Neaugt, bet augt: vai starp ekonomiskās attīstības nākotnes alternatīvām būtu līdzināšanās Šrēdingera kaķim?

Ilgtspējīgas izaugsmes vīziju un mērķu netrūkst, bet pētnieki norāda uz vēlmju domāšanu un riskiem

Zaļas, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes vīzija pasaulē tiek formulēta [2] jau labu brīdi, ar dažādiem uzsvariem atgādinot, ka ekonomiskajai izaugsmei un attīstībai ir jāturpinās, tai jābūt iekļaujošai un jānodrošina dzīves līmeņa pieaugums, īpaši valstīs ar zemu ienākumu līmeni un nepietiekamu veselības un izglītības pakalpojumu pieejamību. Taču ir jātiecas uz ekonomiskās izaugsmes atsaisti no resursu patēriņa un jāļauj dabas bagātībām turpināt nodrošināt resursus [3], uz kuriem sabiedrības labklājība balstās.

Vienlaikus analītiskās literatūras jūrā aug visai radikālas debates gan par to, vai nebeidzama izaugsme ir iespējama, gan par to, vai izaugsme IKP ilgstoša turpmākā pieauguma izpratnē var būt zaļa un ilgtspējīga. Šā gada maijā Eiropas Parlamentā notikušās konferences "Beyond Growth" noslēgumā britu ekonomists, profesors Tims Džeksons (Tim Jackson) savā runā atgādināja, ka pasākuma norises vieta ikdienā nav rezervēta diskusijām par šo tematiku: "Pastāv iespēja, ka nākampirmdien vai, iespējams, jau rīt šajā vietā atkal valdīs izaugsmes mantra [4]", tā pievēršot uzmanību fokusēšanās uz IKP pieaugumu nepilnībām.  Līdzīgi daudzi citi pētnieki norāda, ka zaļās un ilgtspējīgās izaugsmes redzējums varētu būt iluzors un ka cerības, kas liktas uz tehnoloģiju attīstības radītu izaugsmes atsaisti no materiālu izmantošanas, varētu būt pārspīlētas (piemērus skatīsim tālāk rakstā). Materiālu izmantošanai angliskajā literatūrā mēdz lietot jēdzienu resource use [5], taču pētnieku leksikā bieži sastopams throughput [6], ko latviski varētu skaidrot kā no jauna iegūtu resursu (materiālu, fosilās enerģijas) caurplūdumu augošu tautsaimniecības vajadzību vai, piemēram, kārtējā gada IKP pieauguma nodrošināšanai. Interesanti, ka 2022. gada nogalē uzsākts Eiropas Komisijas dibinātās Eiropas Pētījumu Padomes (European Research Council) apstiprināts sešu gadu pētījums par to, kā būtu iespējams aizvirzīties no izaugsmē balstīta tautsaimniecības modeļa un nodrošināt sabiedrības labklājību (social welfare) un planētas ilgtspējību.

Izaugsmes fakts pats par sevi vai arī augsts ienākumu līmenis valstī negarantē vienlīdzību ne ienākumu, ne iespēju izteiksmē. Nevienlīdzības mazināšanu drīzāk panāk ar atbilstošu valsts sociālo politiku. Ienākumu nevienlīdzību raksturojošais Džini koeficients būtiski atšķiras arī augstu ienākumu valstīs, piemēram, ASV un Dānijā (zems Dānijā un augsts ASV), turklāt interesanti, ka valstī ar relatīvi zemākiem ienākumiem – Čehijā – tas ir zemāks nekā Dānijā [7].

Pasaules nevienlīdzības pārskata jeb World inequality report 2022. gada izdevums rāda, ka globālā ienākumu nevienlīdzība, lai gan kopš 2000. gada ir nedaudz sarukusi, patlaban turas tuvu tam augstajam līmenim, kāds izveidojās 20. gs. sākumā pēc ilgstoša būtiska kāpuma [8]. Tāpat vairākumā pasaules reģionu saglabājas būtiskas vīriešu un sieviešu nodarbinātības un atalgojuma atšķirības, un šajā jomā atsevišķos reģionos progresa kopš 1990. gada nav bijis vai arī tas zināmā mērā bijis vērojams vienā no šiem rādītājiem [9]. Milzīgas reģionālas atšķirības ir siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešu apjomā (kilogramos uz vienu iedzīvotāju) [10]: pat viena reģiona ietvaros atšķirība starp šo rādītāju turīgākajā decilē un mazāk turīgākajā pusē (50%) iedzīvotāju sasniedz 6-15 reizes (noapaļojot līdz veseliem skaitļiem) atkarībā no reģiona; taču arī turīgākajā decilē SEG piesārņojums starp tādiem reģioniem kā Ziemeļamerika un Subsahāras Āfrika (ar ievērojamu ienākumu un patēriņa paradumu atšķirību) atšķiras 10 reizes. Jāatzīmē, ka šajos novērtējumos ir ņemts vērā arī tas izmešu apjoms, kas no viena reģiona otrā nonāk preču un pakalpojumu ārējās tirdzniecības ietekmē.

