07.06.2012.

Sešas atziņas no 5. jūnija konferences

5. jūnijā Rīgā notika līdz šim nozīmīgākā ekonomiskajiem jautājumiem veltīta starptautiskā konference. Galu galā SVF izpilddirektors Latvijā neierodas nemaz tik bieži. No ekonomiskā viedokļa svarīgāka un arī interesantāka bija SVF galvenā ekonomista Olivjē Blanšāra atziņa, ka Latvijas izvēlētais krīzes pārvarēšanas ceļš, nemainot nominālo valūtas kursu, ir īstenojams. Vai šī ir bijusi patīkama pieredze? Protams, ka nē (labklājības līmeņa kritums nemēdz būt patīkams nekad). Taču arī citi iespējamie krīzes pārvarēšanas ceļi nebūtu bijuši patīkamāki. Arī valūtas devalvācija vienmēr noved pie ienākumu un labklājības līmeņa pazemināšanās.

Tomēr svarīgākais, ka pasaules vadošie ekonomisti (un Blanšārs tāds neapšaubāmi ir) atzīst, ka arī šāda iekšējās korekcijas metode var būt efektīva. Ja atceramies, 2007.-2008. gadā liela daļa ekonomistu tam neticēja. Tomēr Latvija ir pierādījusi pretējo. Tie akadēmiķi un ekonomikas eksperti, kas pareģoja, ka Latvija neizbēgami būs Argentīna Nr.2, ir kļūdījušies. Tas tagad ir pilnīgi skaidrs.

Tomēr vienlaikus ir arī skaidrs, ka Latvijas veiksmes formula nevar tikt pilnībā nokopēta un izmantota citās valstīs, kuras šobrīd atrodas līdzīgā situācijā kā Latvija 2008.-2009. gadā. Latvija (un pārējās Baltijas valstis) ir atšķirīgas no pašreizējām Eiropas problēmvalstīm gan sākotnējo makroekonomisko nosacījumu, gan īstenotās ekonomiskās politikas ziņā. Tomēr, ja no visa dzirdētā būtu jāuztaisa īss apkopojums, tad, manuprāt, galvenie Latvijas veiksmes stāsta pamatelementi ir šādi.

Pirmkārt, faktori, kas saistīti ar ārējo fonu, kādā tiek īstenotas ekonomiskās stabilizācijas programmas.

