Ko produktivitāte pasaka par ekonomiku - ienākumiem, konkurētspēju, izaugsmes iespējām?

Oļegs Krasnopjorovs
Oļegs Krasnopjorovs
Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas vecākais ekonomists
17.02.2010.

Atbilde uz Ingunas Ukenābeles un Aigas Pelanes rakstu "Statistiski produktivitāte neparāda ekonomikas efektivitāti".
Esmu gandarīts, ka žurnāla Bilance janvāra numurā (Nr. 1 (229) 1.2010.) analizēts tik svarīgs makroekonomisks jautājums kā produktivitāte jeb ražīgums un tās saikne ar algām. Izmantošu iespēju iesaistīties sarunā, lai savu redzējumu izklāstītu desmit punktos, kuros tas atšķiras no raksta autoru viedokļiem.

1. Lai gan Latvijas iedzīvotājiem tiek pārmests, ka tiem ir pārlieku lielas algas, kas neatbilst reālajam produktivitātes līmenim valstī, un tieši tāpēc tagad atalgojums arī mazināms, ne viens vien ilgas stundas smagi strādājošais varētu iebilst pret šādiem secinājumiem. Un ne bez pamata.
Lai gan algu samazināšana ir sāpīga, makroekonomikā pastāv likumsakarības, kas ir jāievēro, lai atjaunotu ilgtspējīgu ekonomikas attīstību valstī. Turklāt makroekonomiskā analīze nekad nav vērtējums kādam konkrētam cilvēkam vai uzņēmumam - tā vienmēr attiecināma uz kādu sistēmu kopumā, piemēram, valsti vai nozari. Šai debatē mēs runājam par valsti.
Vairākums ekonomistu piekrīt tam, ka 2004. gada 1. ceturksnī ekonomikas attīstība bija sabalansēta, algas bija atbilstošas darba ražīgumam. Kopš tā laika līdz 2008. gada beigām darba ražīgums jeb vienā nostrādātā stundā padarītais pieauga vidēji par 17%, savukārt reālā alga (alga atskaitot inflāciju) - par 62%. Tātad 2008. gada beigās nodarbinātie saņēma vairāk par atbilstošo produktivitātes līmeni. Sekas - uzņēmēju konkurētspējas kritums, mazāks darbaspēka pieprasījums un augošs bezdarbs. Ir divi ceļi, kā pārvarēt nesabalansētību - mazināt algas līdz produktivitātei vai celt produktivitāti. Saņemt lielākas algas par tādu pašu darbu nav iespējams. Kopš 2008. gada beigām Latvija īstenojusi abus virzienus, un pašlaik lielākā daļa no plaisas starp algām un darba ražīgumu jau ir pārvarēta. Tomēr acīmredzams, ka, pirms šī plaisa būs pārvarēta pilnībā, uz noturīgu ekonomiskās izaugsmes atjaunošanu un bezdarba mazināšanu cerēt nav vērts.

2. Produktivitāte mūsu valstī ir viena no zemākajās starp ES dalībniecēm [..] Taču Latvija nebūt nav tehnoloģiski atpalikusi valsts, turklāt cilvēki strādā vairāk nekā vidējais eiropietis.
Tiešām produktivitāte Latvijā ir divas reizes mazāka nekā Vācijā, pat novērtējot to pēc pirktspējas paritātes standarta, proti, ņemot vērā cenu līmeni. Raksta autoru pieminētie skaitļi (Latvijā strādā vidēji 40,5 stundas nedēļā, savukārt ES vidēji 40,3 stundas) rāda, ka zema produktivitāte saistīta ar zemo darba ražīgumu par stundu, nevis ar darba nedēļas ilguma atšķirībām. Zemo darba ražīgumu par stundu savukārt nosaka trīs faktori. Pirmkārt, salīdzinoši zems fiziskā kapitāla līmenis - investīciju bums iepriekšējos gados tikai daļēji mazināja fiziskā kapitāla līmeņa plaisu starp Latviju un Rietumeiropu. Tas attiecas ne tikai uz privātajām, bet arī uz valsts investīcijām - vairāki konkurētspējas indeksi (piemēram, Global Competitiveness Index) joprojām liecina, ka Latvijai pastāv liels potenciāls infrastruktūras uzlabošanā. Otrkārt, Latvijai ir salīdzinoši zems cilvēkkapitāla līmenis. Lai gan kvantitatīvie rādītāji, kā studentu skaits vai studiju ilgums, pārsniedz ES vidējos, zems darba ražīgums norāda uz to, ka izglītības kvalitatīvie (un grūti izmērāmie) rādītāji Latvijā ir zemi. Treškārt, Latvijai piemīt zema kopējā faktoru produktivitāte, ar kuru ekonometriskos pētījumos visbiežāk saprot tehnoloģijas līmeni. Tehnoloģijas līmenis iet roku rokā ar fiziskā un cilvēkkapitāla līmeni - jo augstāks ir tehnoloģijas līmenis, jo lielākas prasības ražošanas iekārtām un darbinieku kvalifikācijai.

