Inovācijas – lielas cerības, bet ceļš uz panākumiem līkumains

Inovācijām ir būtiska loma ekonomikas izaugsmes sekmēšanā, un tās svarīgas ikvienam – iedzīvotājam, uzņēmējam un valstij kopumā. Inovācijas rada jaunus un uzlabo esošos produktus un pakalpojumus, ko iespējams realizēt jaunos tirgos. Jauni preču ražošanas un pakalpojumu sniegšanas veidi palielina produktivitāti, jo ar tiem pašiem resursiem var izdarīt vairāk. Tādējādi uzņēmēji nopelna vairāk un tiem ir iespēja investēt attīstībā un radīt labi apmaksātas, zināšanu un tehnoloģiju ietilpīgas darba vietas. Savukārt darbiniekiem ir iespēja saņemt lielāku algu, un viņu dzīves kvalitāte uzlabojas.

Aktivitāti un sasniegumus inovācijās atspoguļo vairāku elementu mijiedarbība kopējā inovāciju vidē jeb ekosistēmā, un šo elementu sekmīga realizēšana atkarīga no dažādiem izaicinājumiem – zināšanas un prasmes, pētniecība un attīstība (jeb pētniecība un izstrāde), finansējuma apjoms, valdības īstenotā politika. Arī valsts un sabiedrības ambīcijas ideju ģenerēšanā, kā arī gatavība uzņemties riskus un mācīties no neveiksmēm sniegs artavu inovāciju radīšanā.

Šajā rakstā aplūkošu situāciju Latvijā un kaimiņvalstīs Baltijā, vērtējot tādus inovāciju raksturojošus rādītājus kā ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, valsts politika šo ieguldījumu veicināšanā, kā arī iepazīstināšu ar starptautisko vērtējumu un ieteikumiem publiskā sektora inovatīvās kapacitātes stiprināšanai.

Latvijas ieguldījumi pētniecībā un attīstība – vāji un ar zemām ambīcijām

Bieži vien termini inovācijas un pētniecība un attīstība tiek lietoti kā sinonīmi, tomēr tas nav viens un tas pats. Šie ir ļoti cieši saistīti procesi – pētniecība un attīstība gandrīz vienmēr ir inovāciju pamats. Un tas ir tikai sākumposms, jo sekmīga inovācija ir laika un finanšu ieguldījumiem ietilpīgs process, kas sākas ar ideju un noslēdzas ar tās iedzīvināšanu.

Ieguldījumi pētniecībā un attīstībā raksturo potenciālo inovāciju attīstību. Latvijā publiskajās diskusijās gadiem ilgi uzsvērts, ka pētniecībai un attīstībai atvēlētais investīciju apjoms mūsu valstī ir zems. Raugoties uz datiem par Latvijas izdevumiem šajā jomā, secināms, ka 2022. gadā ieguldīts nepilns 291 milj. eiro jeb 0.75 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) un gadu gaitā būtiskas izmaiņas nav notikušas. Starptautiskā salīdzinājumā mūsu valsts investīcijas pētniecībai un attīstībai bijušas ļoti zemas, tās trīsreiz atpaliek no ES vidējā rādītāja. Atšķirība ar pasaules attīstīto valstu vidējo ieguldījumu apmēru bijusi vēl lielāka (1. attēls). Tomēr šajā stāstā ir arī pozitīvs novērojums – pēdējo piecu gadu laikā Latvijā ieguldījumu apmērs absolūtā vērtībā ir dubultojies, un kāpuma temps bija ceturtais straujākais ES. Lielākais progress bija 2018. gadā, izdevumiem pieaugot par 35 % pret iepriekšējo gadu. Tikmēr ES vidēji izdevumu kāpums bija četras reizes lēnāks.