Attēls rāda, ka atsevišķās valstīs (t.sk. valstīs ar augstu ienākumu līmeni) patēriņa un investīciju vajadzību nodrošināšana iespējama, izmantojot importu, kura ražošana rada SEG emisijas un enerģijas patēriņu citās valstīs. Tādējādi ir svarīgi, lai kaitējums citas valsts videi tiek minimizēts un atbilstoši kompensēts. Dati skatāmi Our World in Data mājaslapā šeit un šeit, un atsevišķos gadījumos relatīvā izteiksmē iespējami lieli īpatsvari tādēļ, ka valstī ir enerģētiskā nabadzība vai mazs iekšzemes izmešu apjoms, taču reģionālā skatījumā secinājumi būtu līdzīgi World Inequality Report minētajiem.

Autori, kas aicina uz saprātīgu resursu izlietojumu un preču un pakalpojumu patēriņu kopumā (consumption sobriety), nereti atzīmē t.s. globālo Ziemeļu un globālo Dienvidu problēmu ne vien ienākumu un patēriņa, bet arī ietekmes uz vidi un resursu ieguves izpratnē. Lielākā daļa pasaules patēriņa un ar to saistītā vides piesārņojuma koncentrējas atšķirīgās teritorijās [11], tādējādi politiku īstenošana atsevišķu valstu vai reģionu teritorijās vien var nebūt pietekami efektīva globālo ilgtspējas mērķu sasniegšanai.

Attiecībā uz izaugsmes atsaisti no resursu izmantošanas Austrijas pētnieki Helmūts Hāberls (Helmut Haberl) un Dominiks Vīdenhofers (Dominik Wiedenhofer) [12] ar plašu kolēģu komandu ir veikuši titānisku darbu, izstudējot milzīgu literatūras daudzumu, meklējot šādas atsaistes eksistences piemērus (tika atdalīta absolūtā un relatīvā atsaiste [13], SEG emisiju, enerģijas, materiālu atsaistes u.c. fokusa elementi, pēc kuriem grupēti simtiem pētījumu, kad tie tika atlasīti no vairāk nekā 11 tūkstošiem šai tēmai veltītiem darbiem). Tika secināts, ka praksē tādu piemēru, kuros īstenojusies izaugsmes absolūtā atsaiste no CO2 dinamikas, ir ļoti maz, un laikā no 2005. līdz 2015. gadam tie galvenokārt veidojušies apstākļos, kad tam pamatā bijusi atbilstoša politika virzībai uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu, nevis izaugsme pati par sevi, turklāt izaugsme šajā laikā bijusi samērā zema – 1 2% IKP pieaugums gadā. Autori turklāt piebilst, ka šī atsaistes pakāpe nesasniedz tādu, kāda nepieciešama Parīzes vienošanās mērķu sasniegšanai [14].

Ja arī līdzšinējā prakse nav radījusi vajadzīgo atsaistes pakāpi, tas vēl neliktu domāt, ka tā nebūtu iespējama nākotnē, bet arī šajā jautājumā ir dažādi viedokļi. Par nepaļaušanos uz, piemēram, maz izpētītām tehnoloģijām un potenciālu slogu radošām investīcijām īsi jau minēts enerģijas pieprasījumam veltītajā rakstā, tālāk apskatīsim, kādas ir materiālu resursu vajadzību aplēses un ar tām saistītie riski zaļās pārejas īstenošanai.

Izaugsmes limitācijas un zaļās pārejas riski vides piesārņojumam

Liela daļa kritikas, kas veltīta mūžīgai ekonomiskajai izaugsmei IKP pieauguma izteiksmē, balstās uz resursu izlietojumu, precīzāk – augošām resursu vajadzībām ierobežotas planētas ietvaros. Jau vairākkārt atjaunots planētas iespēju robežu pētījums [15] rāda, ka planētas iespēju robežas jau pārsniegtas, piemēram, tādās jomās kā bioloģiskā daudzveidība, saldūdens krājumi, slāpekļa un fosfora cikls (t.sk. daļa atjaunojamo resursu tiek izlietota straujāk, nekā tie spēj atjaunoties). Tikmēr zaļās izaugsmes un ilgtspējības politikas nereti akcentē SEG emisijas.

Pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums rada papildu nepieciešamību pēc atsevišķiem materiālajiem resursiem, kas veidojas no vajadzības pēc mājokļiem, infrastruktūras un pamatpatēriņa precēm, piemēram, uztura, apģērba, enerģijas. 2. attēls rāda, ka laikā no 1990. līdz 2014. gadam apbūvēto platību (built-up area) apjoms daudzās valstīs [16] palielinājies straujāk nekā iedzīvotāju skaits, kas norāda uz zināmu labklājības / komforta pieaugumu.

Jāatzīmē, ka apbūvētās platības šeit iekļauj tikai ēkas, taču neietver tādus pilsētvides apbūves veidus kā asfaltēti laukumi, transporta infrastruktūra, parki, ostas u.c. Iedzīvotāju skaita pieauguma prognozes [17] signalizē ieguves rūpniecībai par arvien aktuālām materiālo resursu vajadzībām.

Pētījumi rāda, ka zaļās pārejas īstenošanas enerģētikā un transportā un atsevišķu patēriņa vajadzību pieauguma ietekmē tuvākajās desmitgadēs atsevišķu derīgo izrakteņu gada vidējai ieguvei būtiski jāpalielinās [18]. Jāņem vērā, ka:

1. apritē jau esošo materiālu pārstrāde ne vienmēr ir iespējama, jo esošās jaudas vēl nav nolietojušās, un daudzās valstīs apritē esošo materiālu apjoms, t.sk. uzkrātā fiziskā kapitāla līmenis, vēl nav pietiekams, lai pārietu uz apriti;
2. pārkārtošanās enerģētikas jomā (no ierastajām fosilajām un atomenerģijas tehnoloģijām uz vēja un saules) uz vienu uzstādītās jaudas vienību prasa pavisam citus materiālus [19] vai arī daudz lielākā apjomā, nekā šie materiāli patlaban tiek rūpnieciski iegūti gada laikā [20]; līdzīgi arī transportā – piemēram, elektroauto vajadzībām nepieciešamais vara daudzums varētu būt pat 3-4 reizes lielāks nekā iekšdedzes dzinēja automobilim;
3. sarūkot vieglāk pieejamajām stratēģiski svarīgo minerālu atradnēm ar augstāko derīgo izrakteņu saturu, tālāka ieguves rūpniecības paplašināšanās būtu ar apjomīgu ūdens un enerģijas patēriņu, toksisko piesārņojumu [21], atkritumu apjomu, kā arī resursu ieguvei būtu jāskar teritorijas, kas līdz šim bijušas noteiktas kā aizsargājamas (kultūras vai bioloģiskās daudzveidības dēļ) un ir grūti pieejamas. Piemēram,  jūras dzīles, kur vides atjaunošanas izmaksas varētu trīs reizes pārsniegt tās, kas ir seklākās ieguves vietās [22].

Fizisko/materiālo resursu izmantošanas pieaugums būtu gaidāms materiālās labklājības uzlabošanai un infrastruktūras vajadzībām valstīs, kurās patlaban ienākumu līmenis ir zems. Tāpat arī pakalpojumu sniegšana nav gluži dematerializēta (ja pieņemam, ka turīgāko valstu tautsaimniecības augtu galvenokārt uz pakalpojumu sektora rēķina). Savukārt materiālu eksistence zemes garozā un šķietama pietiekamība plānotajām zaļās pārejas un izaugsmes vajadzībām jāsalāgo ar ietekmi uz šo materiālu ieguves reģionos dzīvojošo populāciju un vidi. Šādai attīstībai var nebūt gatava ne ieguves rūpniecības kapacitāte, ne apstrādes rūpniecība, ne iespējas novērst vides piesārņojumu.

Jā, bet: ekonomikas neaugšana var nebūt perfekta izvēle

Iepriekš aprakstītajām nebeidzamas izaugsmes iespējamības šaubām ir ne mazums kritikas, sākot jau ar pārmērīgu koncentrēšanos uz materiālu izmantošanas apjomu un nepienācīgu tehnoloģiju lomas, kā arī cenošanas mehānismu iespēju novērtēšanu [23]. Tā vietā, lai apelētu pie saprātīgāka cilvēces patēriņa, tiek ieteikts apsvērt t.s. a-growth (agnostic about growth) virzienu, kas balstītos uz spēcīgu vides politiku, nepārdzīvojot, vai tās ievērošanas rezultātā ekonomikā vērots IKP pieaugums vai nē, bet nepieprasot patēriņa sarukumu [24].