3. Politiķu un amatpersonu vēlme aizsegties algu samazinājumā ar produktivitāti arī nav īsti korekta, jo tā vien šķiet, ka šī jēdziena piesaucēji lāgā nezina, kā produktivitāti aprēķina ES statistiķi.
Neesmu politiķis, bet pēc būtības pieskaršos arī šai tēzei. Lai gan algu samazināšana ļauj uzņēmumiem atjaunot izmaksu konkurētspēju, tā nevar būt bezgalīga. Bet otrs un augstākai labklājībai nepieciešamais risinājums - augstas pievienotās vērtības produkcijas ražošana - nozīmē arī darba ražīguma pieaugumu. Turklāt produktivitātes palielinājums patlaban ir sevišķi svarīgs, jo ļauj pārvarēt iepriekšējos gados uzkrāto plaisu starp algām un darba ražīgumu ar mazāku algu samazinājumu. Šie apsvērumi saglabājas neatkarīgi no tā, vai izmanto Eurostat darba ražīguma definīciju - pievienotā vērtība uz nodarbināto skaitu - vai citu, piemēram, pievienotā vērtība uz nostrādāto stundu skaitu.

4. Par visproduktīvākajām tiek uzskatītas tās valstis, kas balstās uz rūpniecisko preču ražošanu un izejvielu ieguvi. [..] Ņemot vērā šo [Eurostat] pieeju, tad arī sanāk, ka nozare ar viszemāko efektivitāti Eiropā ir pētījumu un attīstības joma (R&D), jo statistiski ir grūti uzskaitīt tās tālāko ietekmi uz tautsaimniecības attīstību kopumā.
Nedrīkst jaukt produktivitāti un efektivitāti. Rakt grāvjus ar traktoru ir produktīvāk nekā ar lāpstu, abos gadījumos radītā pievienotā vērtība (grāvis) ir vienāda, tomēr abas lietas nav efektīvas tad, ja nav ekonomiska labuma no grāvju rakšanas. Ja runājam par produktivitāti, pētījumu un attīstības sektorā tā var būt daudz lielāka nekā rūpniecisko preču ražošanā. Zinātnieks rada daudz lielāku pievienoto vērtību, salīdzinot ar rūpniecībā strādājošo, un tas arī ir atspoguļots Eurostat statistikā. Savukārt novērtēt R&D efektivitāti jeb "tālāko ietekmi uz tautsaimniecības attīstību" ir nevis statistiķu, bet pētnieku ekonometristu uzdevums.

5. Produktivitātes aprēķināšanai izmanto divas vienkāršas un sen zināmas formulas. Pirmā - konkrētās valsts ekonomikā saražotais tiek attiecināts pret ražošanā iesaistīto cilvēku skaitu, un otrā - konkrētajā valstī saražotais preču un pakalpojumu daudzums tiek attiecināts pret ražošanā iesaistīto algām.
Par otru formulu gan dzirdu pirmo reizi. Produktivitāte jeb darba ražīgums ir vienā cilvēkstundā padarītais. Jo lielāks ir darba ražīgums, jo augstāka alga. Piemēram, iepriekšējā piemērā traktora vadītāja alga būs lielāka par vienkāršā strādnieka algu.

