13.09.2017.

Latvijas augstākās izglītības sistēmas raksturojums

Foto: Shutterstock

Turpinām rakstu sēriju par izglītības sistēmā nepieciešamajām pārmaiņām kā priekšnosacījumu tam, ka Latvija kļūst par labklājības valsti.

Iepriekšējos rakstos, kur analizējām Latvijas vispārējās izglītības sistēmu, galvenais secinājums bija: pašlaik valsts finansējumu izmantojam neefektīvi. Tā rezultātā cieš kopējā izglītības kvalitāte, turklāt daļa skolēnu (sevišķi mazajās skolās) nespēj pilnībā īstenot savu potenciālu un pakļauj sevi nabadzības riskiem nākotnē. Taču vietā ir jautājums, kas pēc skolas beigšanas notiek ar sekmīgāko skolēnu daļu?

Šie skolēni, ja vien neaizbrauc studēt uz ārzemēm, visticamāk, nokļūst Latvijas augstākās izglītības sistēmā. Tā, šķietami, piedāvā gandrīz bezgalīgas izvēles iespējas: 17 valsts un 15 privātās augstskolas, vairāk nekā 900 studiju programmu un papildu tam arī 26 koledžas utt. Šķiet, ko gan vēl vairāk var vēlēties? No šāda piedāvājuma klāsta taču katrs studētgribētājs var izvēlēties sev visatbilstošāko un noderīgāko?

Patiesībā šī ir tikai ilūzija par izvēles iespējamību. Īstas izvēles iespējas, studentiem studējot Latvijas augstākās izglītība sistēmā, nemaz nav (ar ļoti retiem izņēmumiem). Ar "īstu izvēli" šajā gadījumā būtu jāsaprot iespēja studentiem izvēlēties dažādu studiju programmu cenas un kvalitātes attiecību.

 

Viedoklis

Minhenes Tehniskās universitātes datorzinātņu students Valters Strods

Kādi apsvērumi noteica augstskolas izvēli?
Manu augstskolas izvēli, galvenokārt, noteica divi apsvērumi - maksa par izglītību un izglītības kvalitāte. Ņemot vērā, ka Vācija piedāvā bezmaksas augstāko izglītību, kas Eiropā plaši atzīta par vienu no vislabākajām, ne brīdi nešaubījos par savu izvēli. Kāpēc Latvijas Universitātē maksāt 2000 eiro gadā, ja, Minhenes Tehniskajai universitātei neko nemaksājot, varu studēt programmā, kas atzīta par 9. labāko pasaulē?
 

Tas ir tāpat kā, piemēram, izvēloties jaunas vai lietotas automašīnas iegādi. Šobrīd ikviens var brīvi izlemt, vai vēlas iegādāties moskviču, kas ir lēts un ne pārāk kvalitatīvs, vai varbūt mersedesu, kas, neapšaubāmi, ir kvalitatīvāks, bet attiecīgi arī dārgāks auto.

Latvijas augstākā izglītības sistēma šobrīd (ar ļoti retiem izņēmumiem) diemžēl piedāvā izvēli starp daudz un dažādu krāsu un specifikāciju moskvičiem. Ja kāds tomēr ļoti vēlas iegādāties mersedesu, tas, visticamāk, ir jāmeklē ārpus valsts

Jāatzīst, tieši šāds visus līdzšinējos gadus ir bijis augstākās izglītības politikas mērķis – nodrošināt un uzturēt lielu skaitu studiju programmu un studējošo skaitu, studiju kvalitāti atstājot otrajā vai pat trešajā plānā.

Pamatā visam, neapšaubāmi, ir mīts par Latvijā esošo "bezmaksas" augstāko izglītību. [1] Lai uzturētu šo mītu, no valsts budžeta katru gadu tiek finansēts ievērojams skaits studiju vietu.

Pārdalīt šīs budžeta vietas starp studiju programmām vai samazināt to  skaitu (piemēram, par labu mazākam skaitam, bet kvalitatīvākām studijām) līdz šim ir bijis ļoti grūts uzdevums [2].

