19.04.2011.

Cikliskais vs. strukturālais bezdarbs Latvijā

Rakstā "Mīts par strukturālo bezdarbu" Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle nosauca septiņus argumentus kāpēc, viņaprāt, strukturālā bezdarba problēma Latvijā ir pārspīlēta. Tomēr baidos, ka šie argumenti norāda tieši uz pretējo – bezdarbnieku prasmju neatbilstība uzņēmēju pieprasījumam pastāv. Ja valsts izliksies, ka šādas problēmas nepastāv, tā pati par sevi neatrisināsies, turklāt tiks neatgriezeniski zaudēts laiks, Tas nākotnē draud ar tautsaimniecības stagnāciju un vēl skaļākiem aicinājumiem pēc darbaspēka masveida ievešanas (kas nav nedz optimāls, nedz neizbēgams risinājums prātīgas saimniekošanas gadījumā), kā arī noturīgi augstu bezdarba līmeni un turpmāku sabiedrības noslāņošanos. Piekrītu, ka krīzes periodā Latvijā kāpa arī cikliskā bezdarba komponente. Tomēr, ja strukturālā bezdarba problēma netiks atrisināta, Latvija tuvākajos gados diez vai atgriezīsies pie viencipara bezdarba līmeņa. 

Te manas pārdomas par R. Zīles argumentiem:

Nr. 1

"Arguments par to, ka uzņēmumi aktīvi meklē jaunus darbiniekus, vienalga, vai spējīgi tos atrast vai nē, ir maldīgs. Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) ir reģistrētas tikai 2,441 jaunas darba vietas, kamēr bezdarbnieku skaits pārsniedz 163 tūkstošus! Pat ja katra vakance tiktu aizpildīta, kas ir pilnīga neiespējamība pēc ekonomikas likumiem, vismaz 161 tūkstotis joprojām būtu bez darba un procentos izteiktais bezdarbs nesamazinātos pat par vienu procentu! Citādi rēķinot, iznāk, ka 67 cilvēki pretendē uz vienu un to pašu vakanci."  

Vakanču skaits ir plūsma, savukārt bezdarbnieku skaits ir visu iepriekšējo periodu uzkrātais līmenis. Katru mēnesi NVA tiek reģistrētas ap 2 tūkst. jaunu vakanču[1], tādējādi bezdarbnieku skaits uz vienu mēneša laikā reģistrēto vakanci ir augsts. Tomēr gada laikā NVA tiek reģistrētas ap 24 tūkst. vakanču. Tātad gada griezumā uz vienu vakanci pretendē jau 7 bezdarbnieki. Skaitlis 67 neatspoguļo to, ka uzņēmumiem nav vajadzīgi jauni darbinieki. Tas drīzāk varētu nozīmēt, ka vidējā varbūtība reģistrētam darbiniekam atrast darbu (meklējot darbu tikai un vienīgi no NVA vakancēm) viena mēneša laikā varētu būt tuva 1.5%, gada laikā – 18% utt. 

Var diskutēt par to vai 2 tūkst. jaunu darba vietu mēnesī nav par maz bezdarba noturīgam samazinājumam. Manuprāt, ir. Tomēr patiesībā jaunu darba vietu ir daudz vairāk nekā 2 tūkst. mēnesī - ne visas vakances tiek reģistrētas NVA. Piemēram, katru mēnesi pastāvīgu darbu atrod vairāk nekā 5 tūkstoši NVA reģistrēto bezdarbnieku[2]. Vai nu jaunu darba vietu radīšana notiek raitāk nekā var spriest pēc vakanču skaita NVA (daļa vakanču netiek reģistrēta NVA), vai noteiktās profesijās notiek ātra kadru rotācija (kas arī nav ekonomiskā cikla izpausme; cikliskais bezdarbs rastos darba vietu likvidācijas gadījumā). 

Ja par aprēķinu pamatu ņemam jaunu bezdarbnieku plūsmu (cilvēku skaits, kuriem mēneša laikā tika piešķirts bezdarbnieka statuss – 2011. gada sākumā to skaits bija ap 12 tūkst.[3]), iegūstam, ka uz vienu pastāvīgo darbu atradušo bezdarbnieku ir ap 2.5 jauni bezdarbnieki. Tomēr līdzīga attiecība bija arī treknajos gados kad bezdarbs ātri samazinājās. Tādējādi realitātē jaunu darba vietu skaits tautsaimniecībā mēneša laikā varētu pārsniegt 5 tūkst. mēnesī (šīs skaitlis aptver tikai darba atradušo NVA reģistrēto bezdarbnieku skaitu un neietvert tos, kuri atrod darbu nereģistrējoties NVA). 

Tādējādi zems vakanču skaits NVA datu bāzēs vēl neliecina, ka uzņēmējiem jauni darbinieki nav vajadzīgi. 

Nr. 2 

"…bezdarbs nav saistīts ar strukturālām pārmaiņām. Vislielākais reģistrēto bezdarbnieku skaits bija tādās profesijās kā palīgstrādnieks, mazumtirdzniecības veikala pārdevējs, apkopējs, automobiļa vadītājs, sētnieks, pavārs un apsargs jeb profesijās, kuras neprasa ļoti specifiskas zināšanas, bet ir neaizstājamas un līdz ar to nevar tikt saistītas ar ekonomikas pārorientēšanos." 

