12.11.2018.

Kā mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā?

Foto: Shutterstock

Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz sasniegusi. Piemēram, ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ienākumi uz vienu iedzīvotājui bija ap 30% no Eiropas vidējā līmeņa, tad pagājušajā gadā tie jau sasniedza 67%. Pie noteiktas iedzīvotāju skaita attīstības augstāku ienākumu uz iedzīvotāju sasniegšanā nozīme ir tikai ekonomiskajai izaugsmei. Taču, lai gan izaugsme neapšaubāmi ir nepieciešams nosacījums iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, ar to vien nepietiek.

Ir skaidrs, ka pie vienāda "iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju" kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās. Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku.

Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksaii palīdzību. Varam salīdzināt nevienlīdzību, kāda rodas tirgus darbību rezultātā (pēc nodokļiem, taču pirms pensijām un pabalstiem), ar rīcībā esošo ienākumu nevienlīdzību (pēc pensijām un pabalstiem). Tas, cik lielā mērā pensiju un pabalstu rezultātā tirgus ienākumu nevienlīdzība mazinās, norāda uz mūsu sociālās atbalsta sistēmas efektivitāti. Kopš 2005. gada tirgus ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir sarukusi, tomēr attīstība nav bijusi vienmērīga – krīzes laikā un uzreiz pēc tās piedzīvots nevienlīdzības kāpums. Arī rīcībā esošo ienākumu nevienlīdzība sarukusi, bet gadu gaitā bijusi mazāk svārstīga. Salīdzinot 1. attēla kreisās un labās puses grafikus, redzams, ka tirgus ienākumi Eiropas Savienībā (ES) ir sadalīti ievērojami nevienlīdzīgāk nekā Latvijā, taču pensijām un pabalstiem Eiropas valstīs ir ļoti liela loma nevienlīdzības mazināšanā, kamēr Latvijā šī pārdale ir ievērojami mazāka.

1. attēls. Džini indeksa attīstība ES un Baltijas valstīs, 2005-2017

Džini indeksa attīstība ES un Baltijas valstīs
Avots: Eurostat

Džini indekss attiecībā uz rīcībā esošajiem ienākumiem Latvijā ir starp augstākajiem ES, kas norāda uz lielāku ienākumu nevienlīdzību (2. attēls). Lai gan nevienlīdzība pirms pensijām un pabalstiem Eiropā ir augsta, valsts politikas un stiprā sociālā nodrošinājuma tīkla iespaidā tā samazinās par vidēji 40%, kamēr Latvijā samazinājums ir tikai par vidēji 27% - mazākais visā ES.

2. attēls. Džini indekss Eiropas valstīs pirms un pēc pensijām un pabalstiem, 2017

Džini indekss Eiropas valstīs pirms un pēc pensijām un pabalstiem
Avots: Eurostat

* Dati par šīm valstīm pieejami tikai par 2016. gadu.
Piezīme: Pabalstu efekts jāinterpretē piesardzīgi – te iekļauti tikai naudas pārskaitījumi mājsaimniecībām, taču nav iekļauta palīdzība natūrā, valsts apmaksāta izglītība/veselības aprūpe, nodokļu atvieglojumi / atlaides, kas arī ietekmē rīcībā esošo ienākumu un palielina iespēju vienlīdzību.

Aptaujas, uz kurām balstīti dati par ienākumu nevienlīdzību, cieš no vispārzināmām nepilnībām, piemēram, respondenti var neatklāt visus savus ienākumus; visbagātākā sabiedrības daļa aptaujās iekļūst retāk, tādējādi pilnībā neatspoguļojot nevienlīdzības līmeni. Turklāt aptaujas uzrāda tikai ienākumus, kas gūti konkrētā pārskata periodā (visbiežāk – vienā gadā), bet maz pastāsta par to, kā sadalīta kopējā tautsaimniecībā uzkrātā bagātība.

