15.02.2011.

Latvijas bezdarba anatomija

Bezdarbs Latvijā sasniedza virsotni 2010. gada sākumā un kopš tā laika pakāpeniski samazinās. Tomēr nevar teikt, ka bezdarba problēmas ir atrisinātas. Bezdarba līmenis joprojām ir augsts, turklāt arvien vairāk attiecībā uz Latviju tiek pieminēts strukturālā bezdarba jēdziens. Ar ko ir bīstams strukturālais bezdarbs un vai ar to var efektīvi cīnīties – par to šoreiz diskutēsim "Delfi" slejās.

Frikcionālais bezdarbs

No pirmā skatiena varētu šķist – valstij ir jāpanāk, ka bezdarba nav nemaz, sasniedzot nulles bezdarba rādītāju. Tomēr katrā tautsaimniecībā daļa cilvēku atrodas starp divām darba vietām – atstājot vienu darba vietu, viņi atrodas cita darba meklējumos. Cik liels ir šo cilvēku skaits? Piemēram, ja vidējais darba ilgums pie viena darba devēja tautsaimniecībā ir pieci gadi un nākamo darbu atrod vidēji pēc trim mēnešiem (praksē šie rādītāji mēdz atšķirties pa valstīm, nozarēm un laika periodiem), tad starp divām darba vietām atrodas ap 5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. To ekonomikā sauc par frikcionālo bezdarbu.

Var likties, ka, jo zemāks ir frikcionālais bezdarbs, jo efektīvāka ir tautsaimniecības darbība, t.i., ar pieejamiem darba resursiem tiek saražota lielāka pievienotā vērtība jeb augstāks ir darba ražīgums. Daļēji tā ir taisnība – dažās valstīs, kur vidējais darba ilgums pie viena darba devēja ir lielāks (piemēram, Japāna), frikcionālais bezdarbs ir zemāks un līdz ar to arī bezdarba līmenis vēsturiski bijis zemāks nekā citur. Tomēr frikcionālā bezdarba rādītājs nav vienīgais tautsaimniecības efektivitātes rādītājs – ir svarīgi nevis tikai tas, cik ātri tiek atrasts darbs, bet arī kādas kvalitātes darbs tiek atrasts. Bieži darba meklētājiem var būt izdevīgi meklēt darbu ilgāk, rezultātā atrodot labāku darbu (attiecīgi ar augstāku atalgojumu), nevis pieņemt pirmo darba aicinājumu. Arī tautsaimniecības efektivitāte šajā gadījumā mēdz būt augstāka, jo vairāk cilvēku strādās tajās profesijās, kas atbilst viņu kvalifikācijai. Tomēr skaidrs, ka arī meklēt darbu neierobežoti ilgi ir neizdevīgi, jo papildus finansiāliem apsvērumiem darba pavadītais laiks var negatīvi ietekmēt darba meklētāja kvalifikāciju.

Cikliskais bezdarbs

Tautsaimniecība attīstās cikliski – ekonomikas augšupejai un uzplaukumam seko lejupslīde un zemākais punkts, kam savukārt seko nākamā augšupeja. Attiecībā uz tautsaimniecības ciklu virzošiem spēkiem joprojām pastāv domstarpības starp atšķirīgu ekonomisko skolu piekritējiem (vai ciklu pamatā ir kopējā pieprasījuma vai kopējā piedāvājuma šoki), turklāt arī tautsaimniecības ciklu ilgums var atšķirties starp valstīm un laika periodiem. Tomēr ir skaidrs, ka viens no svarīgākajiem valdības uzdevumiem būtu mazināt tautsaimniecības cikla amplitūdu – tas ir, īstenot pretciklisko politiku: ierobežot ekonomisko aktivitāti tautsaimniecības cikla uzplaukuma fāzē un veicināt to lejupslīdes laikā.

Kopš seniem laikiem valdības tiecas uzkrāt labajos laikos, lai grūtajos laikos varētu patērēt vairāk nekā nopelna. Iespējams, pirmā norāde uz valdības pretciklisko politiku ir atrodama Vecajā Derībā: Jāzeps aicināja faraonu uzkrāt ražu septiņu trekno gadu laikā, lai to varētu patērēt nākamo septiņu lieso gadu laikā – pateicoties šai politikai, Ēģipte tika pasargāta no bada. Lai gan Latvijā tika pasludināti septiņi treknie gadi, nekādi uzkrājumi netika veidoti – valsts budžets visu trekno gadu periodā bija ar deficītu. Tādējādi valdības iespējas veicināt ekonomisko aktivitāti grūtajos laikos kļuva visai ierobežotas. Turklāt jāatzīmē, ka Latvija joprojām patērē vairāk nekā nopelna – ik dienu ap 2.5 miljoniem latu nenopelnītas naudas. Tātad var teikt – lai gan tērēt iespējams mazāk nekā pārkaršanas gados, joprojām valsts stimulē ekonomiku ar visai lielu budžeta deficītu uz aizņemšanās rēķina.

Samazinoties ekonomiskai aktivitātei tautsaimniecības lejupslīdes periodā, pieaug bezdarba līmenis. Visvairāk atlaišana skar nekvalificētu darbaspēku, ka arī nozares, kuras stiprāk pakļautas tautsaimniecības ciklam. Piemēram, tautsaimniecības cikla dinamikas ietekme uz automobiļu tirdzniecību ir ievērojami lielāka nekā uz pārtikas preču ražošanu. Latvijā atlaišanas vilni būvniecības nozarē izsauca arī iepriekšējos gados uzkrātā nekustamā īpašuma burbuļa plīšana.

