20.09.2023.

Digitālā nevienlīdzība Latvijā: cik būtiska un vai mazinās?

Ilustratīvs attēls sieviete ar datoru pludmalē
Foto: Shutterstock

Īsumā

  • Digitālā attīstība Latvijā ir, bet lēna. Vēl pirms sešiem gadiem Latvija bija starp līderiem Eiropā, taču pēdējos gados citas valstis aizsteigušās mums priekšā, un šobrīd atpaliekam gan no kaimiņvalstīm, gan Eiropas vidējā līmeņa.

  • Uzņēmējdarbības un valsts pakalpojumu digitālo pilnveidi un efektivitāti kavē Latvijas iedzīvotāju zemās digitālās prasmes – tās jau ilgstoši ir vājas un būtiski neuzlabojas.

  • Iedzīvotāju digitālo prasmju straujākai kāpināšanai nepieciešam citi, konkrētām iedzīvotāju grupām (piemēram, iedzīvotājiem no 55 gadu vecuma, Latgalē dzīvojošiem) pielāgoti risinājumi. Vitāli svarīga ir arī uzņēmumu un nevalstiskā sektora līdzdalība darbinieku digitālo prasmju pilnveidošanā.

  • Infrastruktūra Latvijā attīstās, taču iepaliekam iepretim citām Eiropas valstīm, īpaši ātra un droša interneta ziņā. Būtiski ir novērst interneta infrastruktūras nepilnības, jo īpaši teritorijās ar zemu iedzīvotāju blīvumu.

  • Līdz šim Latvijā nav izdevies būtiski mazināt digitālo plaisu. Nozīmīgs finanšu līdzeklis digitālai pārveidei ir Eiropas Savienības Atveseļošanās un noturības mehānisma finansējums. Latvija lēmusi digitālajām prioritātēm atvēlēt tikai obligāti noteikto minimālo daļu. Izmantojot šo finansējumu, tiks pilnveidotas iedzīvotāju digitālās prasmes un paātrināta tehnoloģiskā pāreja, bet ne pietiekoši strauji.

Man kopš bērnības ļoti garšo svaiga kukurūza. Tāpēc tagad to pasūtu internetā no zemnieka ar piegādi līdz mājām. Viņam ir arī tējas un, ja vajadzēs, – ziemā atsūtīs uz pakomātu. Bet mana tante nemāk un negrib neko sūtīt internetā.

Tehnoloģijas un digitalizācija radījusi jaunas iespējas un priekšrocības visās jomās: finanšu pakalpojumi, valsts pārvalde, uzņēmējdarbība, arī izglītība, medicīna u.c. Vienlaikus digitalizācija var palielināt nevienlīdzību – neizdevīgā situācijā nonāk personas ar vājām digitālām prasmēm vai ierobežotu piekļuvi internetam. Tādējādi veidojas jauns sociālās nevienlīdzības veids – digitālā plaisa.

Digitālā plaisa raksturo situāciju, kad cilvēkam ir ierobežota vai nav piekļuve digitālajām tehnoloģijām un pakalpojumiem zināšanu trūkuma, nepietiekoša tīkla pārklājuma, ierobežotu finanšu līdzekļu vai citu iemeslu dēļ. Turpmākajā tekstā pievērsīšu uzmanību diviem digitālās plaisas aspektiem – digitālās prasmes un tehnoloģijas, aiz svītras šoreiz atstājot ienākumu jautājumu. Noslēgumā iztirzāšu valstiskā līmenī piedāvātos risinājumus.

Digitālais progress Latvijā lēnāks nekā kaimiņvalstīs

Eiropas Komisija kopš 2014. gada uzrauga Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu digitālo progresu, publicējot Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa (DESI) ziņojumus. 2022. gadā Latvija no 27 ES dalībvalstīm bija 17. vietā, kas būtu tāds knaps četrinieks jeb pēdējā sekmīgā atzīme, ja vērtētu 10 baļļu sistēmā.

Aizvien attālināmies no Baltijas kaimiņiem, un pandēmijas laikā pakritām arī zem ES vidējā rādītāja. Latvijas atpalicība no ES vidējā rādītāja 2022. gadā ir mazāka nekā Latvijas līderība 2017. gadā (2. attēls), līdz ar to situācija nav bezcerīga, bet mums trūkst pietiekami strauja progresa.

Patlaban Latvijā visaugstāk tiek vērtēti sasniegumi e-pārvaldes jomā, bet visvājāk – uzņēmumu digitālā tehnoloģiskā attīstība. Joprojām lielākās grūtības ir novērst nepilnības digitālo prasmju jomā, kur progress ir vislēnākais (3. attēls). Vājā digitālā pratība ne tikai ierobežo cilvēku iespējas, bet arī palielina risku tikt pakļautiem krāpšanai internetā, viltus ziņām vai kaitīgam saturam.

