15.04.2014.

Jauniešu bezdarbs - kādi ir iespējamie risinājumi?

Bezdarba līmenis jauniešu vidū (vecumā no 15 līdz 24 gadiem) Latvijā ir divas reizes lielāks nekā vidējais bezdarba līmenis valstī (2013. gadā darbu meklēja attiecīgi 23.2% ekonomiski aktīvo jauniešu, bet vidējais bezdarba līmenis Latvijā bija 11.9%, skat. 1. att.).

1. attēls. Darba meklētāju īpatsvars Latvijā un ES, % no ekonomiski aktīvajiem attiecīgās vecuma grupas iedzīvotājiem

Darba meklētāju īpatsvars Latvijā un ES, % no ekonomiski aktīvajiem attiecīgās vecuma grupas iedzīvotājiem

Avots: Eurostat

Eiropas Savienībā (ES) vidēji šie bezdarba rādītāji ir līdzīgi – 23.5% jauniešiem un vidēji 10.9% visām vecuma grupām. Tiesa gan pēdējos gados ES jauniešu bezdarbs nedaudz pieaudzis, bet Latvijā tas turpina samazināties. Tomēr šie "draudīgie" jauniešu bezdarba skaitļi saistīti ar statistikas īpatnībām - kolēģis Oļegs Krasnopjorovs jau iepriekš norādījis, ka, iespējams, šāda statistika ir pārspīlēta, jo tikai salīdzinoši neliela jauniešu daļa ir ekonomiski aktīva, bet, ņemot vērā bezdarbnieku skaitu pret visiem jauniešiem, situācija vairs tik būtiski no pieaugušajiem neatšķiras.

Jebkurā gadījumā – vai atsaucamies uz "oficiālo statistiku" ar augstajiem jauniešu bezdarba līmeņiem, vai vairāk ticam alternatīvajiem jauniešu bezdarba novērtējumiem - jauniešu bezdarbs ir jautājums, kas daudzviet tiek pastiprināti pētīts, un dažādās valstīs tiek piedāvātas dažādas metodes šīs problēmas risināšanai.

Pat ja jauniešu bezdarbs nebūtu būtiski lielāks par bezdarba līmeni citās vecuma grupās, kāpēc gan neiepazīt citu valstu pieredzi, kā ar šo bezdarbu cīnīties? Par to nedaudz vairāk šajā rakstā.

Mācīties vai strādāt? Vai - mācīties un strādāt?

Jaunieši ir specifiska iedzīvotāju grupa. Atšķirībā no pieaugušajiem, nozīmīga daļa jauniešu mācās (tikai mācās vairāk nekā puse no šī vecuma jauniešiem, skat. 2. att.), turklāt vēl daļa mācības apvieno ar darbu.

Vairāk nekā puse no tiem, kas strādāja nepilnu darba laiku, norāda, ka iemesls šādai izvēlei bijis tas, ka viņi paralēli mācās. Turklāt daļa no tiem, kas strādā pilnu laiku, arī turpina izglītoties.

2. attēls. Jauniešu (vecumā no 15-24 gadiem) sadalījums pēc ekonomiskās aktivitātes veida un iesaistes izglītībā Latvijā, % no attiecīgā vecuma jauniešu kopskaita

Jauniešu (vecumā no 15-24 gadiem) sadalījums pēc ekonomiskās aktivitātes veida un iesaistes izglītībā Latvijā, % no attiecīgā vecuma jauniešu kopskaita

Avots: Eurostat, autores aprēķini

* paralēli mācībām var būt arī bezdarbnieki, bet nav nodarbināti

To jauniešu vidū, kuri nemācās un nestrādā, lielākā daļa ir ar vidējo izglītību vai izglītību, kas zemāka par vidējo. To jauniešu īpatsvars, kuri nav iesaistīti izglītības ieguvē, kā arī nav nodarbināti, Latvijā 2012. gadā veidoja 14.9% no šīs vecuma grupas iedzīvotājiem (ES vidēji tas bija mazāks – 13.1%).

Tomēr šādi jaunieši, kuri ir bez darba, bet paralēli neiegūst kādu izglītību, ir tikai daļa no jauniešiem bezdarbniekiem. Latvijas likumdošana pieļauj iespēju jauniešiem kļūt par bezdarbniekiem un izmantot bezdarbniekiem piešķirtās iespējas (pabalsti, apmācības, stipendijas u.c.), arī paralēli izglītojoties. Līdz ar to daļa no jauniešu bezdarba varētu likties fiktīva, tomēr jāņem vērā, ka šādā gadījumā, kad jaunietis studē, viņam tik un tā ir nepieciešami līdzekļi gan studijām, gan ikdienas tēriņiem. Turklāt statistikā šādi jaunieši tiek uztverti kā darba meklētāji, ja viņi pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu un bija gatavi nekavējoties (tuvāko 2 nedēļu laikā) sākt strādāt – tātad nevis ja viņi vienkārši ir "bezdarbnieki uz papīra", bet ja aktīvi meklē darbu un ir gatavi sākt strādāt. Protams, daļa no jauniešiem var saņemt atbalstu no vecākiem vai kādiem citiem avotiem, tomēr daļai par to jāparūpējas pašiem, līdz ar to darba atrašana viņiem var būt aktuāls jautājums.