Iepriekš minētās problēmas daļēji cenšas risināt Mājsaimniecību finanšu un patēriņa aptauja (MFPA)iii, kurā rodama informācija ne tikai par mājsaimniecību ienākumiem un patēriņu, bet arī par to aktīviem un saistībām – un tādējādi arī neto bagātībuiv [1]. Turklāt MFPA īpaši cenšas nodrošināt bagātās sabiedrības daļas pilnvērtīgāku atspoguļošanuv. Latvijas gadījumā papildus respondentu atbildēm atsevišķos gadījumos tika izmantoti arī administratīvie dati, tādējādi nodrošinot precīzāku un pilnvērtīgāku informāciju par mājsaimniecību finanšu situāciju.

Izmantojot MFPA datus (3. attēls), redzam, ka bagātība mājsaimniecību starpā ir vēl nevienmērīgāk sadalīta nekā ienākumi. Džini indekss neto bagātībai visās apskatītajās valstīs ir augstāks nekā Džini rīcībā esošajiem ienākumiem, un Latvijā šī nevienlīdzība ir visaugstākā.

Augsta bagātības koncentrēšanās maza iedzīvotāju loka rokās ir vēl lielāks kavēklis vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai nekā augsta ienākumu nevienlīdzība. Sociālās mobilitātes iespējas ir apdraudētas, jo cilvēka sasniegumi diemžēl nav atkarīgi tikai no viņa paša uzcītības un darba, bet gan arī no viņa sākotnējā stāvokļa – indivīdam pieejamās izglītības, tā, cik lielā mērā indivīds pakļauts nelabvēlīgai videi, augstam stresa līmenim (piemēram, liela ģimenes parādu sloga dēļ) utt. Nevienlīdzība veicina sociālo noslāņošanos un nerisināta no paaudzes paaudzē kļūst arvien problemātiskāka.

3. attēls. Neto bagātības Džini indekss Eiropas valstīs, MFPA 2. viļņa rezultāti

Neto bagātības Džini indekss Eiropas valstīs
Avots: MFPA 2. vilnis

Analizējot sīkāk, redzams, ka Latvijā nevienlīdzību būtiski ietekmē atšķirīgais ienākumu līmenis un īpašumā esošo aktīvu vērtība dažāda vecuma iedzīvotājiem. Piemēram, eiro zonā aktīvu un ienākumu atšķirības starp dažādām vecuma grupām ir ievērojami mazāk izteiktas nekā Latvijā – visu vecuma grupu mediānas ir salīdzinoši tuvas tautsaimniecības mediānai (1. tabula). Latvijā jaunākajām mājsaimniecībām pieder gan daudz vērtīgāki īpašumi, gan dārgāki transportlīdzekļi. Turklāt to ienākumi ievērojami pārsniedz tautsaimniecības vidējo rezultātu. Savukārt vecākā gadagājuma mājsaimniecībām gan ienākumi, gan aktīvu vērtība visbiežāk ir krietni zem vidējā.

1. tabula. Aktīvu un ienākumu vērtība vidējai mājsaimniecībai dalījumā pa vecuma grupām, eiro zona un Latvija

Aktīvu un ienākumu vērtība vidējai mājsaimniecībai dalījumā pa vecuma grupām, eiro zona un Latvija
Avots: MFPA 2. vilnis

Piezīme: krāsu kods veidots atkarībā no aktīvu vērtības mediānas konkrētā vecuma grupā pret tautsaimniecības mediānu. Tuvas vērtības tautsaimniecības mediānai tiek apzīmētas ar dzeltenu krāsu, lielas pozitīvas atšķirības – ar zaļu, bet lielas negatīvas atšķirības – ar sarkanu. Piem., eiro zonā vecuma grupā 16-34 vidējās mājsaimniecības transportlīdzekļu vērtība ir par 8% zemāka nekā vidējai eiro zonas mājsaimniecībai; kamēr Latvijā šīs pašas vecuma grupas vidējās mājsaimniecības transportlīdzekļu vērtība ir par 73% lielāka nekā Latvijas vidējai mājsaimniecībai.