 

Iedzīvotāju digitālās prasmes zemas, motivācija tās pilnveidot – vāja

Pusei Latvijas iedzīvotāju nav digitālo pamatprasmju, un tas traucē virzīt digitālo attīstību uzņēmējdarbības un valsts pakalpojumu jomā.

Iedzīvotāju digitālās prasmes Latvijā ir zemas: tikai 51 % Latvijas iedzīvotāju tās ir vismaz pamatlīmeni. Rādītājs nesasniedz ES vidējo, turklāt progress ir lēns (4. attēls). Starp attīstības līderiem ir Igaunija, kur īpaši palielinājusies tā sabiedrības daļa, kam digitālās prasmes ir virs pamatlīmeņa [1](5. attēls).

Eiropas digitālie mērķi paredz, ka līdz 2030. gadam vismaz 80 % 16–74 gadus veco iedzīvotāju ir vismaz pamata digitālās prasmes. Ar līdzšinējo progresa tempu Latvija noteiktajā laikā varētu sasniegt 65 % rādītāju.

 

Sabiedrības demogrāfiskā struktūra nav zemu digitālo prasmju noteicošais faktors. Somijā un Nīderlandē, kas pēc vecuma struktūras ir vecākas vai līdzvērtīgas sabiedrības Latvijai, digitālās pamatprasmes ir tuvu 80 % iedzīvotāju. Arī kopējais DESI cilvēkkapitāla indekss daudzām demogrāfiski līdzīgām valstīm ir augstāks nekā Latvijā (6. attēls). Līdz ar to vecums diez vai ir šķērslis digitālo prasmju apgūšanai.

 

Latvijas iedzīvotāju digitālo prasmju un progresa trūkumu varētu būt ietekmējuši šādi aspekti:

  • līdz šim vairākos ES finansētos pieaugušo apmācību projektos, tajā skaitā par digitālo prasmju apguvi, sagaidāmais rezultāts bija iesaistīto personu skaits [2], nevis prasmes;
  • Latvijā kopumā ir zema pieaugušo līdzdalība mūžizglītības pasākumos, tā svārstās 6.5 – 9 % robežās (Latvijas mērķis ir 14 % [3]). Digitālo prasmju līderu valstīs rādītājs ir būtiski augstāks – 31 % Somijā un 27 % Nīderlandē, arī 18 % Igaunijā [4];
  • uzņēmēju ieguldījumi nepārtrauktā profesionālajā apmācībā Latvijā ir zemākie ES (0.6 % no kopējām darbaspēka izmaksām) [5].

Interneta lietošanas dzinējspēks Latvijā ir jauni cilvēki vecumā līdz 34 gadiem, no kuriem gandrīz visi lieto internetu, savukārt vecuma grupā virs 55 gadiem internetu lieto vien 75 % iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka būtiska iekšējās darbaspēka rezerves daļa [6] ir ar zemām digitālām prasmēm. Sākoties pandēmijai, par 55 gadiem vecāku iedzīvotāju vidū bija vērojams nozīmīgs digitālo prasmju uzlabojums  – par 15 procentu punktiem, tomēr pērn attīstība apstājās (7. attēls).

Latgalē digitālās pašapkalpošanās prasmes un interneta lietošana ir viszemākā starp Latvijas reģioniem. Līdz ar to mērķēti digitālo pratību veicinoši mūžizglītības kursi varētu līdzēt Latvijas darba tirgum un reģionālai konverģencei, jo digitāli prasmīgā sabiedrībā nodarbinātības rādītāji ir nedaudz augstāki (8. attēls).

 

Uzņēmumiem vēl garš izaugsmes ceļš līdz digitālajam briedumam

Arī uzņēmumu digitālais potenciāls Latvijā ir vērtējams kā vāji izmantots. Esam 5. no beigām ES [7], būtiski atpaliekot prasmē izmantot digitālās tehnoloģijas uzņēmējdarbībā. Latvijā ir uzlabojumi pēdējos gados, tomēr gandrīz visi uzņēmumu digitālās darbības rādītāji joprojām ir zemāki par ES vidējo (9. attēls).

Uzņēmumu digitalizācijas kāpumu var veicināt ar motivāciju un liekot uzsvaru uz ieguvumiem (piem., e-komercijai ir zemākas tirdzniecības izmaksas), bet to iespējams darīt arī ar piespiedu elementiem, kā tas paredzēts Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā – ieviest visiem saistošus e-rēķinus. Igaunija šādu lēmumu pieņēma jau 2019. gadā, un tas strauji palielināja e-rēķinu īpatsvaru [8].

