Kredītiestāžu fiduciārie noguldījumi centrālajā bankā. Monetārās statistikas un monetārās politikas apsvērumi
Digitālā eiro projekta kontekstā Eiropā ir aktualizējies jautājums par to, vai un kādā apmērā līdzās skaidrajai naudai plašākai sabiedrībai būtu pieejama centrālās bankas emitēta bezskaidrā nauda.
Tajā pašā laikā atsevišķi privātā banku sektora dalībnieki jau piedāvā produktu, kuru zināmā mērā var raksturot kā ierobežotas funkcionalitātes "sintētisku digitālo eiro". Runa ir par kredītiestāžu fiduciārajiem noguldījumiem centrālajā bankā jeb darījumu starp kredītiestādi un klientu, kurā kredītiestāde darbojas kā starpnieks, kas klienta labā tur līdzekļus centrālajā bankā.
Ja šo fiduciāro noguldījumu apjoms kļūtu ekonomiski nozīmīgs, tas izkropļotu informāciju, ko sniedz centrālās bankas bilance un banku sistēmas monetārie agregāti. Līdz ar to tie sniegtu neprecīzu informāciju, cik līdzekļu ir tautsaimniecības dalībnieku rīcībā un cik daudz no centrālās bankas bilancē uzrādītajiem kredītiestāžu līdzekļiem izmantojami kreditēšanai vai piedāvājami starpbanku naudas tirgū.
1. Instrumenta būtība
Kredītiestāžu fiduciārie noguldījumi centrālajā bankā ir noguldījumu forma, kurā kredītiestāde tur līdzekļus centrālajā bankā nevis savā ekonomiskajā labā, bet gan kā fiduciārs jeb pilnvarotais turētājs klienta labā. Kaut arī no centrālās bankas skatu punkta tai ir saistības pret kredītiestādi-līdzekļu turētāju, nevis tās klientu, jo centrālās bankas kontu atvēršana ir ierobežota, ekonomiskā labuma guvējs faktiski ir trešā persona, piemēram, mājsaimniecība, uzņēmums vai institucionāls ieguldītājs.
Praktiski šāda konstrukcija nodrošina netiešu piekļuvi centrālās bankas naudai. Kaut arī klients neiegūst tiešu prasījumu pret centrālo banku, tā līdzekļus kredītiestāde uzskaita un pārvalda nošķirti no saviem līdzekļiem centrālajā bankā, t.i., kredītiestādei nav pilnas ekonomiskas rīcības brīvības ar šiem līdzekļiem. Līdz ar to šāds instruments pēc ekonomiskajām īpašībām ieņem starpstāvokli starp naudas noguldījumu kredītiestādē un tiešu centrālās bankas naudas turējumu.
No klienta skatupunkta galvenā priekšrocība ir kreditora riska samazināšana. Klienta ekspozīcija pret kredītiestādi – līdzekļu pārvaldītāju – būtiski samazinās un kļūst tuvāka centrālās bankas riskam. Vienlaikus šāds noguldījums nav pilnvērtīgs maksāšanas līdzeklis, bet kalpo kā drošs uzkrājuma instruments.
2. Atšķirība no naudas noguldījuma kredītiestādē
Atšķirībā no iepriekš aplūkotā instrumenta klienta naudas noguldījums kredītiestādē ir pašas kredītiestādes saistības pret klientu. Noguldītājs kļūst par bankas kreditoru, savukārt banka iegūst iespēju izmantot piesaistītos līdzekļus kreditēšanai, vērtspapīru iegādei, likviditātes pārvaldībai u.c. mērķiem. Noguldītājs šādā gadījumā ir pakļauts bankas maksātnespējas riskam, ko tikai noteiktā apmērā ierobežo noguldījumu garantiju sistēma.
Fiduciārs noguldījums centrālajā bankā nevar kalpot kā bankas finansējuma avots tādā pašā veidā kā parasts naudas noguldījums kredītiestādē. Kredītiestāde darbojas kā starpnieks, un tās tiesības izmantot līdzekļus nosaka līgums ar klientu. Tādēļ būtiskākā atšķirība nav tikai juridiska, bet arī makroekonomiska, jo naudas noguldījums finansē bankas bilanci, savukārt fiduciārais noguldījums ir ārpusbilances postenis un atrodas ārpus kredītiestādes brīvi izmantojamā finansējuma loka.
