06.01.2014.

Pakalpojumu cenas kā inflāciju veidojošs komponents

(Papildināts 07.02.2014.)

Pērn septiņos mēnešos bija vērojams patēriņa preču cenu gada kritums, taču pakalpojumu cenu samazinājums bija retums.

Vērtējot inflāciju, ir vērts nošķirt kādu konkrētu faktoru (piemēram, pieprasījuma, nodokļu pārmaiņu) ietekmi un kāda komponenta (piemēram, degvielas vai īres cenu) devumu. Komponenta devumu var aprēķināt, izmantojot konkrētas preču grupas cenu indeksu un tās īpatsvaru patēriņa grozā. Taču faktora jeb iemesla, kura dēļ mainās cenas, ietekmi aprēķināt ir krietni sarežģītāk (precei vai tās cenas zīmei nav virsū rakstīts, ka cena mainījusies tā vai cita iemesla dēļ).

Šajā rakstā - par pakalpojumu cenām kā inflāciju veidojošu komponentu, tai pašā laikā paturot prātā, ka pakalpojumu cenas ir tās, kas visvairāk atspoguļo tāda faktora kā ienākumi ietekmi uz patēriņa cenu līmeņa tendenci. Šeit nevarēsim saukt ne preces, ne pakalpojumus par inflācijas avotu, bet to cenas par kādu citu ekonomisko notikumu (faktoru) atspoguļojumu gan.

Pakalpojumu cenām kā jebkurām cenām piemīt līmenis un tendence. Pašlaik metodoloģijas attīstības dēļ ir grūti iegūt ļoti garu un salīdzināmu laikrindu, lai varētu savietot ienākumu līmeņa un preču vai pakalpojumu cenu absolūto līmeni, taču priekšstatu var gūt, izmantojot datu rindu no 90. gadu beigām un zinot galvenos notikumus tautsaimniecībā 90. gados.

Līdz 2012. gadam vidējais patēriņa cenu līmenis Latvijā bija sasniedzis 61.3% no ES15 valstu vidējā, atpaliekot galvenokārt pakalpojumu cenām (1. att.).

1. attēls. Ienākumu un patēriņa preču un pakalpojumu cenu līmenis, % no ES15 valstu vidējā

Ienākumu un patēriņa preču un pakalpojumu cenu līmenis, % no ES15 valstu vidējā

Avots: Eurostat

Cenu līmeņa attiecībā pret ienākumiem tendence precēm un pakalpojumiem ir līdzīga. Tomēr tam, ka cenu līmenis precēm nelielā atvērtā tautsaimniecībā izlīdzinās ātrāk, bet pakalpojumiem – lēnāk, ir divi galvenie iemesli, un tie ir saistīti. Īsumā varētu runāt par tautsaimniecības atvērtību un par ienākumu līmeni.

Pirmkārt, pakalpojums bieži ir piesaistīts teritorijai (pēc frizūras vai īres pakalpojuma nebraucam uz ārzemēm), tādējādi ir uzskatāms par "netirgojamu". Tāpēc pakalpojumu cenas bieži neizlīdzinās starpvalstu tirdzniecības darījumu rezultātā, kā tas notiek ar preču cenām (preces vai nu nav aizstājamas ar pašmāju ražojumiem un tiek importētas par "pasaules cenu", vai arī tās ir iespējams eksportēt, nopelnot "pasaules cenu"). Otrkārt, pakalpojumu cenas bieži atspoguļo darba ražīguma un ienākumu pieaugumu t.s. tirgojamajās (pārsvarā preču) nozarēs (par to nedaudz tālāk rakstā). Valstīs ar augstāku ienākumu līmeni ir arī lielāks pakalpojumu īpatsvars patēriņa izdevumos (2. att.).