Ambiciozie Eiropas digitālie mērķi paredz līdz 2030. gadam 90 % uzņēmumu sasniegt vismaz digitālās intensitātes pamatlīmeni. Latvijā saskaņā ar DESI vērtējumu tāds ir 38 % uzņēmumu, Eiropā vidēji – 55 %, kas nozīmē, ka uzņēmumu progresam tuvākajos gados ir jābūt ļoti nozīmīgam. Iespējams, situāciju mazāk spiedīgu dara Latvijas uzņēmumu digitālā brieduma testa rezultāti, kas rāda, ka gandrīz pusei (nevis trešdaļai) Latvijas uzņēmumu digitalizēti ir vismaz 50 % no visiem uzņēmumā notiekošajiem procesiem. Saskaņā ar Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas  vērtējumu – lielākā daļa uzņēmumu ir ieviesusi dažus pamata IT risinājumus, bet modernāko tehnoloģiju apgūšanai traucē finanšu un zināšanu trūkums [9], kas saskan ar vispārēji zemām digitālajām prasmēm Latvijā (10. attēls).

Savukārt otrs no Eiropas digitālās desmitgades mērķiem attiecībā uz uzņēmumiem – vismaz 75 % uzņēmumu izmanto lielos datus, mākslīgo intelektu un mākoņpakalpojumus – ir lielāks izaicinājums. Visai Eiropai tas ir ambiciozs mērķis, un Latvijai šajā rādītāju grupā patlaban ir ļoti zems līmenis.

 

Eiropas Komisijas secinājumus papildina arī Starptautiskā vadības attīstības institūta (International Institute for Management Development, IMD) vērtējums, ka Latvijas uzņēmumiem joprojām ir izaicinājums pielāgot vai ieviest digitālās tehnoloģijas. IMD digitālās konkurētspējas vērtējumā pērn augstāko vietu ieguva Dānija (līdzīgi kā DESI), apsteidzot arī ASV un saglabājot vadošo lomu digitālo talantu, apmācību un izglītības jomā. Savukārt Latvija no 64 valstīm bija 34. vietā (Igaunija – 20.; Lietuva – 25. vietā). Latvijas digitālās konkurētspējas vērtējums ir nedaudz uzlabojies, bet piecgades dinamikā iztrūkst progresa zināšanu jomā.

Publisko pakalpojumu digitālās attīstības līmenis ir atšķirīgs

Publisko pakalpojumu jomā digitālajām prasmēm ir liela nozīme. No vienas puses, DESI vērtējumā Latvijai ir augsts e-pārvaldes lietotāju īpatsvars (84 % no interneta lietotājiem, ES vidēji – 65 %) un automātiski aizpildītu veidlapu skaits pārsniedz ES vidējo rādītāju [10]. Tomēr no otras puses, Latvijā veiktais pakalpojumu kvalitātes vērtējums ir skarbs – neviena valsts pārvaldes vai pašvaldību institūcija nav sasniegusi augstāko digitālā brieduma līmeni. Tas nozīmē, ka vislabāko un atbilstošāko risinājumu ieviešana nenotiek.

Latvijas E-indeksa ietvaros regulāri tiek mērīta valsts pārvaldes digitālā attīstība un progress: skalā no 1 – zemākais, līdz 5 – visaugstākais līmenis. Visbiežāk jaunus e-pārvaldes risinājumus meklē un ievieš Lauku atbalsta dienests, Valsts tehniskās uzraudzības aģentūra un Ceļu satiksmes drošības direkcija. Starp 37 pašvaldībām, kas pērn piedalījās aptaujā, augstākie digitālā brieduma rādītāji bija Siguldas novadam, pārējās pašvaldības ievērojami atpalika. Starp pašvaldībām ir būtiskas atšķirības digitālā brieduma jomā, kuru cēlonis nav iedzīvotāju skaits vai urbanizācija. Trīs novadu pašvaldības ir vienīgās, kas sasniegušas 3. brieduma līmeni (60-80 punkti), tādējādi uzrādot augstākus rezultātus par valstspilsētām.

 

Pašvaldības un iestādes ar zemiem vērtējumiem, visdrīzāk, nespēj nodrošināt piekļuvi valsts izstrādātajiem pakalpojumiem un ierobežo tālāku pakalpojumu attīstību:

  1. visās pašvaldībās jābūt brīvi pieejamiem datoriem digitālās nevienlīdzības mazināšanai, bet e-indeksa ietvaros veiktā pārbaude atklāja, ka brīvi pieejami datori bija tikai pusē no pašvaldību klientu apkalpošanas centriem; 
  2. trijās vidēja lieluma pašvaldībās (līdz 40 tūkst. iedzīvotāju) pērn domes sēžu dokumenti bija tikai papīra formā; 
  3. Latvijā ir Atvērto datu portāls [11], bet informāciju tajā publicē tikai 60 % valsts iestāžu un 22 % pašvaldību. Pieaugums gada laikā ir ievērojams (īpaši pašvaldībām no 7 % uz 22 %), tomēr tas joprojām ir zems datos balstītu valstisku lēmumu pieņemšanai un potenciāli jaunu produktu izstrādei, tajā skaitā privātajā sektorā. Arī Eiropas kontekstā Latvijā atvērto datu pieejamība varētu būt augstāka – pašlaik tā sasniedz 77 % no maksimālā rezultāta, salīdzinot ar ES vidējo rādītāju 81 %;
  4. datu nepilnības vērojamas arī e-veselībā [12]– iztrūkst informācija ne tikai no privātajām ārstniecības iestādēm, bet datu apmaiņa nenotiek arī valsts iestāžu starpā (tostarp zināšanu trūkuma dēļ). Tas ne tikai ierobežo iespējas pilnvērtīgi izvērtēt situāciju, bet veido neefektīvus budžeta tēriņus (piemēram, divreiz tiek veiktas tās pašas analīzes) un laika spriedzi. Digitālās veselības stratēģija paredz šo problēmu risināšanu, tomēr gala termiņš ir gaužām tāls – līdz 2029. gadam.

Daļa sabiedrības neizvēlas izmantot valsts piedāvātās digitālās iespējas, kas nozīmē zemāku pakalpojumu efektivitāti [13].

Tomēr Latvijā ir arī veiksmīgi piemēri, tajā skaitā Būvniecības informācijas sistēma (BIS), kuras ietvaros kā vieni no pirmajiem Eiropā varējām nodrošināt pilnībā digitālu būvniecības procesa dokumentācijas apriti [14]. Iespējams, nozīme ir tam, ka BIS sistēmas izmantošana ir obligāta un nemācēšana neatbrīvo no prasības to izmantot.

Tehnoloģijas un savienojums

Tehnoloģiju attīstība un noturīgs tīkla pārklājums ir svarīgs digitalizācijas aspekts, jo tas ir kā neredzams pavediens starp visām ekonomikas nozarēm. DESI savienojamības indekss ietver interneta pārklājuma, pieslēguma un cenas vērtējumu. Latvija pērn bija tikai 20. vietā, pandēmijas laikā noslīdot par 18 (!) vietām (12. attēls). Progress gadu no gada Latvijā ir, bet tas ir lēns salīdzinājumā ar pārējo Eiropu, kas digitālo infrastruktūru pēdējos gados būtiski pilnveidojusi, īpaši 5G jomā.

 

Cik ātru internetu vajag, lai teiktu, ka pietiekoši? Viennozīmīgas atbildes nav, jo atkarīgs, cik daudz cilvēku uz cik jaudīgām ierīcēm un ko dara. Vienam vai diviem cilvēkiem, lai pārbaudītu e-pastu un meklētu informāciju tīmeklī, pietiks ar pieciem megabitiem sekundē (Mb/s). TV un filmas “raustās”, ja ātrums nepārsniedz 40 Mb/s, bet kopumā vidējam lietotājam pietiek ar 100 Mb/s [15]. Pieaugot lietotāju skaitam, pieaug arī nepieciešamais interneta ātrums.

Ātra interneta pieejamība Latvijā izskatās salīdzinoši labi: gandrīz 91 % mājsaimniecību ir pieslēgtas internetam ar vismaz 100 Mb/s (ES vidēji – 82 %, mērķis 2030. gadā – 100 %; Luksemburgā un Nīderlandē jau šobrīd ir tuvu 100 %) [16]. Snieguma rādītājs ir uz pilsētu rēķina, tomēr kopumā pilsētas-lauku digitālā plaisa Latvijā ir mazāka nekā vidēji ES un Igaunijā, bet lielāka nekā Vācijā un Zviedrijā. Digitālās plaisas aizvēršanai būtu svarīgi, ka interneta pārklājums ir visur un vienmērīgs, neatkarīgi no tīkla veida (fiksēts vai mobilais).

 

Smagsvara interneta lietotājam (arī uzņēmumiem un attālināto mācību gadījumā) svarīga ir fiksētā platjoslas tīkla, tajā skaitā optiskā interneta pieejamība. Latvijā ar ES fondu un valsts budžeta atbalstu šobrīd ir izbūvēti maģistrālie optiskie tīkli jeb valsts galvenie autoceļi, pie kuriem pēdējos 11 gadus turpina izbūvēt un pieslēgt reģionālas nozīmes ceļus – platjoslas tīklu jeb “vidējo jūdzi”. Pa vidu ir “baltās teritorijās” – optiskā tīkla pievilkšana līdz kādai centrālai iestādei ciemā, piemēram, bibliotēkai, nodrošinot pārraides ātrumu vismaz 30 Mb/s. Savukārt ar vietējas nozīmes ceļu izbūvi jeb “pēdējās jūdzes” pieslēguma aizvilkšanu no apdzīvotā centra līdz konkrētajiem lietotājiem bija paredzēts darboties elektronisko sakaru komersantiem. Tomēr iedzīvotāju zemās maksātspējas un attālu reģionu mazapdzīvotības dēļ komersanti nav bijuši ieinteresēti tos izbūvēt, kā norādīts arī Valsts kontroles revīzijā. Rezultātā līdzšinējie ieguldījumi nav sasnieguši nedz mājsaimniecības, nedz “Via Baltica” trasi, kur optisko tīklu pieejamība 2020. gadā bija tikai 6 % no visa posma. Arī līdz ar straujo attālinātā darba izplatību progresa nav bijis, jo uzlabojumiem tika plānots izmantot ES Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) finansējumu, taču ieviešana aizkavējusies.