Tomēr varētu būt, ka statistikas dati par Latviju atspoguļo tikai daļu no faktiski veiktajiem ieguldījumiem, jo iespējams, ka pētniecībai un attīstībai atvēlētie izdevumi Latvijā nav tikuši pilnvērtīgi uzskaitīti. Valsts kontrole nesen veiktās revīzijas ziņojumā konstatējusi, ka Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati savulaik neatspoguļoja lielo valsts kapitālsabiedrību faktiski veiktos ieguldījumus inovācijās un pētniecībā. Lai pilnveidotu statistikas datu precizitāti, pirms dažiem gadiem tika vienkāršota veidlapa par uzņēmēju ieguldījumiem pētniecībā un inovācijās. Jaunā veidlapa gan nav kāpinājusi respondentu aktivitāti, tomēr pēdējos gados ieguldījumu apjoms noziņots korektāk. Šāds vēstījums ir izskanējis publiskās diskusijās.

Līdz ar to var secināt, ka pēdējo gadu laikā statistikā novērotais pētniecībai un attīstībai veltīto izdevumu kāpums privātajā sektorā varētu liecināt par virzību uz precīzākiem statistikas datiem.

Turpinās darbs, lai uzlabotu datu iegūšanu un uzņēmumu iesniegtie dati būtu kvalitatīvi un pilnīgi. Ekonomikas ministrija strādā divos virzienos. Pirmā virziena mērķis ir uzlabot anketas aizpildīšanu – to padarīt uzņēmējiem saprotamu, ērti un ātri aizpildāmu, nodrošināt ar vienkārši saprotamu aizpildīšanas instrukciju. Otrs virziens ir aktīvāka komunikācija par anketu un tās aizpildīšanas nepieciešamību: semināri uzņēmējiem, dalīšanās ar uzņēmēju pieredzes stāstiem, komunikācija sociālajos tīklos. Šo aktivitāšu rezultātā sagaidāms, ka statistikas dati turpmākajos gados precīzāk atspoguļos ieguldījumus pētniecībā un attīstībā.

Ieguldījumu plaisa Latvijā ir ievērojama gan pret Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu sniegumu, gan pret ES vidējo rādītāju, turklāt plaisa nemazinās. Latvija mērķē uz ieguldījumu pētniecībā un attīstībā palielināšanu, lai 2024. gadā tie sasniegtu 1.0 % no IKP un vēl pēc trim gadiem 1.5 % no IKP [1]. Šeit jāatzīmē, ka 2027. gadam izvirzīto mērķi bija iecerēts sasniegt jau 2020. gadā, tomēr tas neizdevās. Tiekšanās uz izvirzīto mērķi vērojama arī ES, kur faktiskie ieguldījumi atpaliek no mērķa – 3 % no IKP [2]. EK ierosinājusi ES valstīm apstiprināt savus ieguldījumu mērķus vismaz šādā apmērā, tomēr šim ieteikumam ir rekomendējošs raksturs.

2021. gadā deviņas ES valstis bija veikušas ieguldījumus atbilstoši nacionālajam mērķim vai bija ļoti tuvu mērķa sasniegšanai (2. attēls). Tomēr sasniedzamais līmenis valstu starpā krasi atšķiras – dažas valstis (Beļģija, Zviedrija un Somija) tiecas uz ambicioziem ieguldījumiem 3.5-4 % no IKP apmērā, savukārt Kiprai ir piezemēts mērķis – 0.5 % no IKP. Arī kaimiņvalstīs centieni ir atšķirīgi – Igaunijas mērķis saskan ar ES, bet Lietuva mērķē uz ieguldījumiem 1.9 % no IKP apmērā. Kopumā 15 valstīs mērķis ir zemāks par ES rosināto slieksni 3 % no IKP.

Aplēses rāda, ka Latvijā izvirzītā mērķa sasniegšanai ik gadu būtu jāaudzē izdevumi pētniecībai un attīstībai vismaz par 20 % straujāk, nekā tas noticis iepriekšējos gados, īpaši privātajā sektorā.