Arī ES pievērš īpašu uzmanību jauniešu nodarbinātības un izglītotības problēmu risināšanai. ES jaunatnes stratēģija 2010. - 2018. gadam izvirzījusi mērķi vairāk nodrošināt vienlīdzīgas iespējas jauniešiem gan izglītībā, gan darba tirgū, kā arī iedrošināt jauniešus būt aktīviem pilsoņiem un iesaistīties sabiedriskajos procesos.

Citu valstu pieredze un ko mēs no tās varam mācīties

Eiropā jauniešu bezdarba problēma tiek uzskatīta par aktuālu jau ilgāku laiku. Atsevišķās valstīs vairākus gadus darbojas programmas, kas tieši mērķētas jauniešu bezdarba problēmas risināšanai. Šeit pieminēšu galvenās tendences.

Apmācība un prakse

Speciālas jauniešu apmācības programmas un prakses popularizēšana ir izplatīta vairākās Eiropas valstīs. Piemēram, Vācijā, Austrijā un Šveicē apmācība un prakse kādā uzņēmumā ir galvenais veids, kā jaunieši atrod darbu.

Vācijā divas trešdaļas no jauniešiem, kuri beidz mācības, iesaistās šādās aktivitātēs. Turklāt 60% no tiem, kuri izgājuši apmācību vai praksi, turpina strādāt attiecīgajā uzņēmumā. Vācijā šī programma tiek veidota, sadarbojoties uzņēmumiem un arodbiedrībām. Tiek noslēgti trīs gadu apmācību līgumi un šajā procesā piedalās aptuveni puse no visiem uzņēmumiem dažādās ekonomikas nozarēs. Rezultāts – salīdzinoši zems jauniešu bezdarba līmenis (2013. gadā tikai 7.9% - ļoti neliels rādītājs, pat salīdzinot ar vispārējo bezdarba līmeni Vācijā - 5.3%).

Savukārt Francijā nozīmīga ir problēma ar jauniešiem, kuri nepabeidz mācības. Prakses popularitāte ir pieaugusi, tomēr šī sistēma nav tik attīstīta kā Vācijā. Francijā prakse vairāk populāra ir to cilvēku vidū, kuriem jau ir izglītība (tostarp pēdējos gados – prakses popularitāte pieaug to jauniešu vidū, kuriem ir pat pabeigta augstākā izglītība). Darba devējiem ir paredzētas subsīdijas, tomēr tās bieži vien nemotivē atsevišķus uzņēmumus, it īpaši mazākas firmas, iesaistīties šajā sistēmā. Francijai raksturīgs arī augsts minimālās algas līmenis (1445 eiro mēnesī), kas ir viens no augstākajiem līmeņiem ES. Šī augstā minimālā alga ierobežo uzņēmumu vēlmi un iespējas pieņemt jaunus darbiniekus, jo tie ne vienmēr ir tik produktīvi kā citi, kuriem ir lielāka darba pieredze.

Latvijā jaunietim, meklējot darbu, veiksmi tā atrašanā ietekmē gan sekundārā izglītība, gan iepriekšējā darba pieredze. Bet kur lai jaunietis šādu pieredzi iegūst? Protams, kādiem paveiksies un tie atradīs darbu. Bet pārējiem? Viena iespēja ir darba pieredzi iegūt citā ceļā – šeit vēlreiz un vēlreiz jāpiemin prakses iespējas. Latvijā prakses programmas nav tik izplatītas kā, piemēram, iepriekš minētajā Vācijas gadījumā. Tomēr atsevišķās mācību programmās tā ir obligāta prasība, un kāpēc gan ko līdzīgu nemēģināt arī tiem, kam izglītības iestāde to neprasa? Protams, arī prakses vietu nereti nav viegli atrast, tomēr noteikti ir vērts mēģināt. Turklāt darba pieredzi var iegūt arī brīvprātīgajā darbā. Plašas iespējas paveras gan tepat Latvijā, gan tās piedāvā Eiropas brīvprātīgā darba programma.

Latvijā jauniešu bezdarba jautājumu risināšana ir arī viena no Nodarbinātības valsts aģentūras prioritātēm. Līdzīgi kā tas notiek citās ES valstīs, tā īsteno "Jauniešu garantijas" atbalsta pasākumu, lai veicinātu jauniešu iesaisti nodarbinātībā, apmācībā vai izglītības ieguvē.

