Atvasināto finanšu instrumentu pielietojums finanšu sistēmā un ārpus tās: ko rāda EMIR dati

Iespējas atbildēt uz šo praktisko jautājumu kopumu sniedz dati, kuri tiek apkopoti saskaņā ar Eiropas tirgus infrastruktūras regulu (EMIR). Tā paredz detalizētu atvasināto finanšu instrumentu darījumu ziņošanu, kas uzraugiem un analītiķiem sniedz augstāku detalizāciju par šo instrumentu dinamiku un pazīmēm, nekā pieejams no citiem datu avotiem. Turklāt šie dati aptver visus atvasināto instrumentu tirgus darījumus, kuriem vismaz viena no darījuma pusēm ir no Latvijas. Šī raksta mērķis ir apkopot sākotnējos EMIR datu analīzes rezultātus par atvasinātajiem finanšu instrumentiem.

Analīzi motivē divi ar risku uzraudzību saistīti jautājumi.

• Pirmkārt, atvasinātie instrumenti var radīt koncentrācijas risku. Piemēram, ja tirgū ir izveidojusies vienveidīga ekspozīcija pie kāda darījumu partnera vai kādā finanšu instrumentu veidā. Ja šāda ekspozīcija ir izveidojusies vairākiem darījumu partneriem vai darījumi ir veikti caur vairākiem darījumu kanāliem un attiecīgi citos datu avotos nevarētu konstatēt koncentrācijas veidošanos, tad EMIR dati ļauj iegūt šo risku kopainu.
• Otrkārt, tie var veicināt sviras efektu. Piemēram, ar atvasināto finanšu instrumentu palīdzību ir iespējams izveidot ekspozīcijas ar lielu nominālvērtību (notionals) salīdzinājumā ar nepieciešamo sākotnējo nodrošinājumu. Nelabvēlīgas tirgus virzības gadījumā šo sākotnējo nodrošinājumu būtu nepieciešams papildināt. Straujas nelabvēlīgas virzības gadījumā ir ne vien risks nerast līdzekļus nodrošinājuma papildināšanai, bet arī risks pazaudēt vairāk nekā nodrošinājumu.

Tādēļ tika apskatīti atvasināto instrumentu vērtību atlikumi 2024. gada beigās, vienlaikus analizējot gan instrumentu faktisko vērtību, gan nominālvērtības (notionals), jo šie rādītāji raksturo atšķirīgas riska dimensijas.

Secinājums: rezultāti bija paredzami un "slēptas" koncentrācijas pazīmes netika konstatētas, lai gan jāņem vērā gan citu identificētās, gan šajā izpētē novērotās datu kvalitātes problēmas (būtiskākā, iesaistītie nebija ziņojuši par beztermiņa līguma pārtraukšanu, kā rezultātā būtiski apjomi tika saglabāti kā aktuāli).

Dati un metodoloģija

EMIR datu raksturs un ieguvumi

Izmantotie EMIR dati ir ļoti granulāri un pieejami ikdienas griezumā, kas dod iespēju analizēt atvasināto instrumentu struktūru līguma līmenī: instrumenta tipu, valūtu, atsauces likmi (procentu likmju instrumentiem), saistīto aktīvu, termiņu, darījuma otrās puses valsti u.c. Tas ir būtisks ieguvums salīdzinājumā ar apkopoto uzraudzības statistiku, jo ļauj pamanīt koncentrācijas punktus, kuri apkopojumos var palikt neredzami.

Būtisks ierobežojums: datu kvalitāte

Vienlaikus jāuzsver atšķirība no dažiem citiem statistikas avotiem: EMIR ziņojumi ir bagāti ar detaļām, bet ne vienmēr dati un šīs detaļas ir tik stingri "iztīrīti" vai pārbaudīti kā, piemēram, regulārā finanšu pārskatu statistika banku sektorā.  Tādēļ analīzē tika atrasti atsevišķi novērojumi, kas, visticamāk, saistīti ar ziņošanas kļūdām (piemēram, neprecīziem laukiem, nepareizu instrumenta klasifikāciju, neadekvātu nominālvērtību u.tml.). Šie gadījumi tika ņemti vērā, interpretējot rezultātus, bet tie nemainīja kopējo ainu par instrumentu izmantošanas pieejām.