2. attēls. Pakalpojumu īpatsvars patēriņa grozā (SPCI svaros) Latvijā un EMS (valstu skaits pielāgots atbilstoši EMS sastāvam)

Pakalpojumu īpatsvars patēriņa grozā (SPCI svaros) Latvijā un EMS (valstu skaits pielāgots atbilstoši EMS sastāvam)

Avots: Eurostat

Turpinot nedaudz plašāk par minētajiem pakalpojumu cenu lēnākas izlīdzināšanās iemesliem, vispirms ir jāatzīmē sākotnējie līmeņi. 90. gadu sākumā, Latvijai kļūstot par atvērtu tautsaimniecību, tika atrisināts preču deficīta jautājums – tiesa, "komplektā" ar precēm atnāca augstākas jeb t.s. pasaules cenas. Gan ražošanas modernizēšana, gan preču ražošana prasīja daudz resursu un iekārtu, kas bija jāiepērk par cenu līmeni, kāds dominēja valstīs, uz kurām Latvija grasījās savas preces eksportēt. Tātad tautsaimniecības lielums (jeb mazums) un tās atvērtība zibenīgi palielināja preču cenu līmeni, kam ienākumu līmenis vēl "nebija gatavs".

Šādā situācijā tirgojamās nozares var nopelnīt vairāk, un tajās strādājošie, mainoties ienākumu līmenim, var pakāpeniski samaksāt vairāk par pakalpojumiem.

Nelielā tautsaimniecībā palielināt kapacitāti ir ļoti grūti, neizmantojot ārējos resursus, nepelnot ar eksportu. Atsevišķās nozarēs to ir vieglāk izdarīt un tās palīdz radīt ienākumus pārējām. Te ir runa par produktivitāti, taču vērtības izteiksmē, un tās samēru starp nozarēm. Piemēram, friziera produktivitāti mērot ar nopelnīto, ir skaidrs, ka, patērējot tieši tikpat daudz darba un matu veidojamo līdzekļu, tiks apkalpots tieši tikpat daudz klientu, bet ieņēmumi būs lielāki, ja klientu vidējie ienākumi būs augstāki. Vienas pašas šīs nozares ietvaros palielināt darba ražīgumu un ienākumu līmeni, apkalpojot vienīgi iekšzemes klientus, būtu ļoti, ļoti grūti.

Citiem vārdiem sakot, arī plašākā mērogā – ja valsts ir nabadzīga, tā nevar izvēlēties nopirkt lētāku darbgaldu vai patēriņa preces, ko pati nespēj saražot. Šajā gadījumā, maksājot dārgāk par precēm, sabiedrībai atliek mazāk līdzekļu, ko samaksāt pakalpojumu sniedzējam.

Tātad pakalpojumu sektora produktivitāte vērtības izteiksmē un cena, ko pakalpojumu sniedzējs var piedāvāt un uzturēt, drīzāk iet kopsolī ar vidējo darba ražīgumu un ienākumu līmeni valstī. Tas redzams arī 1. attēlā: pēc Eurostat datiem, vidējais ienākumu līmenis Latvijā 2012. gadā sasniedza 59% no vidējā Eiropas Savienības 15 valstu līmeņa (kas laika gaitā arī ir pieaudzis), patēriņa preču cenām šajā laikā sasniedzot 81.2%, bet pakalpojumu – tikai 55.8%.

Turklāt arī pakalpojumi paši var būt vairāk vai mazāk saistīti ar "tirgojamības" faktoru. Ir pakalpojumi, kuru sniegšanai izmantojams liels preču komponents, piemēram, ēdināšanas pakalpojumi, turklāt daļa pakalpojumu saistīti ar iespēju iegūt ienākumus no nerezidentiem (visbiežāk viesnīcas un ēdināšana). Pakalpojumu cenas šādās nozarēs ir augstākas. Taču ir nozares, kas tiek finansētas no budžeta, kas ir tieši atkarīgs no tā, kā attīstās tautsaimniecība, cik tā ir spējīga samaksāt nodokļos. Nereti tajās ir ierobežots piedāvātāju skaits, un tāpēc šo pakalpojumu cenas var būt regulētas. Šādās nozarēs pakalpojumu cenu līmenis ir viszemākais (piemēram, izglītība, 3. att.).

3. attēls. Ienākumu un atsevišķu patēriņa pakalpojumu cenu līmenis, % no ES 15 valstu vidējā

Ienākumu un atsevišķu patēriņa pakalpojumu cenu līmenis, % no ES 15 valstu vidējā

Avots: Eurostat

Augot pakalpojumu īpatsvaram patēriņa grozā un pakalpojumu cenām, ir mainījies pakalpojumu cenu devums kopējā inflācijā. Lai varētu kaut daļēji spriest par šī devuma saikni ar ienākumu līmeni (izslēdzot citu iespējamo faktoru ietekmi), tālākajos aprēķinos būtu ērti izmantot nemainīgas nodokļu likmes patēriņa cenu indeksu (NNL_PCI). Taču tāds pieejams vien saskaņotajam patēriņa cenu indeksam (SPCI) un ar īsāku laikrindu. Preču un pakalpojumu devuma salīdzinājums SPCI un NNL_SPCI struktūrā liecina, ka nodokļu pārmaiņas nav radījušas nozīmīgu atšķirību starp preču un pakalpojumu cenu devuma samēru vairākumā periodu. Tādējādi datu dēļ 4. attēlā redzams šo komponentu devums nacionālajā PCI, ko parasti arī saucam par inflāciju.

4. attēls. Preču un pakalpojumu cenu devums PCI gada pārmaiņās, pp

Preču un pakalpojumu cenu devums PCI gada pārmaiņās, pp

Avots: CSP, autores aprēķini

Ienākumu līmenim augot, līdz 2007. gadam pakāpeniski auga arī patēriņa pakalpojumu cenu devums relatīvi pret pakalpojumu īpatsvaru patēriņa grozā. Periodā, kad tautsaimniecība auga mēreni, un kad kreditēšana vēl nebija attīstījusies, un ES fondu līdzekļi vēl nebija pieejami, pakalpojumu cenu devums inflācijā bija zemproporcionāls to īpatsvaram patēriņa grozā (pārsvarā "padsmit" procenti no inflācijas). Laikā no 2004. līdz 2007. gadam, kad tautsaimniecība visstraujāk auga, arī pakalpojumu cenu devums kopējā inflācijā auga, atsevišķos mēnešos sasniedzot ap 40% (4. att.).  Pakalpojumu īpatsvars patēriņa grozā auga krietni lēnāk (no vidēji 25% 2001. - 2003. gadā līdz nepilniem 27% 2007. gadā). Ienākumu kāpums un kreditēšanas attīstība ļāva patēriņa pakalpojumu sektoram augt straujāk un pelnīt vairāk.

Līdzšinējā savstarpēji saistītā ienākumu un patēriņa pakalpojumu dinamika norāda, ka arī turpmāk, tautsaimniecībai augot, pakalpojumu cenas augs pakāpeniski. Tas, ka pakalpojumu cenu līmenis pašlaik ir zemāks nekā preču, savukārt vedina domāt, ka, ienākumiem augot, pakalpojumu cenu devums varētu būt virsproporcionāls to īpatsvaram patēriņa grozā. Tomēr, kā zināms, pakalpojumu sniegšanā ir izmantojamas preces, un daudzas no tām saistītas ar tādiem Latvijā neiegūstamiem resursiem kā naftas produktiem. No to cenām atkarīgas, piemēram, transporta pakalpojumu cenas. Tādējādi ienākumu līmenis nav vienīgais, kas virza pakalpojumu cenas, bet ir nozīmīgs faktors.

APA: Paula, D. (2019, 16. nov.). Pakalpojumu cenas kā inflāciju veidojošs komponents. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/325
MLA: Paula, Daina. "Pakalpojumu cenas kā inflāciju veidojošs komponents" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 16.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/325>.

Līdzīgi raksti

Up