Uzstādītais mērķis nenozīmē tikai valsts ieguldījumu, bet kopdarbu ar augstākās izglītības sektoru un privāto sektoru. Līdzšinējie dati atspoguļo, ka Latvijā gandrīz divas trešdaļas ieguldījumu pētniecībā un attīstībā veic valsts kopā ar augstākās izglītības sektoru, savukārt kaimiņvalstīs un vidēji ES lielāka iesaiste vērojama no privātā sektora (3. attēls). Piemēram, Igaunijā privātais sektors 2022. gadā īstenoja gandrīz 60 % no kopējām investīcijām pētniecībā un attīstībā, un ES vidēji šis rādītājs sasniedza gandrīz 70 %.

Iepriekš apskatījām sadalījumu pa sektoriem, kuros veic ieguldījumus, bet paraudzīsimies arī uz dalījumu sektoros, kuri un cik lielā apmērā nodrošina finansējumu ieguldījumu veikšanai. Izdevumu finansēšanai iespējami vairāki avoti, un 2021. gadā uzņēmējdarbības jeb privātais sektors, valsts un EK ar ES fondu finansējumu Latvijā nodrošināja gandrīz proporcionāli līdzvērtīgu finansējumu no kopējā ieguldījuma apjoma (4. attēls). Lietuvā sadalījums bija līdzīgs, bet lielākos apmēros. Savukārt Igaunijā un vidēji ES vairāk nekā pusi no ieguldījumiem finansēja privātais sektors ar vismaz divkārt lielākiem ieguldījumiem. Finansējuma avotu dinamika liecina, ka pēdējos gados privātais sektors Latvijā veicinājis kopējo pētniecības un attīstības investīciju kāpumu, bet tas joprojām ievērojami atpaliek no citu valstu līmeņa.

Valsts politikai ir nozīme, bet tai jābūt izsvērtai un skaidri definētai

Latvijā 2021. gadā valsts finansējums pētniecībai un attīstībai veidoja 0.5 % no IKP, savukārt 2027. gadam izvirzītais mērķis ir 0.4 % [3] no IKP. Tas nozīmē, ka valsts sektora mērķis ir sasniegts, un Latvijā jāaudzē privātā sektora ieguldījumi, lai steigtu realizēt izvirzīto mērķi par kopējo ieguldījumu pētniecībā un attīstībā 1.5 % no IKP apmērā. Tas ietver atbilstošu politikas instrumentu noteikšanu un inovācijām labvēlīgas vides radīšanu, lai motivētu uzņēmumus ieguldīt vairāk. Valstīs īstenotie fiskālie stimuli pētniecībai un attīstībai un inovāciju politikai ir ļoti dažādi – gan tiešas valsts dotācijas, gan nodokļu atvieglojumi (5. attēls). Tāpat valstis piedāvā arī aizdevumu programmas. 2020. gadā 30 no 37 OECD valstīm nodrošināja nodokļu atvieglojumus, lai veicinātu lielākus privātā sektora ieguldījumus pētniecībā un attīstībā. Septiņās valstīs (Latvija, Igaunija, Izraēla, Luksemburga, Somija, Šveice un Vācija) atbalsts nodokļu atvieglojumu formā nebija ieviests.

Pēdējo 20 gadu laikā OECD un arī ES valstīs ir notikušas ievērojamas pārmaiņas atbalsta politikā privātā sektora ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā – izteiktāki kļuvuši nodokļu atvieglojumi iepriekšējo valsts dotāciju vietā. OECD valstīs nodokļu atvieglojumi 2020. gadā veidoja 60 % no kopējā valsts atbalsta, salīdzinot ar 36 % 2006. gadā. Nodokļu atvieglojumi kļuvuši apjomīgāki, un pieaudzis valstu skaits, kas šādu politiku ieviesušas. Rezultātā atbalsta apmērs nodokļu atvieglojumos ir trīskāršojies. Vienlaikus subsīdiju apmērs ir palielinājies nebūtiski.