Secināms, ka Latvijā lielākās negatīvās atšķirības no tautsaimniecības vidējā rezultāta ir vecāka gadagājuma mājsaimniecībām. Tāpēc nav brīnums, ka, aplūkojot iedzīvotāju sadalījumu pēc nodarbinātības statusa pa ienākumu grupām, redzams, ka zemāko ienākumu grupā lielāko daļu veido pensionāri (4. attēls). Pensionāru īpatsvars pirmajā ienākuma kvintilēvi Latvijā ir divas reizes lielāks nekā eiro zonā. Otra lielākā grupa zemāko ienākumu kategorijā ir bezdarbnieki.

Ienākumu nevienlīdzība ietekmē ne tikai atsevišķus indivīdus vai mājsaimniecības, bet arī tautsaimniecības attīstību kopumā. Nevienlīdzība laika gaitā veicina sabiedrības neapmierinātības kāpumu, un augošā netaisnības izjūta starp iedzīvotājiem, kas pieder zemākajiem ienākumu līmeņiem, var izraisīt politisku nestabilitāti.

Tā kā nevienlīdzība ir mūsu (ekonomikas dalībnieku, valdības, institūciju) lēmumu rezultāts, tad mūsu spēkos ir arī to mazināt. Vienlīdzīgas iespējas valsts var stimulēt, piemēram, nodrošinot kvalitatīvas un darba tirgum atbilstošas izglītības (gan formālās, gan neformālās) pieejamību visiem iedzīvotājiem, un cerēt, ka ar to pietiks, lai nākotnē mazinātos arī rezultātu nevienlīdzība. Ir iespējams arī mainīt pašreizējo ienākumu un bagātības pārdales politiku ar mērķi mazināt nevienlīdzību. Taču, to darot, jāņem vērā mūsu sabiedrības specifika. Piemēram, politika, kas vērsta uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitātes palielināšanu un ir adekvāts rīks nevienlīdzības mazināšanai Eiropā, nederēs, lai risinātu nabadzīgāko iedzīvotāju problēmas Latvijā. Tas tādēļ, ka šī politika nespēj "aizsniegt" zemo ienākumu grupu, kurā, kā iepriekš minējām, dominē pensionāri un bezdarbnieki. Šīs iedzīvotāju grupas ienākumus var ietekmēt ar tiešiem pabalstiem.

4. attēls. Sabiedrības iedalījums ienākumu grupās pēc nodarbinātības statusa, % no visiem iedzīvotājiem

Sabiedrības iedalījums ienākumu grupās pēc nodarbinātības statusa
Avots: MFPA 2. vilnis

Veicot domu eksperimentu ar mērķi identificēt iespējas nozīmīgai nevienlīdzības mazināšanai Latvijā, kā piemēru apskatījām garantētā minimālā ienākuma (GMI) palielināšanu trūcīgo iedzīvotāju atbalstam. Tas nozīmētu pabalsta ieviešanu, veicot piemaksas trūcīgākajiem iedzīvotājiem līdz noteiktam minimālam ienākuma līmenim, faktiski garantējot, ka neviena sabiedrības locekļa ienākumi nebūs zemāki par GMI.

Šeit svarīgi saprast, ka GMI līmenis un pabalsta apmērs nav viens un tas pats. Pabalsta apmērs tiek aprēķināts kā starpība starp GMI reizinājumu ar ģimenes locekļu skaitu un kopējiem ģimenes ienākumiem. Līdz ar to GMI pabalsts atšķirtos katrai ģimenei. Šobrīd atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.913 GMI līmenis vienai personai ir 53 eiro mēnesī [3]. Katra pašvaldība ir tiesīga dažādām iedzīvotāju grupām noteikt citu GMI līmeni, kas nav zemāks par šo līmeni.

