04.10.2016.

Show me the money!*

  • Gundars Dāvidsons
    Gundars Dāvidsons
    Latvijas Bankas ekonomists

Virsraksta citāts ir no 20 gadus senas filmas, kurā kolorīts filmas varonis uz tukšām pļāpām vienmēr atbildēja "Parādi man naudu" [1]. Labs sauklis, kas nāca prātā, klausoties Latvijas Bankas ikgadējo tautsaimniecības konferenci. Mums būtu vērts šo citātu izmantot biežāk, jo kāda jēga diskusijām, ja nav skaidrs, no kurienes (un attiecīgi - cik daudz) būs nauda?

Visumā konference bija interesanta. No sistēmas insaideriem uzzināju, ka mums ir "katastrofāls labu skolotāju trūkums". Uzzināju arī, ka, pateicoties ārvalstu studentiem, kas ir prasīgāki, ir uzlabojusies mācību kvalitāte Rīgas Stradiņa universitātē (jauki, tikai - tad kādas kvalitātes īsti ir mans latviešu ārsts, ja tagad mācību kvalitāti beidzot ir pacēlis standarts, ko piespiež ievērot tie, kuri, savā mītnes zemē nav raduši iespēju apgūt ārsta profesiju?). Tāpat, veselības ministrei A. Čakšai pārejot līdzībās, uzzināju, ka viņas galvenā rūpe (viņas vārdiem sakot – "bērns") ir pašreizējā veselības aizsardzības sistēma (nevis pacients), par kura sliktajām īpašībām nemaz tik atklāti neklājas runāt ar svešiniekiem (t.i., pacientiem). Atliek tikai cerēt, ka tas tiešām ir bērns, nevis par tādu izliekas kaut kāds monstrs no šausmu filmām…

Bet tie visi ir nenozīmīgi sīkumi. Svarīgākais gaisā virmojošais jautājums vēl aizvien palika: "Show me the money!" jeb kur ir nauda?

Šajā ziņā diskusija bija plānāka. Pēc būtības noskaidrojām, ka izglītības sektorā nauda ir pašvaldībās, kuras var padarīt efektīvāku skolu tīklu. Līdzīgi arī veselības aizsardzības sistēmā, kur galvenais ir noteikt pakalpojumu grozu un tad izcelt naudu no slimnīcu tīkla reorganizācijas. Izklausās loģiski. Taču - kāpēc tad tas viss nav izdarīts līdz šim? Nav taču nekāds jaunums! Varbūt sistēmā kaut kas ir salūzis?

Te nu sākās zināmas nesaskaņas. Veselības ministre pareizi atzīmēja, ka Latvijas Banka un Veselības ministrija runā viens otram garām. Latvijas Banka redz, ka nav jēga grūst iekšā naudu tajā, kas jau gadiem nestrādā, kamēr ministre cer, ka, definējot pakalpojumu grozu un ierosinot diskusijas par slimnīcu tīkla reorganizāciju, sistēma var sākt strādāt. Kamēr Latvijas Banka runā par veidu, kā dabūt naudu, jo "šis pasākums nestrādā", Veselības ministrija redz to tā: "jā, nestrādā, taču iedodiet naudu – tad redzēsim, vai strādā!". Pēc būtības, tāds pesimistu–optimistu konflikts.

Galvenais diskusijas objekts galu galā sanāk par to, vai ir pamats ticēt esošajai sistēmai? Ja ir, tad tiešām daudz varam panākt, mazliet pamainot sistēmas parametrus. Ja nav, tad, pamainot atsevišķus parametrus, tāpat nekas nestrādās.

Tad vai ir pamats ticēt sistēmai? Diezgan ilgi esmu strādājis kā valsts pārvaldē, tā institūcijās ap to, lai atļautos būt skeptisks. Latvijā ar īsiem pārtraukumiem pamatā strādā tikai viena politika un tā ir "visiem – bāzes finansējumu un mazliet vairāk tiem, kuri vairāk lobē vai bļauj". Nekā cita nekad īsti nav bijis, pārējie visi plāni un stratēģijas ir tāda sapņu uzlikšana uz papīra, izņemot tos gadījumus, kad saturu uzspiež NATO, Starptautiskais Valūtas fonds vai Eiropas Komisija (EK) (kaut arī priekš EK rakstītie dokumenti bieži ir atrakstīšanās).

