10.03.2011.

(Ne)devalvācijas ekonomiskais pamatojums II

Iepriekšējā ierakstā argumentēju, kāpēc tradicionālā ekonomikas teorija paredz tikai īslaicīgus efektus no valūtas devalvācijas. Tas neapšaubāmi mazina devalvācijas kā ekonomiskās politikas instrumenta pievilcību. Neraugoties uz to, kādam, iespējams, vienalga varētu rasties vēlme pamēģināt un noriskēt – zaudēt jau it kā neko daudz nevaram?

Nelaime ir tā, ka klasiskā ekonomikas teorija pilnībā ignorē finanšu sektora eksistenci valstī. Tomēr pēdējo gadu pieredze gan Latvijā, gan vispār pasaulē liecina, ka – patīk tas mums vai nē, bet valsts finanšu sistēma spēj būtiski ietekmēt pārējo tautsaimniecības jomu attīstību, tāpēc ignorēt to nedrīkst. Un Latvijā gan finanšu, gan reālais sektors, ir pastiprināti atkarīgs no tā, kas notiek ar valūtas kursu, jo absolūti lielākā daļa (virs 90%) izsniegto banku kredītu ir denominēti ārvalstu valūtā (pārsvarā eiro).

Valūtas devalvācija automātiski un būtiski palielinātu kopējo kredītu slogu gan mājsaimniecībām, gan tiem uzņēmumiem, kuru darbība galvenokārt koncentrējas valsts iekšienē (un par kuriem mēdz domāt, ka devalvācija tiem būtu izdevīga). Līdz ar to gan iedzīvotāji, gan šie uzņēmumi būtu spiesti arvien lielāku daļu no saviem ienākumiem novirzīt kredītu atmaksai, tādejādi mazinot kopējo pieprasījumu pēc citām precēm un pakalpojumiem. Tas savukārt vēl vairāk apgrūtinātu uz iekšzemes pieprasījumu orientēto uzņēmumu darbību. dažiem, iespējams, nāktos pilnībā pārtraukt darbību un bankrotēt. Tādejādi devalvācijas izraisītais ienākumu samazinājums Latvijā pilnīgi noteikti būtu daudz lielāks, nekā aprakstīts klasiskajā ekonomikas teorijā.

Turklāt daļa iedzīvotāju šos lielākos kredītmaksājumus nespēs samaksāt (jo atcerēsimies – devalvācija jau tā būs samazinājusi šo iedzīvotāju reālo ienākumu līmeni). Rezultātā banku kredītportfelī atkal sāktu pieaugt problemātisko kredītu skaits. Bankām uz to būtu jāreaģē, veidojot papildus uzkrājumus šiem "sabojātajiem" kredītiem, kā arī jānodrošina atbilstošu kapitāla pietiekamības rādītāju līmenis. Šādos apstākļos par jebkādu jaunu kredītu izsniegšanu būtu pilnībā jāaizmirst uz ilgu laiku.

Banku sektora problēmu dēļ investīciju un kopējā pamatkapitāla līmenis valstī būtu būtiski zemāks kā ne-devalvācijas scenārijā. Tas neapšaubāmi atstās iespaidu uz ekonomikas potenciālās izaugsmes tempiem nākotnē. Līdz ar to ekonomika attīstītos saskaņā ar melno līniju, kas paredz permanenti zemāku ienākumu līmeni pēc devalvācijas, salīdzinot ar ne-devalvācijas scenāriju (skat. 1.attēlu). Tādejādi, iekļaujot ekonomikā banku un finanšu sektoru, devalvācijas rezultāti būtiski atšķiras no klasiskās ekonomikas teorētiskajiem modeļiem, un padara devalvāciju ne tikai par neefektīvu ekonomiskā politikas instrumentu, bet gan par ilgtermiņa izaugsmi apdraudošu faktoru. 