Līdz ar to valsts augstskolu galvenais mērķis gadu no gada ir "apgūt" katrai savu budžeta vietu kvotu. Ja šī kvota ir pārāk liela, loģiskas sekas ir prasību (pret studētgribētājiem) un studiju kvalitātes kritums [3]. Arī privātajām augstskolām, lai gan tās praktiski nesaņem valsts apmaksātas studiju vietas, ir jākonkurē par tiem pašiem studentiem, kas var izvēlēties studēt valsts augstskolā. Līdz ar to situācijā, kad valsts augstskolās paliek neaizpildītas budžeta studiju vietas, arī privātajām augstskolām nav motivācijas piedāvāt dārgas (attiecīgi, arī kvalitatīvas) studiju programmas.

Rezultāti ir skaidri redzami. No valsts ilgtermiņa attīstības perspektīvām raugoties, tie ir kritiski. Salīdzinot ar valsts iedzīvotāju skaitu, Latvija ir absolūtā pasaules čempione attiecībā uz augstskolu un koledžu skaitu (1. attēls).

 

1. attēls. Augstākās izglītības iestāžu skaits uz 1 milj. iedzīvotāju

Augstākās izglītības iestāžu skaits uz 1 milj. iedzīvotāju
Avots: Pasaules Banka

 

Arī studentu skaita īpatsvars attiecīgā vecuma iedzīvotāju struktūrā Latvijā vēsturiski ir bijis salīdzinoši augsts. Šobrīd tas ir arī virs Eiropas Savienības (ES) valstu vidējā un pārsniedz arī Igaunijas un Somijas rādītājus (2. attēls).

 

2. attēls. Studentu skaits % no 20 - 24 gadus sasniegušiem iedzīvotājiem, 2014. - 2015. g.

Studentu skaits % no 20 - 24 gadus sasniegušiem iedzīvotājiem, 2014. - 2015. g.
Avots: Eurostat

 

Tomēr galvenā problēma ir tā, ka šī iespaidīgā augstskolu un studentu kvantitāte netiek transformēta atbilstošā izglītības kvalitātē. Pasaules universitāšu globālajos vērtējumos, kas ņem vērā galvenos katru universitāti raksturojošos kvalitātes rādītājus, labākās Latvijas universitātes sastopamas vien ap 700. vietu un zemāk [4].

Latvijas universitātes šajā vērtējumā bezcerīgi atpaliek ne tikai no labākajām universitātēm Baltijas un Ziemeļvalstu reģionā, bet arī no visām vērtētajām Ziemeļvalstu reģionālajām augstskolām! Kā var cerēt jebkad pietuvoties Ziemeļvalstu labklājības līmenim, ja Latvijas labākās augstskolas piedāvā zemāku izglītības līmeni kā Ziemeļvalstu sliktākās augstskolas?!

Pret šo vērtējumu var iebilst sakot, ka tas ir lielā mērā subjektīvs. Protams, tā ir taisnība. Lielā mērā šie augstskolu rangi tiek veidoti, balstoties uz pasniedzēju, zinātnieku subjektīvajiem vērtējumiem.

Taču ir arī objektīvāki rādītāji, un tie rāda tieši tādu pašu ainu. Piemēram, skatoties uz Latvijas eksporta struktūru, augsto tehnoloģiju produkcija tajā ieņem vien aptuveni 10%.

Un lai gan tas ir neliels uzlabojums, salīdzinot ar aptuveni piecus gadus vecu pagātni, tomēr joprojām Latvija atrodas ES valstu astes galā, gandrīz uz pusi atpaliekot no ES vidējā rādītāja (3. attēls).

Tātad, lai arī ko darītu Latvijas augstskolu beidzēji, pēc studijām, nonākot darba tirgū, tas visai reti ir saistīts ar augtas pievienotās vērtības produktu veidošanu. Bet tieši no šīs spējas ir atkarīgs mūsu valsts nākotnes labklājības līmenis.