Strukturālais bezdarbs

Tautsaimniecības strukturālo pārmaiņu ietekmē var rasties situācija, kad darba meklētāju prasmes neatbilst pieprasījumam no uzņēmēju puses. Tas atspoguļojas vienlaicīgā darbaspēka trūkumā un augstā bezdarba līmenī. Piemēram, sašaurinoties ogļu ieguves sektoram Polijā, atlaisto ogļraču nodarbināšana uz ilgu laiku kļuva par aktuālu problēmu. Latvijā nekustamā īpašuma burbuļa laikos, veicot zemi kvalificētus būvdarbus, varēja saņemt labu atalgojumu – līdz ar to daļai jauniešu trūka motivācijas attīstīt profesionālās zināšanas vai mācīties augstskolā. Piemēram, 2002.-2007. gadā nodarbināto skaits būvniecībā divkāršojies pamatā uz vidējo izglītību ieguvušo jauniešu rēķina. Pēc nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas šo atlaisto jauniešu kvalifikācija neatbilda citu nozaru vajadzībām, savukārt algu ambīcijas bija visai augstas, lai tās varētu apmierināt tie eksportējošie uzņēmumi, kuri kāpināja ražošanu (un darbinieku skaitu). Tāpēc daļa šo bez darba palikušo izvēlējās meklēt darbu ārzemēs, bet tiem, kas palika uz vietas, nākas mainīt vai uzlabot savu kvalifikāciju.

Strukturālais bezdarbs var pastāvēt ne tikai pa nozarēm, bet arī ģeogrāfiski. Ja norietu piedzīvojušās nozares koncentrējas kādā teritorijā un darba meklētāju mobilitāte ir zema, var veidoties situācija, ka vienā reģionos bezdarbs ir augsts, bet citos vērojams darbaspēka trūkums. Latvijā šāda problēma nav visai izteikta. Augstākais reģistrētā bezdarba līmenis vēsturiski bijis Latgalē, tomēr daļēji tas ir saistāms ar lielu motivāciju reģistrēties Nodarbinātības Valsts aģentūrā (NVA) un faktiskie bezdarba rādītāji reģionu dalījumā ir līdzīgi.

Ar ko ir bīstams strukturālais bezdarbs? Vispirms ar to, ka strukturālais bezdarbs draud ar ilgstošu bezdarbu. Frikcionālā bezdarba vidējais ilgums parasti ir tikai daži mēneši, cikliskais bezdarbs var ieilgt uz dažiem gadiem, bet strukturālais bezdarbs varētu ilgt vairāku gadu un pat gadu desmitu periodā, dažreiz cilvēkiem pat kļūstot ekonomiski neaktīviem un līdz ar to vairs neparādoties oficiālajā bezdarba statistikā. Parasti, jo ilgāk cilvēks ir bez darba, jo grūtāk viņam ir atrast darbu, tāpēc strukturālos bezdarbniekus ir visgrūtāk atgūt darba tirgū. Otrkārt, strukturālais bezdarbs ir pamats fenomenam, ka augsts bezdarbs iet roku rokā ar darbaspēka trūkumu un no tā izrietošu algu pieaugumu. Tas var pastiprināt sabiedrības noslāņošanos ienākumu ziņā – ilgstošiem bezdarbniekiem trūkst iztikas līdzekļu, kamēr pārējās sabiedrības labklājība pakāpeniski pieaug. Turklāt Latvijai nākamais algu pieauguma vilnis, ja tas nebūs pamatots ar līdzvērtīgu darba ražīguma pieaugumu, var nozīmēt vēl vienu algu-inflācijas spirāles veidošanos, kas negatīvi ietekmētu tautsaimniecības konkurētspēju un paaugstinātu arī cikliskā bezdarba komponenti. 

Strukturālais bezdarbs rada tautsaimniecībai vislielākos postījumus; tāpēc nav brīnums, ka tieši strukturālo bezdarbnieku nodarbinātības veicināšana ir vairāku valstu valdību īstenoto aktīvās nodarbinātības politikas galvenais uzdevums. Latvijā aktīvās nodarbinātības pasākumus īsteno Nodarbinātības Valsts aģentūra (NVA), un tajos ietilpst gan profesionālo apmācību un pārkvalifikāciju kursi, gan psiholoģiskais atbalsts un pamata darba prasmju nodrošināšana, gan atbalsts uzņēmējdarbības sākumam, gan subsidētās nodarbinātības programmas īpašam bezdarba riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām.

Šo programmu rezultativitātes rādītājs var būt tikai viens – kāds ir to cilvēku īpatsvars, kas pēc programmu pabeigšanas atraduši pastāvīgu darbu un ir noturējusies šajā darba vietā vismaz vienu gadu. No vienas puses, patlaban spriest par dažu NVA programmu rezultatīvajiem rādītājiem varētu būt pāragri, jo kopā ar strukturālo bezdarbu Latvijā joprojām ir plaši izplatīts cikliskais bezdarbs. Pat pēc perfektu kvalifikācijas pilnveides semināru beigšanas cilvēks var neatrast darbu, jo darbaspēka pieprasījums pagaidām vēl ir zemāks par piedāvājumu. No otras puses, ir svarīgi, lai cilvēki apgūtu darba tirgū nepieciešamās profesijas atbilstošā apjomā un kvalitātē un pēc apmācības kursu pabeigšanas iekārtotos pastāvīgā darbā pēc iespējas ātrāk, jo ar laiku var tikt zaudētas ne vien iegūtās profesionālās prasmes, bet arī apņēmība atrast darbu, kuru mēģina celt vairāki NVA mācību semināri.

 


Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 15. februārī

APA: Krasnopjorovs, O. (2019, 18. jul.). Latvijas bezdarba anatomija. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/436
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Latvijas bezdarba anatomija" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 18.07.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/436>.

Līdzīgi raksti

Up