Veicot aprēķinus, noteicām vairākus mērķa GMI apjomus tā, lai tā ieviešana samazinātu Latvijas rīcībā esošo ienākumu Džini indeksu: 1) līdz ES vidējam līmenim un 2) līdz pat Zviedrijas līmenim. Viena no iespējamajām GMI izmaiņu kombinācijām, kas sasniegtu šos mērķus, būtu GMI palielinājums līdz atbilstoši 1) 200 eiro un 2) 250 eiro. Izmantojot EUROMOD modelivii, esam aprēķinājuši, ka šāds GMI līmeņa palielinājums nozīmētu sociālā budžeta palielinājumu par attiecīgi 1) 16% un 2) 29%. Tātad, lai iecerētās politikas izmaiņas finansētu, nepieciešams ievērojams apjoms papildu līdzekļu. No pirmā acu skatiena šāda reforma nešķiet visai reālistiska, raugoties no valsts budžeta viedokļa. Tomēr reformu var veikt pakāpeniski, ne vienā gadā, tam atrodot atbilstošus finansēšanas avotus.

Viena iespēja ir novirzīt šādam mērķim visus līdzekļus, ko valsts budžets papildus iegūtu no ēnu ekonomikas mazināšanas. Šāds piedāvājums šķiet loģisks, raugoties gan no paaudžu solidaritātes viedokļa, gan arī būtu vienkārši skaidrojams sabiedrībai, aicinot godīgi maksāt visus nodokļus. Ēnu ekonomika samazina valsts ieņēmumus un līdz ar to – pieejamo sociālo atbalstu, ko būtu iespējams pārdalīt visnabadzīgākajām iedzīvotāju grupām. Aplokšņu algu saņēmēji arī paši ir sociāli neaizsargāti. Turklāt nākotnē sabiedrības nevienlīdzība varētu kļūt par vēl lielāku problēmu, jo personu, kas šobrīd darbojas ēnu ekonomikā, nākotnes pensijas, visdrīzāk, būs ļoti nelielas, tādējādi vēl izteiktāk pakļaujot šo grupu nabadzības riskam vecumdienās. Lai Latvijas budžets būtu spējīgs realizēt iepriekš minēto GMI palielināšanas scenāriju, ēnu ekonomikas apjoms jāsamazina aptuveni par 1) vienu piektdaļu un 2) vienu trešdaļu. Lai gan ļoti ambiciozs, pat Zviedrijas līmenim atbilstoša Džini līmeņa sasniegšanas scenārijs nešķiet pilnīgi neiespējams, jo īpaši ņemot vērā, ka, piemēram, no 2010. līdz 2012. gadam ēnu ekonomika Latvijā samazinājās par vairāk nekā 40% [4].

Nevienlīdzība Latvijā ir salīdzinoši augsta, un mūsu pašreizējā sociālā atbalsta sistēma šo problēmu risina daudz mazākā mērā nekā ES. Ienākumu un bagātības sadalījums pa demogrāfiskajām grupām Latvijā ir atšķirīgs no vairuma pārējo ES valstu, un tādēļ uzmanīgi jāizsver, kādi varētu būt efektīvākie politikas rīki tieši Latvijas gadījumā, lai sasniegtu vēlamo rezultātu nevienlīdzības mazināšanā.

Viedoklis

Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētnieciskās grupas locekle Anna Zasova

Latvijā ienākumu nevienlīdzības līmenis ir viens no augstākajiem ES. Tam ir vairāki iemesli, bet nozīmīgs faktors ir pabalstu politika. Salīdzinājumā ar citām ES valstīm mēs ļoti maz tērējam ienākumu testētiem pabalstiem – tikai aptuveni 1% no visiem izdevumiem sociāliem pabalstiem ir atvēlēts šādiem pabalstiem (salīdzinājumam - ES "vecajās" dalībvalstīs šis rādītājs pārsniedz 12%). Ienākumu testētie pabalsti tiek maksāti atkarībā no cilvēku ienākumiem - pabalsts pienākas tikai tiem, kam ienākumi ir zemāki par noteiktu slieksni. Tāpēc šie pabalsti ir labi mērķēti tieši uz trūcīgākajām iedzīvotāju grupām un ir efektīvs veids, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību.

