25.04.2017.

Kādas attīstības dēļ dzīvojam?

Foto: Shutterstock
Pasaulē ir daudz dažādu vērtējumu, kas mēra šķietami neizmērāmo – mūsu dzīves kvalitāti un attīstības progresu.

Latvijas vieta šajos mērījumos ir dažāda. Piemēram, Latvijai 180 pasaules valstu vidū ir 20. brīvākā ekonomika (kāpums par 16 vietām). Ir augusi arī iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi, ierindojot valsti 54. vietā no 155 (kāpums par 12 vietām). Par to liecina jaunākie Heritage Foundation un World Happiness Report novērtējumi.

Bez šiem topiem vēl ir daudz citu vairāk vai mazāk zināmu mērījumu, kas raksturo tautsaimniecības attīstību, cilvēku dzīves kvalitāti un apmierinātību ar dzīvi. Tos pārlapojot, dažreiz rodas sajūta, ka mēs sekotu līdzi sporta sacensībām. It kā dzīvotu tādēļ, lai kāds no analītiskajiem radītājiem būtu tieši tik vai vismaz tik liels. Dzīves kvalitāte nemainās atkarībā no tā, vai zinām par šiem vērtējumiem, taču tie var palīdzēt veidot ekonomiskās politikas īstenošanai noderīgu priekšstatu par to, kurp tautsaimniecība virzās. Šajā rakstā par to, kā tautsaimniecības attīstība sasaucas ar labklājības izpratni un tās mērīšanu.

 

Cik lieli esam un kā augam?

Latvijas iedzīvotāju skaits pasaules iedzīvotāju kopskaitā ir vien aptuveni 0.026% [9], turklāt tam ir tendence sarukt. Taču Latvijas pienesums pasaules iekšzemes kopproduktā (IKP) pēc atšķirīgiem datiem svārstās starp 0.037% (Pasaules Bankas novērtējums 2015. gadam un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) vērtējums 2016. gadam) un 0.042% (ANO novērtējums 2015. gadam). Arī tas nav daudz. Tomēr vidēji viens Latvijas iedzīvotājs rada lielāku vērtību nekā vidēji viens pasaules iedzīvotājs. Un, šādi mērot, Latvijas iedzīvotājs ir arī vidēji turīgāks.

Turklāt, ja raugāmies uz to, cik ļoti Latvija ir pārstāvēta pasaules tirdzniecībā (ārpus savas valsts pārdoto preču vērtībā), tad mūsu valsts daļa pasaules eksportā svārstās ap 0.07%. Turklāt 2016. gadā Latvijas tirgus daļa pasaulē ir pat nedaudz augusi salīdzinājumā ar 2015. gadu (1. attēls). Latvija arī spēj palielināt tirgus daļu pasaulē straujāk nekā atsevišķas valstis ar augošu iedzīvotāju skaitu.

Daļēji tas raksturo spēju ģenerēt eksporta ienākumus, taču, iespējams, "centība" nebūtu tik liela, ja daudzu resursu trūkums neliktu tos importēt. Tāpat kā, ja pelnītspējas nodrošināšanai un izmaksu mazināšanai uz katru saražoto vienību nebūtu nepieciešams ražot pēc iespējas lielāku apjomu, t.i., audzēt darba ražīgumu. Un mazā tautsaimniecībā darbojoties, ražot lielu apjomu drīzāk spēj tieši eksportētājs.

Gan uzņēmuma, gan valsts spēju kāpināt tirgus daļu nereti uzskata par vienu no konkurētspējas mērauklām. Tam, kā veicināt tirgus daļas palielināšanos, ir vairākas receptes. Viena no tām, īpaši gadījumā, ja starptautiskā tirgū tiek piedāvātas salīdzināmas preces, ir rast veidus, kā organizēt ražošanu tā, lai būtu iespējams mazināt izmaksas uz vienu produkcijas vienību.

Tā kā izejmateriāli bieži ir starptautiski tirgojamas preces un to cenu līmenis neveidojas iekšzemē, tad spēju saglabāt pozīciju salīdzināmu preču tirgū mēdz mērīt ar darbaspēka izmaksu pārmaiņām uz vienu pievienotās vērtības vienību salīdzinājumā ar citām valstīm. Vienības darbaspēka izmaksas Latvijas tautsaimniecībā un apstrādes rūpniecībā 2016. gadā turpināja augt, tomēr uzņēmumu pelnītspēja [1] daudzās nozarēs, tostarp apstrādes rūpniecībā un vairākās tās apakšnozarēs, saglabājās stabila vai pat auga (1. attēls).