Analīze: atvasināto finanšu instrumentu izmantošanas struktūra 2024. gada beigās

1) Banku sektors: bankas kā galvenie lietotāji procentu likmju un valūtas risku pārvaldībā

Lielākās ekspozīcijas bija banku sektorā, un tās koncentrējās divās jomās.

• (i) Procentu likmju mijmaiņas darījumi.

Būtiskais pielietojums atbilst banku biznesa loģikai: mainīgās likmes apmaiņa pret fiksēto (vai pretēji), lai gan pārvaldītu savu procentu likmju risku aktīvu - pasīvu struktūrā, gan sniegtu līdzīgus pakalpojumus saviem klientiem. Svarīgs struktūras rādītājs: EURIBOR kā atsauces likme ir izteikti dominējoša – 84 % no visiem darījumiem satur vismaz vienu EURIBOR "kāju" (atsauces plūsmu). Tas norāda, ka Latvijas darījumu kopums ir cieši piesaistīts eiro naudas tirgus īstermiņa etalonam un procentu likmju risks lielā mērā ir saistīts ar eiro procentu likmju dinamiku.

• (ii) Ārvalstu valūtu instrumenti.

Bankas ir aktīvi izmantojušas arī valūtu atvasinātos instrumentus saskaņā ar norēķinu vajadzībām, saistītiem klientu darījumiem un bilances valūtu struktūras pārvaldību.

Kopumā banku dominējošā loma pati par sevi nav pārsteigums: bankas ir gan lielākie risku starpnieki, apkalpojot arī nefinanšu sektoru, gan tās biežāk izmanto atvasinātos instrumentus profesionālai riska pārvaldībai un pozīciju līdzsvarošanai.

2) Pārējais finanšu sektors: valūtas instrumenti un arī atvasinātie instrumenti ar akcijām kā atsauces aktīviem

Ārpus bankām finanšu sektora dalībniekiem dominēja ārvalstu valūtu finanšu instrumenti, un īpaši tas izcēlās pensiju fondu gadījumā, kuri iespējams tos izmanto diviem mērķiem:

• ārvalstu aktīvu ieguldījumu valūtas riska ierobežošana,
• portfeļa valūtu struktūras pārvaldība.

Papildus valūtas instrumentiem bija novērojami arī atvasinātie instrumenti ar akcijām kā atsauces aktīviem, kas var būt saistīti ar portfeļa ekspozīciju pārvaldību vai riska samazināšanu (piemēram, izmantojot indeksu atvasinātos finanšu instrumentus).

Šajā segmentā kopējā aina liecināja par salīdzinoši "klasisku" instrumentu izmantošanu, kas parasti saistīta ar portfeļu risku kontroli, nevis ar agresīvu sviras veidošanu.

3) Nefinanšu sektors: redzama, bet kopumā ierobežota aktivitāte

Nefinanšu uzņēmumi Latvijā atvasinātos instrumentus izmantoja, taču kopējais apjoms bija salīdzinoši neliels, un tas bija viens no nedaudz pārsteidzošiem analīzes aspektiem.

Tomēr arī nefinanšu sektorā izcēlās skaidri līderi, kā redzams 2. attēlā.

