28.05.2019.

Akcija: trīs darbinieki par viena cenu! Vai joprojām esam lētā darbaspēka zeme?

Foto: Shutterstock

Īsumā

  • Latvijā darbaspēka izmaksas ir vienas no zemākajām Eiropas Savienībā (ES) (zemākas tās ir vien četrās citās valstīs).
  • Uzņēmēju aptaujas liecina, ka atrast kvalificētus darbiniekus pie atbilstošā algu līmeņa ir grūti.
  • Tā kā pieprasījums pēc darbiniekiem ir liels, darbu sāk ne tikai bezdarbnieki, bet darba tirgū iesaistās arī tādi cilvēki, kuri iepriekš bijuši ekonomiski neaktīvi, tostarp atmetuši cerības atrast darbu.
  • Papildu lētā darbaspēka piesaiste, veicinot mazkvalificētā darbaspēka iebraukšanu, tikai pastiprinātu problēmu saistībā ar darbaspēka nevienlīdzīgajām izmaksām, salīdzinot ar ES.
  • Ilgtermiņa attīstībai nepieciešams samērīgs atalgojuma un produktivitātes pieaugums.

Darbaspēka izmaksas Latvijā ir vienas no zemākajām ES. Saskaņā ar nesen publicētajiem Eurostat datiem, Latvijā vidēji darbaspēks stundā uzņēmējam izmaksā 9.3 eiro (salīdzinājumam – Lietuvā 9 eiro, Igaunijā – 12.4 eiro, bet ES – vidēji 27.4 eiro). Tātad par to summu, ko izmaksā viens darbinieks vidēji ES, (teorētiski) Latvijā var noalgot pat trīs darbiniekus. Praktiski, kā jau katrai akcijai ar šķietami labu piedāvājumu, arī šai ir kāds neliels āķis. 

Izmaksas zemas, bet darbiniekus atrast grūti

Lai arī darbaspēka izmaksas Latvijā ir salīdzinoši zemas (dažādās nozarēs tās svārstās no 30-40% no ES vidējā līmeņa, salīdzinoši augstākās – informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē – 46% no ES vidējā līmeņa), tomēr algu kāpums Latvijā pēdējos gados ir bijis salīdzinoši straujš, turklāt pārsniedzot produktivitātes pieaugumu. Šogad algu pieaugums sagaidāms mērenāks nekā pērn, kad tas bija 8.4%. Tomēr gan jaunākā informācija par atalgojuma izmaiņām publiskajā sektorā, gan privāto uzņēmumu plāni celt algas liecina, ka, neskatoties uz ekonomikas izaugsmes tempa mazināšanos, saspīlējums darba tirgū ir gana jūtams.
 
Uzņēmumu aptaujas liecina, ka aptuveni ceturtā daļa apstrādes rūpniecības un būvniecības uzņēmumu uzskata, ka darbaspēka trūkums ir uzņēmējdarbību ierobežojošs faktors (pakalpojumu nozarē darbaspēka trūkumu piemin katrs sestais uzņēmums). Kā tas iespējams situācijā, kad Latvijā ir ap 72 tūkstošiem bezdarbnieku? Pavisam vienkārši – bezdarbu joprojām raksturo izteiktas reģionālas atšķirības, turklāt bez darba esošo kvalifikācija (izglītības līmenis, prasmes) neatbilst tam, kas nepieciešams darba devējiem. Uzņēmumi varētu ieguldīt darbinieku apmācībā, bet grūti nodrošināt, ka nu jau apmācītais darbinieks neaizies strādāt pie konkurentiem. No otras puses, potenciālie darba ņēmēji vērtē piedāvāto atalgojuma līmeni, kas bieži vien nemotivē paiet kādus soļus pretim darba devējam – veltīt laiku jaunu prasmju apguvei vai pat, piemēram, mainīt dzīvesvietu.

Lai arī salīdzinoši zemās darbaspēka izmaksas varētu būt pozitīvs faktors Latvijas starptautiskajai konkurētspējai (piemēram, dodot iespēju saražot produkciju eksportam ar zemākam izmaksām), tomēr, tehnoloģijām attīstoties, darbaspēka daļai saražotajā pievienotajā vērtībā pakāpeniski vajadzētu samazināties. Augstas pievienotās vērtības produktus nevar saražot mazkvalificēti strādnieki, tie rodas zināšanu un tehnoloģiju savstarpējā mijiedarbībā. 

Un vai tiešam vēlamies, lai konkurējam ar to, ka darbaspēka izmaksas ir zemas? Tas ietekmē ne tikai valsts, bet arī katra individuāla darbinieka labklājības līmeni. Protams, jāskatās, lai atalgojuma pieaugumam būtu reāls pamats. Nevar iekrist otrā grāvī un, rūpējoties par darbiniekiem, atalgojumu celt nepamatoti strauji. Atalgojumam augot straujāk par produktivitāti, gan attiecīgā uzņēmuma, gan valsts starptautiskā konkurētspēja samazinās. Nāksies vien samērīgi celt gan atalgojuma līmeni, gan meklēt, kā citādi piesaistīt potenciālos darbiniekus.