Strukturālais bezdarbs Latvijā ir raksturīgs nevis kādai konkrētai nozarei vai profesijai, bet gan zemam kvalifikācijas līmenim. Kā jau vairakkārt uzsvēru citos rakstos, Latvijas darba tirgus ir sadalīts divās nišās – augsti kvalificētie un zemi kvalificētie darbinieki. Pie tam, nodarbinātības līmenis iedzīvotāju vidū ar pamatizglītību vienmēr bijis vairakkārt zemāks nekā augstāko izglītību ieguvušo grupā. Piemēram, pat 2007. gadā iedzīvotāju grupā (darbspējas vecumā), kas ieguvuši tikai pamatizglītību, strādāja tikai katrs trešais; salīdzinājumam – augstākās izglītības iedzīvotāju grupā strādāja vairāk nekā 80%[4]. Ja pat darbaspēka trūkuma apstākļos darbspējīgie iedzīvotāji ar zemu kvalifikāciju nevarēja/negribēja atrast darbu, tad zema kvalifikācija ir galvenokārt strukturāla problēma, nevis cikliska. 

Turklāt, iestājoties krīzei, zemi kvalificētos atlaišanas skārušās visātrāk un visvairāk – var, protams, uzskatīt, ka bezdarba līmeņa starpības pieaugums starp pamatizglītību un augstāko izglītību ieguvušo skaitu daļēji ir cikliska rakstura, tomēr nodarbinātības līmeņa atšķirības starp šīm iedzīvotāju grupām burbuļa laikos diez vai izskaidrotu ekonomiskais cikls. 

Nr. 3 

"Jāpiebilst arī, ka pagājušā gada beigās lielākais reģistrēto brīvo darba vietu skaits NVA bija izsludināts, ar pāris izņēmumiem, tieši iepriekšminētajām profesijām -- palīgstrādniekiem, apkopējiem, utt. Citiem vārdiem sakot, darba ņēmēji spēj piedāvāt darba devējiem tieši tās prasmes, kuras tiek meklētas, kas ir pilnīgā pretstatā strukturālā bezdarba tēzei." 

Diez vai kāds uzņēmums ar NVA palīdzību meklēs augstākā ranga vadītājus. Tas nozīmē, ka NVA piedāvātās vakances ir nobīdītas par labu zemas kvalifikācijas profesijām. 

Turklāt tas, ka NVA vakanču sarakstā palīgstrādnieki un apkopēji ir salīdzinoši vairāk izplatīti vēl neliecina, ka šīs profesijas pārstāvjiem darbu atrast ir vieglāk nekā piemēram, datorspeciālistiem. Šīm nolūkam būtu jāanalizē ekonomiskās aktivitātes, nodarbinātības un bezdarba līmeņus profesiju dalījumā, bet šādas statistikas nepastāv. Tomēr pastāv attiecīgā statistika izglītības līmeņa dalījumā. Tā viennozīmīgi norāda, ka jo zemāks ir izglītības līmenis, jo mazāks ir cilvēku potenciāls darba tirgū. Tas, ka šis nosacījums izpildās pie visām ekonomiskā cikla fāzēm, liecina, ka zemas izglītības ieguvēju grūtības darba tirgū, ir galvenokārt strukturālā problēma, nevis cikliska. 

Nr. 4 

"Protams, minimāls strukturālais bezdarbs pastāv vienmēr, un nedaudz tas patiešām ir palielinājies krīzes laikā. Tomēr jāpiezīmē, ka pat būvnieki, kuri tiek uzskatīti kā pats galvenais iemesls strukturālajam bezdarbam, neveido pat 4% pašreizējā bezdarba." 

Iespējams, 4% īpatsvars tika iegūts attiecinot bezdarbnieku skaitu, kuru profesija ir "būvnieks" un "celtnieks" pret kopējo NVA reģistrēto bezdarbnieku skaitu[5]. Tomēr šī pieeja var būtiski nenovērtēt būvniecības devumu bezdarba pieaugumā. Profesiju klasifikatorā pastāv virkne ar būvniecību saistīto (bet arī no citām nozarēm neatdalāmu) profesiju piemēram, palīgstrādnieks un gadījuma darbu strādnieks. 

Trīs gadu laikā (periodā no 2007. gada 4. ceturkšņa līdz 2010. gada 4. ceturksnim) darba vietu skaits būvniecībā saruka vairāk nekā divkārt. Tas ir straujākais kritums starp visām tautsaimniecības nozarēm. Gandrīz piektā daļa no 250 tūkst. trīs gadu laikā slēgtām darba vietām ir būvniecībā[6]. Tādējādi būvniecības ieguldījums bezdarba kāpumā, ņemot vērā, ka šajā sektorā atrodas vien 6% no kopējām darba vietām tautsaimniecībā, ir visai dāsns. 

