08.07.2015.

Izdevumus kultūrai un izklaidei var uzskatīt par zināmu labklājības un apmierinātības rādītāju

Izvērtējot nesen publiskotā „DNB Latvijas barometra” pētījumu, kas veltīts kultūrai un izklaidēm, jānorāda, ka iedzīvotāju tēriņi šīm darbībām nav uzskatāmi par pirmās nepieciešamības preci (atšķirībā no pārtikas, mājokļa uzturēšanas izdevumiem). Tādēļ šī izdevumu pozīcija ļoti nozīmīgi reaģē uz kopējām tautsaimniecības un iedzīvotāju ienākumu pārmaiņām. Šos izdevumus var uzskatīt par zināmu iedzīvotāju labklājības un apmierinātības rādītāju. To apliecina arī pētījuma rezultāti – 2015. gadā ir tērēts vairāk nekā krīzes skartajā 2010. gadā.

Salīdzinājumam var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotos datus par mājsaimniecību izdevumiem, kuri analīzē ir noderīgi gan ar garo laika rindu (izdevumu struktūra pieejama no 1996. gada, izdevumi pārrēķināti eiro no 2002. gada), gan to, ka izdevumus respondenti norāda precīzi un detalizēti – atbilstoši saviem tā brīža tēriņiem.

Izdevumi atpūtai un kultūrai CSP datos iekļauj laikrakstus un grāmatas, atpūtas un kultūras pakalpojumus, TV kanālu tīklu abonēšanu, audio un video, foto un datu apstrādes iekārtas, rotaļlietas, ar vaļasprieku saistītas preces, preces dārzam, mājdzīvniekus un to barību, veterināros pakalpojumus u.c.

Pieejamie dati rāda, ka 2013. gadā (šie ir pēdējie dati) iedzīvotāji atpūtai un kultūrai vidēji mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli tērējuši 21.2 eiro. Salīdzinājumā ar 2002. gadu tēriņi ir vairāk nekā divas reizes auguši. Izdevumi būtiski atšķiras reģionālajā griezumā, ko ietekmē gan ienākumu līmenis, gan kultūras pasākumu piedāvājums, gan brīvais laiks un ceļš līdz pasākumu norises vietām. Ja Rīgā 2013. gadā vidēji mēnesī ir tērēti gandrīz 27,8 eiro, tad lauku teritorijās tēriņi sasniedza vien 16,5 eiro. Situācija vairāk nekā desmit gadu laikā ir būtiski mainījusies - 2002. gadā iedzīvotāji tērēja vidēji 8,4 eiro (Rīgā – 13, laukos – 5), savukārt visaugstākie tēriņi bija īsi pirms krīzes 2008. gadā – 27,5 eiro (Rīgā – 39, laukos – 19).

Neapšaubāmi - laika gaitā būtiski ir augušas arī kultūras pasākumu cenas – biļetes uz teātri vai koncertu vidēji maksā krietni vairāk nekā pirms 20 vai pat 10 gadiem, tāpēc vērts ielūkoties arī mājsaimniecību izdevumu struktūrā, kas parāda – cik procentus no saviem izdevumiem mājsaimniecības varējušas veltīt šīm ne pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem. Nav pārsteigums, ka dati rāda lielāku atpūtas un kultūras izdevumu īpatsvaru periodos, kad ienākumi ir bijuši augstāki un varēja vērot tā saucamo patēriņa bumu, turklāt šajā periodā iedzīvotāji aktīvi izmantoja ne tikai pašu nopelnīto, bet arī aizņēmumus.

Dati par izdevumu struktūru ir pieejami gandrīz divdesmit gadu vēsturiskā rindā – 1996. gadā šie izdevumi veidoja 4,1% no kopējiem iedzīvotāju izdevumiem, pakāpeniski īpatsvars auga, līdz sasniedza augstāko punktu 2008. gadā – 8,3% no izdevumiem. Krīzes laikā kultūras un atpūtas izdevumu īpatsvars atkal saruka, un kritums turpinājās līdz sasniedza 6,7% 2011. – 2012. gados. Pirmais uzlabojums bija vērojams vien 2013. gadā (palielināšanās līdz 7,1%), tātad jau pāris gadus pēc tautsaimniecības izaugsmes atjaunošanās. Kāpēc tā? Jāatceras, ka sākotnēji tautsaimniecības izaugsmi noteica eksports un privātais patēriņš sāka atjaunoties tikai vēlāk – līdz ar nodarbinātības palielinājumu, straujāku algu kāpumu un mājsaimniecību parāda mazināšanos.

2014. gadā privātais patēriņš jau bija galvenais iekšzemes kopprodukta izaugsmes noteicējs, un arī 2015. gada sākumā tas bija spēcīgs. Tas ļauj samērā droši prognozēt, ka atpūtas un kultūras izdevumu īpatsvars ir turpinājis augt, un to netieši apliecina arī „DNB Latvijas barometra” rezultāti – 2015. gada maijā aptaujāto vidū ir mazāk tādu, kas netērē kultūras pasākumiem vispār, un vairāk ir tādu iedzīvotāju, kas tēriņus norādījuši virs 29 eiro. 

Kopumā varam secināt, ka pēdējo gadu dinamika ar redzamo kultūras un izklaides izdevumu kāpumu ir iepriecinoša. Tā rāda, ka iedzīvotāji var atļauties vairāk naudas atvēlēt ne pirmās nepieciešamības precēm, kas saskan arī ar iedzīvotāju noskaņojuma rādītāju uzlabojumu. Tomēr svarīgi ir "nepazaudēt galvu" (un naudu) vieglprātīgos tēriņos, īpaši uz aizņēmumu rēķina, kā tas notika pirmskrīzes periodā, kas krīzes sūrumu vēl pastiprināja. Daudziem šajā laikā uz kredīta ņemts jauns, dārgs auto un modernākā mājas tehnika kļuva par obligātu nepieciešamību, un mēs kopumā kā sabiedrība sākām atgādināt Dzintras Rinkules - Zemzares pasaku dzejā „Gribulītis". Šajā upē otrreiz vairs nevajadzētu iekāpt.

APA: Rutkovska, A. (2019, 14. nov.). Izdevumus kultūrai un izklaidei var uzskatīt par zināmu labklājības un apmierinātības rādītāju. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/545
MLA: Rutkovska, Agnese. "Izdevumus kultūrai un izklaidei var uzskatīt par zināmu labklājības un apmierinātības rādītāju" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 14.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/545>.
Up