Latvijā ir divi ienākumu testētie pabalsti – GMI pabalsts un mājokļa pabalsts. GMI pabalsts ir ļoti zems un nav piesaistīts nevienam ekonomisko attīstību raksturojošam rādītājam. Šo ir plānots mainīt - Labklājības ministrijas izstrādātajā "Plānā minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2019.-2020.gadam" paredzēts būtiski palielināt GMI pabalstu un piesaistīt to mediānas ienākumiem. Tas ir solis pareizajā virzienā, jo skaidrs, ka pašreizējais GMI pabalsta līmenis nav pietiekams un nākotnē pabalsti trūcīgākajiem iedzīvotājiem ir jāpalielina.

Jāmaina ne vien pabalstu līmenis, bet arī princips, pēc kura tie tiek piešķirti. Pašreizējie noteikumi paredz, ka, ja GMI pabalsta saņēmējs sāk strādāt un gūt ienākumus, saņemtā pabalsta apmērs tiek samazināts par to pašu lielumu, par kuru pieauguši viņa ienākumi no darba. Piemēram, ja ienākumi no darba ir palielinājušies par 30 eiro, pabalsta apmērs tiek samazināts par 30 eiro. Šāda sistēma rada ļoti sliktus stimulus – papildu ienākumi no darba faktiski tiek aplikti ar 100% nodokļa likmi, un var izrādīties, ka cilvēkam nav izdevīgi sākt strādāt. Cilvēki ir noķerti tā dēvētajā nabadzības slazdā, kad ienākumi ir tik zemi, ka nav iespējams sākt strādāt. Risinājumi šai situācijai var būt dažādi. Piemēram, var nesamazināt pabalstu par to pašu lielumu, par kuru pieaug darba ienākumi, bet samazināt to pakāpeniski (piemēram, par katru papildus nopelnīto eiro pabalsts tiek samazināts par 0.2 eiro). Cits iespējamais risinājums ir maksāt speciālus pabalstus tiem, kuri sāk strādāt – tas uzlabotu stimulus strādāt, palīdzētu trūcīgākajiem iedzīvotājiem izrauties no nabadzības slazda un veicinātu ienākumu nevienlīdzības samazināšanos.

Viedoklis

Pārresoru koordinācijas centra konsultante Māra Sīmane

Paldies Latvijas Bankas analītiķiem par nevienlīdzības mazināšanas tvērumu un drosmīgo piedāvājumu iezīmēšanu.

2014.-2020. gadā ienākumu nevienlīdzības mazināšana ir viens no trim valsts vidējā termiņa makro mērķiem. Pēdējās trīs valdības veicinājušas nodarbinātību, palielinājušas materiālu atbalstu ģimenēm ar bērniem, paaugstinājušas minimālo algu u.c. Arī viens no 2018. gada vērienīgās nodokļu politikas reformas mērķiem ir nevienlīdzības mazināšana. Tāpat valdības stiprinājušas iespēju vienlīdzību atsevišķām iedzīvotāju grupām.

Ko mēra, to risina… Nākamajā periodā jāpaplašina nevienlīdzības mazināšanas mērķis, ņemot vērā, ka cilvēks nepārtiek no algas vien. Veidojot nākamo Nacionālo attīstības plānu (NAP), rūpējoties par to, lai cilvēks valstī būtu pirmajā vietā, jāpievērš uzmanība materiālajai labklājībai ne tikai nodarbinātības un ienākumu griezumā, bet arī veicinot turīgumu ("bagātību"), t.sk. ienākumus un aktīvu pieaugumu mājsaimniecībās, kurās tas ir zems. 2015. gadā OECD publiskoja Turīguma sadalījuma datubāzi (Wealth Distribution Database), kas ļauj Latvijai ieraudzīt savu zemo starta punktu starp ES valstīm un OECD dalībvalstīm dažādos turīguma jeb labklājības griezumos.

Kā aprakstīts Latvijas Ziņojumā ANO par ilgtspējīgas attīstības mērķu ieviešanu, Latvijas ilgtspējīga attīstība panākama divos vektoros: stiprinot inovatīvu un ekoefektīvu tautsaimniecību un mazinot iespēju un ienākumu nevienlīdzību. NAP 2014.-2020. vidusposma izvērtējuma secinājumu daļā un ANO ziņojumā iezīmēti lielākie nākotnes izaicinājumi, kuru risināšana ir prioritāra. Piemēram, ienākumu nevienlīdzības mazināšanai nepieciešama minimālā ienākumu līmeņa noteikšana un sistēmas izveide, kā arī pietiekams finansējums sociālā atbalsta sistēmai. Turīguma veicināšanai jāstiprina indivīda spējas un iespējas uzkrāt un saglabāt aktīvus (mājokļus, iekrājumus u.c.).