Nr. 5

"valstī nav pietiekoši daudz brīvu darba vietu, vienalga vai tā ir finanšu joma, transports, būvniecība vai tirdzniecība --, nevis faktā, ka indivīdu prasmes un kvalifikācijas ir derīgas tikai vienā vienīgā jomā un nekur citur."

Bet vai tad cilvēki, kas tikai izmisīgi meklē "brīvo darba vietu" un nedomā par to, ka to iespējams rādīt arī pašam, nav viens no strukturālā bezdarba paveidiem? Starp citu, tieši pret šo strukturālā bezdarba paveidu ir orientēta NVA komercdarbības uzsākšanas programma. 

Nr. 6 

Plašsaziņas līdzekļos, neskatoties uz visu, gan var lasīt intervijas ar uzņēmējiem un tirgotājiem, kuri ir izbrīnīti, ka nevar atrast "kvalificētu darbaspēku". Šiem darba devējiem jāsaprot, ka šis "kvalificēto darbinieku" trūkums ir saistīts ar darba samaksu. Ar attiecīgu izglītību un pieredzi cilvēki neies strādāt pilnīgā bada maizē, savukārt mazāk kvalificēti darbinieki, kuri gatavi par piedāvāto atalgojumu strādāt, darba devēju prasībām neatbilst. 

Strukturālais bezdarbs ietilpst NAIRU (bezdarba līmenis, kas nerāda augšupvērsto spiedienu uz inflāciju). No pirmā skatiena liekas, ka ar lielām algām var pilnībā likvidēt strukturālo bezdarbu, jo tad jebkurš bezdarbnieks cītīgi pārkvalificēsies jebkurā citā profesijā vai nozarē. Tomēr nesenā ekonomikas pārkāršana parādīja, ka situācijā, kad alga pārsniedz darba ražīguma atbilstošo līmeni, tas nenovēršami rada augšupvērstu spiedienu uz inflāciju: reālās algas krīt, kas liek algas paaugstināt vēl –  rodas klasiskā algu-cenu spirāle. Zemāku (strukturālo) bezdarbu ar naudu (algu) nopirkt nevar – ilgā laikā Fīlipsa līkne ir vertikāla un strukturālais bezdarbs ar laiku atgriežas pie tā "dabiskā" sliekšņa. Tēzi par augsto strukturālo bezdarba līmeni var subjektīvi nepieņemt, bet, manuprāt, tā vietā aktīvi jārīkojas, lai strukturālo bezdarbu mazinātu. 

Nr. 7 

"Pēc ekonomikas pamatlikumiem nozarēs, kurās ir izsalkums pēc augsti kvalificētiem, bet darba tirgū grūti atrodamiem profesionāļiem, darba samaksai vajadzētu strauji pieaugt arī augsta bezdarba situācijā. Latvijā, vadoties pēc skaitļiem, tādas nozares nav nevienas." 

Viss ir atkarīgs no tā, cik "strauji" ir jāpieaug darba samaksai, lai tas norādītu uz pamatīgu strukturālo bezdarbu. Var diskutēt vai algu pieaugums par 3.4% 2010. gada 4. ceturtajā ceturksnī – laikā, kad reģistrētā bezdarba līmenis bijis 14.3% un darba meklētāju skaits 16.9%, nav bijis straujš (arī atskaitot nodokļu sloga pieauguma ietekmi, vidējā stundu alga pieauga – 2010.g. 4.cet. par 1.6%). Var diskutēt arī par to vai stundu algas kritums privātajā sektorā par 3% (2010. gadā salīdzinot ar 2008. gadu)[7] nav bijis par mazu, salīdzinot ar to, kuru varēja sagaidīt, ja strukturālais bezdarbs nepieaugtu. 

Ja bezdarbnieku prasmes uzņēmumus apmierina, kāpēc uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata tieši darbaspēka trūkumu par galveno uzņēmējdarbības kavējošo faktoru (un nevis nepietiekamo pieprasījumu vai finanšu līdzekļu trūkumu),pārsniedzis 5% gan apstrādes rūpniecībā, gan būvniecībā (2009. gada vidū šādu uzņēmēju bija 0.0 – 0.5%)[8]? Algas privātajā sektorā šajā periodā gandrīz nemainījās. 

Secinājums 

Ja tiktu godīgi atzīts, ka Latvijā pastāv liels cikliskais bezdarbs -- ekonomikas lejupslīdes dēļ daudzi zaudējuši darbu --paralēli vajadzētu arī sākt domāt par to, kā ar šo bezdarbu cīnīties. Savukārt strukturālo bezdarbu var izmantot kā vēl vienu  attaisnojumu nekā nedarīšanai, lielā bezdarba problēmu noveļot uz pašiem bezdarbniekiem. […] Lai arī politiski ir ērti runāt par strukturālo bezdarbu, attaisnojumus rodot uz godīgo, labi kvalificēto ļaužu rēķina, valdībai ir laiks mainīt domāšanu, nākot klajā ar konkrētām iniciatīvām bezdarba samazināšanai. 