Latvijas eksporta daļa pasaules preču tirgū 2016. gadā nedaudz pieauga, bet tuvākajos tirgos – Eiropas Savienības (ES) valstu vidū – tā auga pat straujāk, par 5.7%[2] (2. attēls). Turklāt šajās valstīs eksporta daļa auga uz konkurētspējas efekta rēķina, un ne tik daudz tādēļ, ka Latvija būtu palielinājusi eksportu uz tām valstīm, kuru imports kopumā audzis (tirgus efekts) vai preču grupās, kuru imports ES valstīs vairāk audzis (produkta efekts).

 

1. un 2. attēls

 

Starp lielākajiem eksporta noieta tirgiem Latvijas preču daļa augusi, piemēram, Vācijā (3.a attēls), un nedaudz Igaunijā, kā arī saglabājusies stabila pieauguma tendence Lielbritānijā (3.b attēls), kur Lielbritānijas mārciņas kursa vājuma dēļ to nevarēja gaidīt. Tomēr, piemēram,  Latvijas kokrūpnieki sekmīgi ieņem nišu, kurā, šīs nozares citu valstu uzņēmējiem cenu pārmaiņas, visticamāk, kļuvušas pārāk neizdevīgas.

 

3. attēls. Latvijas tirgus daļas Vācijā (a) un Lielbritānijā (b) gada pieauguma tempa (%) sadalījums, pp

Latvijas tirgus daļas Vācijā (a) un Lielbritānijā (b) gada pieauguma tempa (%) sadalījums, pp
Avots: Latvijas Bankas aprēķini

Visas valstis savu tirgus daļu pasaulē vienlaikus palielināt nevar. Vai tirgus daļa tādējādi vispār ir labs veids, kā mērīt konkurētspēju, spēju pastāvēt līdzās un būt apmierinātiem arī ar dzīvi?

 

Progresu var mērīt ne tikai ar tirgus daļas pārmaiņām

Daudzas pasaules organizācijas izveidojušas dažādus labklājības vērtēšanas instrumentus, lai izmērītu un vērtētu valstu attīstību (progresu).

2016. gada rudenī Pasaules Ekonomikas forums (PEF) nāca klajā ar Globālās konkurētspējas indeksu (GKI), kas neiepriecinoši rādīja, ka Latvijas pozīcija pasliktinājusies par 5 vietām, lai gan indeksa vērtība nebija būtiski mainījusies. Skaidrs – citi aizsteigušies priekšā.

Vienlaikus Pasaules Bankas Doing Business jaunākais apkopojums par uzņēmējdarbības vidi izrādījās pārāk glaimojošs, lai daudziem liktos ticams. Tur Latvija 190 valstu pulkā pakāpusies par trijām pozīcijām uz 14. vietu un atrodas jau teju līdzās Igaunijai, kura vienlaikus piedzīvojusi nelielu pozīcijas vājināšanos.

Neilgi pēc tam "BIB Latvijas barometra" pētījums par iedzīvotāju laimes sajūtu un dzīves mērķiem jautājumā par  iedzīvotāju apmierinātību ar dzīvi uzrādīja līdzīgu rezultātu kā World Happiness Report 2016. Šajā indeksā Latvija jau bija priekšā Igaunijai, un savu "atrāvienu" ir palielinājusi arī 2017. gada pārskatā.

Iepriekš minētie rādītāji nereti paši iekļauj tirgus vērtību radīšanu vai kādu no ienākumu rādītājiem. Tie var tikt izskaidroti ar ienākumiem vai arī tie ir priekšnosacījums tam, lai vērtība tiktu radīta/ienākumi augtu. Citiem vārdiem sakot, tādā vai citādā veidā progresa vērtēšanā iekļūst IKP un tā pieaugums uz vienu iedzīvotāju.

Kā rāda 4.a attēls, zināma sakarība starp ienākumu līmeni (jeb tautsaimniecībā kādā laika periodā radīto vērtību), ko mēra ar IKP uz vienu iedzīvotāju un minēto GKI pastāv. Tas nav pārsteidzoši, jo PEF konkurētspējas definīcijā ietilpst spēja nodrošināt augošu produktivitāti. Tāpat GKI ietver ienākumu līmeni (tas tiek izmantots arī valstu dalīšanai grupās, lai precizētu to pozīcijas noteikšanai lietojamo metodoloģiju).