Iespēju nevienlīdzības mazināšanai svarīgi nodrošināt cienīgu dzīvi gados veciem cilvēkiem. Jāmazina nevienlīdzība iedzīvotājiem ārpus Rīgas un Pierīgas – stiprinot reģionālos centrus, izvērtējot iespējas mazapdzīvotās teritorijās veikt "viedo saraušanos". Jāmazina nevienlīdzīgas iespējas nodarbinātajiem, stiprinot pieaugušo izglītības lomu produktīvākam darbam vai pārkvalifikācijai, risinot ar darba un ģimenes dzīves saskaņošanu saistītās problēmas, kā arī panākot sociālo drošību tiem, kas strādā nestandarta darbus. Atsevišķām grupām, piemēram, personām ar invaliditāti un jaunpienācējiem no citām valstīm uzlabojamas iespējas iekļauties sabiedrībā. Jāuzlabo kompetences skolēniem, kuriem tās ir zemas. Jāņem vērā, ka atsevišķas mērķagrupas nav viendabīgas. Tāpēc nevienlīdzības mazināšana panākama ar kompleksiem risinājumiem, kuros ietverti pakalpojumi cilvēkiem ar dažādām vajadzībām un dzīvesveidu. Laba veselība paver virkni citu iespēju, tāpēc prioritāra ir veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība. Īpaši svarīga ir speciālistu un diagnostikas pieejamība iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, uzlabota un savlaicīga veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība grūtniecēm un bērniem, kā arī pacientiem ar saslimšanām, kas var izraisīt ilgstošu darbspējas zudumu un invaliditāti.

Plati soļi, sīki soļi… Kā uzstāj analītiķi, "uzmanīgi jāizsver, kādi ir efektīvākie rīki nevienlīdzības mazināšanai". Lai to īstenotu, nevienlīdzība jāskata savstarpēji saistīti – ienākumu, aktīvu un iespēju dimensijās. Atbalsts attiecīgi ir virzāms prioritārajām mērķagrupām, kaut arī šobrīd vēl nav iespējams salīdzināt efektivitāti prevencijas pasākumiem un akūtas situācijas mazināšanai. Turklāt katram cilvēkam risinājumi var atšķirties. Starp prioritārajiem darbiem ir iniciatīvas, kuras jaunā valdība var ieviest un arī ņemt vērā, veidojot nākamo NAP, piemēram, finanšu pratības (t.sk. parādu vadības) uzlabošana, minimālā ienākuma sistēma, mērķētāka invaliditātes politika u.c. Daži no pasākumiem nav finanšu ietilpīgi un prasa vien politisku gribu un izpratni. Savukārt atsevišķi pasākumi būs finanšu ietilpīgi. Tāpēc raksta autori diskusijai publiskojuši savu "domu eksperimentu" – novirzīt šim mērķim [Labklājības ministrijas izvirzītajai prioritātei – minimālā ienākuma līmeņa sistēma] visus līdzekļus, ko valsts budžets iegūtu papildus no ēnu ekonomikas mazināšanas. Konkrētā ideja ir vēl maz diskutēta un tās tālāka attīstīšana var vedināt arī uz citiem priekšlikumiem līdzekļu piesaistei.

Aicinām Latvijas Banku turpināt rakstīt par nevienlīdzību, tostarp aplūkojot arī privātā sektora lomu nevienlīdzības mazināšanā.

Viedoklis

Labklājības ministrija

Ienākumu nevienlīdzība Latvijā jau ir ilgstoša problēma. Jau 2014. gadā valdība apstiprināja koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu", kur noteikti vairāki īstenojamie pasākumi nabadzības un ienākumu nevienlīdzības mazināšanai. Piekrītam, ka esošais minimālā ienākuma atbalsts ir neadekvāti zems un nespēj risināt šo problēmu.