6. Latvijas nelaime ir tā, ka tā pieder pie valstīm, kur tieši pakalpojumi ir visstraujāk attīstījušies, kas jau pēc statistiķu definīcijas ir ar zemu produktivitāti.
Pakalpojumos radītā pievienotā vērtība iekļaujas kopējās pievienotās vērtības un iekšzemes kopprodukta aprēķinā, un nav skaidrs, kāpēc autores uzskata, ka pakalpojumi ir ar zemu produktivitāti. Piemēram, zinātniskas darbības un finanšu starpniecības produktivitāte ir daudz augstāka nekā preču sektorā. Jāatzīmē, ka Eiropas Savienībā visproduktīvākā valsts ir Luksemburga, kura specializējas finanšu pakalpojumos, nevis preču ražošanā un izejvielu ieguvē.

7. Ekonomisti jau sākuši runāt par nepieciešamību modernizēt gan pašus ekonomikas jēdzienus, gan arī statistisko uzskaiti. Tiek uzskatīts, ka produktivitātes aprēķināšanai vajag izmantot citus rādītājus nekā patlaban. Piemēram, izvērtēt to, cik viens cilvēks nopelna vai cik lielu apgrozījumu viņš rada, nevis cik daudz konkrētā laikā saražo preču vienības. Tā ir vecā, industriālā pieeja. [..] Kā var izmērīt mūzikas industrijas pienesumu ekonomikai?
Ideja radīt jaunus produktivitātes aprēķināšanas rādītājus ir tikai apsveicama, tikai vispirms ir jāanalizē, kā produktivitāte ir uzskaitīta pašlaik. Atbilstoši IKP sadalījumam no ienākumu puses, pievienoto vērtības lielāko daļu veido darbinieku atalgojums, ražošanas iekārtu amortizācija un uzņēmuma peļņa. Tādējādi kopējā pievienotajā vērtībā tiek uzskaitīta ne tikai rūpnieciskā ražošana, bet arī pārējās ekonomiskās aktivitātes, tajā skaitā pētniecība, māksla, izglītība.

8. [Latvija] nespēj statistiski uzrādīt labākus produktivitātes rādītājus [.. jo, pirmkārt] pašreizējā tautsaimniecības struktūrā tām nozarēm, kas pēc ES metodoloģijas var uzrādīt visaugstākos produktivitātes rādītājus, ir salīdzinoši neliela daļa.
Ekonomiskās struktūras atšķirības nav galvenais iemesls produktivitātes atšķirībām. Lai to pierādītu, ir pietiekami salīdzināt vienas nostrādātās cilvēkstundas produktivitāti apstrādes rūpniecībā Latvijā un Vācijā. Cēloņi, kāpēc pastāv šī atšķirība, ir izklāstīti 2. punktā - salīdzinoši zems fiziskā kapitāla, cilvēkkapitāla un tehnoloģiju līmenis Latvijā.

9. [..] Latvijā ir būtiski audzis ēnu ekonomikas īpatsvars [..], rēķinot produktivitāti, netiek ņemta vērā ēnu ekonomikas daļa, kurā strādā cilvēki un kurā arī rada preces un pakalpojumus.
Ja uzskatām, ka ēnu ekonomikas daļa pieaug, tad pieaug arī nereģistrētā vai daļēji reģistrētā nodarbinātība, tātad produktivitātes aprēķinā vienlaikus ar skaitītāju (pievienotā vērtība) būtu jāpalielina arī saucējs (nostrādāto cilvēkstundu vai nodarbināto skaits). Tāpēc nav viennozīmīgi vērtējams, vai ēnu ekonomikas palielina vai samazina produktivitāti.

10. Neraugoties uz salīdzinoši zemo produktivitāti, Latvijas iedzīvotājiem ir lieki pārmest kūtrumu, bet uzņēmumiem to, ka tie pārāk maz ieguldījuši tehnoloģijās, lai palielinātu savas darbības efektivitāti.
Ja rosīgam darbiniekam nebūs pieejas pie jaunākām ražošanas iekārtām un kvalitatīvas izglītības, tad diemžēl viņa darba ražīgums un līdz ar to arī algas līmenis būs zemāks nekā salīdzinoši kūtram Rietumeiropas darbiniekam, kuram ir pieeja pie mūsdienīgām iekārtam un zināšanām. Latvijas stāsts nav īpašs - līdzīgi zems darba ražīgums to pašu cēloņu dēļ kā Latvijā ir arī citās valstīs ar līdzīgu ienākuma līmeni - Lietuvā, Bulgārijā, Rumānijā un Igaunijā.


Raksts publicēts žurnālā "Bilance" 2010. gada 17. februārī.

Citēt