29.07.2021.

Kam graudi, kam pelavas: dažas pārdomas par samazināto PVN likmi pārtikai

Kam graudi, kam pelavas: dažas pārdomas par samazināto PVN likmi pārtikai
Foto: LETA

Trīsarpus gadus dzīvojam ar samazināto PVN likmi Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem (21% vietā tie ir 5%). Laiku pa laikam dzirdam aicinājumus paplašināt samazinātās PVN likmes produktu klāstu, tajā skaitā attiecināt to uz citiem pārtikas produktiem. Vai ir vērts?

Zemāks PVN Latvijas raksturīgiem augļiem un dārzeņiem – kādi rezultāti? 

Galvenie rezultāti manā ieskatā ir sekojoši: 

  • Cenu samazinājums augļiem un dārzeņiem bijis mazāks par PVN likmes samazinājumu[1]. Kā jau parasti – pirms nodokļu samazinājuma pircējiem tika solīts, ka tirgotāji būs “godīgi” un samazinās cenas pilnā apmērā; pēcāk izrādījās, ka pircējiem jābūt pateicīgiem pat par mazāku cenu samazinājumu. To, ka tirgotāji nespēja turēt šo "solījumu", noteica nevis tirgotāju "negodīgums" vai to nepietiekama uzraudzība, bet ekonomikas likumi – samērā neelastīgs pārtikas produktu pieprasījums, mainoties to cenām (tādējādi to varēja paredzēt jau iepriekš). 
  • Par to, lai patērētājiem augļi un dārzeņi izmaksātu nedaudz lētāk, faktiski samaksā valsts budžets – ar zemākiem nodokļu ieņēmumiem (sk. Finanšu ministrijas pārstāves viedokli šeit). 
  • Publiskajā telpā pieejamie vērtējumi bieži pārspīlē pozitīvo ietekmi uz nozari. Piemēram, bieži tiek cilāts apgrozījuma un algu pieaugums nozarē. Tomēr nozares sniegums ir visai līdzīgs tautsaimniecības kopējiem rādītājiem, tādējādi to diez vai varētu uzskatīt par zemākas PVN ietekmes atspoguļojumu. 

Lauksaimnieki, ražotāji jau gadiem uzstāj, ka samazinātā PVN likme būtu jāpiemēro arī pārējiem pārtikas produktiem… 

Ir tikai loģiski, ka katra nozare aktīvi aizstāv savas intereses. Bet mums jādomā par kopējām interesēm – kas valstij kopumā būs izdevīgāk? Pārtika ir ceturtdaļa no mūsu patēriņa groza – zemāks PVN visai pārtikai radītu būtisku iztrūkumu valsts budžetā. Ir pieci varianti, kā kompensēt šo iztrūkumu (un visi pieci ir ar negatīvām blaknēm): 

