15.12.2015.

Komentārs par Tomasa Piketī grāmatu "Kapitāls 21. gadsimtā" (Thomas Piketty, Capital in the Twenty-First Century)

Lasot Piketī grāmatu, kas šī gada decembrī izdota ar Lattelecom atbalstu, ienāca prātā kāda cita – krietni plānāka un jautrāka grāmata – Džeroma K.Džeroma "Trīs vīri laivā", precīzāk - viena epizode tajā. Lasot medicīnas grāmatu un cenšoties analizēt dažādu simptomu klātesamību organismā, galvenais varonis atklāja, ka vienīgā slimība, kas gājusi viņam secen, ir "ūdens ceļgalā". Šī atklāsme viņam sākotnēji likās pat apvainojoša un netaisnīga – kāpēc vienas slimības trūka? Tad nu lūk, te tā ir, tēmai par ienākumu nevienlīdzību ir visas "ūdens ceļgalā" pazīmes –  grūti staigāt, locītava piepampst, kļūst nestabila un sāpīga, kustību apjoms locītavā pakāpeniski samazinās, bet sāpes pieaug. Iekaisuma procesam ieilgstot, to arvien grūtāk apstādināt. Tā ir arī ar ienākumu nevienlīdzības pieaugumu, kas sākotnēji var šķist nesvarīgs, bet ar laiku palielina sabiedrības neapmierinātību un netaisnīguma izjūtu, var izraisīt politisku nestabilitāti. Jo vairāk palielinās nevienlīdzība, jo grūtāk pret to cīnīties, jo vara un finanses arvien vairāk sakoncentrējas vienas iedzīvotāju grupas rokās, kas ar savu pīrāga daļu dalīties nevēlēsies.

Autors secina, ka ienākumu nevienlīdzība pieaug, ja ilgstoši kapitāla atdeve pārsniedz tautsaimniecības izaugsmes tempus. Latvijā straujās izaugsmes gados 2005.-2008. gados varējām novērot izteiktu patēriņa bumu un nekustamā īpašuma cenu burbuli. 2007. gadā mājokļu cenas sasniedza teju 40% kāpumu, šajā jomā varēja gūt ienākumus un uzkrāt kapitālu, par kuru valstij bija salīdzinoši niecīga interese – kapitāla nodokļi Latvijā bija ļoti zemi. Protams, ka situāciju savas bagātības kuplināšanai un ienākumu kāpināšanai veiksmīgāk varēja izmantot tie, kam bija prāvāki finanšu līdzekļi un pieejami aizdevumi uz izdevīgākiem nosacījumiem. Tāpēc nav pārsteigums, ka Džīnī indekss un citi ienākumu nevienlīdzības rādītāji 2005.-2008. gados uzrāda ienākumu nevienlīdzības plaisas palielināšanos, kas jau tā bija viena no augstākajām Eiropā. Turklāt pieejamie makroekonomikas rādītāji šo procesu atklāj ne pilnā mērā – rādītājiem ir savas nepilnības (tās grāmatā min arī Piketī). Vēl vairāk, būtiskas nepilnības ir arī pašiem datiem – gandrīz droši var apgalvot, ka iedzīvotāju aptaujās ne reizi nebūs iekļuvis neviens no bagātākajiem Latvijas iedzīvotājiem, turklāt šie dati atspoguļo tikai pārskata perioda ienākumus, tos, ko paši aptaujas respondenti vēlas atklāt aptaujātājiem. Šie dati nerāda, kā sadalīts kapitāls jeb uzkrātā bagātība. Bet tieši šī pašu turīgāko iedzīvotāju rocība var būtiski ietekmēt kopējos rādītājus. Tātad var samērā droši apgalvot, ka nevienlīdzība šajā laikā auga vēl straujāk, nekā to uzrāda oficiālā statistika.

Jāatzīst, tā nav Latvijas statistikas problēma vien, ar to saskaras visas pasaules valstis. Tieši tāpēc Piketī mudina domāt par risinājumiem globālā mērogā, pat ja patlaban tie šķiet nerealizējami un pat utopiski: globāls progresīvs kapitāla nodoklis, saskaņota nodokļu sistēma un finanšu caurskatāmība – cieša sadarbība starp valstīm šo sistēmu veidošanā. Viena valsts nav cīnītāja, jo, cenšoties nosmelt kādu krējuma kārtiņu no bagātāko iedzīvotāju ienākumiem, var panākt, ka šie iedzīvotāji savu kapitālu pārceļ uz citu valsti. Turklāt būtiska problēma ir tā, ka mūsdienās kapitāls var būt sadalīts pa daudzām valstīm, veidojot sarežģītas juridiskas shēmas. Un –  jo cilvēks ir bagātāks, jo viņam ir lielākas iespējas algot labākos finanšu un juridiskos konsultantus, kuri ienākumus noslēps "nodokļu paradīzē" tā, ka neviens gailis un nodokļu inspektors pakaļ nedziedās.