Tātad citviet Eiropā jauniešu prakses un apmācības iespējas stimulē gan ilgstošā pieredze valsts un uzņēmēju sadarbībā šajā jomā (kā viens no darba devējus motivējošajiem faktoriem tiek izmantotas subsīdijas), gan tas, ka prakses ir ilgtermiņa (kā iepriekš minēts – Vācijā pat līdz trim gadiem) un ļauj gan jaunietim iegūt vajadzīgo pieredzi, gan uzņēmumam to iepazīt kā potenciālo darbinieku, līdz ar to pēc prakses piedāvāt jaunietim pastāvīgu darba vietu. Iespējams, arī Latvijas gadījumā būtu nepieciešams domāt par ilgtermiņa praksēm, kuru izmaksas darba devējam daļēji tiktu kompensētas.

"Mazie darbiņi"

Atsevišķās valstīs jauniešu darba gaita uzsākšanu veicina nelieli, mazāk apmaksāti darbi (mini jobs). Dažās valstīs šādas īslaicīgas vai nelielas samaksas darba programmas ir detalizēti izstrādātas un darbojas jau ilgstoši, dažas no tām ir īpaši piemērotas jauniešu bezdarba problēmas risināšanai.

Piemēram, Vācijā tiek īstenota mini jobs programma. Ideja radusies jau sen un darbojas kopš 1977. gada, bet laika gaitā mainījušies kritēriji un atbalsta lielums. Kopš 2013. gada šādos darbiņos Vācijā iespējams nopelnīt līdz 450 eiro mēnesī. Savukārt Austrijā darbojas līdzīga programma ar algu mēnesī līdz 386.9 eiro, bet Šveicē – ar gada ienākumiem līdz 2300 Šveices franku (aptuveni 157 eiro mēnesī).

Šādi nelieli darbiņi var nodrošināt minimālus ienākumus, kā arī iespēju iegūt kādu darba pieredzi, kas vēlāk, iespējams, var būt noderīga cita darba meklējumos. Tieši šādi mazo darbiņu piedāvājumi sniedz arī iespēju jauniešiem iesaistīties darba tirgū pat valstīs, kurās ir salīdzinoši augsts minimālās darba algas līmenis.

Latvijā kā līdzīgu varētu minēt agrāk īstenoto simtlatnieku programmu (vēlāk - algoti pagaidu sabiedriskie darbi). Tomēr šīs programmas nebija īpaši veidotas jauniešu bezdarba problēmas risināšanai. Šādi darbiņi būtiski neveicināja darba devēju un ņēmēju ilgstošu attiecību veidošanos, turklāt pieejamās vakances, lai gan arī jauniešiem sniedza papildu darba pieredzi, tomēr bija vienkārši darbiņi, kas, iespējams, nedod nepieciešamo ieguldījumu pieredzes uzkrāšanai, lai vēlāk iegūtu labi apmaksātu darbu. Tomēr, lai arī kāda, tā tomēr ir iespēja iegūt kādu pieredzi un saprast, kāda darba joma jaunietim varētu būt vai nebūt piemērota.

Mācoties no citu valstu pieredzes, varētu lielāku uzmanību pievērst sadarbībai ar uzņēmumiem, lai atbalstītu augstāk kvalificētu darba vietu izveidi (iespējams, nepilna laika, ar salīdzinoši mazāku atalgojumu, kas varētu uzņēmējiem daļēji tikt kompensēts). Šādu nelielu, bet augstāk kvalificētu darbiņu piedāvājums varētu sniegt būtisku ieguldījumu jauniešiem darba pieredzes uzkrāšanā un ilgtermiņa attiecību izveidošanā ar potenciālo darba devēju.

Secinājumi

Šeit pieminēju tikai dažas programmas, tomēr jāsecina, ka gan Latvijā, gan citviet Eiropā tiek veikti dažādi pasākumi, lai mazinātu jauniešu bezdarbu. Cik tie efektīvi – tas jau cits jautājums. Tie rada uzlabojumu bezdarba statistikā, bet nevar viennozīmīgi izvērtēt, cik nozīmīgs ir to ilgtermiņa efekts. Tomēr svarīgi saprast, ka, lai arī cik veiksmīga būtu valsts politika šo jautājumu risināšanā, tomēr katrs jaunietis ir indivīds, kuram pašam jācenšas parūpēties par savu nākotni. Jebkurā gadījumā nedrīkst piemirst izglītības nozīmi (par to plašāk O. Krasnopjorova rakstā). Lai arī izglītība pati par sevi neko negarantē, tomēr tā darba meklētāju var padarīt konkurētspējīgāku sacensībā par kādu iekārotu darba vietu.

Noslēgumā iedvesmai apkopotas dažas iespējas jauniešiem. Lai veicas!

APA: Opmane, I. (2021, 21. oct.). Jauniešu bezdarbs - kādi ir iespējamie risinājumi?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/577
MLA: Opmane, Ieva. "Jauniešu bezdarbs - kādi ir iespējamie risinājumi?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 21.10.2021. <https://www.makroekonomika.lv/node/577>.
Up