Strukturālā bezdarba pierādījums nav aicinājums pēc nekā nedarīšanas. Tieši otrādi – ja problēma būtu cikliskais bezdarbs, tad varētu gaidīt automātisku uzlabojumu līdz ar ekonomiskā cikla pavērsienu (jo patlaban valsts budžeta spējas kvantitatīvi stimulēt ekonomiku ir visai ierobežotas). Savukārt strukturālā bezdarba apkarošanai vajag kvalitatīvu pieeju – vairāk struktūrpolitikas un mazāk naudas. Un patlaban valdībai būtu visas iespējas to īstenot. Aktīvās darba tirgus politikas virzieniem jābūt fokusētiem nevis uz to, lai subsidētu pagaidu darba vietas īpaši augstām bezdarbam riskam pakļautām iedzīvotāju grupām (piemēram, ar sliktu izglītību un bez darba pieredzes), bet gan uz pasākumiem, kas ļautu viņiem uzlabot savas zināšanas un prasmes, lai pilnvērtīgi piedalītos darba tirgū.

 

[1] Piemēram, "Izvērstā statistika par bezdarba situāciju Latvijā un reģionos", lpp.6., rādītājs "reģistrēto brīvo darba vietu skaits janvārī" http://www.nva.lv/index.php?cid=6&mid=330&txt=331&t=stat

[3] Piemēram, "Izvērstā statistika par bezdarba situāciju Latvijā un reģionos", lpp.3, rādītājs "bezdarbnieku skaits februārī piešķirts – personu skaits, kopā" http://www.nva.lv/index.php?cid=6&mid=330&txt=332&t=stat

[4] Mani aprēķini izmantojot CSP datu bāzes "NB08. Nodarbinātie iedzīvotāji pēc dzimuma un izglītības līmeņa pa ceturkšņiem"; "NB20. Darba meklētāji pēc dzimuma un izglītības līmeņa pa ceturkšņiem"; "NB29. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji pēc dzimuma un izglītības līmeņa pa ceturkšņiem"

[5] Piemēram, "15 profesijas, kurās ir lielākais reģistrēto bezdarbnieku / brīvo darba vietu skaits" – 2010. gada 4. ceturkšņa dati: http://www.nva.lv/index.php?cid=6

[6] Mani aprēķini izmantojot CSP uzņēmumu apsekojuma datu bāzi "JVS01. Aizņemtās darba vietas pa darbības veidiem ceturkšņa beigās"

[7] Mani aprēķini pēc CSP datu bāzes "DS02. Strādājošo mēneša vidējā darba samaksa pa darbības veidiem"

APA: Krasnopjorovs, O. (2019, 09. nov.). Cikliskais vs. strukturālais bezdarbs Latvijā. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/638
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Cikliskais vs. strukturālais bezdarbs Latvijā" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 09.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/638>.

Komentāri ( 16 )

  • Kaspars

    02.05.2011 14:06

    Es tiešām ļoti novērtēju Jūsu viedokli un darbu, bet vai dārgie inflācijas sargsuņi, piedodiet par apzīmējumu, nerej uz garāmgājēju.
    6. atspēkojums ir nereāls, jo uzņēmējiem nav naudas par ko izveidot cenu - algu spirāli, un nav nekādu pazīmju, ka vispār kāda nozare ir gatava uz būtiskām investīcijām, lai tas ietekmētu inflāciju ar algu palīdzību. Turpretim, ja uzņēmēji pieprasa situāciju mainīt valdībai, tad jāšaubās par uzņēmēju biznesa ilgtspēju, jo valdības politika Latvijā reti kad ir proaktīva, inovatīva un strauja. Tirgus nosaka cenu.
    Ja Jums paprasītu nosaukt Latvijas potenciālās ražošanas nozares, starp tām būtu primārā ražošana, nevis piemēram hi-tech. Primārais sektors daudz vairāk ietekmēs bezdarba mazināšanos nekā inovācijas, kas jau pamatos ir dabaspēka apjomus samazinošs faktors. Protams, nepieciešams siprināt saites starp strādāt gribātājiem - uzņēmējiem - zinātniekiem, bet būtisks bezdarba samazinājums bez nozīmīgām investīcijām nav iespējams.

  • Oļegs Krasnopjorovs

    02.05.2011 17:30

    Uzņēmumiem nav naudas par ko izveidot cenu – algu spirāli

    Alga ir aptuveni puse no pievienotās vērtības. Ja tā pieaugtu piemēram, līdz 60% no pievienotās vērtibas, algu kāpums pārsniegtu darba ražīguma pieaugumu un veidojas algu-cenu spirāle. Ja alga veidotu ~99% no pievienotās vērtības, tad es Jums piekristu - arguments "uzņēmumiem nav naudas" varētu nostrādāt, bet pie reāliem skaitļiem – diez vai.

    nav nekādu pazīmju, ka vispār kāda nozare ir gatava uz būtiskām investīcijām

    Viss ir atkarīgs no tā ko mēs saprotam ar vārdu "būtiskas". Manuprāt, kopējā pamatkapitāla veidošana ~22% no IKP 2010.g. 2.pusgadā nav vērtējama, ka ārkārtīgi zema. Tas ir tuvu normālam, ilgtspējīgam līmenim (piemēram, Latvijas vēsturiskais vidējais līmenis (no 1995. gada – ar visiem burbuļiem un strauju ienākumu konverģenci) ir 24%).