Mūsdienu digitālajiem nomadiem, mobiliem cilvēkiem un tiem, kuriem sapnis (vai mantojums) ir “Mežā būdiņu tev celšu, Kur mums abiem apmesties. Aukstumā tur sasildīšu tevi, Karstumā tur dzesēšu“ /Raimonds Pauls, Edgars Liepiņš/, svarīga alternatīva ir mobilā interneta pārklājums. Izpētot Latvijas lielāko mobilo operatoru kartes [17] 2G-4G tīklā, Latvija izskatās lielākoties nosegta. Tomēr ir atsevišķi blāvie plankumi, kur interneta nav vai tas ir ļoti lēns. Arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) pētījumā līdzīgi secināts, ka mobilā interneta pakalpojums nav pieejams tikai 1 % mērījumu vietu. Tomēr lejupielādes ātrums gandrīz 40 % mērījumu bija tāds, ka tiešsaistes sapulces atgādinātu “modernu versiju spiritisma seansiem”.

5G pārklājums kļūst par arvien svarīgāku faktoru ekonomiskajai pievilcībai. Latvija savulaik bija starp līderiem Eiropā savienojamības rādītājos. Tomēr to zaudēja, jo aizkavējās pāreja uz piektās paaudzes tehnoloģijām, bet pandēmijā strauji izrāvās un šobrīd dominē Dānija, Vācija, Somija un Nīderlande [18]. Iemesli Latvijas stāvbremzei bija ilgs atbildes saņemšanas laiks no uzraugošajām iestādēm, regulējuma nepilnības un grūtības pašvaldībām nodrošināt papildu pazemes telpas [19]. Tātad – smagnēja birokrātija, nevis tehnoloģiskā mazspēja.

Šobrīd 5G tehnoloģiju attīstība Latvijā uzņem apgriezienus. Latvijas mobilo operatoru mājaslapās un pasaules 5G tīkla pārklājumu kartē var redzēt augstas veiktspējas interneta koncentrāciju ap Rīgu un lielākām pilsētām, bet pagaidām nenosegtas ir lauku teritorijas un pierobeža, īpaši uz Krievijas pusi. Kaimiņos, īpaši Polijā, tiek nostiprināts pārklājums ap valsts robežām, tostarp Suvalku koridora virzienā, tātad tiek domāts arī drošības kontekstā. Patlaban joprojām vērojama liela atšķirība starp Latviju un “veco” Eiropu, kas nosēta ar 5G pieejamības punktiem.

 

Latvijas pilsētas ar ātrāko internetu ir Olaine, Ogre un Salaspils [20]. Tomēr ātrāks internets nav veicinājis uzņēmumu digitālo briedumu attiecīgajās teritorijās. Piemēram, Olaines novadā vispār nav augstākās līgas spēlētāju jeb tādi uzņēmumi, kur 75-100 % procesu uzņēmumā ir digitalizēti, savukārt 50 % uzņēmumu sēž uz rezervistu soliņa, proti, tajos ir digitalizēti 0-25 % procesu. Arī Ogres novadā rezervistu soliņš ir garāks nekā vidēji Latvijā. Infrastruktūras nodrošināšana digitālās plaisas mazināšanai prasa būtiskus finanšu resursus, tomēr automātiski neveicina uzņēmumu digitālo attīstību vai mūžizglītošanos.

Tomēr telekomunikāciju jomā ir lieta, kur Latvijā esam dūži. OECD vērtējumā Latvija ir līderis datu lietojumā uz vienu abonementu, turklāt apmērs nepilnu 10 gadu laikā ir gandrīz divdesmitkāršojies (15. attēls). Tātad lietotāji var piekļūt tiešsaistes pakalpojumiem un saturam. Tomēr tas ir dārgi – mobilā interneta maksa Latvijā ir novērtēta kā viena no augstākajam Eiropā (16. attēls). Neskatoties uz to, ka Latvijā ir vieni no Eiropā lētākajiem pieslēgumiem fiksētajam tīklam, mājsaimniecības izvēlas mobilo internetu (un biežāk nekā vidēji ES) [19]. Tendence aizstāt fiksētos tīklus ar mobilajiem, iespējams, ir iztrūkstošās “pēdējās jūdzes” dēļ.