Iepriekšējos gados Latvijā valsts dotācijas privātā sektora ieguldītājiem ir bijušas niecīgas jeb 0.01 % no IKP. Savukārt nodokļu atvieglojumi par pētniecībā un attīstībā veiktiem ieguldījumiem Latvijā bija spēkā līdz 2017. gada beigām, kad no uzņēmuma peļņas, ko aplika ar uzņēmumu ienākuma nodokli, atskaitīja izdevumus par pētniecības un attīstības darbībām. Šobrīd netiek piemērots mērķēts nodokļu atvieglojums ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā. Tomēr jāatzīmē, ka ir spēkā 2018. gadā ieviestās izmaiņas par nulles likmi reinvestētai peļņai – nodoklis netiek maksāts par jebkāda veida investīcijām, kas veiktas no uzņēmuma nesadalītās peļņas, t.sk. ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā. Šādā gadījumā tas neparādās datos par nodokļu atvieglojumiem. Informācija par Igauniju atspoguļo mums identisku politiku, bet valsts dotācijas bijušas apjomīgākas – vidēji 0.05 % no IKP gadā. Lietuvā ieguldījumi pētniecībā un attīstībā tiek atskaitīti no peļņas, par ko tiek maksāts uzņēmumu ienākuma nodoklis, kā arī pētniecības un attīstības pamatlīdzekļi tiek amortizēti īsākā laikā (2 gados, ierasti ir 3-8 gadi). Tajā pašā laikā valsts dotācijas ir vēl zemākas nekā Latvijā.

Valstīs ar apjomīgākiem nodokļu atvieglojumiem (piemēram, Francijā, Apvienotā Karalistē, Dienvidkorejā) papildu iepriekš uzskaitītajiem nodokļu pasākumiem tiek piešķirts atbrīvojums no sociālās apdrošināšanas maksājumiem jauniem un inovatīviem uzņēmumiem (maksimālais laiks – uz 8 gadiem) un pieejami nodokļu atvieglojumi (piem., nodokļu kredīti) par konkrētām pētniecības un attīstības darbībām atkarībā no uzņēmuma lieluma.

OECD pētījumā secināts, ka gan nodokļu atvieglojumi, gan tiešais valsts finansējums dotāciju formā veicina uzņēmumu ieguldījumus pētniecībā un attīstībā. Nodokļu atvieglojumi veicina lielākus ieguldījumus pētniecībā un attīstībā gan tajos uzņēmumos, kas jau iepriekš atvēlējuši līdzekļus šim mērķim, gan arī  motivē sākt ieguldīt pētniecībā un attīstībā tos uzņēmumus, kas iepriekš šim nav paredzējuši finansējumu. Tomēr šī atbalsta ietekme uz uzņēmējdarbību ir atšķirīga – maziem un vidējiem uzņēmumiem efekts no papildu resursiem ir lielāks, tas ir, nodokļu atvieglojumi un dotācijas jūtami stimulē motivāciju ieguldīt pētniecībā un attīstībā. Savukārt atbalsta loma ir mazāka nozarēs, kuras raksturo intensīvi ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (piem., farmaceitisko produktu ražošana, datoru ražošana), tas ir, šajās nozarēs nodokļu atvieglojumiem ir neliels efekts no papildu resursiem. OECD pētījumā arī konstatēts, ka nodokļu atvieglojumi lielā mērā ir koncentrēti uz eksperimentālās attīstības rosināšanu uzņēmumos, savukārt tiešais valsts finansējums dotāciju formā vairāk veicina pētniecības attīstību.