Visai izteikta ir arī sakarība starp IKP uz vienu iedzīvotāju (Pasaules Bankas dati) un laimes indeksu, kas mēra apmierinātību ar dzīvi (4.b attēls). Taču pie augsta ienākumu līmeņa, ienākumiem turpinot augt, apmierinātība ar dzīvi vairs gandrīz neuzlabojas. Spilgti oranžie punktiņi tālākajos grafikos apzīmē Latviju.

 

 

4. attēls. Ienākumu līmenis (Pasaules Banka, 2015) un GKI (PEF 2016/2017. gada pārskats) (a);
ienākumu līmenis un Laimes indekss (World Happiness Report, 2017) (b)

Avots: Latvijas Bankas aprēķini
Avots: Pasaules Banka, PEF un World Happiness Report 2017

 

 

Starp citu, tālākais punkts 4.b attēlā apraksta Kataru, kura pieder turīgo valstu lokam ar samērā augstu konkurētspējas pozīciju. Tomēr laimes indeksā šī valsts ir zemākā pozīcijā nekā daudzas citas. Tātad līdzās ienākumiem ir citi svarīgi aspekti, kas rada sajūtu, ka dzīvojam labi.

 

Progresa vērtēšanā ienākumu aspekts neaptver visu

Iepriekš redzējām, ka vidējais ienākumu līmenis samērā cieši korelē ar tautsaimniecības konkurētspēju un pat Laimes indeksu. Tomēr, kā norāda daudzi alternatīvo rādītāju pētnieki, IKP lielums un dinamika nesniedz atbildes uz vairākiem jautājumiem. Vai IKP tiek izlietots dzīves apstākļu uzlabošanai [13,193]? Cik vienmērīgi tie tiek sadalīti sabiedrībā? Kādas ir iedzīvotāju izvēles brīvības? Galu galā, nepasaka arī to, kā pievienotās vērtības radīšana ietekmē vidi un nākamo paaudžu izredzes izdzīvot. "Nacionālais kopprodukts, īsi sakot, mēra visu, izņemot to, kas dzīvi padara dzīvošanas vērtu," sacījis ASV senators R. Kenedijs, papildus minot ģimenes saišu stiprumu un citas vērtības savā 1968. gada uzstāšanās reizē, kas daudz citēta IKP aizstāšanas un papildināšanas diskusijās (piemēram, [13, 192; 10, 1]).

Kad 20. gadsimta 30. gados S. Kuznets (ASV) tika lūgts rast t.s. Lielās depresijas laikam piemērotu risinājumu, lai varētu saprast, kurp tautsaimniecība virzās, radās IKP. Kopš tā laika šis ne tik vienkārši aprēķināmais, taču ērti lietojamais tautsaimniecību raksturojošais rādītājs ir iekarojis daudzu ekonomistu sirdis un prātus, un cauri gadu desmitiem turpina savu uzvaras gājienu kā izaugsmes un labklājības pirmais raksturlielums.

Autors gan no paša sākuma norādīja uz to, kam šis rādītājs domāts un kam to labāk nelietot. Tomēr IKP izmantošana, šķiet, līdzinās mūsdienu uztura bagātinātāju reklāmai. Vai patērētājs bieži ievēro piebildi, ka tas neaizstāj sabalansētu un pilnvērtīgu uzturu? Vai patērētāju vienmēr interesē, ka visi bagātinātāji visiem iedzīvotājiem nav jālieto?

IKP kā mērījums turpina dzīvot, lai arī jau vairākus gadu desmitus ir bijis daudz mēģinājumu to aizstāt vai "uzlabot". Citiem vārdiem sakot, tie ir mēģinājumi mērīt kādu citu – īstāku progresu, tos mērķus, kuru dēļ ir vērts dzīvot, turklāt ilgtspējīgā veidā, t.i., nekaitējot nākamajām paaudzēm dzīvot vismaz tikpat labi. Tomēr nav tik viegli radīt atbilstošu, gana ietilpīgu rādītāju vai rādītāju kopumu. Turklāt arī diskusija par to lietderību saglabājas samērā karsta.

 

Kas tad ir īstais progress un kas vainas IKP?

