, tāpēc parasti tādi ilgtermiņa aizdevumi tiek doti reti – jomās, kur ir augsta drošība par nākotnes naudas plūsmu: infrastruktūras projektiem, valsts uzņēmumiem, lieliem nekustamā īpašuma projektiem ar drošu atdevi. Tomēr vairākumā gadījumu šāds ilgtermiņa kredīts būtu ļoti riskants. Lai stādītos priekšā, ko tas nozīmē, ir vērts padomāt, ko īsti mēs piedzīvojām pēdējos 25 gados. Veselas nozares, kā ar Krieviju saistīto kravu tranzīts un nerezidentu banku sektors, no milžiem ir pārvērtušies punduros, nemaz nerunājot par atsevišķiem uzņēmumiem. Ir bankrotējušas lielas komercbankas, maksātnespējā devušies nozaru flagmaņi un vietā nākuši citi. Vidējais Latvijas uzņēmumu vecums ir 10-11 gadi, un pat starp pasaules spēcīgākajiem uzņēmumiem, kas iekļauti biržas "S&P 500" indeksā, vidējais dzīves ilgums ir saīsinājies zem 20 gadiem.

Tomēr tas vēl nenozīmē, ka šāda veida kredīts nav vajadzīgs. Iespējams, šāds ilgtermiņa finansējuma trūkums tiešām bija joma, kur finansējums Latvijā bija nepietiekams. Taču tad šādi atbalsta instrumenti nav jāveido steigā, bet rūpīgi jāizsver, cik lieli ir ar tiem saistītie riski un kā valsts, kā atbildīgs nodokļu maksātāju naudas pārvaldnieks, nodrošina, ka nodokļu maksātāju intereses ir pietiekami aizsargātas.

Jebkurā gadījumā šādam atbalsta instrumentam ir jābūt veidotam tā, lai nepieļautu situāciju, kad tiek privatizēta peļņa un nacionalizēti zaudējumi. Riskantu aizdevumu gadījumā valstij nebūtu jābūt vienīgai pusei, kas izvērtē ar aizdevumiem saistīto kredītrisku un pēc tam seko uzņēmuma attīstībai 25 gadu garumā. Kādam citam privātā sektorā ir jāuzņemas daļa no riska. Ja patur acīs galveno mērķi – piedāvāt ilgtermiņa līdzekļus relatīvi stabiliem uzņēmumiem – vienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir piedāvāt šos līdzekļus caur komercbankām. Tas būtu līdzīgi, kā atbalstu sniedz, piemēram, Vācijas valsts, ar savas, visā pasaulē augstu vērtētās, attīstības institūcijas (Kreditanstalt für Wiederaufbau -- KfW) palīdzību. KfW piedāvā dažāda termiņa kredītus dažādiem mērķiem, tostarp uzņemoties daļu no riska, tomēr ilgtermiņa uzņēmumu kredītu (20-30 gadi) gadījumā aizdevumi tiek izsniegti caur komercbankām, turklāt komercbankas uzņemas kredītņēmēja risku. Tātad, ja kredītņēmējs bankrotē, komercbanka (un ne KfW) zaudē naudu, savukārt KfW uzņemas bankas risku un piegādā lētus kredītresursus. Tā ir racionāla atbalsta instrumenta uzbūve augsta riska apstākļos.

Skaidrs, ka, lai bankām būtu izdevīgi iesaistīties šādā darījumā, tam jābūt finansiāli izdevīgi – bankas to nedarīs par brīvu. Valsts ekonomikas piekritēji uzreiz teiks: "Kāpēc maksājam bankām?! Lai valsts dala aizdevumus un izvērtē uzņēmumus!" Taču vai tiešām mums nav pieredze ar to, kā valstij ar šādu uzdevumu veicas? Mums nevajag teoretizēt, bet vienkārši atsaukt atmiņā savu neseno vēsturi. Sākot no G24 kredītiem līdz OIK – vai tiešām mēs pietiekami neesam redzējuši, kā valsts veic šāda veida uzņēmumu kontroles funkcijas?

Pēdējā laikā šādi skandāli ir dzirdēti mazāk, tomēr nebūsim naivi. Kā saka Vorens Bafets, "tikai bēguma laikā redzams, kurš peld bez biksēm". Krīzes ir tas brīdis, kad atklājas patiesība. Un, ja atsaucam atmiņā, kas notika iepriekšējā finanšu krīzē… Mūsu valsts uzņēmēju atbalsta banka "Latvijas Hipotēku un zemes banka" nonāca stāvoklī, kad bija nepieciešama glābšana ar nodokļu maksātāju naudas palīdzību. Ja šādas kļūdas tiktu pieļautas arī šoreiz, tad 25 gadu kredītiem par tām mēs uzzinātu pēc ļoti, ļoti ilga laika, bet par tām turpinātu maksāt gan mūsu bērni, gan mazbērni.

Kopumā šī krīze skaidri parāda, cik vajadzīga iedzīvotājiem ir valsts. Lielā mērā pateicoties politiķu un ierēdņu drosmīgām darbībām un komunikācijai, Latvijas iedzīvotāji tika pasargāti no daudz sliktāka scenārija. Ir darbi, ko jādara valstij un ko tā dara labi.

Tad arī paliksim šajās jomās, ko valsts dara labāk un nemēģināsim iespiesties jomās, kurās valsts mēģinājumi darīt sev neraksturīgas funkcijas parasti beidzas ar skandāliem un nodokļu maksātāju naudas zaudēšanu. Bet, ja tomēr domājam, ka valstij ir jāuzņemas funkcijas, kas saistītas ar augstu naudas zaudēšanas risku, šāds sabiedrības naudas izlietojums prasa ļoti detalizētu diskusiju ar sabiedrību par praksi citās valstīs, par riskiem, un par precīziem mehānismiem, kā šie riski tiks novērsti, ne tikai veidojot pašus instrumentus, bet arī paredzot mehānismus, kā līdzekļu dalītāji tiks uzraudzīti.

_________

Raksts publicēts 05.06.2020 portālā "Delfi"

[1] Tas, kurš tādas droši zina, noteikti var nopelnīt pats miljonus, viņam galīgi nav par valsts sektora algu jādala nodokļu maksātāju miljonus.

[2] Piemēram šeit https://www.tvnet.lv/6967424/vitenbergs-altum-varetu-sakt-izsniegt-aizdevumus-uznemumiem-ar-terminu-lidz-25-gadiem

APA: Dāvidsons, G. (2020, 15. jul.). Riskantas idejas Covid-19 krīzes pārvarēšanas stāstā . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4832
MLA: Dāvidsons, Gundars. "Riskantas idejas Covid-19 krīzes pārvarēšanas stāstā " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 15.07.2020. <https://www.makroekonomika.lv/node/4832>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up