  1. Palielināt PVN likmi nepārtikas precēm. Neapskaužu finanšu ministru, kas ko tādu piedāvās. Vairākas nozares, atsaucoties uz Covid-19 krīzes ietekmi, jau lobē PVN likmes samazinājumu tieši sev (grāmatas, ēdināšana un izmitināšana). Kompromisa meklēšana ar katru nozari atsevišķi var atvērt Pandoras lādi ar vēl asāku nozaru lobistu cīņu par katru PVN procentpunktu. Šajā gadījumā pastāv iespēja, ka mums būs nevis četri PVN likmju režīmi (21, 12, 5 un 0%), bet vēl vairāk, kas sarežģītu nodokļu administrēšanu, budžeta plānošanu, kā arī likmju pārmaiņu ietekmes izvērtēšanu. 
  2. Celt citus nodokļus. Divas galvenās nodokļu grupas ir patēriņa nodokļi un darbaspēka nodokļi. Ja notiek patēriņa nodokļu plašs samazinājums, tad diez vai iztikt bez darbaspēka nodokļu (iedzīvotāju ienākumu nodoklis, sociālās apdrošināšanas iemaksas) paaugstināšanas. To neatbalstu, jo darbaspēka nodokļu celšana palielinātu strukturālo bezdarbu, aplokšņu algu īpatsvaru un tiešā veidā mazinātu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju salīdzinājumā ar ārvalstu ražotājiem – samazinātos eksports, palielinātos imports (jo ar PVN apliek tieši importu, ne eksportu). 
  3. Samazināt valdības izdevumus. Šajā gadījumā paredzu ilgas diskusijas, kādai tieši valdības funkcijai samazināt finansējumu (izglītībai, veselības aprūpei, glābšanas dienestam, ceļiem utt.). Turklāt tās visas ir sabiedrībai svarīgas funkcijas, katrai ir spēcīgs lobijs, kas katru gadu cīnās par finansējuma pieaugumu… 
  4. Palielināt valsts budžeta deficītu, tādējādi uzliekot lielāku valsts parāda nastu nākamajām paaudzēm. Te vēlos uzsvērt, ka deficīta pieaugums ir pieļaujams tikai īslaicīgi – ārkārtas gadījumos, piemēram, kompensējot Covid-19 krīzes rādītās sekas. Tomēr pastāvīgs nodokļu samazinājums uz budžeta deficīta pieauguma rēķina nav ilgtspējīgs risinājums. 
  5. Izlikties, ka nekāda nodokļu ieņēmumu iztrūkuma nebūs. Proti, mēģināt pierādīt, ka zemākas PVN likmes dēļ pārtikas mazumtirdzniecības apgrozījums pieaugs tiktāl, ka nodokļu ieņēmumi nesamazināsies nemaz (jau 2019. gada rakstā parādīju, ka tās, protams, ir muļķības, jo pieprasījums pēc pārtikas ir neelastīgs attiecībā uz cenu izmaiņām). Piektais variants droši vien būtu vissliktākais, jo tas nozīmētu “negaidītu” nodokļu ieņēmumu iztrūkumu, kuru nāktos steigā lāpīt ar kādu no pasākumiem Nr. 1–4. 

Vai zemāka PVN likme pārtikai nepalīdz iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, kas būtu īpaši aktuāli Covid-19 krīzes seku mazināšanā? 

Iedzīvotāji ar augstākiem ienākumiem (5. kvintile) pārtikai tērē teju divreiz lielāku naudas summu nekā iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem (1. kvintile)[2]. Tādējādi no zemākas PVN likmes iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem iegūtu vairāk nekā iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem. Kā redzam, samazinātā PVN likme pārtikai ir visai neefektīvs ierocis cīņā ar ienākumu nevienlīdzību. Daudz efektīvāki ieroči ir: 

  • Īstermiņā – sociālie pabalsti, kas mērķēti tieši uz trūcīgākajiem; 
  • Ilgtermiņā – vienādu iespēju nodrošināšana ar spēcīgiem "sociāliem liftiem" (tajā skaitā – izglītības kvalitātes celšana). 

Tad kāpēc dažās Eiropas valstīs pārtikai ir samazinātā PVN likme? 

Iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem pārtikai iztērē lielāku daļu no saviem ienākumiem[3]. Tāpēc zemāku PVN pārtikai dažreiz izmanto par ienākumu izlīdzināšanas instrumentu – lai gan, kā jau teicu, šīs instruments nav visai efektīvs. 

Nebūtu prātīgi kaut ko ieviest tikai tā iemesla dēļ, ka tas pastāv dažās citās valstīs. Latvijai jādomā ar savu galvu, kādas nodokļu likmes mūsu tautsaimniecībai būtu labākas. Tas, ko redzam citur, var izrādīties arī anahronismi, kas tika veidoti sen atpakaļ kādu lobiju grupu mijiedarbības ietekmē, un šobrīd pastāv vien inerces pēc. Kā piemēru šeit var minēt dāsnu lauksaimnieku atbalstu vairākās pasaules valstīs. 

