15.07.2021.

Kā vadītājam saglabāt komandu pandēmijas laikā?

Vīrietis kāpj pa kāpnēm, ilustratīvs attēls
Foto: Shutterstock

Jau tagad skaidrs, ka arī nākotnē uzņēmumu panākumi būs atkarīgi no piedāvāto produktu kvalitātes, zīmola un darba efektivitātes. Arvien vairāk novērtēsim izglītības nozīmi, jo zinoši darbinieki visos laikos ir viens no uzņēmumu vērtīgākajiem resursiem. Skaidrs, ka arī vidējā alga turpinās augt un līdz ar to palielināsies iedzīvotāju pirktspēja. Ko vēl par darba tirgus šodienu un nākotni domā ekonomisti?

Krīzes laikā darba devēju pozīcijas darba tirgū parasti nostiprinās. Jo mazāks vakanču skaits un lielāks bezdarbs, jo plašākas iespējas darba devējam izvēlēties darbiniekus. Tāpat arī darbinieki šajā laikā neuzstāj uz algas pielikumu. Taču Covid-19 krīze ir īpatnēja ar to, ka tās laikā vēl spilgtāk iezīmējas “divu ātrumu” darba tirgus – kamēr vienai daļai iedzīvotāju ir grūti atrast darbu pat par pieticīgu algu (pārsvarā pandēmijas vissmagāk skartajās nozarēs un vienkārša darba darītājiem visās nozarēs), uzņēmumi arī krīzes laikā turpina talantu medības: “atslēgas” darbinieku ienākumi pusotra gada laikā vai nu ir palikuši iepriekšējā līmenī vai pat pieauguši.

Secinājums: ja uzņēmums personālvadības un atalgojuma politikā vadīsies pēc “vispārējās krīzes” pieņēmumiem vai vidējās Latvijas darba tirgus “temperatūras”, tam būs ārkārtīgi grūti noturēt talantīgus darbiniekus, nemaz nerunājot par jauno piesaistīšanu.

Ja pandēmijas laikā uzņēmums mēģinās ietaupīt uz darbinieku rēķina, tas visdrīzāk pēc krīzes attapsies pie sasistas siles – ar novājinātu komandu.

Kāpēc darba tirgus izrādījās tik noturīgs?

Pandēmijas ietekme uz Latvijas darba tirgus kopējiem rādītājiem līdz šim ir bijusi neliela. Bezdarba līmenis joprojām rakstāms ar viencipara skaitli, un tas kopš pandēmijas sākuma pieaudzis vien par pāris procentiem (no 6% līdz 8%). Gan ekonomikas kritums, gan bezdarba pieaugums izrādījās daudz mazāki, nekā Latvijas un ārvalstu ekonomisti paredzēja pandēmijas sākumā.

Ātrums, ar kādu 2020. gada aprīlī saruka darbvietu skaits un iedzīvotāji reģistrējās bezdarbnieka statusam, bija visai līdzīgs 2009. gadā piedzīvotajam globālās finanšu krīzes laikā. Tomēr šoreiz atlaišanu vilnis bija īslaicīgs, tāpēc arī bezdarbs ir nesalīdzināmi zemāks nekā globālās finanšu krīzes laikā piedzīvotie 20%.

Šī ir pirmā globālā krīze, kad esam eiro zonas dalībvalsts, un nu esam pārliecinājušies, ka tās aizvējā krīzi pārziemot ir vieglāk. Nav baumu par “lata devalvāciju” – neskrienam uz valūtas maiņas punktiem. Pateicoties Eiropas Centrālās bankas atbalstošajai monetārajai politikai, valdība var aizņemties naudu ekonomikas stimulēšanai par rekordzemām procentu likmēm. Tāpēc jostu savilkšanas vietā tiek piedāvāti vairāki atbalsta mehānismi, kas ļauj uzņēmumiem, pat būtiski samazinoties apgrozījumam, paturēt darbiniekus.

Valsts atbalsta mērķis kopumā ir sasniegts – nav pieļauta domino maksātnespēju kaskāde, arī ģimeņu materiāla stāvokļa pašvērtējums pasliktinājies (vidēji) tikai nedaudz. Bez valsts atbalsta bezdarba līmenis šobrīd būtu gandrīz divreiz lielāks.

“Divu ātrumu” darba tirgus

Tomēr šie kopējie rādītāji slēpj “divu ātrumu darba tirgu”. Laikā, kad vienai sabiedrības daļai ienākumi un drošības izjūta par nākotni būtiski kritās, citi sekmīgi pārgāja uz attālināto darbu un savās ģimenēs labklājības kritumu neizjuta.