Vērtējot nevienlīdzības tēmu, Piketī akcentē arī vairākus citus svarīgus jautājumus, kuriem ir tiešs vai netiešs sakars ar ienākumu dinamiku un sociālās mobilitātes iespējām – kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību, kas pieejama neatkarīgi no finansiālajām iespējām, vides aizsardzību un valsts parādu un tā apkalpošanas izmaksas kā to mantojuma daļu, ko atstāsim saviem bērniem un mazbērniem. Šo izaicinājumu risināšanā finanšu resursus varētu meklēt tieši lielākā nodokļu palielināšanā turīgāko iedzīvotāju kapitālam.

Lai gan Piketī argumentācija ir spēcīga un problēmu aktualitāte ir nenoliedzama, tomēr joprojām pastāvēs diskusijas, vai valsts (arī Latvijas) politikā izvēlēties to vai citu ceļu. Būs opozīcija, kas teiks, ka izaugsmei un inovācijas līmeņa celšanai valstij ir pat nepieciešams vismaz sākotnēji koncentrēt resursus un varu ideju radītājiem, spējīgiem uzņēmējiem, lai piešķirtu spēcīgāku impulsu jaunu darba vietu radīšanai un tehnoloģiskā līmeņa celšanai, tā straujāk tuvinot valsts ienākumus un ražīgumu turīgāko valstu vidējam līmenim. Arī šo argumentu nevar nenovērtēt, lai gan svarīgi, ka patiešām tad mēs runājam par investīcijām ražojošajā segmentā, ne luksus auto un villu iegādi. Arī te ir izvēles iespējas nodokļu politikā – reinvestētās peļņas ne/aplikšana ar ienākuma nodokli, dažādi patēriņa nodokļi u.c., bet vienlaikus lūkojot nezaudēt valsts konkurētspēju ar krietni bargāku regulējumu kā citviet. Jebkurā gadījumā –  tālu un ātri aizskriet nesanāks, ja ceļgalos arvien vairāk uzkrāsies ūdens –  materiālā nevienlīdzība ir problēma, un pie tās risināšanas nāksies atgriezties.

Grāmata būs lieliska lasāmviela studentiem un cilvēkiem, kuri vēlas ko vairāk uzzināt par ekonomiku un konkrēto tēmu. Tā ir viegli lasāma, gana interesanta un dzīva, un cieši sasaucas ar pasaules vēstures norisēm, jo analīze aptver vairāk nekā 200 gadu datus. Savukārt ekonomistiem, visticamāk, grāmata šķitīs pārāk vienkārša un apjomīga, profesionālim pietiktu ar konspektu uz 7 lapām esošo 700 vietā, turklāt autoram var pārmest pārāk biežu atkārtošanos un pat noslieci uz grafomāniju. Tomēr to izlasīt būtu vērts arī profesionālim –  ja ne tik daudz jaunu zināšanu nolūkā, kā lai pavērotu, kā piesaistīt lasītājus, kurus baida sarežģītas matemātiskas formulas un pārlieku zinātniska valoda –  līdzās ierastām statistisko datu rindām, secinājumu atspoguļojumā izmantojot nezinātniskas metodes un salīdzinājumus, piemēram, bagātāko cilvēku topus žurnālos vai Džeinas Ostinas, Balzaka vai citu klasiķu darbu citātus. Un tik tiešām, kāpēc gan lai uz notikumiem neparaudzīties arī no ekonomisko norišu skatpunkta, lasot mūsu pašu klasiķa Blaumaņa prozas darbus, piemēram, "Salna pavasarī", "Purva bridējs", "Raudupiete", "Nauda zeķēs", "Nāves ēnā", "Skroderdienas Silmačos", "Indrāni". Ko tie stāsta par materiālās nevienlīdzības jautājumu Latvijā, par cenām, par mantojuma tiesībām vai sociālās migrācijas iespējām? Tajos atradīsim ne mazums spilgtu citātu par situāciju arī Latvijā. Ekonomika kā zinātne nav atrauta no dzīves, un Piketī to lieliski pierāda.

Ar Lattelecom atbalstu izdotā Tomasa Piketī grāmata “Kapitāls 21. gadsimtā” iegādājama Jāņa Rozes grāmatnīcās visā Latvijā.

APA: Rutkovska, A. (2019, 15. nov.). Komentārs par Tomasa Piketī grāmatu "Kapitāls 21. gadsimtā" (Thomas Piketty, Capital in the Twenty-First Century). Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/533
MLA: Rutkovska, Agnese. "Komentārs par Tomasa Piketī grāmatu "Kapitāls 21. gadsimtā" (Thomas Piketty, Capital in the Twenty-First Century)" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 15.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/533>.
Up