| Aspekts | Naudas noguldījums kredītiestādē | Fiduciārs noguldījums centrālajā bankā |
| Prasījuma ekonomiskā būtība | Klientam ir prasījums pret kredītiestādi. | Klienta ekonomiskais labums ir saistīts ar līdzekļiem centrālajā bankā; kredītiestāde darbojas kā fiduciārs. |
| Ietekme uz kredītiestādes bilanci | Kredītiestādes bilances saistību postenis. | Ārpusbilances postenis. |
| Līdzekļu izmantošana | Kredītiestādes tos var izmantot aizdevumu finansēšanai vai aktīvu iegādei, ievērojot regulējumu. | Izmantošanu ierobežo līdzekļu pārvaldīšanas līguma nosacījumi. |
| Riska profils klientam | Klients uzņemas bankas kreditora risku, ko līdz noteiktai robežai mazina noguldījumu garantijas. | Kreditora risks pret banku būtiski samazinās, ja juridiskais nošķīrums ir skaidrs un izpildāms |
| Monetārā statistika | Noguldījums parasti tiek iekļauts attiecīgajos naudas agregātos atbilstoši termiņam un instrumenta veidam. | Līdzekļi nav redzami monetārajos agregātos kā nauda tautsaimniecības rīcībā, lai gan klienta skatījumā tie pilda droša uzkrājuma funkciju. |
3. Redzamība bilancēs un uzskaites problēma
Centrālā banka savā bilancē redz kredītiestādes līdzekļu atlikumu, bet no šī atlikuma vien nevar noteikt, cik liela daļa ir kredītiestādes pašas likviditāte un cik liela daļa līdzekļu tiek turēta klientu labā. Tādēļ šādi līdzekļi ir "neredzami" tradicionālajā centrālās bankas bilances interpretācijā.
Netieša informācija var parādīties kredītiestādes finanšu pārskatos. Piemēram, ja kredītiestādes bilancē uzrādītās prasības pret centrālo banku ir mazākas nekā tās faktiskais dažādu kontu atlikums centrālajā bankā, kā arī ja pārskatā tiek atklāti klientu labā turēti ārpusbilances līdzekļi. Tomēr šāda informācija nav operatīva un detalizēta kā centrālās bankas kontu dati.
Šī neatbilstība ietekmē kredītiestāžu likviditātes un monetārās politikas analīzi. Atbilstoši standarta metodikai kredītiestāžu līdzekļi rezervju prasību izpildes kontos un likviditātes pārpalikumu uzkrājošos instrumentos noguldījumu iespēja tiek interpretēti kā banku sektora rezerves. Fiduciāro noguldījumu gadījumā daļa no šī atlikuma var būt ekonomiski "bloķēta"” klientu labā un tādēļ nav salīdzināma ar brīvi izmantojamu rezervju pārpalikumu.
4. Ietekme uz monetāro statistiku
Monetārajiem agregātiem, piemēram, M1 un M3, ekonomiskā nozīmē ir jāsniedz atbilde uz jautājumu, cik naudas līdzekļu ir tautsaimniecības dalībnieku rīcībā. Naudas noguldījumi kredītiestādēs ir pašu kredītiestāžu saistības pret naudas turētājiem un tādēļ, ievērojot termiņa un instrumenta kritērijus, atbilstoši monetārās statistikas veidošanas metodikai tiek iekļauti monetārajos rādītājos.
Fiduciārie noguldījumi to klasifikācijas dēļ ietekmē naudas līdzekļu uzskaiti tautsaimniecībā. Klienta skatījumā tie pilda droša uzkrājuma funkciju un ekonomiski līdzinās centrālās bankas naudai; monetārās statistikas skatījumā centrālās bankas tiešais darījuma partneris ir kredītiestāde, nevis gala klients, savukārt kredītiestādes saistība pret klientu nav naudas noguldījums kredītiestādes bilancē, bet līdzekļi pārvaldīšanā. Rezultātā šādi līdzekļi paliek ārpus plašās naudas rādītāja, lai gan to ekonomiskās īpašības ir starpstāvoklis starp naudas noguldījumiem bankā un centrālās bankas naudu.
Ja notiek līdzekļu izvietošana fiduciārajos noguldījumos centrālajā bankā, instrumenta juridiskās klasifikācijas dēļ attiecīgi samazinās naudas rādītājs M3, kaut arī šo līdzekļu ekonomiskā funkcija un attiecīgi arī apjoms citādas klasifikācijas dēļ nav mainījies.
5. Kredītiestāžu likviditātes analīze
Fiduciārie noguldījumi ietekmē kredītiestāžu likviditātes analīzi. Centrālās bankas bilancē kredītiestāžu rezervju kontu atlikumi var būt augsti, bet daļa no šiem līdzekļiem nav banku brīvi izmantojama likviditāte. Tā ir likviditāte juridiskā konta nozīmē, bet ne obligāti ekonomiskā rīcības brīvības nozīmē.
Ja pārvaldīšanas līgums paredz, ka ar klientu labā turētajiem līdzekļiem banka nevar finansēt kredītus, vērtspapīru portfeli vai starpbanku darījumus, tad šo līdzekļu esamība centrālās bankas rezervju kontos nepalielina kredītiestādes potenciālu izsniegt jaunus aizdevumus. Tas īpaši var skart mazākas kredītiestādes, kurās jaunu kredītu izsniegšana bieži vien ātri pārvēršas par izejošām maksājumu plūsmām uz citām bankām.
No centrālās bankas skatpunkta var veidoties paradoksāla situācija: kopējais kredītiestāžu likviditātes pārpalikums kontu datos nesamazinās, bet starpbanku tirgū pieejamo līdzekļu piedāvājums sarūk, pieprasījums pēc refinansēšanas operācijām pieaug, un kreditēšanas dinamika vājinās. Šādā situācijā nepieciešams atšķirt nominālo likviditāti no efektīvās jeb izmantojamās likviditātes.