• (i) Nekustamo īpašumu nozare

Lielākie lietotāji nefinanšu sektorā bija nekustamo īpašumu uzņēmumi ar procentu likmju atvasinājumiem. Tas ir intuitīvi: nozarei parasti raksturīgs augstāks parāda īpatsvars un jutīgums pret finansēšanas izmaksām, jo īres ienākumi ir fiksēti vai indeksēti pret inflāciju, bet ar mainīgajām likmēm izmantots finansējums rada būtisku svārstīgumu izmaksu pusē. Procentu likmju instrumenti šeit tiek izmantoti, lai stabilizētu naudas plūsmas un aizsargātos pret procentu likmju pieaugumu.

• (ii) Enerģētikas nozare

Šeit dominēja preču (commodities) atvasinātie instrumenti. Enerģētikas uzņēmumiem cenu riski (elektrība, gāze, degvielas komponentes) var būt tieši saistīti ar pamatdarbības rentabilitāti, tādēļ šo instrumentu izmantošana ir loģisks riska vadības instruments.

Pamataktīvi un valūtas: kas dominē Latvijas darījumos

Valūtas instrumenti: ASV dolārs pirmajā vietā, pēc tam Zviedrijas krona

Valūtas instrumentu pamatā, aiz eiro (94 % izmantošana vienā instrumenta pusē), dominēja ASV dolārs. Otrajā līmenī bija redzamas arī pozīcijas Zviedrijas kronās. Šāda struktūra ir saskanīga ar:

• finanšu tirgu realitāti (ASV dolārs kā globāli dominējoša norēķinu un investīciju valūta),
• Ziemeļvalstu ekonomisko sasaisti un finanšu kanāliem, kuros Zviedrijas krona var būt nozīmīga noteiktām Latvijas banku mātesbanku grupām.

Preču atvasinājumi: kvieši un rapsis; enerģijā – elektrība, pēc tam gāze un aviācijas degviela

Preču atvasinājumos dominēja kvieši, un rapsis sekoja kā nākamais nozīmīgais atsauces aktīvs. Tas norāda uz lauksaimniecības cenu riska aktualitāti tajā Latvijas darījumu segmentā, kas šādus instrumentus vispār izmanto.

Enerģijas atvasinājumos būtiskākais atsauces aktīvs bija elektrība, bet sekundāri – dabasgāze un aviācijas degviela. Šī struktūra ir ekonomiski saprotama: elektroenerģijas cenu risks tieši ietekmē gan ražotājus, gan tirgotājus, gan lielos patērētājus, savukārt gāze un degvielas produkti ir būtiski atsevišķām nozarēm un biznesa modeļiem

Otro pušu ģeogrāfija un koncentrācijas jautājums

No valstu skatpunkta, bez Latvijas dominēja Zviedrija un Apvienotā Karaliste, bet sekundāri – Īrija un Igaunija. Šāda aina pati par sevi nav koncentrācijas "sarkanais karogs", taču tā ir uzraudzībai būtiska, jo norāda uz konkrētiem pārrobežu finanšu kanāliem.

Šeit visticamākie skaidrojumi ir:

• Zviedrija var būt nozīmīga kā reģionālais finanšu centrs un partnervalsts, īpaši, ja darījumu plūsmas saistītas ar Ziemeļvalstu finanšu grupām vai likviditātes nodrošinātājiem;
• Apvienotā Karaliste vēsturiski ir viens no lielākajiem atvasināto instrumentu centriem Eiropā (tirgus infrastruktūra, bankas, brokeri), tāpēc tās biežā parādīšanās otru pušu datos var būt strukturāla;
• Īrija nereti parādās kā fondu un finanšu struktūru jurisdikcija;
• Igaunija kā tuvākais reģionālais partneris var atspoguļot Baltijas finanšu integrāciju.

Svarīgi: mūsu analīzē netika konstatētas slēptas koncentrācijas, piemēram, situācija, kur lielākā daļa ekspozīciju būtu saistītas ar vienu vai ļoti nedaudzām otrajām pusēm ar potenciāli problemātisku profilu. Tādas neatklājās, arī vērtējot Latvijas pušu pārstāvniecību kā atvasināto instrumentu brokeriem, klīringa iestādēm vai Latvijas aktīvu esamību kā atsauces aktīviem citos darījumos.