 

Ko darīt un kāds ir piedāvātais risinājums?

Pētījumi un piedāvājumi digitālās plaisas mazināšanai ir rodami daudz un plaši gan Eiropas, gan nacionālā līmenī [21]. Apskatīsim rīcībpolitiku.

Līdzšinējās darbības digitālo prasmju un tehnoloģiju jomā Latvijā nav bijušas pietiekamas, lai būtiski stiprinātu digitālo pārveidi un mazinātu digitālo plaisu. Uz to norāda arī DESI, IMD u.c. rādītāju stagnēšana. Līdz 2030. gadam Eiropā vēlas panākt visaptverošu un ilgtspējīgu digitalizāciju visās ekonomikas nozarēs. Latvijai tas var pavērt jaunas izdevības, tomēr šobrīd iztrūkst priekšrocību, startējot no tālas pozīcijas.

Eiropas digitālo mērķu sasniegšanai ir atvēlēts apjomīgs finansējums ES budžetā 2021.–2027. gadam, tajā skaitā ir atsevišķas iniciatīvas un iepirkumi digitālās plaisas mazināšanai nevalstiskajam un privātajam sektoram. Ir iespēja startēt projektu konkursos, lai iegūtu atbalstu, sākot no zināšanu un prasmju palielināšanas, īpaši jauniešiem un īpaši – meitenēm, līdz pat mākslīgā intelekta pilotprojektiem. Digitālo prasmju attīstība sabiedrībā nav tikai publiskās pārvaldes uzdevums, ir nepieciešama arī privātās puses iniciatīva.

Tikmēr nozīmīgākais instruments, lai mazinātu plaisu starp digitālajām tehnoloģijām un prasmēm, reģioniem un vecumiem, ir ES ANM. Tā ietvaros digitālajām prioritātēm līdz 2026. gadam ES dalībvalstis piešķīrušas vidēji 26% no kopējā finansējuma. Obligātais minimums bija 20%, un Latvija izvēlējās palikt pie tā. 

 

Latvijas ANM plāna ietvaros digitālās pārveides mērķu sasniegšanai atvēlēti 365 milj. eiro, kas ir divas reizes vairāk nekā līdz šīm kohēzijas finansējuma ietvaros. No tiem aptuveni ceturtā daļa ir paredzēta digitālo prasmju pilnveidei iedzīvotāju, uzņēmumu un valsts pārvaldes līmenī, bet pārējais – tehnoloģiskajam izrāvienam.

 

ANM ietvaros ir plānots mazināt digitālo plaisu, audzējot Latvijas iedzīvotāju samērā vājās digitālās prasmes un paātrinot Latvijā aizkavēto tehnoloģisko pāreju.

Patlaban digitālās prasmes vismaz pamatlīmenī ir 51 % Latvijas iedzīvotāju. Lai palielinātu iedzīvotāju īpatsvaru ar digitālajām prasmēm vismaz pamatlīmenī līdz 80 %, Latvijā tuvākajos gados sperami vairāki soļi.