Vai tad tas, ka Latvijā ir augstāka PVN likme nekā dažās citās Eiropas valstīs, nepasliktina mūsu produkcijas konkurētspēju? 

PVN nav nekāda sakara ar konkurētspēju, jo ar to apliek gala patēriņu, nevis ražošanu. Latvijas eksports netiek aplikts ar PVN. Piemēram, Latvijas uzņēmumiem, eksportējot biezpiena sieriņus uz Franciju, to cenā iekļauts tieši tas pats (Francijas) PVN kā Polijā ražotiem biezpiena sieriņiem. Tāpat arī Latvijas iekšējā tirgū – visas biezpiena sieriņu cenas iekļauj 21% PVN neatkarīgi no tā, kur sieriņš tika ražots (Latvijā vai Polijā). 

Un tomēr – varbūt vērts samazināt PVN izmitināšanai un ēdināšanai, tādējādi kompensējot uz nozarēm uzliktos ierobežojumus saistībā ar Covid-19? 

PVN samazinājums ir visai neefektīvs rīks Covid-19 ierobežojumu kompensēšanai. Brīdī, kad nozarē nav apgrozījuma, PVN likmes apmēram nav nozīmes. Savukārt brīdī, kad ierobežojumi tiek atcelti, atliktā pieprasījuma dēļ apgrozījums strauji pieaug un pat pārsniedz pirmskrīzes līmeni[4] – papildu atbalsts vairs nav nepieciešams. 

Turklāt nodokļu likmju pārmaiņas ir tautsaimniecības regulēšanas ilgtermiņa instruments – pārāk biežas nodokļu likmju pārmaiņas nozīmētu nenoteiktu uzņēmējdarbības vidi, kas var atturēt uzņēmumus no investīciju veikšanas. Efektīvāku īstermiņa iedarbību uz tautsaimniecību var panākt ar vienreizēju izdevumu palīdzību. Tieši Covid-19 krīzes kontekstā vienreizējie izdevumi izrādījās diezgan iedarbīgi: ja Latvijā nebūtu dīkstāves pabalstu, algu subsīdiju un uzņēmumu atbalsta, tad bezdarba līmenis šobrīd būtu gandrīz divreiz lielāks

Rezumējot – PVN likmes samazināšana atsevišķām preču grupām: 

  • nesniedz simetrisku cenas samazinājumu; 
  • rada ieņēmumu iztrūkumu valsts budžetā; 
  • pozitīvā ietekme uz nozarēm bieži vien ir pārspīlēta; 
  • nav efektīvākais instruments nevienlīdzības problēmas risināšanai; 
  • neietekmē nozares eksportspēju un konkurētspēju; 
  • kopumā vērtējams kā fiskāli neefektīvs un dārgs instruments, ko savās interesēs izcīna lobistu grupas. 

 

Komentārs sniegts portālam Nozare.lv

Atsauces

[1] Pēc maniem aprēķiniem, faktiskais Latvijai raksturīgo augļu un dārzeņu cenu samazinājums bijis 9.8%. Pēc LLU pārstāvja Alekseja Nipera aprēķiniem, tas bijis 11.7%. Zemākās PVN likmes pilnā ietekme uz cenām būtu 13.2%.

[2] 2019. gadā attiecīgi 129 un 74 eiro mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli.

[3] Tāpēc PVN pārtikai dažreiz tiek uzskatīts par regresīvo nodokli.

[4] To varējām labi vērot martā kad bija liels pieprasījums uz frizētavu pakalpojumiem, kā arī maija vidū kad kafejnīcu terasēs nebija neviena brīva galda.

APA: Krasnopjorovs, O. (2021, 21. oct.). Kam graudi, kam pelavas: dažas pārdomas par samazināto PVN likmi pārtikai . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5271
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Kam graudi, kam pelavas: dažas pārdomas par samazināto PVN likmi pārtikai " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 21.10.2021. <https://www.makroekonomika.lv/node/5271>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:
  • Login via Draugiem

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up