It kā tiecoties apzīmēt to, ka jaunais, uzlabotais vai papildinošais rādītājs ir saturiski ietilpīgāks, lietderīgāks, IKP alternatīvām ir daudz variāciju ar labskanīgiem nosaukumiem, ieskaitot Īstā progresa indeksu (Genuine Progress Index) un Sociālā progresa indeksu, un turpinot tik tālu, cik vien izdoma un statistikas iespējas sniedzas.

Protams, IKP neietver daudzas sabiedrības vērtības, kuru analīzei tas nav radīts, tomēr diskusijas raisās arī par to, vai IKP ataino patieso materiālo labklājību, tās pārmaiņas. Ne velti alternatīvo rādītāju aprēķinos biežāk minēto valstu - ASV, Vācijas, Kanādas - piemēri liecina, ka, salīdzinot IKP un, piemēram, Īstā progresa indeksa dinamiku vairāku desmitu gadu laikā, Īstā progresa indekss ir krietni zemāks, jo ietver dabas resursu noplicināšanu, vides degradēšanu, brīvā laika neesamību u.tml., kam tomēr pretstatīts (ar pozitīvu zīmi) tiek brīvprātīgais darbs, mājas darbi, kapitāla pieaugums un citas vērtības. Līdzīga ideja ir, piemēram, Saimnieciskās labklājības indeksam (Index of Economic Well-being) u.c. Bet, lai cik skaidra katram vērtētājam būtu labklājības jēga ("labi klājas…" – izklausās viegli uztverami), tā izrādās atšķirīga, tiklīdz nonāk pie mērīšanas.

Labklājību varētu uzskatīt par jebkuras saimniekošanas mērķi. H. Daly atzīmē, ka labklājība (te tiek lietots "welfare" kā "dzīves apstākļu uzlabošana", nevis "well-being") ir dabas un cilvēka radītā kapitāla sniegtais pakalpojums vajadzību apmierināšanai [11, 71]. Ar to ekoloģijas ekonomikas virziena pārstāvji kopumā mēģina virzīt ekonomisko domu uz t.s. pastāvīgā stāvokļa sasniegšanu un dabas resursu limitu respektēšanu. Vides aspekts kā būtisks līdzās personiskās dzīves kvalitātei figurē arī 2007. gadā uzsāktajā ES iniciatīvā "Pāri IKP robežām" (EU Beyond GDP Initiative) [10]. Taču tas uzliktu par pienākumu statistikas organizācijām apstrādāt daudz papildu datu. Turklāt ilgtermiņā iniciatīva domāta kā ekonomiskās politikas rīks [10, 23], un, iespējams, arī tādēļ attīstās samērā smagnēji.

Taču IKP nav tik melns, kā to mālē. Piemēram, Delhey J. un Kroll C. [13, 201-206] mēģina IKP uz vienu iedzīvotāju un dažādas izaugsmes un progresa alternatīvos rādītājus korelēt ar subjektīvo labklājības vērtējumu (Subjective Well-being, kas ietver apmierinātību ar dzīvi). Autori secina, ka no tādiem rādītājiem kā, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju, "Better Life" indekss un "Index of Social Progress", ļoti vāji ar subjektīvo labklājības sajūtu korelē tieši "Index of Social Progress", nevis IKP.

Te gan jāsaka, ka autori izmanto citu sociālā progresa indeksu, nekā šobrīd piedāvā "Social Progress Imperative", turklāt mazākam valstu lokam – OECD valstīm, kuras savā attīstībā un tālākās attīstības redzējumā ir cita citai daudz līdzīgākas nekā visas World Happiness Report 2017 vai Social Progress Index 2016 iekļautās. 5.b attēls rāda, ka Sociālā progresa indekss ("Social Progress Imperative") ar  subjektīvo labklājības sajūtu (to varētu mērīt ar laimes indeksu u.tml.) korelē cieši, turklāt sakarība drīzāk ir lineāra atšķirībā no ienākumu līmeņa un Laimes indeksa sakarības (4.b attēls). 5.b attēlā redzams, ka Latvijā sabiedrības attīstības vērtējums jeb sociālais progress ir samērā augsts, turklāt arī apmierinātība ar dzīvi ir augstāka nekā vidēji pētījumā iekļautajās valstīs.