Ekonomiskā izaugsme kā labklājības pieauguma pamats mēdz būt politiķu vēlēšanu kampaņu būtiska sastāvdaļa [25]; tā rada darba vietas, uzlabo dzīves līmeni, piemēram, veselības aprūpi u.c. [26] Vēl pavisam nesen pēc ieilgušajām pandēmijas laika dīkstāvēm daudzos sektoros vaicājām, kad atgriezīsimies ierastajā ritmā – pie izaugsmes un plašākām patēriņa iespējām, īpaši pakalpojumu jomās.

Atsevišķi autori norāda, ka izaugsmes neesamība vai patēriņa sašaurināšana iezīmē drūmu nākotni, kurā knapināšanās šaurākās dzīvojamajās platībās un sabiedriskajā transportā var šķist nepieņemama salīdzinājumā ar esošajām ērtībām, tāpat mazāk turīgākajā pasaules daļā ir būtiski nepieciešama ekonomiskā izaugsme pamatvajadzību nodrošināšanai [27].

Vai eksistē dzīve pēc izaugsmes: tautsaimniecības nākotnes funkcionēšanas alternatīvas

Zaļajai un ilgtspējīgajai izaugsmei alternatīvas tautsaimniecības funkcionēšanas formas būtu tās, kas IKP pieauguma vietā koncentrējas uz sabiedrības vajadzību nodrošināšanu, labklājību, dzīves kvalitāti, vienlaikus līdzīgi zaļajai un iekļaujošajai izaugsmei, uzsverot nevienlīdzības novēršanu un ietekmes uz vidi minimizēšanu. Vispārīgā veidā tās varētu apzīmēt ar pēcizaugsmi jeb post-growth, (to var saukt arī par plānu B, ja fokusēšanās uz izaugsmi būtu plāns A). Šī virziena apzīmēšanai mēdz lietot arī jau minēto a-growth.

Doughnut economics [28] būtu shematisks piemērs, un to varam iztēloties kā sabiedrības funkcionēšanu iedomāta “virtuļa ēdamās daļas” robežās, kur virtuļa tukšais vidus apzīmē situāciju, kurā sabiedrības pamatvajadzības netiek nodrošinātas, bet virtuļa ārējā mala atdala situāciju, kurā sabiedrības patēriņš pārsniedz planētas iespēju robežas. Pieejas attīstītāji lieto apzīmējumu “zelt” (to thrive), akcentējot, ka tautsaimniecības funkcionēšana “virtuļa ēdamajā daļā” nav tikai knapināšanās vai eksistence.

Starp bieži diskutētiem izaugsmi neuzsverošiem ekonomiskās attīstības nākotnes izpratnes veidiem lasāms arī steady state economy, ar ko vispārīgā nozīmē mēdz apzīmēt tautsaimniecību ar stabilu iedzīvotāju skaitu un patēriņa līmeni uz vienu iedzīvotāju [29] – situāciju, kas iestājas pēc tautsaimniecības izaugsmes vai sarukuma.

Ļoti plašos vilcienos šādus tautsaimniecības funkcionēšanas paraugus varētu raksturot kopīga iezīme – līdzsvara uzturēšana starp sabiedrības patēriņu un resursu caurplūdumu (throughput). Tomēr tikpat kopīga iezīme būtu arī gatavas receptes trūkums tam, kā pārkārtoties uz citādu saimniekošanas modeli, nemaz nerunājot par visai izplūdušām aprisēm pašai vīzijai par to, kā šī jaunā pasaule izskatās, kā tieši tā funkcionē. Pārkārtošanās ieteikumu gan netrūkst, un starp tiem visnotaļ jāatzīmē akcenti uz kopienu iniciatīvu, savstarpēju palīdzību, sabiedrības plašāku iesaisti un valsts lomas pastiprināšanos, kā arī nepieciešamība definēt gan sabiedrības prioritārās vajadzības, gan to, kas būtu uzskatāms par pārmērīgu patēriņu. Varētu tikt apzināts materiālu izmantošanas “budžets”, līdzīgi kā t.s. oglekļa budžets (carbon budget). Postpadomju cilvēka ausij vairāki no šiem priekšlikumiem kopumā varētu izklausīties pēc plānveida ekonomikas, likt šķērmi saviebties un noskurināties. Tomēr jānošķir plānošana kā pieeja no politikas un pasākumiem, kas var novest līdz absurdam. Zviedrijas Lundas Universitātes pētnieks Timotē Pariks (Timothée Parrique) līdzīgi tam, kā to dara asociācija Negawatt enerģētikas jomā, vispirms aicina rast “iekšējās rezerves” (gan nenoniecinot radikālāku politiku nepieciešamību), proti, tā vietā, lai tautsaimniecības ilgtspējību uzskatītu par milzīgu izmaksu projektu, saprast, kādas ir iespējas neradīt lieku investīciju un resursu patēriņa slogu (piemēram, neveselīga dzīvesveida novēršana varētu ļaut ražot mazāk medikamentu). Tims Džeksons (Tim Jackson) tāpat norāda uz jēgpilnām investīcijām [30], kuru mērķis ir nevis finansēt kaut ko jaunu tāpēc, ka tā ir iespējams augt, bet gan atlikt līdzekļus nākotnes vajadzībām.