Devalvācija ar finanšu efektiem (1. attēls)

Visbeidzot jāpiemin arī devalvācijas slavinātāju scenārijs. Pēc sākotnējā nelielā ienākumu krituma (var iztikt arī pavisam bez tā, nebūsim sīkumaini) devalvācijas rezultātā valsts strauji industrializējas, bezdarbs būtiski mazinās, un Latvijas ekonomika strauji attīstās (skat. 2. attēlu). Kā kaut kas tāds ir iespējams? Galvenais arguments ir, ka devalvācijas rezultātā ražošanas izmaksas Latvijā kļūs tik lētas, ka tas piesaistīs milzīgas investīcijas ražošanas sektorā, kas savukārt sekmēs arī pārējo tautsaimniecības nozaru attīstību. Tomēr šai teorijai ir vairākas acīmredzamas nepilnības.

Devalvācija ar finanšu efektiem un investīciju izrāvienu (2.attēls)

Pirmkārt, jau šobrīd faktiskās izmaksas, lai uzsāktu jaunu ražošanu, ir vairākas reizes zemākas kā 2006-2007.gadā. Ja Latvijas problēma visu laiku ir bijusi cenu konkurētspēja, tad tā jau šobrīd ir atgūta ar uzviju. Spriežot pēc oficiālās statistikas datiem, tā varbūt nemaz nešķiet – gan vidējās darba algas, gan kopējā cenu līmeņa kritums nav bijis sevišķi izteikts. Tomēr, analizējot rūpīgāk, fakti liecina par pretējo.

Lai gan saskaņā ar oficiālo statistiku vidējā neto darba samaksa Latvijā pēdējos divos gados ir samazinājusies par aptuveni 10%, tomēr no šobrīd Latvijā reģistrētajiem vairāk kā 160 tūkstošiem bezdarbnieku lielākā daļa ir gatavi strādāt arī par algu, kas ir ievērojami zemāka par vidējo. Par to liecina kaut vai t.s. "100latnieku" programmas popularitāte. Arī nekustamo īpašumu cenas ražošanas uzsākšanai, salīdzinot ar līmeni pirms dažiem gadiem, ir nokritušas vairākas reizes. Šobrīd Latvijā viss ir tieši tik lēts, cik tam būtu jābūt saskaņā ar devalvācijas teorijas piekritēju stāstīto, lai stimulētu investīcijas Latvijā. Ja potenciālais darbaspēks jaunai ražošanas attīstībai ir pieejams par 100 latiem mēnesī jeb aptuveni 10 dolāriem dienā, tad teorija par pārāk augstajām ražošanas izmaksām sabrūk kā kāršu namiņš…

Otrkārt, nav īsti skaidrs, no kurienes nāks finansējums šim "investīciju izrāvienam". Banku sistēma, kā jau iepriekš minēju, visticamāk, būs ievērojami cietusi no slikto kredītu skaita pieauguma, un būtisku kreditēšanas intensitātes pieaugumu nodrošināt nespēs. Absolūtajam vairumam Latvijas uzņēmumu iespējas iegūt papildus finansējumu kapitāla tirgos, apejot banku sistēmu, ir stipri ierobežotas. Devalvācija šīs iespējas neuzlabotu ne par mata tiesu. Arī uzņēmumu pašu naudas plūsma būtiski neuzlabotos, jo par izejvielām un iekārtām joprojām Latvijas uzņēmumiem būtu jāmaksā ar ārvalstu valūtu, kas devalvācijas rezultātā būtu ievērojami sadārdzinājusies.

Valsts finansējums, caur attīstības banku, vai vienkārši piedrukājot klāt papildus nepieciešamo naudu? Skan it kā labi, tikai "piemirsts" tāds "sīkums", ka Latvijas valsts var radīt tikai jaunus latus, bet jebkurai ražošanas uzsākšanai vai paplašināšanai ir nepieciešama ārvalstu valūta (jaunas ražošanas iekārtas Latvijā neražo, un ja ražo – tad no importētām izejvielām, kas atkal jāpērk par ārvalstu valūtu…).