    Ja Jums paprasītu nosaukt Latvijas potenciālās ražošanas nozares

    Šī dilemma ir veca kā pasaule: kā labāk rakt grāvjus – nodarbināt 100 cilvēku ar cimdiem, 10 ar lāpstām vai 1 ar kombainieru. Ja pirmais variants būtu labāks, tad mēs redzētu augstu nodarbinātību tehnoloģiski atpalikušajās valstīs un milzīgo bezdarbu attīstītajās valstīs. Realitāte drīzāk ir pretēja.

    Turklāt, algas ir tieši proporcionālās darba ražīgumam (atalgojums veido ap 50% no pievienotās vērtības). Ja visi strādās ar cimdiem, kā algas paaugstināt? Jā, īstermiņā var būt labāk paturēt kādus darbiniekus pat ja no mikroekonomikas skatiena tas nav izdevīgi – es joprojām uzskatu, ka dažu simtu Rīgas konduktoru atlaišana krīzes sākumā nebija pareizs lēmums makroekonomikas kontekstā (tāpat kā konduktoru sistēmas ieviešana darbaspēka trūkuma periodā). Bet ilgā laikā tehniskais progress ir galvenais (vienīgais?) tautsaimniecības attīstības faktors. Tas nekādā gadījumā nenozīmē primāro nozaru norietu - arī tur ir daudz iespēju uzlabot produktivitāti (piemēram, Latvijai ir priekšnoteikumi bioloģiskās lauksaimniecības specializācijai).

  • Kaspars

    03.05.2011 09:43

    1. pieņēmumam Jūs neminat nosacījumu, ka uzņēmumā ir sasniegts līdzsvars un algas palielinājums nozīmētu, ka robežizmaksas pārsniedz robežieņēmumus. Ja tā nav un uzņēmuma jaudas ir nepilnīgi vai neefektīvi noslogotas, tad iemesls palielināt algu, lai palielinātu izlaidi, manuprāt, visnotaļ ir iespējams.
    2. bāze jeb IKP ir būtiski samazināta, zemais bāzes efekts rada šādas frustrācijas.
    3. Es zinu stāstu par veci Šumpēteru, kas atcēla Maltusiānisma pasaules galu:). Un nav jautājums par progresa bremzēšanu. Atcerieties romiešus, gudros liktens vada, muļķus velk aiz matiem. Tomēr piemērā ar konduktoriem, progresīvā iekārta uzrādija dažādas nepilnības un izmaksas pārsniedza ieguvumus. Slikts , manuprāt, menedžments, kārtējo reizi nokāva labu ideju. Un jautājums ir vai Latvijā ir pietiekamas politiskās izšķiršanās un biznesa menedžēšanas kapacitātes, lai īsā laikā (teiksim 5 gados) izveidotu vismaz kaut ko līdzīgu nacionālai inovāciju sistēmai, nerunājot jau par inovatīva biznesa klāsteriem Ziemeļamērikas izpratnē.
    P.S. Vai rakt grāvjus ar kombainu nebūtu pārāk inovatīvi? :)

  • Irina Curkina

    04.05.2011 13:17

    Šoreiz attiecībā uz tehnoloģisko progresu vairāk jāpiekrīt Kasparam.
    Nē, es neiestājos par grāvju rakšanu ar rokām - tas ne tikai nav produktīvi, bet arī dārgi - cilvēks nevar sevi atražot visu mūžu ar cirvi un lāpstu rokās - veselība neļaus.
    Visiem zināma patiesība - tehnoloģijas nāk tad, kad darbaspēku izmantot vairs nav izdevīgi. Līdz ar to tehnoloģiskais progress ir tikai loģiska attīstības daļa. Tas nav nekas ūberkruts, un ūberjauns, visa pasaule gadsimtiem dzīvo uz tehnoloģiskā progresa augļiem. Taču, kādam jāpadomā arī par progresa radīto bezdarbu - kur likt pārpalikušos cilvēkus? LV ir pamatīgi noveicies - emigrācija dara savu mello ļaunumu, protams, ar zināmām nepatīkamām sekām.
    Mūsu problēma jau lielākoties ir tajā faktā, ka uzņēmējdarbības vide ir briesmīga - mazs tirgus, mūždien mainīgi nodokļi un nesaprotams nākotnes scenārijs.
    Te jācitē pats Autors: "Bet vai tad cilvēki, kas tikai izmisīgi meklē "brīvo darba vietu" un nedomā par to, ka to iespējams rādīt arī pašam....... tieši pret šo strukturālā bezdarba paveidu ir orientēta NVA komercdarbības uzsākšanas programma." - kāds tad ir % šādu veiksmīgu piemēru?.
    Ir ļoti viegli kaut ko ieteikt, bet mēģināt nomaksāt visus nodokļus, un vēl paredzēt to maiņu ik pa pāris reizēm gadā, un vēl nopelnīt? Nesaukšu nozari, bet ir tādas, kur atalgojums aizņem 85% no PV, un cilvēki strādā ar rokām, un izmantojot tehnoloģijas. Amortizācija šajā gadījumā aizņem 5% maksimums. Ir tādi uzņēmumi, kur amortizācija un algas dalās līdzvērtīgās daļās, ļoti niecīgu procentu atstājot peļņai un nodokļiem. Citur PV liela daļa ir peļņa.