  1. Latvija un citas Baltijas valstis ir mazas, un galvenais – atvērtas starptautiskajai tirdzniecībai valstis. Tas nozīmē, ka šajās valstīs eksporta sektors dod būtisku ieguldījumu kopējās labklājības celšanā. Tas arī nozīmē, ka krīzes laikā mazinoties nodarbinātībai celtniecībā un citās uz iekšējo pieprasījumu vērstās nozarēs, ar laiku vismaz daļu no brīvā darbaspēka var absorbēt ražojošās un eksportējošās nozares. Tā Latvijā 2009. gadā preču un pakalpojumu eksports, saskaņā ar Eirostat datiem, veidoja aptuveni 44% no IKP. Grieķijā šis skaitlis bija 19%. Viegli iedomāties, kurā valstī uz eksporta balstīta ekonomikas atveseļošana būs ātrāka (turklāt Latvijā arī esošā eksporta partnervalstu struktūra ir salīdzinoši izdevīga, jo galvenais akcents Latvijas eksporta gadījumā ir uz valstīm, kurās ekonomiskā situācija šobrīd ir salīdzinoši labvēlīga)…
  2. Latvijā un pārējās Baltijas valstīs ekonomiskā pārkaršana pret kopējo tautsaimniecības lielumu izmēra ziņā bija ievērojama, tomēr tā norisinājās salīdzinoši īsā laika posmā. Ballīte bija traka, tomēr tā ilga vien 3-4 gadus. Tad, kad tā beidzās, gandrīz visiem šeit bija skaidrs, ka ilgi tādā pašā garā turpināties tas tāpat vairs nevarēja. Ekonomiskās korekcijas/paģiru stadija bija neizbēgama. Ballītes nekad neturpinās mūžīgi – tāda ir dzīve. Otrs blakusefekts šai straujajai pārkaršanai ir tāds, ka pat tai sekojošais ekonomiskais kritums mūs nav "atsviedis" pārāk tālu pagātnē. Pat pēc 25% ekonomiskās aktivitātes samazināšanās, Latvijas labklājības līmenis šobrīd ir aptuveni 2005. gada līmenī. Tad (un tagad) cilvēki, protams, dzīvoja (dzīvo) caurmērā sliktāk kā 2007. gadā, tomēr gluži par traģisku šo situāciju saukt nevar. Tas zināmā mērā izskaidro to, ko ekonomisti apzīmē ar terminu "elastīgs darba tirgus" – t.i. kāpēc Latvijā bija iespējams īstenot darba algu samazinājumu nominālajā izteiksmē. Grieķijā savukārt ballīte nebija tik traka, toties tā ilga vairākus gadus un pat gadu desmitus. Grieķijas valdība tērēja vēl nenopelnītu naudu un regulāri aizņēmās un audzēja savu parāda līmeni. Iedzīvotājiem savukārt ar laiku zuda sajūta, ka ekonomikā kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu. Tieši pretēji – arvien dziļāka stigšana parādos tika uztverta kā normāls valsts attīstības stāvoklis, kas var turpināties bezgalīgi. Algu pieaugums šķita pamatots un pat "pelnīts", lai gan patiesībā tā tas nebija. Tāpēc šobrīd Grieķijas sabiedrību ir ārkārtīgi grūti pārliecināt, ka līdzšinējais valsts attīstības modelis ir sevi izsmēlis. Turklāt, atšķirībā no Latvijas, Grieķijas gadījumā pārmērību korekcijas rezultātā labklājības līmenis tiks atsviests atpakaļ nevis par dažiem gadiem, bet krietni būtiskāk. Skaidrs, ka tas viss ievērojami sarežģī jebkādu reformu iespējamību.
  3. Latvija nonāca krīzē ar daudz labāku fiskālo pozīciju nekā Grieķija. Tā valdības kopējais parāds Latvijā 2007. gadā veidoja 9% no IKP, bet Grieķijā – 107% no IKP. Šis salīdzinoši mazais valdības parāda līmenis ļāva Latvijas valdībai īstenot pretciklisku fiskālo politiku (2009. gadā budžeta deficīta līmenis Latvijā sasniedza gandrīz 10% no IKP), tādejādi izvairoties no tūlītējas un vēl lielāka apmēra ekonomikas saspiešanas. Protams, ka šāda iespēja nav par brīvu, un cena, ko par šādu iespēju mēs esam samaksājuši, ir visai liela – valdības parāds (kuru atmaksās visi valsts iedzīvotāji, nodokļu maksātāji) dažu gadu laikā ir pieaudzis līdz 44% no IKP. Un arī summa, kas maksājama par šī parāda procentiem, dažos gados ir trīskāršojusies. Secinājums – zems valdības parāda līmenis ir kā bonuss, kas ļauj salīdzinoši mazāk sāpīgi pārlaist krīzes, tomēr šobrīd esam šo priekšrocību izmantojuši, un nākamreiz tādas mums vairs nebūs (ja vien līdz tam laikam atkal nebūsim samazinājuši parādu līdz pietiekami zemam līmenim). Atliek vien paraudzīties uz pašreizējām Grieķijas mocībām, lai redzētu visus lielā parāda "jaukumus". Liels parāds nozīmē ievērojamus procentu maksājumus (Grieķija katru gadu procentos par valdības parādu maksā vairāk kā 6% no IKP), kas neatstāj praktiski nekādas iespējas īstenot pretciklisku fiskālo politiku. Tas savukārt padara jau tā grūto ekonomisko stāvokli valstī vēl daudz grūtāku. Tas ir murgs, ko labāk nepiedzīvot.

Otrkārt, trīs papildus faktori, kas izskaidro Latvijas veiksmes stāstu, ir saistīti ar veidu, kā ekonomiskās stabilizācijas programma tika īstenota.