Tā nu neizbēgami atkal nonākam pie secinājuma, ka Latvijas ekonomikas lielākā problēma nav vis nepietiekamais pieprasījums, bet gan strukturālas problēmas piedāvājuma pusē. Latvija ir valsts ar salīdzinoši zemu eksporta kvalitāti nevis tāpēc, ka augstāka eksporta kvalitāte izmaksātu pārāk dārgi, bet gan tāpēc, ka šādu kvalitāti pie pašreizējās tautsaimniecības struktūras un darbaspēka kvalifikācijas Latvijā nevar panākt principā. Lai to mainītu, ir nepieciešamas nopietnas strukturālas reformas, vispirms jau izglītības nozarē. Devalvācija nav strukturāla reforma. Nākamajā dienā pēc devalvācijas Latvijas darbaspēks nebūs kvalitatīvāks un labāk izglītots kā pirms tās. Devalvācija kā valsts ilgtermiņa attīstības problēmu risinājums nestrādā. 

APA: Bitāns, M. (2024, 17. apr.). (Ne)devalvācijas ekonomiskais pamatojums II. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/641
MLA: Bitāns, Mārtiņš. "(Ne)devalvācijas ekonomiskais pamatojums II" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 17.04.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/641>.

Komentāri ( 10 )

  • Jānis
    11.03.2011 09:07

    Un kā ar (Deutsche Bank analītiķu aprakstīto un, šķiet, pēc tam J.Ošleja "patentēto") scenāriju, kurā pirms devalvācijas notiktu valūtu kredītsaistību konvertācija uz latiem?

  • Mārtiņš Bitāns
    11.03.2011 09:51

    Pat pieņemot, ka to var juridiski īstenot, bez sekojošām tiesvedībām, tas vienalga nozīmē triecienu banku sistēmai (zaudējumi, papildus uzkrājumi, papildus nepieciešamais kapitāls). Par kreditēšanu uz laiku var aizmirst. Tāpat sanāk melnais scenārijs...

  • Ivars Tillers
    11.03.2011 17:37

    Bankas, izsniedzot kredītus, palielina bilances pasīvu pusi attiecīgajā valūtā. Kā būtu ar šo saistību (ārvalstu valūtas depozītu) piespiedu konvertāciju, lai bankas vispār nebūtu jāslēdz negatīva kapitāla dēļ? Argentīnieši krīzes rezultātā zaudēja ievērojamu daļu no dolāru noguldījumu vērtības, bet mums vismaz no finanšu krīzes un vispārējas noguldījumu zaudēšanas izdevās izvairīties.

  • Kaspars
    21.03.2011 15:46

    Gribētos zināt, ko Bitāna kungs domā ar strukturālām izmaiņām izglītībā. Līdz zināmam brīdim visi ekonomisti runā par tirgu un ekonomikas struktūru, bet tiko runa iet par izglītību, tā liekas, ka izglītības sistēmu noteica likumsakarības ko uzrakstījis Marta kaķis no Alises brīnumzemē. Tā nav. Pieņemsism, ka valsts lielās augstskolas ir iesīkstējušas un konservatīvas, tad studentiem nevajadzēja tajās mācīties, vismaz ne tajās programmās, kuras neatbilst ekonomiskai realitātei. Ja ir sociālo zinātņu abiturientu pārpalikums, tad bankas un juristu kantori varēja algu līmeni pazemināt, tā nenotika. Ilgstoši pelnošākās nozares ir ekonomisti un juristi, kāpēc studentam lauzīt galvu ar termodinamiku, ja ar to nevar nopelnīt?
    Ko kredītēja bankas? Iegūt kredītu spekulācijām ar mājokli bija vieglāk nekā finansējumu ražošanai (vismaz seed līmenī).
    Cits aspekts. Mums ir neliels un kopumā mazjaudīgs zinātnes sektors, samazinot to nevar iegūt lielāku jaudu, jo tehniski izsakoties tilpne nav slēgta, jeb darbaspēks šajā līmeni ļoti mobils. Izglītība pilda nevien izglītības funkciju, bet arī sociālu un kultūras funkciju, ko valsts būs spiesta apmaksāt reģionos citā veidā.
    Kopumā pastāstiet, kāds ir Jūsu redzējums, kadam jābūt izglītības sektoram un kāda būs finansētāju un ražotāju ietekme? Kurā pusē jarodas primāram pieprasījumam, un kā veidot piedāvājumu, ja tikai daļēji tas tiek finansēts no valsts? Kas pirmais vista vai ola?