    Lūdzu gan neuztvert teikto personīgi, dzīve tāda vienkārši ir. Ekonomiskā politika LV pārāk daudz domā par skaistiem cipariem. Ļoti retos gadījumos kāds padomā par cilvēkiem. Un tad, veic tādas strukturālās reformas, kad vecam cilvēkam lēkmes gadījumā jāmēro līdz slimnīcai 30-80 km, un pa ceļam jānomirst. Un mēs tikai ik pa laikam apgūstam ESF līdzekļus, un tiecamies uz zināšanām balstītu ekonomiku, līdzīgu kā Singapūra (kur Hi-Tech nozarēs to klasiskajā izpratnē strādā 5% strādājošo, tāpat kā ASV u.c.).
    Problēma manuprāt jau ir tajā, ka LV īstu tehnoloģisko progresu var atļauties liels uzņēmums, bet sīkie masveidā vēl nav ieguvuši to mammu ar tirgus nišu uz kuru var strādāt. Iespējams, ārvalstu investīcijas nesīs korekciju nākotnē, tikai jautājums, kādi būs zaudējumi/ieguvumi tautsaimniecībai no šādas ekonomiskās politikas.
    Tā kā no ekonomiskās zinātnes LV var teikt nav nekas palicis pāri, tad šie jautājumi arī tiks risināt kā teorijā "learning by doing".

  • Oļegs Krasnopjorovs

    06.05.2011 11:40

    Labdien, Irina!

    Mūsu problēma jau lielākoties ir tajā faktā, ka uzņēmējdarbības vide ir briesmīga - mazs tirgus, mūždien mainīgi nodokļi un nesaprotams nākotnes scenārijs.

    Pirmkārt, katrai precei ir savs tirgus lielums. Maiznīcai mēdz būt vienas pilsētiņas tirgus, kokapstrādes uzņēmumam – ES tirgus, jaunajai ekonomikas datorspēlei – pasaules tirgus. Neticu, ka Latvijā nevar iztulkot veiksmīgu datorspēli uz angļu vai ķīniešu valodu... Ko šajā gadījumā apzīmē termini mazs – liels tirgus? Ja tas būtu izšķīrošs, tad bagātākā valsts būtu Ķīna un nabadzīgākas - Vatikāna un Lihtenšteina. Realitātē tā nav. Otrkārt, "liela" tirgus priekšrocības nav automātiskas - nav viennozīmīgi skaidrs kur ir labākas uzņēmējdarbības iespējas – vienīgam pārtikas veikalam mazā ciematā vai tam pašam veikalam lielajā pilsētā ar 1000 citiem konkurentiem…

    Kas attiecas uz nodokļu nomaiņu un "nesaprotamu" nākotnes scenāriju, vesela uzņēmuma nākotnes scenārijs lielā mērā ir atkarīgs no paša uzņēmuma šodienas rīcības. Lai gan valdības / biznesa vides lomu nedrīkst nenovērtēt, uzņēmuma veiksmes / neveiksmes galvenais faktors tomēr ir pavisam citur – manuprāt, dibinātāja smadzenēs.

  • Kaspars

    06.05.2011 12:28

    Krūgmans (saprotu, ka zināmās aprindās, nemīlēts, tomēr Nobelists) pierāda, ka iekšējam tirgum (preces pieprasījumam), tomēr ir būtiska nozīme.
    Par smadzenēm. Ja nav atbalstošas sistēmas, kas spēj transformēt ideju, tad inovācija nenotiek. Pastāsts par zibens pavēlnieku - Teslu, pretējs piemērs, Facebook.