 

3. attēls. Augsto tehnoloģiju eksports ES valstīs (% no kopējā eksporta)

Augsto tehnoloģiju eksports ES valstīs (% no kopējā eksporta)
Avots: Eurostat

 

Arī ar tā saucamo "tīro" zinātni situācija ir līdzīga. Gan starptautisko zinātnisko publikāciju skaita, gan šo publikāciju citējamības (jeb popularitātes zinātniskajā vidē) ziņā Latvija izskatās ļoti bēdīgi. Zinātnisko publikāciju Latvijā ir aptuveni divreiz mazāk nekā Igaunijā, bet no Ziemeļvalstīm šī atpalicība ir nomācoša (4. attēls). Tas labi parāda Latvijas augstskolu mācībspēku starptautisko konkurētspējas līmeni. Un, ja paši pasniedzēji nav starptautiski konkurētspējīgi, kā viņi var izaudzināt konkurētspējīgus studentus?

Atbilde ir, protams, nevar. Ja daļa no skolēniem savu potenciālu pilnībā neīsteno vidusskolas līmenī, tad daļa no atlikušajiem (spējīgākajiem) skolēniem savu potenciālu pilnībā nespēj īstenot nepietiekami kvalificētu pasniedzēju dēļ.

 

4. attēls. Zinātnisko žurnālu raksti uz 10 000 iedzīvotājiem (vidēji 2007. - 2013. gados)

Zinātnisko žurnālu raksti uz 10 000 iedzīvotājiem (vidēji 2007. - 2013. gados)
Avots: Pasaules Banka

 

Šajā vietā droši vien ir vērts pievērst uzmanību arī augstākās izglītības finansējuma līmenim. Bieži dzirdēts, ka tieši augstākās izglītības finansējums no valsts puses ir nepietiekams. Kādas kvalitātes prasības vispār var prasīt pie nepietiekama finansējuma? Valsts izdevumi augstākajai izglītībai Latvijā tiešām ir salīdzinoši zemi uz citu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu fona (5. attēls). Šis finansējums, izteikts procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP), Latvijā ir par 50% zemāks kā, piemēram, Igaunijā, un aptuveni divas reizes zemāks kā Somijā.

 

5. attēls. Valsts izdevumi augstākajai izglītībai (% no IKP), 2013. g.

Valsts izdevumi augstākajai izglītībai (% no IKP), 2013. g.
Avots: OECD


Tomēr tas ir tikai daļējs attaisnojums. Pirmkārt, būtisks finanšu līdzekļu pieaugums, ko varētu novirzīt augstākās izglītības papildus finansēšanai, valsts budžetā diez vai drīzumā ir gaidāms. Otrkārt, svarīgs ir jautājums par esošās augstākās izglītības finansējumam novirzītās naudas izlietojuma efektivitāti.

Līdzīgi kā Latvijas vispārējās, arī augstākās izglītības sistēmā vairākas pazīmes liecina, ka esošais finansējums netiek izlietots pietiekami efektīvi. Līdzīgi kā vidusskolas, arī augstskolu skaits Latvijā pret studētgribētāju skaitu ir neadekvāti liels.

Rezultātā, pat lielākās valsts augstskolas Latvijā ir salīdzinoši mazas starptautiskajā mērogā. Latvijas lielākās augstskolas šobrīd studējošo skaita ziņā ir līdzvērtīgas Ziemeļvalstu reģionālo augstskolu lielumam, kamēr visas labākās Ziemeļvalstu universitātes (kuras vai nu ir iekļautas starp pasaules labākajām 100 universitātēm, vai atrodas ļoti tuvu šim līmenim) ir ar studējošo skaitu, kas svārstās 25-30 tūkstošu robežās, t.i. lielumu, kuru varētu iegūt, apvienojot šobrīd abas lielākās Latvijas augstskolas (6. attēls).