Diskusija: kāpēc nefinanšu sektors atvasinātos finanšu instrumentus izmanto mazāk, nekā varētu gaidīt?

Viena no nedaudz pārsteidzošām atziņām bija, ka nefinanšu sektora atvasināto instrumentu izmantošana kopumā izskatījās salīdzinoši neliela, ņemot vērā nozaru vajadzības:

• lauksaimniecībā un apstrādē varētu būt plašāka preču cenu riska ierobežošana,
• starptautiskajā tirdzniecībā – plašāka valūtas riska ierobežošana,
• uzņēmumiem ar svārstīgām naudas plūsmām un augstu parādu – plašāka procentu likmju riska vadība.

Relatīvi mazajai izmantošanai visticamākie skaidrojumi:

1. mēroga un izmaksu faktors: mazākiem uzņēmumiem atvasinātie finanšu instrumenti var būt salīdzinoši dārgi (t.sk. juridiskā dokumentācija, nodrošinājums);
2. riska apetīte un pārvaldības briedums: uzņēmumi var izvēlēties "dzīvot ar risku", īpaši ja svārstības vēsturiski nav radījušas kritiskus zaudējumus pagātnē;
3. aizstājošas metodes: daļa uzņēmumu var balansēt riskus ar ieņēmumiem un izmaksām vienās un tajās pašās valūtās vai ar līgumu indeksāciju (piemēram, cenas piesaiste biržai), mazinot vajadzību pēc atvasinājumiem.

Secinājumi un rekomendācijas

Galvenie secinājumi

1. Latvijas atvasināto instrumentu galvenie izmantotāji ir finanšu sektors, īpaši bankās, kur dominē procentu likmju mijmaiņas darījumi un valūtas atvasinājumi.
2. EURIBOR ir noteicošais etalons procentu likmju instrumentiem – 84 % darījumu satur vismaz vienu EURIBOR plūsmu, kas uzsver eiro procentu likmju risku kā centrālo dimensiju.
3. Pārējais finanšu sektors (īpaši pensiju fondi) galvenokārt izmanto valūtas atvasinājumus, kā arī akciju atvasinājumus.
4. Nefinanšu sektorā lielākie lietotāji ir nekustamā īpašuma nozare (procentu likmju riska vadība) un enerģētika (preču/enerģijas cenu riska vadība).
5. Valūtās (ārpus eiro) dominē ASV dolārs, sekundāri – Zviedrijas krona. Preču atvasinājumos dominē kvieši, pēc tam rapsis; enerģijā – elektrība, pēc tam dabasgāze un aviācijas degviela.
6. Otrās puses valstis atvasinātajos finanšu instrumentos visbiežāk ir Zviedrija un Apvienotā Karaliste, ar Īriju un Igauniju kā sekundārām, un nav konstatētas slēptas koncentrācijas pazīmes.
7. Rezultātu interpretācijā jāievēro atruna: bija ārējie novērojumi, kas saistāmi ar zemu datu kvalitāti atsevišķiem ziņotājiem, taču tie nemainīja kopējo struktūras ainu.

Rekomendācijas

1. Koncentrācijas monitorings galvenajos griezumos. Pat ja kopējā koncentrācija neizskatās problemātiska, lietderīgi no makroprudenciālā skatupunkta novērot koncentrācijas pazīmes:

• pa otru pušu valstīm,
• pa atsauces likmēm un aktīviem,
• pa sektoriem,

2. Nefinanšu sektora riska vadības "plaisa" kā politikas signāls. Ja nefinanšu sektora atvasinājumu izmantošana tiešām ir zemāka, nekā būtu ekonomiski pamatoti, var apsvērt kādus atbalstošus pasākumus: vadlīnijas, nozares seminārus, piemēru katalogu (hedging prakses).