 

5. attēls. Ienākumu līmenis (2015) un Sociālā progresa indekss (Social Progress Imperative, 2016. gada pārskats) (a);
Sociālā progresa indekss un Laimes indekss (b)

Ienākumu līmenis (2015) un Sociālā progresa indekss

Sociālā progresa rādītāja priekšrocība ir tā, ka tas nesatur ienākumu rādītājus. Indeksa izveide balstās uz rādītājiem, kas mēra iznākumu, nevis ieguldījumu ieguldījumu kādos procesos. Taču vienlaikus, lai mērītu sociālo progresu, ir jābūt nospraustām tādām rādītāju vērtībām, uz ko tiekties, t.i., ir jābūt pozīcijai, ko uzskatīt par vēlamu.

To, ka indeksu izveidi – (tostarp izvēlētos rādītājus saturu un analīzes metodes) ietekmē vērtētāja paša vērtību sistēma, ļoti trāpīgi demonstrē kāda aptauja par 20. gadsimta lielāko sabiedrības sasniegumu, uz ko atsaucas Gadrey J. un Jany-Catrice F.: "vairākums vīriešu uzskatīja, ka tā ir kosmosa iekarošana, kamēr 90% sieviešu – ka tās ir tiesības izmantot kontracepciju [12, 119]".

Daudzi progresa indeksi veidojušies t.s. attīstītajās Rietumvalstīs, kuru vērtības ir līdzīgas un nereti atšķiras no citām kultūrām. Tāpat tajās ir sasniegts salīdzināms dzīves līmenis, un varētu būt izveidojušies priekšstati par to, kas raksturo augstu dzīves līmeni un labklājību, uz kuru vajadzētu tiekties.

Daļa valstu, kuras ierindojas augstās pozīcijās pēc ienākumu līmeņa un Globālā konkurētspējas indeksa (piemēram, Katara, Singapūra), Laimes indeksā ir zemāk (to varētu izskaidrot augstāka ienākumu sadales nevienlīdzība: piemēram, Džini koeficients[3] turīgās, tostarp naftas ieguves valstīs, mēdz būt augsts un nereti pārsniedz 0.4). Sociālā progresa indeksā dažas no šīm valstīm var nebūt atrodamas nemaz, jo tā apkopošanai vairākās jomās trūkst statistikas.

Tomēr Laimes indekss ir augsts valstīs ar augstu Sociālā progresa indeksu, kurš korelē ar ienākumiem. Nemaz neironizējot par to, cik daudz laimes ir naudā un tās daudzumā, šeit, visticamāk, daudz ko izskaidro vērtību sistēma, uz kuru jau kopš A. Smita tiek orientēts tautsaimniecības dalībnieks – "saprātīgais egoists". Ja mūsdienu patērētājs ikdienā sastopas ar sava un kaimiņu dzīves līmeņa salīdzināšanu; ja viņš ik dienas TV reklāmā redz, ka, nepatērējot to vai citu produktu, viņa izskats, pašsajūta un dzīve kopumā nav īsti lāgā, ir skaidrs, ka šādu sajūtu var mazināt vienīgi atbilstošs patēriņš, tātad – arī ienākumu līmenis. Pretējā gadījumā būtu gaidāma izstumtība.

 

Vai sociālā politika var līdzēt radīt sajūtu, ka dzīve iet uz augšu?

Sociālā progresa indekss ir augsts valstīs, kurās ir ļoti attīstītas sociālās politikas, piemēram, Skandināvijā. Tomēr sociālie izdevumi paši par sevi neveicina laimes sajūtu [13, 184].

Pirmkārt, to tērēšanai ir jāgūst ieņēmumi nodokļu veidā. Protams, patērētājam var rasties sajūta, ka, maksājot lielus nodokļus, no budžeta daudz var prasīt pretī, palīdz, tomēr sociālā politika pati par sevi radusies kā mehānisms, kas aizlāpa iespējamos caurumus. Sociālo politiku eksistences iemesls var būt gan sabiedrības nespēja veidot uzkrājumus visām vajadzībām dēļ, gan vēlme vienādot kādu pakalpojumu pieejamību, pat ja patērētājs tos neizmantotu. Te vienmēr pastāv vieta diskusijai par valsti kā naktssargu un to, cik ļoti tā iejaucas cilvēka dzīvē, piedāvājot sava veida apdrošināšanas mehānismu.