Darbu atrod tie, kas to meklē. Un tie, kas to nemeklē

Pagājušā gadā spilgtāk iezīmējās tendences, ka darbu vairāk sāka arī tādi cilvēki, kas iepriekš bijuši ilgtermiņa bezdarbnieki vai zaudējuši cerības atrast darbu. Nodarbināto skaitu papildināja ne tikai bezdarbnieki, bet arī tādi, kas iepriekš bija ekonomiski neaktīvi – nestrādāja, bet darbu arī nemeklēja. Pērn palielinājās arī nodarbinātības aktivitāte pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēkiem, liecinot, ka, sabiedrībai pamazām novecojoties, pamazām mainās arī darba paradumi šajā vecuma grupā.
 
Tomēr Latvijā iespēja darbam piesaistīt ekonomiski neaktīvos cilvēkus ir ierobežota, jo viņu īpatsvars jau ir samazinājies līdz salīdzinoši zemam līmenim. Vērtējot kopējās potenciālo darbinieku piesaistes iespējas, deviņdesmito gadu beigu demogrāfiskā bedre neļauj cerēt uz dāsnu papildinājumu no jauniešu ienākšanas darba tirgū, bet migrācijas saldo, lai gan tā mīnusi mazinās, joprojām ir negatīvs. 

Darbaspēka plūsmas, meklējot laimīgo zemi

Atceroties pieprasījuma un piedāvājuma likumus, jāsecina, ka, lai darbaspēka pieprasījums un piedāvājums atrastu kādu līdzsvaru (kur darba devējiem nav jāsūdzas, ka trūkst darbinieku), ilgākā laika periodā vai nu jāpalielina pieejamais darbinieku skaits, vai jāceļ "cena" – atalgojums. Diemžēl Latvijas resursi darbinieku skaita palielināšanā sāk sarukt. Ņemot vēra, ka ES pastāv brīva darbaspēka kustība, mākslīgi atturēt Latvijas darbiniekus no aizbraukšanas, ja viņi to vēlas, nevaram. Lai gan emigrācijas tendences nav tik izteiktas kā krīzes periodā, tomēr kādai daļai no potenciālajiem darbiniekiem šāda iespēja var likties saistoša. Turklāt salīdzinoši zemais atalgojuma līmenis nedod pamatu cerēt, ka pie mums plūdīs darbaspēks no citām ES valstīm. Protams, var motivēt cilvēkus palikt Latvijā (vai atgriezties no darba ārzemēs), ja ne savādāk, tad vismaz mazinot šķēršļus, kas tiešā veidā nav saistīti ar atalgojumu (piemēram, gan veicinot piederības sajūtu Latvijai, gan sniedzot informāciju par brīvajām darba vietām).
 
No otras puses, Latvija kā potenciāls darba migrācijas galamērķis var šķist pievilcīgāks trešo valstu iedzīvotājiem, jo, salīdzinot ar tām, mūsu atalgojuma līmenis ir augstāks. Protams, ja iebrauc kvalificēti speciālisti, tas var sniegt pienesumu arī Latvijas ekonomikas izaugsmei. Tomēr, ja palielinātos migrācija vienkāršās profesijās ar zemu atalgojuma līmeni, tas tikai palielinātu spiedienu uz darbaspēku izmaksu plaisu starp Latviju un ES vidējo līmeni, motivējot mūsu darbiniekus braukt meklēt laimi citviet. Šāda veida migrācija problēmu nerisina, bet vēl vairāk pastiprina. 

Tuvojoties Eiropai

Salīdzinoši ar citām ES valstīm Latvija joprojām ir lētāka darbaspēka zeme. Ilgākā laika periodā sagaidāms, ka darbaspēka izmaksas tuvosies ES vidējam līmenim, tomēr šī procesa laikā būtiski atcerēties, ka algu kāpums nav pašmērķis, tam jābūt saistītam ar produktivitātes pieaugumu, ko veicina gan dažādu modernāku tehnoloģiju izmantošana, gan dažādu zināšanu un labās prakses ieviešana, kas dod iespēju pat ar mazākiem darbaspēka resursiem saražot un paveikt vairāk.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas 2018. gadā

Vienas stundas darbaspēka izmaksas 2018. gadā
Avots: Eurostat

 

* Komentārs 28. maijā publicēts "LV portālā".

APA: Opmane, I. (2019, 20. sep.). Akcija: trīs darbinieki par viena cenu! Vai joprojām esam lētā darbaspēka zeme?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4478
MLA: Opmane, Ieva. "Akcija: trīs darbinieki par viena cenu! Vai joprojām esam lētā darbaspēka zeme?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 20.09.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/4478>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up