6. Monetārās politikas transmisija
Monetārās politikas transmisija caur banku sektoru lielā mērā notiek, ietekmējot finansējuma izmaksas, noguldījumu un kredītu procentu likmes, starpbanku tirgus likmes un banku vēlmi uzņemties risku. Fiduciāro noguldījumu klātesamība kredītiestāžu piedāvāto instrumentu klāstā padara šo mehānismu mazāk caurspīdīgu, jo daļa līdzekļu, kas formāli atrodas centrālajā bankā kredītiestāžu rezervju kontos, faktiski nepiedalās kredītiestāžu bilances finansēšanā.
Ja fiduciārie noguldījumi kļūtu par vērā ņemamu alternatīvu parastajiem depozītiem, bankām samazinātos stabils noguldījumu finansējums. Tas var paaugstināt nepieciešamību piesaistīt citu finansējumu, mazināt kreditēšanas spēju vai palielināt atkarību no centrālās bankas refinansēšanas operācijām. Vienlaikus centrālās bankas dati maldīgi liecinātu, ka likviditātes pārpalikums joprojām ir pietiekams. Rezultātā procentu likmju pārnese uz banku kreditēšanas lēmumiem faktiski ir vājāka nekā situācijā, kurā visas rezerves ir regulējuma robežās brīvi pārvaldāms aktīvs. Ekonomiskā ziņā ar fiduciārajiem noguldījumiem saistītās rezerves līdzinās skaidrā naudā izņemtiem depozītiem, tikai šī "naudas izņemšana" nav redzama centrālas bankas bilancē.
Kopsavilkums
Kredītiestāžu fiduciārie noguldījumi centrālajā bankā, iespējams, turpinās pastāvēt tikai kā specifisks un apjoma ziņā ierobežots instruments. To plašāku piedāvājumu un pieprasījumu ierobežo operacionālā sarežģītība, kas izriet no kredītiestādes un klientu līdzekļu juridiska nošķīruma, kā arī salīdzinoši šaurs maksātspējīgu klientu loks, lai procentu ieņēmumi atsvērtu līdzekļu pārvaldīšanas līguma noslēgšanas izmaksas. Šāds produkts galvenokārt interesē klientus, kuriem svarīgāka par maksājumu ērtumu vai parasta naudas noguldījuma funkcionalitāti ir droša, no bankas kredītriska iespējami nošķirta līdzekļu turēšana.
Neraugoties uz pašreizējo vai potenciāli ierobežoto tirgus apmēru, fiduciārie noguldījumi izgaismo būtisku analītisku problēmu: centrālās bankas bilancē redzamā kredītiestāžu likviditāte ne vienmēr ir līdzekļi, kas bankām ir ekonomiski izmantojami kreditēšanai, starpbanku darījumiem vai citu aktīvu finansēšanai. Ja daļa līdzekļu tiek turēta klientu labā un juridiski nošķirta, kopējais kredītiestāžu rezervju atlikums centrālās bankas bilancē pārvērtē banku sektora efektīvo likviditāti.
Monetārās statistikas gadījumā fiduciārie noguldījumi rada plaisu starp naudas ekonomisko funkciju un tās institucionālo klasifikāciju. Klientam šāds instruments var kalpot kā ļoti drošs vērtības uzkrājums, taču atšķirībā no naudas noguldījuma kredītiestādē tas netiks iekļauts monetārajos agregātos. Tādēļ depozītu aizstāšana ar fiduciāriem noguldījumiem samazina naudas rādītājus, kas uzskaita pašu kredītiestāžu saistības pret klientiem, piemēram, M1 un M3, kaut arī tautsaimniecības dalībnieku rīcībā esoši naudas līdzekļi būtībā nemazinās.
Monetārās politikas transmisijas skatījumā galvenais risks, ko rada šis instruments, ir necaurspīdīgums. Ja fiduciāro noguldījumu apjoms sasniegtu nozīmīgu līmeni, centrālā banka vienlaikus novērotu, ka, pastāvot augstam kredītiestāžu rezervju līmenim, pavājinās kreditēšana un naudas pieprasījums tautsaimniecībā, samazinās starpbanku tirgus aktivitāte un vienlaikus pieaug pieprasījums pēc refinansēšanas operācijām, kam nav tieša skaidrojuma makroekonomiskajos un finanšu sektora rādītājos. Bez papildu informācijas šādu norišu kopumu nevarētu korekti interpretēt un veidot atbilstošu monetāro politiku.
Centrālajām bankām un uzraudzības iestādēm ir svarīgi būt informētām par fiduciāro noguldījumu apjomu. Kaut arī šādu instrumentu piedāvājuma ierobežošana pati par sevi nebūtu nepieciešama, vienlaikus ir svarīgi, lai arī centrālās bankas bilancē būtu redzams nošķīrums starp kredītiestāžu pašu rezervēm un klientu labā fiduciāri turētiem līdzekļiem.
Literatūra
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa