22.04.2014.

Lemšu pats, kad doties pensijā!

Laiku pa laikam medijos izskan bažas par Latvijas pensijas sistēmas ilgtspēju (piemēram, šeit). Šādas bažas man nav saprotamas, jo visi pensijas sistēmas elementi (pensijas vecums, sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes, sociālā budžeta ieņēmumu pārdale starp pensijas un citiem speciālajiem budžetiem, pārdale starp 1. un 2. pensijas līmeni utt.) tiek regulēti. Ja autovadītājs neizmanto stūri ceļu satiksmē, tad naivi avārijā vainot automobiļa dzinēju.

Prognozēt pensijas sistēmas nākotni, nemainot nevienu no tās mainīgajiem, būtu tikpat noderīgi, kā modelēt ceļu satiksmes drošību, pieņemot, ka visiem autovadītājiem stūre ir fiksēta un tās stāvokli nevar mainīt. Abos gadījumos nereālistiski pieņēmumi noved pie šaubīgiem rezultātiem.

Zema dzimstība vai emigrācija – tas ir ne vairāk kā ceļa gravas un pagriezieni, no kuriem vadītājiem (sabiedrībai, politikas veidotājiem) ir nevis jābaidās, bet jāpaņem stūre savās rokās un jāapbrauc. Savukārt Latvijas pensiju sistēma savu ilgtspēju ir pierādījusi.

Cits jautājums - kādam var nepatikt, ka pensiju saņem pārāk vēlu un mazākā apjomā, nekā gribētu, bet sociālās iemaksas jāveic tūlīt – no algas, kas arī ir mazāka par vēlmēm. Katrs atbilstoši savām prioritātēm (cik lielā mēra katrs vērtē tagadnes labumus augstāk nekā nākotnes labumus) var izvēlēties, cik liela ir viņa dalība pensiju sistēmā (piemēram, kādus nodokļu atskaitījumus veikt, vai piedalīties 3. pensiju līmenī utml.). Prioritātes nevar būt labas vai sliktas, katram tās ir individuālas. Mūsu individuālo izvēļu kopējā summa veido sabiedrības pasūtījumu pēc pensijas sistēmas. Tādējādi pašreizējā pensiju sistēma – kad vidējā pensija ir aptuveni puse no pilnās slodzes darba vidējiem neto ienākumiem (sk. 1. attēlu) – ir sabiedrības pasūtījums.

1. attēls. Vidējā vecuma pensija, % no neto vidējās darba samaksas par pilno slodzi

Vidējā vecuma pensija, % no neto vidējās darba samaksas par pilno slodzi

Avots: VSAA un CSP dati; autora aprēķini

Tas, vai arī pēc 20-30 gadiem vidējā pensija paliks aptuveni 50% apmērā no vidējās algas vai pieaugs, piemēram, līdz 80%, būs atkarīgs no sabiedrības pasūtījuma (sabiedrības pasūtījums ir tāds, kāds tas ir, nevis "labs" vai "slikts", līdzīgi kā nevar pateikt, vai karbonāde ir labāka par kotleti).

Jebkurā gadījumā skaidrs, ka pensiju apmērs pēc 20-30 gadiem būtiski pārsniegs šī brīža vidējo pensiju 278 eiro apmērā (līdzīgi kā šī brīža pensija būtiski pārsniedz to, kas bija pirms, piemēram, 15 gadiem, pat ņemot vērā cenu kāpumu; sk. 2. attēlu). Piemēram, nominālā pensija kopš 2001. gada janvāra pieauga 3.2 reizes, savukārt reālā pensija (jeb vidējās pensijas pirktspēja; par deflatoru izmantoju patēriņa cenu indeksu) – 1.8 reizes.

2. attēls. Mēneša vidējā vecuma pensija (eiro)

Mēneša vidējā vecuma pensija (eiro) 

Avots: VSAA un CSP dati; autora aprēķins

Tāpat skaidrs, ka arī pēc 20 un 30 gadiem mēs vēlēsimies vēl augstākas pensijas (tāda ir cilvēka būtība - ātri pierast pie labām lietām un tiekties pēc vēl labāka). Pensiju dzinējspēks ir algas, savukārt algu dzinējspēks ir darba ražīgums. Tieši no darba ražīguma ir atkarīga sabiedrības labklājība, ieskaitot pensijas. Nav iespējams ilgtspējīgi celt pensijas atrauti no darba ražīguma līmeņa (darba ražīguma kāpumam, pirmkārt, nepieciešamas privātās investīcijas ražošanas iekārtās un tehnoloģijās, valsts investīcijas infrastruktūrā, izglītības un veselības kvalitātes uzlabošana, tautsaimniecības specializācija augstās pievienotās vērtības nozarēs).

Neapšaubāmi arī tas, ka, uzlabojoties izglītības un veselības jomām, pieaugs arī darba dzīves ilgums. Diez vai izdevīgi skolot cilvēku 20 gadus, lai viņš pastrādātu pavisam nedaudz – līdz industriālajā laikmetā noteiktajam (un tagad arvien vairāk arhaiskajam) pensijas vecumam. Vai cilvēkam ir izdevīgi pūlēties, vairāk nekā 20 gadus pavadīt izglītojoties un 30 gadu vecumā saņemt doktora grādu, ja darba mūžs ir tikai līdz 62-65 gadiem?

Patlaban Latvijā strādā 32 tūkst. cilvēku, kas ir vecāki par 65 gadiem, no kuriem 4 tūkst. alga pārsniedz 1000 eiro. Ārsti, zinātnieki, tiesneši, aktieri, rakstnieki u.c. var piedzīvot savu profesionālu uzplaukumu virs mums ierastā pensijas vecuma. Arvien vairāk cilvēkiem darbs kļūst par pašrealizācijas instrumentu, nevis nepieciešamību.

Domāju, ka paies gadi un vienotais valsts uzliktais pensijas vecums pazudīs – katrs varēs patstāvīgi izvēlēties - iet pensijā 30 (atlikušo dzīvi veltot ģimenei, meditācijai vai blogu rakstīšanai) vai 90 gadu vecumā (apvienojot darbu ar hobiju). Protams, otrajā gadījumā pensijas apmērs būs nesalīdzināmi augstāks.

APA: Krasnopjorovs, O. (2019, 21. aug.). Lemšu pats, kad doties pensijā!. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/575
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Lemšu pats, kad doties pensijā!" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 21.08.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/575>.
Up