Labklājības ministrija (LM) piedāvā GMI celt līdz 94 eiro (to paredz plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2019.-2020.gadam, kas iekļauts valsts budžeta projekta 2019. gadam sagatavošanas procesā), kamēr Latvijas Bankas pētījumā piedāvātie 200 eiro un 250 eiro aptver jau ne tikai nabadzīgāko iedzīvotāju daļu – 1. kvintili, bet arī 2. kvintili. Šāds ienākumu atbalsts ir jākorelē arī ar citiem minimālo ienākumu veidiem, piemēram, minimālo darba algu. Jāņem vērā, ka GMI līmeni nosaka katrai personai, turpretī minimālā darba alga attiecas uz visu personas mājsaimniecību, un ir ļoti liela atšķirība, vai minimālās algas saņēmējs ir viens vai ar apgādājamām personām. Paaugstinot katram mājsaimniecības loceklim GMI tik lielā apmērā, kā piedāvāts, motivācija strādāt par minimālo darba algu vai zemu algu būtiski mazinās, jo tikpat lieli vai pat lielāki ienākumi tiek garantēti GMI ietvaros.

Turklāt, pat palielinot GMI līmeni līdz 94 eiro, tam nepieciešami papildu 8,39 milj. eiro (2017. gadā GMI tika izlietoti 6,48 milj. eiro), kas ir pusotru reizi vairāk nekā līdzšinējais GMI pabalsta finansējums. Turklāt jāņem vērā, ka, palielinot GMI līmeni, izdevumi pieaug ne tikai GMI pabalsta izmaksai, bet arī citiem atbalsta pasākumiem, kas pieejami personām, kuras ir atzītas par trūcīgām, jo GMI pabalstu var saņemt par trūcīgām atzītās personas. Trūcīgas personas ienākumu līmenis 2018. gadā ir 128,06 eiro mēnesī vienai personai. Ceļot GMI līmeni, vienlaikus jāpārskata (t.i., jāpalielina) arī trūcīgas personas ienākumu līmenis, kam savukārt ir ietekme arī uz pašvaldībās noteiktajiem maznodrošināto personu ienākumu līmeņiem. Turklāt lēmums par šādu GMI līmeņa paaugstinājumu panākams valdībā kopējā budžeta procesa ietvaros, vienojoties arī ar pašvaldībām, kuru kompetencē ir GMI pabalsta nodrošināšana.

Vienlaikus LM piedāvā (plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai) paaugstināt minimālo valsts pensiju aprēķinu bāzi no 64 eiro līdz 94 eiro un palielināt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru pensijas vecumu sasniegušajiem no 64 eiro līdz 94 eiro. Taču arī šajā gadījumā jāpatur prātā līdzīgi apsvērumi kā GMI gadījumā un ka pensija individuāli atkarīga no katra veiktajām iemaksām, tāpēc padziļināti jāvērtē, kāda būtu Latvijas Bankas piedāvātā risinājuma ietekme uz motivāciju veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas savai pensijai, ja 200 eiro vai 250 eiro uz personu tiktu nodrošināts neatkarīgi no veiktajām iemaksām.

LM ieskatā sociālā nodrošinājuma palielināšana nekādi neietekmētu ienākumu un bagātības koncentrāciju šauras iedzīvotāju grupas rokās, ko Latvijas Banka atzīmējusi kā problēmu Latvijā, minot arī, ka augsta bagātības koncentrēšanās maza iedzīvotāju loka rokās ir vēl lielāks kavēklis vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai nekā augsta ienākumu nevienlīdzība un ka cilvēka sasniegumi diemžēl nav atkarīgi tikai no viņa paša uzcītības un darba, bet gan arī no viņa sākotnējā stāvokļa – indivīdam pieejamās izglītības u.tml.