 

6. attēls. ES valstu sociālie izdevumi (Eurostat); korelācija ar laimes indeksu (a) un sociālā progresa indeksu (b)

Ienākumu līmenis (2015) un Sociālā progresa indekss

6. attēls rāda, ka, lai cik labi Latvija izskatītos pasaules mērogā, tuvākajā reģionā – ES valstu vidū - Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi ir zemāka nekā vairākumā ES valstu, kā arī sociālais progress ir krietni agrīnākā fāzē. Tas vēlreiz apliecina, ka šo vērtējumu saturs ir visai rietumniecisks (t.i., šajā attēlā vairs nav Āfrikas un Āzijas valstu, uz kuru fona Latvija izskatītos pavisam citādi). Turklāt sakarība ar pieejamajiem sociālajiem izdevumiem uz vienu iedzīvotāju arī ir samērā cieša. Varbūt ne tādēļ, ka laimes sajūtu radītu atkarība no sociālās sistēmas, bet gan tādēļ, ka lielākas sociālā budžeta iespējas liecina par augstāku kopējo ienākumu līmeni, no kura to iespējams izveidot.

 

Tautsaimniecības un indivīda mērķi var sakrist

Ir gana daudz mērauklu (piemēram, raksta sākumā minētās), kuras Latvijai par savu attīstību neliek justies slikti. Vienlaikus var teikt, ka Latvija samērā labi izskatās daudzos indeksos, par kuru pastāvēšanu daļa iedzīvotāju gan Latvijā, gan pasaulē, iespējams, pat nenojauš.

Ko ar to gribu teikt? To, ka, lai kā tiktu mērīts progress, tas tiks mērīts pēc vērtētāja vērtību sistēmas. Iespējams, pat tādēļ, lai nostiprinātu sevī kādu pārliecību. Taču tas nenozīmē, ka novērtētajam jādzīvo ar vērtētāja mērķiem, ja tie nesakrīt. Arī risinājumi mērķu sasniegšanai nebūs visiem vienādi. Līdzīgi kā neviendabīgā pasaulē vienlīdz labi nedarbojas vienādas sociālās politikas un vides politikas.

Globālie salīdzinājumi un pasaules izcilāko domātāju vērtējumi var gan radīt priekšlikumus, gan kļūt pat par sava veida biedinājumu. Britu zinātnieks T. R. Malthus jau pirms vairāk nekā 200 gadiem prognozēja, ka tuvāko 2 gadsimtu laikā pārapdzīvotība pati sevi iznīcinās, taču nedaudz pārvērtēja procesa ātrumu. Pasaule augošo patēriņu vēl turpina nodrošināt, vienlaikus augot arī iedzīvotāju skaitam. Slavenais izgudrotājs T. A. Edison esot prognozējis, ka nākotnes ārsts nerakstīs zāles, bet rūpēsies par to, lai pacienti interesējas par ķermeņa funkcionēšanu un iespēju ar savu dzīvesveidu, tostarp diētu, novērst saslimšanu. A. Einstein pēdējā dzīves gadā esot pievērsies veģetārismam un saskatījis šādas dzīves pieejas pozitīvu ietekmi uz cilvēces attīstību nākotnē.

Vai tie ir bijuši dižgaru nopietni nodomi, vēlējumi vai patiesas raizes par nākamajām paaudzēm – to šobrīd nebūs iespējams noskaidrot. Tomēr arvien saglabājas atsevišķu domātāju, ekonomistu, analītiķu vēlme ne vien justies labāk, bet atrast arī atbilstošu mērauklu, kas šīs sajūtas apliecinātu. Tādējādi progresa mērauklās ietilpst arvien plašāks rādītāju loks, kuri nav skatāmi atrauti cits no cita.

Tas, ko šajā jomā dara starptautiskās institūcijas, – novērš nepieciešamību katrai valstij vākt un apkopot apjomīgus salīdzinājumus, tomēr tie, manuprāt, jāuztver un jāvērtē no katra paša skatu punkta. Citējot šā gada marta žurnāla "Rīgas Laiks" E. Utrata rakstu, "statistika, protams, izdzīvos, jo pat galējam populistam, nonākot pie varas, būs vajadzīgi fakti". Arī tāda vai citāda sabiedrības un tās saimniecības attīstības mērīšanas olekts pastāvēs, jo tas var palīdzēt nospraust mērķus. Cita lieta, vai noteikti nospraust mērķus, uz kuriem vedina virzīties starptautiski salīdzinājumi, vai arī uztvert tos radoši un darīt lietas pēc savas izpratnes.