 

6. attēls. Studentu skaits augstskolā (pilna laika ekvivalents, tūkstoši)

Studentu skaits augstskolā (pilna laika ekvivalents, tūkstoši)
Avots: The Times Higher Education World University Rankings 2016-2017

 

Lielā augstskolu skaita dēļ Latvijā tiek dublētas daudzas studiju programmas. Arī administratīvie izdevumi "noēd" lielu daļu jeb aptuveni 20% no augstākajai izglītībai atvēlētajiem līdzekļiem. Taču, manuprāt, galvenā problēma, kas izriet no lielā augstskolu skaita, ir (piedodiet par atkārtošanos) – akadēmiskā personāla kvalitāte. Pirmkārt, augstskolas nespēj atļauties pietiekamu skaitu akadēmiskā personāla. Atkal, salīdzinot labākās Latvijas un Ziemeļvalstu universitātes, studentu un pasniedzēju attiecība atšķiras ļoti ievērojami (7. attēls).

Viedoklis

Vidzemes Augstskolas rektors, docents, Dr. hist. Gatis Krūmiņš

Kā Vidzemes Augstskola Valmierā var nodrošināt konkurētspējīgus pasniedzējus, kas var dot zināšanas studentiem konkurētspējai Eiropas Savienības darba tirgū?
Mūsdienās augstskolas ģeogrāfiskajam novietojumam ir otršķirīga nozīme. Svarīga ir spēja akadēmisko procesu padarīt par starptautisku, piesaistot pasaules gudrākos prātus, tos nešķirojot pēc tautības vai valstiskās piederības. 

7. attēls. Studentu/pasniedzēju skaita attiecība

Studentu/pasniedzēju skaita attiecība
Avots: The Times Higher Education World University Rankings 2016-2017

 

Turklāt arī tie pasniedzēji, kas tiek nodarbināti Latvijas augstskolās, visbiežāk tiek nodarbināti uz nepilnu slodzi. Latvijā ir visaugstākais uz nepilnu slodzi nodarbinātā akadēmiskā personāla īpatsvars (80%), kamēr Igaunijā šis rādītājs ir aptuveni 40%. Rezultātā, pasniedzēji bieži ir spiesti vienlaicīgi vairākās augstskolās pasniegt identiskus priekšmetus, kas, protams, atstāj ietekmi arī uz kvalitāti.

Neapšaubāmi, pasniedzēju atalgojums arī ir problēma. Ja skolotāju algām, lai tās būtu konkurētspējīgas un spētu ieinteresēt labākos speciālistus, ir jābūt samērojamām (augstākām) ar vidējo darba samaksu valstī, tad augstskolu pasniedzēju gadījumā konkurence ir globāla. Tāpēc, ja mēs gribam, lai labākie Latvijas pasniedzēji paliktu Latvijā, un papildus piesaistīt arī kvalificētus pasniedzējus no ārvalstīm, tad atalgojumam, piemēram, augstskolu profesoriem būtu jābūt vismaz divreiz augstākam nekā pašreiz (8. attēls).

 

8. attēls. Augstākās pakāpes akadēmiskā personāla (profesoru) vidējais bruto mēneša atalgojums, 2010. gads (EUR, PPP)

Augstākās pakāpes akadēmiskā personāla (profesoru) vidējais bruto mēneša atalgojums, 2010. gads (EUR, PPP)
Avots: Eiropas Komisija

 

Pašreizējais atalgojuma līmenis nespēj piesaistīt pietiekami daudz talantīgu jauno speciālistu. Turklāt arī akadēmiskā personāla vidējais vecums Latvijā ir viens no augstākajiem. Nav noslēpums, ka gandrīz 16% no visiem augstskolu pasniedzējiem Latvijā ir vecumā virs 65 gadiem, tas ir augstākais rādītājs Eiropā [5].

Protams, kvalitatīvu jauno speciālistu sagatavošana ir ilgs darbs, un atdeve pat labākajā gadījumā būs jūtama tikai ilgākā laika posmā.