  • Mārtiņš Bitāns
    21.03.2011 17:00

    Nu šī vispār ir atsevišķa raksta tēma - diez vai te vispār ir iespējams kāds ātrs risinājums... Turklāt es arī neesmu pārāk liels speciālists izglītības jomā. Tomēr nevajag būt arī pārāk lielam speciālistam, lai saprastu, ka ar izglītības kvalitāti Latvijā kaut kas tomēr nav kārtībā. Atliek paskatīties, kādas preces dominē Latvijas eksportā, un kādas, piemēram, Skandināvijas valstīs...
    Ko darīt? Nu pirmkārt, izglītības kvalitātes celšana – jau sākot ar pirmo klasi. Ja savādāk nevar, tad kaut vai pārkopējot visas mācību grāmatas no somiem (izņemot varbūt latviešu valodu un vēsturi). Tālāk – viens variants būtu Skandināvu pieeja – "obligāti brīvprātīgā" starptautiski konkurētspējīga tālākizglītība – valsts apmaksāta. Vai nu augstākā izglītība, vai arodizglītība. T.i iespēju beigt 9 klases un iet strādāt celtniecībā nepieļaut vispār. Tad var cerēt, ka visi, kas būs ieguvuši labu (valsts apmaksātu) izglītību, prom tāpat neaizbrauks. Daļa paliks tepat, un tā būs pietiekami liela, lai ārvalstu investoriem rastos vēlme šeit izvietot ražotnes, kam nepieciešams kvalificēts un labi apmaksāts darbaspēks. Protams, ka tas dārgi izmaksā, un diez vai Latvija to var atļauties. Tad ir skaidrs, ka vajadzīga specializācija un prioritātes, kuras valsts atbalsta. Tas arī nozīmē, ka ir nepieciešams atrast veidu, kā motivēt studentus studēt inženierzinātnes nevis, piemēram, ekonomiku. Daļēji tirgus par to parūpēsies – bankās tomēr vidējais atalgojums pēdējā laikā ir samazinājies. Ja ar to nepietiek, valdībai ir papildus mehānismi – valsts apmaksātās studiju vietas. Paralēli, protams, jādomā, kur tiks nodarbināti studijas beigušie. Ja ekonomiku studējošiem ir viegli iedomāties savu dzīvi pēc studijām ("strādāšu bankā"), tad šobrīd termodinamiku studējošiem, ja viņi grib palikt Latvijā, nākotni iedomāties nav viegli (Latvenergo varbūt, bet ne pārāk daudz vēl). Nu to arī valsts var mainīt, ja ir tāda nepieciešamība un griba.
    Konkrētus veidus, kā to izdarīt, te nav iespējams uzskaitīt, bet risinājumus var atrast. Mums ir veselas ministrijas, kas ar to nodarbojas. Ja ar to ir par maz, un idejas tur nerodas, vienmēr var piesaistīt starptautiski atzītas firmas, kas ar šādām un līdzīgām lietām nodarbojas. Taču šobrīd galvenais, manuprāt, ir vispār nonākt līdz atziņai, ka kaut kas ir jāmaina un reformas šajā jomā ir nepieciešamas.