Nodokļu atvieglojumi var būt labvēlīgāki uzņēmumiem, kas vērsti uz pētniecības un attīstības rezultātu komercializāciju, savukārt dotācijas un aizdevumi individuāliem novatoriem un maziem uzņēmumiem var sekmēt labākus pētniecības un attīstības sasniegumus inovācijās. Dotācijas kā atbalsta forma piešķir lielāku rīcības brīvību politikas veidotājiem vai atbalsta administrēšanas institūcijām, un tādējādi atbalstu var padarīt mērķētāku. Abi atbalsta veidi viens otru papildina – OECD pētījuma rezultāti rāda, ka viens atbalsta veids ir efektīvāks, ja pastāv arī otrs.

Tajā pašā laikā OECD aicina valdības rūpīgi izstrādāt atbalstu uzņēmumu veiktajiem pētniecības un attīstības ieguldījumiem. Ņemot vērā, ka atbalsta politika ir izmaksas budžetam (vai nu nesaņemtie ieņēmumi vai izdevumi), arvien biežāk valstis īsteno hibrīdveida politiku. Tas nozīmē, ka stimuli tiek virzīti mazāku uzņēmumu atbalstam vai arī ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā un nodokļu atvieglojumiem tiek piemēroti maksimālie griesti vai sliekšņi. Ir valstis, kas ievieš kritēriju, ka nodokļu atvieglojums pienākas tādā gadījumā, ja ieguldījumi pētniecībā un attīstībā pārsniedz iepriekšējo gadu vidējo rādītāju. Savukārt tiešo subsīdiju piešķiršanā ir vērojama tendence, ka atbalsta kritēriju "uzņēmuma lielums" nomaina tādi kritēriji kā "uzņēmuma vecums" vai "izaugsmes temps".

Mainīga globālā vide prasa spējīgu un uz inovācijām orientētu publisko sektoru

Ieguldījumi pētniecībā un attīstībā un to palielināšana nav vienīgā panākumu atslēga inovāciju radīšanā. Būtisks aspekts ir arī cilvēka kapacitāte. Cilvēkkapitāls ir galvenais izaugsmes pamats, kas ietekmē ražīgumu, inovāciju un zināšanu pielietošanu praksē. Cilvēkkapitāls apvienojumā ar finanšu ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā veicina uzņēmumu spēju radīt un attīstīt inovācijas. Cilvēkkapitāla spēcināšanas instrumentus kolēģis Oļegs Krasnopjorovs izklāstījis savā nesenajā rakstā.

Jautājumā par spēcīgu kapacitāti OECD uzsver valsts sektora lomu inovāciju kultūras stiprināšanā un runā par nepieciešamību valdībām meklēt nestandarta risinājumus problēmsituācijās, piemēram, klimata jautājumi, valsts atbalsta pasākumi krīzes situācijā u.c. Galvenie uz inovatīvu pieeju virzošie apstākļi ir mainīgā vide ar mainīgām iedzīvotāju vajadzībām, tehnoloģijas un datu pieejamība, globalizācija un ģeopolitiskās pārmaiņas, kā arī valdību izdevumu pieaugums un fiskālie riski.

OECD Valsts sektora inovāciju centrs ir izstrādājis Inovatīvas kapacitātes ietvaru, kurā uzsver četrus virzienus inovatīva valdības sektora veidošanā: mērķis jeb motivācija (purpose), inovācijas iedrošinoša vide jeb potenciāls (potential), prasmes un resursi (capacity), izpratne par inovāciju ietekmi (impact). Tas īstenojams darbinieku, iestādes un publiskā sektora jeb sistēmas līmenī.

Jaunākajā OECD izvērtējumā par valsts sektora inovāciju spēju stiprināšanu Latvijā [4] sniegti apsvērumi uzlabojumiem katrā no četrām dimensijām.

