23.10.2023.

Vai Latvijā pastāv kvantitatīvās stimulēšanas portfeļa pārstrukturēšanas kanāls?

Pētījums 5/2023

Ilustratīvs attēls pētījuma vāks
Foto: Latvijas Banka

Eirosistēmas centrālās bankas, t. sk. Latvijas Banka, pēdējo 10 gadu laikā ir īstenojušas liela apjoma aktīvu iegādes jeb kvantitatīvo stimulēšanu (quantitative easing), lai eirozonā novērstu deflācijas draudus un stimulētu ekonomisko aktivitāti. Tradicionāli par galveno centrālās bankas aktīvu iegāžu transmisijas mehānismu tiek uzskatīts portfeļa pārstrukturēšanas kanāls, pa kuru tiek samazinātas ilgtermiņa procentu likmes. Tādējādi centrālā banka nodrošina papildu monetārās politikas atbalstu laikā, kad īstermiņa procentu likmes atrodas pie efektīvās zemākās robežas (effective lower bound) un tradicionālie monetārās politikas instrumenti kļūst mazāk efektīvi.

Aktīvu iegādes samazina ilgtermiņa jeb valdības vērtspapīru ienesīguma likmes pa portfeļa pārstrukturēšanas kanālu vairāku efektu ietekmē. Pirmkārt, centrālās bankas aktīvu iegādes tiešā veidā ietekmē pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru valsts obligāciju tirgos, samazinot to ienesīgumu segmentos, kuri tieši pakļauti aktīvu iegādes programmām. Otrkārt, kvantitatīvā stimulēšana samazina durācijas risku, liekot investoriem pārstrukturēt savus portfeļus, lai saglabātu vēlamo atdeves līmeni, tādējādi samazinot obligāciju ienesīgumu arī segmentos, kuros centrālā banka neveic aktīvu iegādes. Savukārt ilgtermiņa likmju samazinājums atspoguļojas aizņemšanās nosacījumu atvieglošanā mājsaimniecībām un uzņēmumiem, jo šīs likmes tiek izmantotas kredītu cenošanā.

Esošie pētījumi ekonomiskajā literatūrā sniedz daudz liecību, ka kvantitatīvā stimulēšana eirozonā ir spējusi būtiski samazināt valdību aizņemšanās izmaksas, kā arī banku aizdevumu procentu likmes, tādējādi stimulējot kreditēšanu. Taču šie pētījumi pamatā ir fokusējušies uz aktīvu iegāžu ietekmi eirozonā kopumā vai lielākajās dalībvalstīs, tādējādi kvantitatīvās stimulēšanas ietekme mazākās dalībvalstīs, piemēram, Latvijā, ir neskaidra. Tāpēc šajā pētījumā empīriski pētīta aktīvu iegāžu transmisija uz Latvijas tautsaimniecību. Šim nolūkam izmantots modeļu kopums – divu bloku strukturālā vektoru autoregresija un paneļa strukturālā vektoru autoregresija – lai gūtu liecības gan no makroekonomiskajiem, gan banku līmeņa datiem.
Pētījumā secināts, ka kvantitatīvās stimulēšanas programmu īstenošanas laikā portfeļa pārstrukturēšanas kanāls Latvijā ir bijis aktīvs, samazinot valdības aizņemšanās izmaksas, kā arī veicinot ekonomisko aktivitāti un cenu spiediena veidošanos zemās inflācijas periodā. Iegūtie rezultāti liecina, ka Latvijas obligāciju ienesīguma likmju samazināšanos galvenokārt noteica tiešā ietekme no centrālās bankas aktīvu iegādēm, kā arī ārvalstu investoru portfeļu pārstrukturēšana.

Taču pētījumā arī dokumentētas būtiskas atšķirības kvantitatīvās stimulēšanas transmisijas mehānismā Latvijā salīdzinājumā ar eirozonu kopumā. Proti, Latvijā vērojama vāja kvantitatīvās stimulēšanas pārnese uz uzņēmumu un mājsaimniecību aizņemšanās nosacījumiem ierobežotas banku sektora reakcijas dēļ. Pētījuma rezultāti liecina, ka pat tās bankas, kuras piedalījās aktīvu iegādes programmās un to ietvaros centrālajai bankai pārdeva vērtspapīrus, iegūtos līdzekļus galvenokārt ieguldīja citu vērtspapīru iegādē, nevis novirzīja jaunu kredītu izsniegšanai.

Šādu iznākumu veicināja vairāku faktoru kopums. Pirmkārt, kvantitatīvā stimulēšana tika lietota tandēmā ar negatīvu procentu likmju politiku, kas attur komercbankas turēt lielus likviditātes pārpalikumus centrālajā bankā un motivē tos pēc iespējas ātrāk pārvērst vērtspapīru turējumos. Otrkārt, banku darbību regulējošais mehānisms Bāzele III motivē bankas veidot vērtspapīru uzkrājumus, jo tos iespējams lietot kā nodrošinājumu. Tomēr šie apstākļi ir bijuši saistoši arī eirozonas komercbankām un tās ir spējušas pārnest kvantitatīvās stimulēšanas radīto impulsu uz zemākām aizņemšanās izmaksām gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Ekonomiskajā literatūrā par eirozonas banku reakciju uz centrālās banku aktīvu iegādēm ir secināts, ka zemo procentu likmju periods stimulēja komercbankas uzņemties papildu riskus, lai nodrošinātu vēlamo atdeves līmeni. Turpretī Latvijas komercbankām zemās procentu likmes neradīja šādus izaicinājumus, jo ierobežotas konkurences apstākļos tās spēja izsniegt kredītus ar būtiski augstākām procentu likmēm nekā citu eirozonas valstu komercbankas, tādējādi ierobežojot vajadzību uzņemties lielāku risku, izsniedzot aizdevumus uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

Kopumā pētījumā iegūtās liecības rāda, ka Eirosistēmas aktīvu iegāžu transmisija uz Latvijas tautsaimniecību ir notikusi pa portfeļa pārstrukturēšanas kanālu, samazinot valdības aizņemšanās izmaksas un veicinot ekonomisko aktivitāti. Turpretī tālāka pārnese uz uzņēmumu un mājsaimniecību kreditēšanu un aizņemšanās izmaksām ir bijusi vāja komercbanku aktīvu struktūras ierobežoto pārmaiņu dēļ. Tādējādi pētījuma rezultāti liecina, ka augsta banku sektora koncentrācija būtiski vājina monetārās politikas transmisiju uz privātā sektora finansēšanas nosacījumiem.

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā.

APA: Zlobins, A. (2024, 19. jul.). Vai Latvijā pastāv kvantitatīvās stimulēšanas portfeļa pārstrukturēšanas kanāls?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6129
MLA: Zlobins, Andrejs. "Vai Latvijā pastāv kvantitatīvās stimulēšanas portfeļa pārstrukturēšanas kanāls?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 19.07.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6129>.
Up