  • Kaspars
    22.03.2011 10:09

    Kopumā piekrītu, ka jāmaina un reformas ir nepieciešamas. Tomēr es apšaubu, ka pamatproblēmas ir izglītības procesa vadīšanā. Ja neņem vērā pusgadsimtu vecās mobilitātes teorijas un pavērš skatu uz attīstību laikā, tadā path dependence skatījumā. Tad noteikti mājsaimniecības centīsies nevis palielināt peļņu, bet gan samazināt nākotnes riskus, pie nosacījuma, ka būs skaidri definēti nākotnes attīstības signāli no valdības. Patēriņa pieaugums 2006-2008 bija zem karoga, Gāzi grīdā. Pašlaik valdība nav attīstījusi nevienu sektora politiku pietiekami ticamā līmenī, varētu teikt, ka iedzīvotājiem valdības kredītreitings ir spekulāciju līmenī. Tāpēc mājsaimniecības cenšas meklēt stabilākus tirgus, kur sevi realizēt, piem. studijas/darbs ārzemēs, pensijas ārzemēs u.c.
    Es gribu teikt, ka kamēr valdība nenodefinē ekonomikas attīstību (strīdīga pozīcija, bez šaubām) veiksmīgas reformas izglītībā nevar panākt. Darbaspēka tirgus nav racionāls, izmaiņas iespējamas pat bez resursu pārdales, ja vien ir ticami un notūrīgi signāli, ne vien ārvalstu investoriem, bet arī mājsaimniecībām, zinātniekiem, skolniekiem utt.
    Veiksmīgs piemērs - Polija (neņemot vērā atsevišķus parciālus intsrumentus, kā devalvācija, kā jau Jūs rakstījāt, tas ir cits stāsts)

  • KasTasIr
    21.03.2011 16:13

    "Tā nu neizbēgami atkal nonākam pie secinājuma, ka Latvijas ekonomikas lielākā problēma nav vis nepietiekamais pieprasījums, bet gan strukturālas problēmas piedāvājuma pusē."

    Hmm, īsti nesapratu Bitāna kga teikto - sanāk mazliet ačgārni :D
    ja realizētu ieteikto variantu (mainītu struktūru, tiesa gan, netika pateikts uz ko, bet nu pieņemsim uz kvalitatīvi pretēju struktūru - inženierzinātnēm vai tmldz.), tad jauniem inženieriem būtu jāskraida apkārt pa visu Latviju un jārada pieprasījums
    (citiem faktoriem paliekot nemainīgiem, ja vadās pēc B. knga ieteikuma)?
    Analītiski protams var gudri runāt (kā vienā parunā - gudri d---t nav malku cirst), taču reāli skatoties uz lietām, jau tagad to pašu kritizēto sociālo izglītību lauku pilsētu jauniešu nevar vairs atļauties (skat. piem., studentu skaits neklātienē - labs rādītājs lai novērtētu Latvijā cilvēku finansiālo spēju izglītoties vispār).
    kopsavilkums - tauta nav muļķe un dara visu to, kas vairo ienākumus, pat ja tas neatbilst vispārpieņemtām un mākslīgām konstrukcijām tapušām kaut kādas Bankas dzīlēs. ja būs izdevīgi ātri iegūt soc izglītību un viegli pelnīt, tas tiks darīts neraugoties uz dajebkādām struktūrālām reformām. tādi lūk tie pīrāgi.

  • Mārtiņš Bitāns
    21.03.2011 17:09

    Skat. manu iepriekšējo komentāru - ja Latvijā būtu pietiekami daudz kvalificētu jaunu inženieru, viņiem nekur nebūtu jāskraida. Vienkārši Latvija kļūtu interesanta ne tikai kā valsts, kurā ir izdevīgi izcirst mežus...
    Un, ja var vairot ienākumus un viegli pelnīt ar soc izglītību, uz priekšu... Tikai grūti redzēt, kā tas pārskatāmā nākotnē Latvijā būtu iespējams masveidā (atsevišķi laimīgie/talantīgie katrā sfērā būs vienmēr). Ja nespēsim radīt produktu, ko iespējams pārdot ne tikai šeit viens otram, bet arī cilvēkiem ārpus Latvijas, par labklājības valsti varam aizmirst.