  1. Nepieciešams paaugstināt prasmes vismaz 400 tūkstošiem cilvēku [22]. Tas ir liels izaicinājums, jo līdz šim viņiem nav bijusi interese par izglītošanos. ANM ietvaros Latvijā plānotas mācību un izglītības aktivitātes līdzīgas kā citur Eiropā. Plānotas apmācības mazo un vidējo uzņēmumu un valsts un pašvaldību darbiniekiem un digitālo prasmju kursi neaizsargātām grupām. Latvija atjauninās skolu mācību programmas un mācību materiālus, lai iekļautu digitālās prasmes, un plānots pārskatīt aktīvo darba tirgus politiku un pieaugušo izglītību, lai mudinātu (arī darba meklētājus) apgūt digitālas prasmes tiešsaistes mācību kursu formā. Tomēr piedāvātie pasākumi nav unikāli vai eksperimentāli un, visdrīzāk, nespēs aizsniegt visus 400 tūkstošus. Līdzšinējos ES fondu līdzekļu atbalstītos kompetences paaugstināšanas kursos, kas piedāvāja arī digitālo prasmju attīstību, apmācāmo skaits sasniedzis nepilnus 100 tūkstošus (mācības vēl noslēdzas). ANM ietvaros digitālo prasmju paaugstināšana plānota apmēram 200 tūkstošiem cilvēku. Tomēr līdz šim visaktīvākie pieaugušo izglītības iespēju izmantošanā bijuši nodarbinātie vecuma posmā no 25 līdz 44 gadiem (71 % no kopskaita), turklāt digitālās prasmes visvairāk apguvuši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā, izglītībā, valsts pārvaldē un aizsardzībā strādājošie [23]. Līdz ar to, lai sasniegtu vecuma grupu virs 55 gadiem ar zemām digitālām prasmēm, ir nepieciešami citi atbalsta pasākumi vai jāmaina līdzšinējā pieeja, piemēram, jāievieš konsultēšana par atbilstošāko programmu,  vecumam, izglītības līmenim, reģionam pielāgotas apmācības, kā arī vakara un brīvdienu vai attālinātas nodarbības prasmju pilnveidošanai. 
  2. Nepieciešams stiprināt motivāciju iegūt digitālās prasmes un vēlmi vai vajadzību izmantot digitālos risinājumus. Te var palīdzēt: mērķēti mūžizglītības kursi; pozitīva darba devēja attieksme, iniciējot mācības, atzīstot darbinieku centienus un novērtējot tos (materiāls novērtējums, karjeras iespējas, jauni projekti u.c.); straujāka pāreja uz obligātu, nevis brīvprātīgu digitālo rīku lietošanu valsts pārvaldes pakalpojumos – gan starp iestādēm, gan sadarbībā ar iedzīvotājiem.
  3. Nepieciešams turpināt IKT speciālistu īpatsvara palielināšanu darba tirgū. Latvijā Covid-19 krīzes un kara ietekmē informācijas un komunikācijas jomā nodarbināto daļa jau ir pieaugusi no 2.6 % (2019. gadā) līdz 5.0 % (2023. gadā) no nodarbinātajiem [24], tādējādi esam vienā līmenī ar Igauniju un apsteidzam ES vidējo rādītāju. Skarbas krīzes pozitīvs rezultāts. Turklāt arī IKT absolventu īpatsvara ziņā joprojām pārsniedzam ES vidējo rādītāju. Tomēr, kā norāda Latvijas kiberdrošības eksperti, Latvijā nepieciešams uzlabot kiberdrošības speciālistu sagatavošanu (vai vismaz prasmju paaugstināšanu), jo visas jaunās un jaudīgās tehnoloģijas izvirza arī jaunas prasības šajā drošības aspektā.  

Lai uzlabotu uzņēmumu digitālo briedumu, būtiska ir vispirms iedzīvotāju prasmju palielināšana, ņemot vērā korelāciju starp iedzīvotāju prasmēm un uzņēmumu zemo digitālās intensitātes līmeni (sk. iepriekš 10. attēlu). Taču plānoti ieguldījumi arī uzņēmumu attīstībā – Latvija līdz ar Čehiju, Igauniju, Īriju, Itāliju un Spāniju ir to ES valstu grupā, kas uzņēmumu digitalizācijai piešķīrušas būtisku daļu ANM digitālās aploksnes ietvaros (svārstās no 25 līdz 37 %). Paredzētu gan granti, gan aizdevumi digitālās transformācijas veicināšanai tehnoloģiju pusē. Līderis ir Dānija, kas divas trešdaļas no visas digitālās aploksnes atdod uzņēmumiem, neskatoties uz jau augsto DESI un IMD vērtējumu valstij. Kā labs piemērs Eiropā tiek minēti Latvijā izveidotie Eiropas digitālās inovācijas centri, kas darbosies kā “vienas pieturas aģentūra”, lai pieteiktos atbalstam digitālās transformācijas veicināšanai uzņēmumos.

Valsts pārvaldes datu pārvaldības jomā tiek plānots īstenot nacionālā datu mākoņa projektu, veicināt savstarpējo datubāzu lietošanu, paaugstinot analītisko kapacitāti. Tāpēc cerēsim, ka drīz dzīvosim laikos, kad valsts pārvalde neprasīs iedzīvotājam (un savā starpā) iesniegt informāciju, kas jau ir tās rīcībā. Tajā skaitā arī e-veselības sistēmā centralizēti un vienoti manipulācijas un transakcijas paredzēts ievadīt jau ar 2024. gada 1. janvāri [25], lai arī Digitālās veselības projekta gala termiņš ir 2029. gadā.

Interneta infrastruktūras nepilnību novēršana, īpaši mazāk blīvi apdzīvotās teritorijās, ir svarīgs solis tālākai digitālās plaisas mazināšanai. ANM ietvaros “pēdējās jūdzes” internetam plānots pieslēgt 1500 mājsaimniecību, uzņēmumu un iestāžu [26], lai gan faktiskais iztrūkums ir lielāks. Tas nozīmē, ka arī pēc 2026. gada digitālā plaisa starp pilsētu un laukiem saglabāsies, lai arī tā mazināsies. Tomēr ņemot vērā lielāko mobilo tīklu operatoru plānus 5G attīstībā, ciešāka valsts un privātās puses sadarbība (papildinātība) varētu sekmēt arī pārklājuma plaisas aizvēršanu.