Praktiska alternatīva būtu jau gatavu speciālistu piesaiste no ārvalstu labākajām augstskolām, taču ar pašreizējo atalgojuma līmeni tas nav iespējams.

Šobrīd ārvalstu akadēmiskā personāla īpatsvars Latvijā 2-3 reizes atpaliek no Ziemeļvalstu augstskolu līmeņa (9. attēls).

 

9. attēls. Ārvalstu akadēmiskā personāla īpatsvars (% no kopējā akadēmiskā personāla)

 

Ārvalstu akadēmiskā personāla īpatsvars (% no kopējā akadēmiskā personāla)
Avots: Universitāšu mājaslapas

 

Kopumā Latvijas augstākajā izglītība šobrīd ir izveidojusies situācija, kuru ekonomisti mēdz apzīmēt ar terminu "citronu tirgus". Tas nozīmē, ka no izglītības tirgus ir lielā mērā pazudušas kvalitatīvas izglītības programmas. Savukārt augstskolas savā starpā sacenšas par sarūkošo studentu skaitu, piedāvājot (ar retiem izņēmumiem) zemas kvalitātes studijas par iespējami zemāku cenu. Tās lielā mērā, diemžēl, ir līdzšinējās izglītības politikas sekas. Arī risinājums šai situācijai nenāks pats no sevis. Ir nepieciešama politikas maiņa. Sīkāk par to – nākamajā rakstā.

 

[1] Kamēr vien augstskolu uzturēšana prasa noteiktus līdzekļus un arī pasniedzēji nestrādā bez atlīdzības, izglītība nevar būt "bezmaksas". Ja par to nemaksā paši studējošie, tad šīs studijas apmaksā pārējie valsts iedzīvotāji – nodokļu maksātāji.


Viens no Latvijas Bankas uzdevumiem ir rūpēties par ilgtermiņa stabilitāti, veidojot pamatus turīgai valsts nākotnei. Tas nav iespējams bez labi izglītotas, globāli konkurētspējīgas jaunās paaudzes. Tādēļ Latvijas Banka savu ikgadējo Tautsaimniecības konferenci šī gada 27. septembrī šoreiz velta izglītības tematikai.

Tai gatavojoties, Latvijas Bankas eksperti pēta un analizē izglītības tēmas problemātiku, sekmīgo valstu pieredzi un iespējamos risinājumus, kas rakstu sērijas formā tiks publicēti šeit, www.makroekonomika.lv.

APA: Bitāns, M. (2018, 19. feb.). Latvijas augstākās izglītības sistēmas raksturojums. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/3900
MLA: Bitāns, Mārtiņš. "Latvijas augstākās izglītības sistēmas raksturojums" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 19.02.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/3900>.

Komentāri ( 1 )

  • Juris Dzelme

    25.09.2017 14:12

    Rakstā tiek izmantoti nepareizi dati par augstskolu un koledžu skaitu, kas liecina par bezatbildīgu un tendenciozu attieksmi pre Latviju. (Latvijā faktiski ir 14 valsts un 11 privātās augstskolas, nevis 17 un 15 (ņemot vērā, ka REA un RJA ir LU struktūrvienības un STA un SPPA ir faktiski kikvidētas), bet no 24 (nevis 26) koledžām 7 ir augstskolu struktūrvienības.) Autors faktiski cenšas nomelnot Latviju un tās zinātni un augstāko izglītību, izmantojot nevietā lietotus kapitālisma un brīvā tirgus slavinājumus. Pat ES politikas pamatā ir atzinums, ka "augstākā izglītība ir sabiedrības bagātība un atbildība (public good and public responsibility)". Rakstā tiek lietoti nepareizi fakti, nepieņemami kritēriji un tiek izdarīti Latvijas interesēm kaitīgi secinājumi. Jāatkārto vēsturiskais jautājums: "Kas tas ir - muļķība vai nodevība?".

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up