  • Kaspars

    05.05.2011 11:22

    Godātā Irina Curkina, atvainojiet, bet dažās lietās es Jums nepiekrītu.
    1. stereotips par mazo tirgu, bieži kalpo, kā attaisnojums augstajām cenā un konkurences trūkumam. Piemēram, kosmētikas tirgus. Igaunija ir vēl mazāka, bet cenas daudzviet lētākas. Uzņēmēji pirms krīzes dzīvoja uz augsta uzcenojuma rēķina un cerēja, ka tā turpināsies mūžīgi, radot arvien jaunus vāji rentablus biznesus ar nepamatoti augstu uzcenojumu. Pēc iekšējā tirgus sabrukuma, cenas protams krita, bet nemaz tik ļoti daudzi nebankrotēja vajadzības spiesti, cik ar mērķi atbrīvoties no uzkrātiem debitoru parādiem. Pašlaik, kad noliktavas ir samazinātas, uzņēmēji necenšas cīnīties par tirgu, kas radītu spiedienu uz efektivitāti, bet gan cenšas noturēt pozīcijas un nogaida, respektīvi daudz ko var pasūtīt, bet nevar nopirkt nekavējoties, samazinot riskus.
    2. Skaistie cipari interesē visu pasauli un tā ir fundamentāla problēm pašā ekonomiskās domas vēstures attīstībā. Klasiskai problēmu trīstūris - izaugsme, nodarbinātība un inflācija, joprojām nav ilptspējīgā risinājuma. Arī mērķa funkcijas rezultāts - IKP nebūt neataino dzīves līmeni iedzīvotājiem. Nesen bija ziņa, ka arī Vācijas valdība uzdevusi izstrādāt kaut ko līdzīgu Gross Domestic Happiness. Risinājumi tiek meklēti!
    Visā citā, diemžel, esmu spiests piekrist. Mūsu ekonomika netiek vadīta, jo neviens nevar saprast, ka to mazo kuģīti novadīt globālajā okeānā un kur tiek kuģots. Vai izmaiņas uz kuģa borta var ietekmēt viļņu augstumu vai vēja atrūmu, visdrīzāk ne, bet Latvijas politiķi bieži apgalvo pretējo.
    Mazie, vismaz teorētiski, būtu gatavi radīt vairāk inovāciju, bet diemžēl bieži apstājas pie idejas, jo nav finansēšanas shēmu un menedžmenta risinājumu, ko varētu valsts palīdzēt risināt.
    Kā jaunam zinātniekam, mazliet, sāpīgi dzirdēt par ekonomikas zinātni, bet "svēta vieta" tukša nebūs. Mēs arvien vairāk saprotām kāpēc, gan jau tiksim līdz kā. Vēl jau ir politika, kas nevienmēr akceptē zinātni, vismaz Latvijā, daudzi modernā kapitālisma fundamenti ir visnotaļ nestabili, piemēram, godīga konkurence, motivācija, iespēju izlīdzināšana utt.

  • Oļegs Krasnopjorovs

    06.05.2011 11:52

    Labdien, Kaspar!

    IKP rādītājs nav ideāls, un tas Gross Domestic Happiness ir viens no variantiem. Tikai – vai tas būs labāks? Visticamāk tas būs subjektīvāks un mainīsies straujāk par IKP.

  • Kaspars

    06.05.2011 12:13

    Kas ir objektīvs sociālajās zinātnēs, kas ir labāks vai sliktāks indeks? Jums kā finansistam droši vien interesē kapitāla aprite, tad IKP, kalpo labi, bet ja ņem vērā pakalpojumu pieejamību, noziedzību, demogrāfiju utt. tas vienkārši ir cits indekss. Par subjektīvismu gan absolūti nepiekrītu. Mainās pats kapitālisms un tas nav nekas briesmīgs, jo pretējā gadījumā, ilgstspējas un globalizācijas izaicinājumi "neklapē" ar Adamsa filosofiju. Ja nepamanījāt tautsaimniecības attīstības mērs no bagatības ir mainījies uz ilgtspēju un Latvijā ir problēmas nevis ar bagātības veidošanos, kas notikusi 20 gados ļoti strauji, bet ar ilgtspēju. Kaut tas ir izaicinājums visām attīstības valstīm.

  • KasTasIr

    05.05.2011 11:31

    Izlasīju ar lielu interesi Jūsu rakstu un daudz kam protams var piekrist vai nepiekrist, tomēr kārtējo reizi secinu, ka aiz profesionāla slengā ietērptas valodas netiek ieraudzīts mežs - bezdarba problēma un tās cēloņi Latvijā neatbilst vispārpieņemtiem makroekonomikas analītiskiem atzinumiem un veitk seinājums tikai balstoties uz labām teorijām un/vai šķietami līdzīgām pieredzēm citur, ir manuprāt lemti neveiksmei.
    LB (un citu banku) eksperti pārstāv savas institūcijas viedokli un/vai savu akcionāru intereses. līdz ar to lielu vērtību šādai matu skaldīšanai nedodu, jo netiek ieraudzīta konkrēta Latvijas valsts/sabiedrības/biznesa problēmas, bet atražotas vecas teorijas no mācību grāmatām.

    un lai cik dīvaini nebūtu, es tomēr vēlereiz gribētu pieskarties tādam ļoti neekonomiskam faktoram kā noskaņojums (tas ir gan cēlonis, gan sekas) sabiedrībā ietekmē ekonomisko situāciju - varbūt tomēr to sociālo zinātņu speciālistu ir pārāk maz nevis pārāk daudz???

  • Oļegs Krasnopjorovs

    06.05.2011 11:24

    bezdarba problēma un tās cēloņi Latvijā neatbilst vispārpieņemtiem makroekonomikas analītiskiem atzinumiem un veitk seinājums tikai balstoties uz labām teorijām un/vai šķietami līdzīgām pieredzēm citur, ir manuprāt lemti neveiksmei.