Tomēr kopējais ANM progress ir gaužām lēns. Atšķirībā no līdzšinējās pieredzes ar ES kohēzijas finansējumu ANM ietvaros tiek vērtēta nevis iztērētā nauda, bet sasniegtie mērķi un starprezultāti, un tie pagaidām ir vāji. Lai jautājumus risinātu efektīvāk, šī gada martā Ministru kabineta paspārnē tika izveidota digitālās pārveides un pārvaldes modernizācijas tematiskā komiteja.

Secinājumi

Digitālo nevienlīdzību jeb plaisu var ietekmēt daudzi faktori, tostarp zināšanas un prasmes, kā arī ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Mūsdienu straujajā pasaulē digitālais detokss var būt apzināta izvēle. Tomēr nevienlīdzīga pieeja resursiem (tostarp digitālajiem) nozīmē kādas grupas iespēju ierobežošanu. Tas var novest pie dažāda ātruma sabiedrības un lēnākas ekonomikas konverģences.

Latvija kopumā ir pavirzījusies uz priekšu savos digitalizācijas centienos. Tomēr līdzšinējās darbības nav bijušas pietiekamas, lai būtiski mazinātu iztrūkumu digitālo prasmju jomā, uz ko norāda arī vairāki starptautiski vērtējumi un iekšēji ziņojumi. Sagaidāms, ka ANM ietvaros plānotās aktivitātes var mazināt digitālo plaisu, tomēr tās nebūs pietiekošas, un ir nepieciešami papildu risinājumi vai cita pieeja līdzšinējai praksei, kā arī spēcīgāka nevalstiskā un privātā sektora iniciatīva.

Pusei Latvijas iedzīvotāju joprojām nav digitālo prasmju, un progress pēdējos gados ir lēns. Turklāt gan sabiedrībā, gan valsts pārvaldē trūkst motivācijas lietot jau izveidotos digitālos publiskos pakalpojumus. Neviena no valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām nav sasniegusi augstāko digitālā brieduma līmeni arī pēc gandrīz 15 gadus ilgušas pārejas uz digitālo vidi. Interneta infrastruktūra un pieejamība Eiropā būtiski uzlabojusies krīžu laikā, Latvijai strauji zaudējot līderpozīcijas un attālinoties arī no kaimiņiem. Tikmēr infrastruktūras nodrošināšana digitālās plaisas mazināšanai prasa būtiskus finanšu resursus, bet automātiski neveicina, piemēram, mūžizglītošanos vai uzņēmumu digitālo briedumu. Ir jāmeklē cita pieeja straujākam digitālo prasmju kāpumam. Iespējams – personiskāka un uzstājīgāka.

 


 

[1] Digitālo prasmju rādītāji ir salikti rādītāji, kuru pamatā ir interneta vai programmatūras lietošanas vērtējums 16 līdz 74 gadus vecām personām četrās jomās (informācija, komunikācija, problēmu risināšana, programmatūras prasmes). Balstoties uz darbību dažādību vai sarežģītību, katrai no četrām dimensijām aprēķina divus prasmju līmeņus (“pamata” un “virs pamata”), rezultātā aprēķinot digitālo prasmju rādītājus valstī.

[11] | Latvijas Atvērto datu portāls (data.gov.lv), atvērtie dati ir brīvi pieejama informācija, ko var izmantot jebkādam mērķim (pētījumiem, skolas/augstskolas darbu izstrādei utt.). Datus pēc savas iniciatīvas publicē valsts iestādes vai organizācijas, kas pilda valsts funkcijas. Atvērto datu portāla izveide līdz šim divās kārtas izmaksājusi 10 milj. eiro, piesaistot ERAF finansējumu: PIKTAPS (varam.gov.lv), PIKTAPS 2 (varam.gov.lv

[13] Piemēram, pirms pandēmijas tika plānots noteikt, ka no 2023. gada maija eID karte būs prioritārs personu apliecinoš dokuments Latvijā (pases joprojām pieejamas, bet sekundāras). Tā ir karte ar uzlabotu funkcionāli, iespēju autorizēties un automātiski aprēķināt, piemēram, braukšanas maksas atvieglojumu sabiedriskajā transportā (nevis uzrādīt vienlaikus vairākas kartes un manuāli piemērot atlaidi). Tomēr 2023. gada sākumā tika secināts, ka īsā laikā nepieciešams izsniegt 350 tūkst. jaunas eID kartes, kas nav iespējams, un lēmums tika atcelts. Likuma versija: Personu apliecinošu dokumentu likums (likumi.lv)

[21] Tajā skaitā Pētījumi un ziņojumi - Latvijas Digitālo prasmju partnerība (eprasmes.lv)

[25] No 15.08.2023. MK sēdes diskusijas materiāliem

APA: Brusbārde, B. (2024, 17. apr.). Digitālā nevienlīdzība Latvijā: cik būtiska un vai mazinās?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6110
MLA: Brusbārde, Baiba. " Digitālā nevienlīdzība Latvijā: cik būtiska un vai mazinās?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 17.04.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6110>.

Restricted HTML

Up