Starp pandēmijas viskrasāk skartajām nozarēm un profesijām vairākums ir ar nelielu vidējo algu. Piemēram, izmitināšanā un ēdināšanā darbinieku skaits kopš krīzes sākuma saruka gandrīz par trešdaļu, bet to darbinieku skaits, kuriem ir regulāri ikmēneša ienākumi, - vairāk nekā par pusi; būtiski cieta ceļojumu biroju un skaistumkopšanas salonu darbība. Ekonomikas struktūras reģionālās atšķirības noteica lielāku darbvietu samazinājumu Rīgā un Jūrmalā. Kā jau krīzē ierasts, lielāku ietekmi izjuta iedzīvotāji bez augstākās vai arodizglītības, kā arī nelatvieši. Vecumgrupu dalījumā atlaišanas visvairāk skāra jauniešus – puse darbvietu skaita samazinājuma valstī attiecas uz jauniešiem līdz 30 gadu vecumam. Tas atspoguļo gan lielāku jauniešu iesaisti smagāk skarto nozaru darbībā, gan arī uzņēmēju tieksmi labprātāk šķirties no darbiniekiem ar nelielu pieredzi.

Turpretī dažās nozarēs un profesijās darbvietu skaits krīzes laikā nesamazinājās gandrīz nemaz: izglītība, veselības aprūpe, informācijas tehnoloģijas, valsts pārvalde, kā arī apstrādes un ieguves rūpniecība (1. attēls). Pandēmijas gadā pieauga datorprogrammētāju un ārstu skaits. Reģionālā griezumā Pierīgas pašvaldības bija ieguvējas – attālinātais darbs pastiprināja ekonomiskās aktivitātes un iedzīvotāju pārcelšanos no Rīgas uz Pierīgu. Pat krīzes laikā uzņēmumi turpināja talantu medības, un to vadošajiem darbiniekiem alga pat kāpa – kopš krīzes sākuma par 19% pieauga darbinieku skaits ar mēneša bruto darba samaksu virs četriem tūkstošiem eiro. Par spīti plaši izplatītam mītam, ka algas pieaug “tikai deputātiem un ministriem”, lielu algu saņēmēju skaits noturīgi aug arī privātajā sektorā.

1. attēls. Darba ņēmēju skaita pārmaiņas nozaru dalījumā, %

1. attēls. Darba ņēmēju skaita pārmaiņas nozaru dalījumā
Piezīme. Nozares sarindotas pēc darba ņēmēju skaita pārmaiņām 2021. gada aprīlī.
Avots: Centrālās statistikas pārvaldes un Valsts ieņēmumu dienesta dati; autora aprēķins.

Vidējā alga Latvijā turpinās pieaugt

Mazinoties saslimšanai ar vīrusu un mīkstinot ierobežojumus, tautsaimniecība ātri atgūstas – to var skaidri redzēt kaut vai pēc restorānu un frizētavu piepildījuma dinamikas. Paredzams, ka turpmāk vidējā alga Latvijā turpinās pieaugt ar ātrumu 5–7% gadā. Tas ir vairāk nekā inflācija, tādējādi vidējās algas pirktspēja nemitīgi augs. Tas ir arī vairāk nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs, tādējādi Latvijas dzīves līmenis pakāpeniski tuvosies attīstītāko valstu rādītājiem (šis process var aizņemt vairākus gadu desmitus).

Latvija jau zaudē un arī turpinās zaudēt zemo algu priekšrocību – uzņēmumu panākumu atslēga arvien vairāk būs saistīta ar augstāku darba ražīgumu, produktu kvalitāti un zīmolu.

Šai virzībai nepieciešami augsti kvalificēti darbinieki, tādējādi pieprasījums pēc savas jomas meistariem joprojām augs. Jāatzīmē: jo augstāka ir darbinieku kvalifikācija, jo lielākā mērā šis darba tirgus segments ir starptautisks – talantu piesaistē uzņēmumi (ar materiāliem un nemateriāliem labumiem) arvien biežāk konkurē ar citām Eiropas (un ne tikai) valstīm.

Tas, vai izcilu speciālistu piedāvājums nākotnē būs tautsaimniecībai pietiekams, lielā mērā atkarīgs no Latvijas panākumiem izglītības kvalitātes veicināšanā (visos izglītības posmos – vidējā, profesionālajā un augstākajā izglītībā). Šobrīd dažādas vidusskolas uzrāda visai atšķirīgus centralizēto eksāmenu rezultātus.

Tālāk šī noslāņošanās tikai pastiprinās: vidusskolēni ar izciliem eksāmenu rezultātiem izvēlas vienas augstskolas, savukārt vidusskolēni ar vājiem eksāmenu rezultātiem – citas. Pastāvot būtiskām studiju kvalitātes (sarežģītības) atšķirībām augstskolu vidū, to absolventu atalgojums pat tajā pašā studiju līmenī un jomā mēdz atšķirties vairākkārt. No valsts puses svarīgi ir nepieļaut situāciju, ka jauniešu talants netiek realizēts vājas studiju programmas dēļ.

Viedokļraksts publicēts žurnālā iBizness 08.07.2021. 

APA: Krasnopjorovs, O. (2021, 24. jul.). Kā vadītājam saglabāt komandu pandēmijas laikā?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5259
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Kā vadītājam saglabāt komandu pandēmijas laikā?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 24.07.2021. <https://www.makroekonomika.lv/node/5259>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up