Lai gan cilvēka laimes sajūtai "daudz nevajagot" – drošības sajūtu par uzturu, pajumti, attiecībām un iespējām,  – tomēr asas diskusijas par to, kā pareizi dzīvot, lai veidotu savu dzīvi atbilstoši savai izpratnei par tās piepildījumu, var izcelties pat pie ģimenes pusdienu galda.

Arī Latvijas Bankas piedāvājums Latvijas Televīzijas raidījumā "Lielais jautājums" (detalizētāk – šeit un šeit) par Latvijas tautsaimniecības izrāviena iespējām ietvēra vairāku naudā neizmērāmu mērķu sasniegšanu, kuri varētu interesēt plašu sabiedrību, tomēr pasākumi mērķu sasniegšanai arvien ir radošas iztēles rīcībā. Viens ir rast iespēju veltīt kādām jomām vairāk līdzekļu, cits – izlietot tos pavisam savādāk nekā līdz šim. Kaut vai tas būtu minētais T.A. Edison piedēvētais vēlējums vai, piemēram, skolēna ieinteresēšana tajā, ko un kāpēc viņš apgūst.

 

 

Literatūra un avoti

  1. Centrālās statistikas pārvaldes datubāze
  2. Eurostat datubāze
  3. Pasaules Bankas dati
  4. Pasaules Ekonomikas foruma Globālās konkurētspējas indekss http://reports.weforum.org/global-competitiveness-index/downloads/
  5. Social progress imperative http://www.socialprogressimperative.org/global-index/
  6. http://worldhappiness.report/wp-content/uploads/sites/2/2016/03/Online-data-for-chapter-2-whr-2016.xlsx
  7. Pasaules Tirdzniecības organizācijas ilgtermiņa tirdzniecības dati http://stat.wto.org/StatisticalProgram/WSDBStatProgramSeries.aspx?Language=E
  8. Pasaules Tirdzniecības organizācijas īstermiņa tirdzniecības dati: https://www.wto.org/english/res_e/statis_e/short_term_stats_e.htm
  9. http://www.worldometers.info/world-population/population-by-country/
  10. Breindschmid Ch. "EU Beyond GDP. The potential of the EU initiative to change the way decisions are taken and how well-being is measured". Akademiker Verlag, Saarbrücken, 2014
  11. Daly H. "Ecological Economics and Sustainable Development-Selected Essays". Edward Elgar Publishing, Horthampton, Massacshusetts, 2007
  12. Gadrey J., Jany-Catrice F. "The New Indicators of Well-being and Development". Palgrave Macmillan, New-York, 2006
  13. "Human Happiness and the Pursuit of Maximization" by Brockmann H. and Delhey J. Happiness Stodies Book Series, Springer Science + Business Media, Dordrecht 2013
  14. Skriner E. "Competitiveness and Specialisation of the Austrian Export Sector - A Constant-Market-Shares Analysis" FIW Working Paper N°32, April 2009
 

[1] Aprēķins veidots, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes ceturkšņu datus par uzņēmumu neto apgrozījumu un peļņu pēc nodokļiem

[2] Te faktoru devumu tirgus daļas kāpumā aprēķināšanai, kā Latvijas eksports tiek izmantots tirdzniecības partnervalstu imports no Latvijas; statistikas uzskaites īpatnību dēļ šie lielumi nesakrīt

[3] Džini indekss (Gini Index) ir viens no veidiem, kā mērīt ienākumu sadales nevienlīdzību valstī. Indeksa vērtība var būt no 0 līdz 1; jo augstāka ir Džini indeksa vērtība, jo augstāka ir ienākumu sadales nevienlīdzība. 

APA: Paula, D. (2019, 16. nov.). Kādas attīstības dēļ dzīvojam?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/3747
MLA: Paula, Daina. "Kādas attīstības dēļ dzīvojam?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 16.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/3747>.

Komentāri ( 1 )

  • Ruta

    06.11.2017 01:31

    Paldies raksta autorei Dainai Paulai par šo darbu.
    Šeit neviens nevar vairs iebilst, ka Latvijā slikti dzīvojam, ka viss ir slikti utt.
    Redzama ir tendence un virzība uz uagšu gandrīz 200 valstu vidū pasaulē.
    Šis raksts ir jāizlasa katram Latvijas iedzīvotājam.
    Tas jāpublicē noteikti arī krievu valodā.

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up