  1. Fiskālās situācijas stabilizācija Latvijā tika veikta pietiekami straujā tempā. Trīs gadu laikā (no 2009. līdz 2011.gadam) budžeta deficīts tika samazināts no gandrīz 10% no IKP līdz 3.5% no IKP. No tīri ekonomiskā viedokļa, lielāks valdības budžeta deficīts palīdz mazināt pieprasījuma kritumu, tādejādi balstot tautsaimniecības attīstību. Taču, ja problēma ir ne tikai nepietiekamais pieprasījums, bet arī nepietiekamais piedāvājums (kā tas ir vienmēr gadījumos, kad nepieciešams ekonomikā lielāku lomu piešķirt uz eksportu vērstām nozarēm), tad pieprasījuma veicināšana no valdības puses ne vienmēr noved pie straujākas izaugsmes: ja piedāvājuma puse nereaģē, lielāks pieprasījums noved tikai pie tekošā konta bilances pasliktināšanās, nevis ekonomiskās izaugsmes. Savukārt, ja piedāvājuma puses pieaugums ir atkarīgs no vispārējā uzticības līmeņa valsts īstenotajai politikai (tai skaitā budžeta un parāda politikas ilgtspējībai), tad lielāks budžeta deficīts var tieši pretēji – bremzēt ekonomikas atveseļošanos. Šķiet, ka gan Latvijas, gan Grieķijas gadījumā situācija ir tieši šāda: Latvijai līdz ar budžeta deficīta mazināšanu ir izdevies panākt tekošā konta bilances uzlabošanos (no deficīta vairāk kā 22% no IKP apmērā 2007.gadā līdz pārpalikumam 2010.gadā) un ekonomiskās izaugsmes tempus, kas ir straujākie starp ES valstīm. Grieķijas budžeta deficīts saglabājas ievērojams (virs 10% no IKP 2010.gadā), un ekonomika turpina stagnēt. Tomēr, par spīti ekonomiskajai recesijai, valsts tekošajā kontā saglabājas ievērojams deficīts - lielāks par 12% no IKP 2010.gadā.
  2. Veiksmīgai ekonomiskās politikas īstenošanai vienlīdz svarīgu lomu spēlē gan pozitīvā motivācija (ieguvumi no programmas īstenošanas), gan riski saistībā ar programmas neīstenošanu. Latvijas gadījumā biji skaidri redzami abi divi: īstenojot programmu, Latvijai paveras labas izredzes pievienoties eiro zonai (ieguvumi no tā Latvijas ekonomikai joprojām ir lielāki par zaudējumiem), savukārt neīstenojot programmu, reāla kļuva valsts un valdības bankrota iespēja. Ļoti skaidri izteikti ieguvumi un zaudējumi palīdz gan politikas īstenotājiem, gan valsts iedzīvotājiem saprast reformu nepieciešamību. Savukārt Grieķijas gadījumā šobrīd galvenokārt dominē tikai negatīvie scenāriji (ja valsts nepildīs programmu, drauds ir Grieķijas izslēgšana no eiro zonas vai pat ES). Acīmredzot ar to ir par maz, lai nepieciešamās reformas gūtu plašu atbalstu.
  3. Visbeidzot, svarīga nozīme ir tam, kādā secībā korekcija tiek veikta. Budžeta konsolidācijas procesā salīdzinoši vieglāk ir veikt pasākumus, kas saistīti ar nodokļu celšanu, un grūtāk – īstenot budžeta izdevumu puses mazināšanu. Tieši tāpēc budžeta situācija stabilizācija ir jāsāk ar grūtāko un nepopulārāko – izdevumu mazināšanu. Latvija tieši tā arī darīja – sākotnējā budžeta konsolidācija notika galvenokārt uz izdevumu mazināšanas rēķina, un nodokļu izmaiņu nozīme pakāpeniski pieauga laika gaitā. Grieķijā tieši pretēji - nodokļi tika būtiski celti jau ekonomisko reformu sākumposmā, un šobrīd lielāka nozīme atvēlēta izdevumu samazinājumam, it sevišķi sociāli jūtīgās sfērās. Ja ticēt Latvijas piemēram, tad tas ir sarežģītākais iespējamais veids, kā veikt ekonomiskās reformas valstī, un šobrīd atliek tikai cerēt, ka arī grieķi tomēr spēs pierādīt, ka ir iespējams kas tāds, ko visi citi uzskata par gandrīz neiespējamu…
APA: Bitāns, M. (2024, 25. apr.). Sešas atziņas no 5. jūnija konferences. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/622
MLA: Bitāns, Mārtiņš. "Sešas atziņas no 5. jūnija konferences" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 25.04.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/622>.
Up