    Piekrītu, ka katrai valstij ir sava specifika. Nav noslēpums, ka vairākums ekonomikas teoriju tapuši uz lielo slēgtu ekonomiku datiem, tāpēc tos nekādā gadījuma nedrīkst 1:1 attiecināt uz Latviju. Tomēr nevar arī īsti ignorēt ekonomikas zinātnes pasaules sasniegumus – ja paši mēģināsim izgudrot divriteni, pastāv iespēja, ka šajā gadījumā paliksim bez transporta līdzekļa vai tas būs neefektīvs. Diemžēl, saskaros ar dažiem "neatkarīgiem ekonomistiem" kuri nepiekrīt "mainstream view"… un tā vietā piedāvā teorijas, kas maigi sākot nav zinātniskas. Jā, mainstream view var nepiekrist, bet lai to izdarīt to ir ļoti labi jāpārzina, ar vienkāršo ignorēšanu ir par maz.

    Un katru reizi kad dzirdu, ka "bezdarba cēloņi Latvijā neatbilst vispārpieņemtiem atzinumiem", man rodas jautājums – kur tad ir bezdarba problēma un cēloņi Latvijā? Uz kuru atbildes parasti nav. Piemēram, ko Jūs atbildētu ja es uzdotu šo jautājumu Jums?

    Manuprāt, noskaņojums ir pat ļoti ekonomisks faktors (ekonomika ir sociālā zinātne) un mēs visu laiku turam roku uz pulsa šajā sakarā. Piemērus var redzēt ievadot vārdu "noskaņojums" www.makroekonomika.lv meklētājā.

  • Kaspars

    06.05.2011 12:19

    Paprasiet fiziķim, ķīmiķim vai biologam, ko viņš domā par ekonomiku, kā zinātni:)

    Vienu brīdi krāju anekdotes un jokus par ekonomistiem (daži no):

    1. Kāpēs Dievs radīja ekonomistus? - Lai sinoptiķi nebūtu vientuļi!

    2. Ekonomika ir vienīgā zinātne, kurā divi diametrāli pretēji viedokļi ir zinātniski pareizi!

    3. Uzņēmuma vadītājs liek sameklēt sev ekonomistu ar vienu roku.
    - Kāpēc?
    - Apnīkušas tās atbildes "On the one hand ..., on the other..."

    Lai jaukas brīvdienas!

  • Oļegs Krasnopjorovs

    06.05.2011 12:28

    Tas viss ir pareizi, tikai ja ekonomikas zinātni "on the one hand, ..., on the other hand..." ignorēt, valsts pārvaldīs "neatkarīgie" ekonomisti ar savām "teorijām", kurās ir tikai viens skaidrs ceļš uz svēto nākotni. Viss beigsies ar kārtējo "...ismu", no kura cietīs cilvēki. Tāpēc šo "on the one hand,..., on the other hand..." ir jāsaprot uz 200% lai laicīgi saprast, ka kārtējā "teorija", kas piedāvā neticami vieglu ceļu uz labu nākotni ir vienīgi "on the one hand" viedokļa atzare, kas balstās uz tādiem pieņēmumiem, kas konkrētam laikam un vietai nav piemēroti.

  • Kaspars

    06.05.2011 12:31

    Jums taisnība, un liels prieks par atbildību, bet ņenmiet vērā, ka

    Humora izjūta nav netikums!

  • KasTasIr

    06.05.2011 12:51

    hmm, esmu iecelts neatkarīgo ekonomistu kārtā (labi, ka ne finansistu) :D

    tas, ko gribēju pateikt un šķiet arī sapratāt, ir tas, ka Latvijā (domāju ne tikai šeit, bet arī citās Aeiropas valstīs) ir samērā grūti piemērot vispārpieņemtus ekonomikas modeļus, jo ir tik specifiska uzņēmējdarbības vide un sākotnēji uzņemtais kurss ekonomikas pārveidē, ka grūti pat prognozēt kas notiks pēc pusgada, nerunājot par trīs vai vairāk gadiem.
    Minētā iemesla dēļ piekrītu arī tam, ka nav vienas vienīgas receptes uz 'gaišo nākotni' (ne tikai tādēļ ka tādas nav) - neesmu apgalvojis pretējo (bet nu lai paliek).

    Tomēr man kā ikdienas cilvēkam kaitina dažādu banku ekspertu viedokļos paustais viennozīmīgums un pretenzijas pārzināt visu un visur (sākot ar medicīnu un beidzot lauksaimniecību - kur labi ja govi ir redzējuši pa gabalu), tāpēc arī tāda pretestība pret lielu daļu apgalvoto.
    Priecē ka LB ekonomisti ir aktīvi un veic pētījumus, tas rada kaut nelielu bet tomēr drošības sajūtu, ka kāds tomēr seko līdzi Latvijas ekonomikai.

  • KasTasIr

    06.05.2011 12:59

    "Un katru reizi kad dzirdu, ka "bezdarba cēloņi Latvijā neatbilst vispārpieņemtiem atzinumiem", man rodas jautājums – kur tad ir bezdarba problēma un cēloņi Latvijā? Uz kuru atbildes parasti nav. Piemēram, ko Jūs atbildētu ja es uzdotu šo jautājumu Jums? "

    Jūs savā rakstā it kā cenšaties to darīt (atbildēt),
    atbildes jau, tikai ne visiem tās ir pieņemamas un manuprāt lielākā daļa atbilžu nemaz neatrodas makroekonomikas līmenī.

Up