• Mērķis jeb motivācija: izstrādāt Inovāciju stratēģiju, kas Valsts pārvaldes modernizācijas plāna principus un valdības galvenās prioritātes iekļauj konkrētās rīcībās ar atbildību sadalījumu un novērtēšanas rādītājiem. Ieviest apbalvošanas sistēmu par inovāciju īstenošanu.
• Inovācijas iedrošinoša vide jeb potenciāls: politiskā līmenī veidot izpratni, ka publiskajā sektorā nepieciešamas inovācijas. Stiprināt izpratni, ka inovācijas tiek sagaidītas individuālā un iestādes līmenī saskaņā ar Inovāciju stratēģiju. Individuālā līmenī varētu noteikt inovatīvu rīcību, piemēram, prototipu izstrādi, testēšanu darba grupās. Iedrošinošai videi radīt drošas telpas eksperimentiem, kur indivīdiem nav jāuzņemas atbildība par neizdošanos (inkubatori, regulētas smilškastes, inovāciju laboratorijas vai akceleratori). Šeit palīdzētu  vadlīnijas publiskajam sektoram par  eksperimentu izveidošanu un veikšanu.
• Prasmes un resursi: palielināt finansējumu inovāciju laboratoriju darbībai, lai nodrošinātu ilgtspēju un sekmētu galveno mērķu un prioritāšu sasniegšanu. Inovāciju laboratorijas izmantot kā mācību iestādes un vietu, kur notiek sadarbība starp revidentiem, regulatoriem, iepirkuma speciālistiem un ierēdņiem, kā arī uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem. Atalgojuma reformu valsts sektorā izmantot kvalificēta darbaspēka piesaistei un noturēšanai. Turpināt uzlabot datu sadarbspēju un IT sadarbspēju.
• Izpratne par inovāciju ietekmi: izstrādāt publiskajā sektorā iekšējus forumus, lai dalītos ar inovāciju projektiem un pieredzi, kas gūta no inovāciju procesiem un mēģinājumiem. Inovāciju izstrādē, ieviešanā un novērtēšanā integrēt lietotāju un ieinteresēto personu prasības, lai nodrošinātu, ka inovācijas atbilst lietotāju vajadzībām un to ietekme ir skaidri izmērīta un zināma.

2019. gadā Latvija un vēl 39 valstis pieņēma OECD publiskā sektora inovāciju deklarāciju ar pieciem galvenajiem principiem:

• ieviest un veicināt inovācijas valsts sektorā;
• ieviest skaidru motivāciju un virzītājspēku darbiniekiem;
• attīstīt jaunas partnerības un iesaistīt dažādus viedokļus;
• atbalstīt izpēti, atkārtošanu un testēšanu;
• izplatīt informāciju un dalīties pieredzē.

Kopš tā laika Valsts kancelejas Inovāciju laboratorijas vadībā ir aizvadītas darbnīcas par dažādām tēmām, piemēram, augstākās izglītības standarta izstrādei; mūsdienīgas un ērti lietojamas Valsts ieņēmumu dienesta klientu apkalpošanas sistēmas veidošanai; vienošanās par turpmāko rīcību kadastra vērtēšanas metodikas atjaunināšanai; birokrātisku procesu mazināšanai, ierēdņiem “ēnojot” uzņēmējus, un citas darbnīcas.

Noslēgums

Inovācijas tuvākā un tālākā nākotnē būs viens no stūrakmeņiem ekonomikas izaugsmes potenciālam ilgtermiņā. Latvijā apņemšanās ir – lielas cerības, bet daudz izaicinājumu, lai ieceres realizētos panākumos. Lielākie izaicinājumi: inovāciju stratēģijas izveidošana, cilvēkkapitāla spēcināšana, finansējuma kāpināšana, atbalsta politikas pārskatīšana un sabiedrības izglītošana par inovāciju nozīmīgumu ekonomikas izaugsmes veicināšanā.

[1] Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027. gadam.

[2] A New ERA for Research and Innovation (COM/2020/628).

[3] Par Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam

[4] OECD dokuments: Strengthening the Innovative Capacity of the Public Sector of Latvia | OECD Public Governance Reviews | OECD iLibrary (oecd-ilibrary.org)