Tādējādi LM piekrīt, ka līdztekus minimālo ienākumu sistēmas pilnveidošanai īpaši būtiski ir pasākumi, kas veicina iespēju vienlīdzību – universālu un pieejamu valsts pakalpojumu nodrošināšana izglītībā, veselībā.

Nenoliedzami ēnu ekonomikas mazināšana ļautu palielināt sociālo atbalstu vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem un pozitīvi ietekmētu pašu strādājošo nākotnes nodrošinājumu. Tāpat iedzīvotāju ienākumu situācija ir cieši saistīta ar iespējām nopelnīt darba tirgū tādu algu, kas ļauj nodrošināt vismaz pamatvajadzības.

iPēc pirktspējas paritātes.

ii Džini indeksu mēra robežās no 0 (pilnīga vienlīdzība) līdz 100 (visi ienākumi/bagātība pieder vienam indivīdam/mājsaimniecībai).

iii MFPA ir kopīgs eiro zonas valstu apsekojums, lai iegūtu datus par mājsaimniecību finansēm, patēriņu un bagātību. Aptauja notiek regulāri – eiro zonā tā šobrīd tiek veikta jau trešo reizi. Visās valstīs mājsaimniecību izlase tika veidota tā, lai nodrošinātu, ka rezultāti ir reprezentatīvi gan attiecībā pret eiro zonu, gan konkrēto valsti. Sīkāks apraksts par Latvijas rezultātiem pieejams šeit.

iv Neto bagātība ir starpība starp mājsaimniecību aktīviem un saistībām. Arī MFPA dati pilnībā nespēj novērtēt mājsaimniecību bagātību. Svarīga potenciālās neto bagātības sastāvdaļa – publiskais pensiju uzkrājums – nav ietverta aptaujā nozīmīgo starpvalstu atšķirību pensiju sistēmās dēļ. Finanšu aktīvos iekļauti tikai brīvprātīgie pensiju uzkrājumi (piem., Latvijā – trešais pensiju līmenis).

Ņemot vērā, ka augstu ienākumu mājsaimniecībās saņemto atbilžu īpatsvars parasti ir zemāks nekā vidēji tautsaimniecībā (ar šīm mājsaimniecībām grūtāk sazināties, tās biežāk nevēlas piedalīties apsekojumā), kvalitatīvāka informācija par bagāto mājsaimniecību ienākumiem, tēriņiem, īpašumiem un saistībām MFPA tiek nodrošināta, iekļaujot aptaujā proporcionāli lielāku daļu šādu mājsaimniecību. Tādējādi tiek nodrošināts, ka galīgajos rezultātos augsto ienākumu mājsaimniecību bagātības līmenis tiek precīzāk atspoguļots. Atšķirīgo skaitu izlasē koriģē, piemērojot svērumus, tādējādi galīgajiem rezultātiem vajadzētu pareizi un vienmērīgi atainot visu populāciju.

vi Kvintile ir viena piektā daļa (20%) no mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas augošā secībā pēc to rīcībā esošā ienākuma.

vii EUROMOD ir Eiropas nodokļu-pabalstu mikrosimulācijas modelis, kas veidots un tiek uzturēts Sociālo un ekonomikas pētījumu institūtā (Institute for Social & Economic Research (ISER, University of Essex)), sadarbībā ar nacionālām ekspertu grupām. Latvijas nacionālā ekspertu grupa ir BICEPS.

Izmantotā literatūra

1. L. Fadejeva, J. Lapiņš, L. Zorgenfreija. Results of the Household Finance and Consumption Survey in Latvia. Discussion Paper. Bank of Latvia. 2018.

2. A. Pluta, P. Recchia and A. Zasova (2017). "EUROMOD country report: Latvia 2014-2017".

3. Ministru kabineta noteikumi Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni", Rīgā 2012. gada 18. decembrī.

4. A. Sauka, T. Putniņš. "Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.–2017. gadā".

APA: Zorgenfreija, L., Fadejeva, L. (2018, 10. dec.). Kā mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4307
MLA: Zorgenfreija, Līva. Fadejeva, Ludmila. "Kā mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 10.12.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/4307>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up