  • KasTasIr
    23.03.2011 10:05

    MHH, atkal teorijas kas butu ja būtu. ja būtu ...
    Es vados no tā, kāda ir situācija tagad, plus iepriekš minēto path-dependancy faktoru (starp citu ļoti interesants un pasaulē daudz analizēts faktors)

    Tāpat institucionāli šobrīd uz sitienu nav iespējams kvalitatīvi mainīt esošo izglītības (ne tikai) sistēmu (nevis vienu tās daļu, bet visu), šeit atkal skatities nu jau novecojušas institucionālās ekonomikas konstatējumus :D jāņem vērā, ka jebkuras sistēmiskas izmaiņas ir ilgtermiņa, tas nozīmē, ka tās nekad īsti nebeidzas (sistēmu teorija atkal).

    Esmu pret to, ka sistēmiskas rekontrukcijas tiek veiktas, balstoties uz tikai intuīciju un izjūtu. šādā veidā ir tapuši pārāk daudz MK noteikumi un likumi ar dramatiskām sekām pamatnācijai. Plānus un pamatnostādnes var ignorēt :D
    Ja ir kāda plānotāju un realizētāju komanda (tāda droši vien uzrastos bez Šlesera vai Šķeles līdzdalības) Latvijā ar tiešām labi pamatotu redzējumu par to, kas butu jādara, tad vēl atminamies, ka bez ekonomikas pastāv arī politikas un sociālā kultūra (kura mainās lēnāk nekā Latvenergo tarifu politika) un saprotam, ka problēmu cēlonis nav tikai vienā - valsts vai biznesa kultūras lauciņā.
    tas, ka izjūtu līmenī jebkuram (ne)racionāli domājošam ir skaidrs, ka situācija kopumā un atsevisķi ir nenormāla un ir kaut kas jāmaina, vēl nenozīmē, ka ir skaidrs problēmu cēlonis.
    izmantojot "Ja, tad" principu, protams -> Ja politiķi saprastu (nav ticami ka īstenosies tuvāko gadu periodā), ka mājsaimniecības, bizness gaida prognozējamus spēles noteikumus vismaz piecu gadu garumā, tad tautsaimniecības subjekti paši sakārtotu lietas un notiktu augsme.

  • Vic
    31.03.2011 10:05

    Nu dikti jau feini ar tiem grafikiem. Uzreiz viss top skaidrs. Un ir argumenti pret ekonomisko demagoģiju.
    Bet, ja par devalvāciju, tad nav akcentēts galvenais devalvācijas priekšnoteikums-nacionālās valūtas segums zeltā un ārzemju valūtās.
    Šāda situācija šobrīd ir Baltkrievijā. Nu nav tur nacionālai valūtai seguma. Tātad - devalvācija ir nepieciešama. Un neskatoties uz to, ka pirms 2 gadiem tur jau bija viena devalvācija.
    Bet es saprotu, ka latam ir šis segums. Tātad, par kādu devalvāciju var runāt? Ja nu vienīgi izlaupīt valūtas krājumus, vai iedot valdībai nenosegtu naudu kosmiskās raķetes būvei. Tad jā, tad radīsies priekšnoteikumi devalvācijai.
    Man liekas, ka tie kas runā par devalvāciju, domā par denomināciju, tikai neprot izteikties. Viņi, acīm redzot, grib, lai pret to pašu ārzemju valūtas daudzumu tiktu izlaista mazvērtīgāka nauda, bet lielākā skaitā.
    Nu, inflāciju tas izraisītu, bet ekonomiku gan neuzlabotu.

Up