Tāpēc atļaujiet būt skeptiskam par "pakalpojumu grozu" un "slimnīcu tīkla reorganizāciju", uz ko tik lielas cerības liek ministre. Ņemot vērā, ka šīs idejas nav nekāda šodienas inovācija, kāpēc tas netika izdarīts līdz šim? Patiesība ir tāda, ka šādi "grozi" daudzās nozarēs (wishlist, teiktu angliski) 25 gadu neatkarības vēsturē ir rēķināti neskaitāmas reizes. Beigās no tā visa ir maza jēga. Katram politiķim, ārstam un arī pacientam, izrādās, ir sava mīļotā slimnīca un pareizais tarifs. Līdz gala lēmumiem Saeimā nonāk nevis nozīmīgas reformas, bet kaut kādi nenozīmīgi reformu atgriezumi, kas nez kāpēc tomēr izmaksā lielas summas.

Ļaujiet būt skeptiskam arī par to, ka tiks nozīmīgi sakārtots skolu tīkls. Tiešām, izskatās, ka nauda ir pašvaldībās, taču, vai šoreiz pašvaldībās kaut kas būs savādāk, ja jau "nauda seko skolēnam" nelika reformēt sistēmu? Kāpēc lai viss pēkšņi būtu citādi, nekā visas iepriekšējās reizes, kad dažādas ārvalstu ekspertu ieteiktās labās idejas ir beigušās vai nu ar šo ideju torpedēšanu, vai kā kāda muļķīga formalitāte?

Problēma jau patiesībā ir nevis tajā, ka kāds kaut ko gudru ir aizmirsis uzrakstīt uz papīra, bet gan tajā, kā tiek pārvaldīta valsts, – kā notiek ierēdniecības un politiķu mijiedarbība. Kāpēc lai mazapmaksāts ierēdnis vai tikpat mazapmaksāts ministrs, kuram jādomā, ko ēdīs ģimene pēc īsās ministrēšanas beigām, vispār ar kādu konfliktētu? Vieglāk ir pieprasīt reformām nereāli milzīgu summu, labi saprotot, ka to nedos, taču gan jau piemetīs mazliet naudiņas pie "bāzes finansējuma".

No popularitātes viedokļa tas strādā: tad ministrs ir "izcīnījis naudu nozarei", bet reizē bijis "drosmīgs reformators, kurš centās", arodbiedrība "ir izcīnījusi uzvaru", nozare saņem "maz, bet tas ir labāk nekā nekas", un pat sabiedrība kopumā ir apmierināta: "re kā, atrisināja problēmu!"…

Piedevām, šāda sistēma ir arī lēta – ierēdņiem var praktiski neko nemaksāt, jo, lai iedotu naudu lielākajam bļāvējam, nekādu īpašo analīzi jau nevajag.

Šis mehānisms ir pamatā tam, kā tiek pārvaldīta Latvijas valsts. Un, kamēr tas tā ir, es ticu, ka laiku pa laikam Latvijā varbūt arī var ieviest nozīmīgas un pozitīvas pārmaiņas. Taču vēl vairāk ticu, ka pat pēc to ieviešanas pie pašreizējās valdīšanas uzbūves visas šīs pārmaiņas pamazām tiks atšķaidītas, izkropļotas un padarītas par bezjēdzīgām.

 

* (tulkojums no angļu valodas) tieši tulkojot "Parādi naudu!"

 

[1] Jerry Maguire (1996) 

APA: Dāvidsons, G. (2024, 22. jul.). Show me the money!*. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/502
MLA: Dāvidsons, Gundars. "Show me the money!*" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 22.07.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/502>.

Restricted HTML

Up