Dzīve jaunajā pasaulē nebūtu gluži bez kādām mērauklām. Līdz ar ilgstošu kritiku IKP kā labam ekonomiskās aktivitātes rādītājam, bet neizmantojamam izpratnei par ienākumu un iespēju nevienlīdzību, sabiedrības attīstības progresu u.tml., dažādas alternatīvas tautsaimniecības stāvokļa un attīstības novērtēšanai jau ir tapušas, bet datu trūkuma, laika nobīdes un aprēķinu sarežģītības dēļ ne visas kļūst par regulāri lietotiem rādītājiem. Kā piemērus varētu minēt Īstenā progresa indeksu (Genuine progress index), Ekonomiskās noturības indeksu (Economic resilience index), sociālā progresa indeksu, laimes indeksu u.c. Varētu domāt, vai izaugsme alternatīvajās pieejās nekļūst par ko attāli līdzīgu Šrēdingera kaķim daudzu pasauļu interpretācijā, kur vienlīdz iespējama ir gan izaugsme, gan tās neesamība, bet pēc mērījuma veikšanas ir novērotājs, kas redz augušu, un novērotājs, kas redz neaugušu tautsaimniecību. Tomēr IKP neviens nav aizliedzis, un tas arvien ir noderīgs izpratnei par tautsaimniecības "izmēru" un palīdz, piemēram, plānot budžeta ieņēmumus un izdevumu vajadzības vai uzņēmumam izvērtēt potenciālā tirgus lielumu.

Degrowth var būt ceļš, taču ne visiem mērojams

Kā minēts iepriekšējā sadaļā, ceļi, pa kuriem varētu virzīties līdzsvarotas attīstības virzienā, varētu būt dažādi, tie nav strikti ierobežoti. Daļa ekonomistu sliecas uz viedokli, ka planētas iespēju robežu pārsnieguma situācijā kaut kas ir jāsamazina. Kas ir un kas nav mūsdienās plaši apspriestais degrowth? Tā vispirms ir kustība, kas par prioritāti uzskata sociālo un ekoloģisko labbūtību (social and ecological well-being [31]). Tas nozīmē pievēršanos pārdales mehānismu attīstībai, materiālu izlietojuma samazināšanu tautsaimniecībā, solidaritātes vērtību izvirzīšanos priekšplānā, ļaujot dzīvot labklājībā planētas resursu iespēju robežās.

Degrowth nozīmē arī normalizāciju jeb pārejas posmu, stratēģiju, ceļu no ilgt nespējīga uz ilgtspējīgu sabiedrības funkcionēšanas modeli, nevis mērķi – "dzīvi jaunajā pasaulē". Tā varētu būt resursu caurplūduma samazināšana no pārmērīga līdz planētas iespējām atbilstošam ilgtermiņā uzturamam līmenim. Šādi degrowth izpratni bieži skaidro tādi ekonomisti kā Džeisons Hikels (Jason Hickel) [32], Georgs Kalliss (Giorgos Kallis) [33], Timotē Pariks [34], [35]  u.c.  Timotē Pariks savos darbos un uzstāšanās reizēs atkārtoti uzsver, ka degrowth adresāts būtu tā sabiedrības daļa, kura patērē vairāk resursu, nekā to piedāvā planētas atjaunojamo resursu iespējas (atjaunošanās ātrums), un kura rada nesamērīgu piesārņojuma slogu. Ir būtiski nošķirt degrowth (prasmīgi vadītu, plānotu sabiedrības funkcionēšanas modeļa maiņu) no recesijas (neplānota, nevēlama, haotiska, nevienlīdzības riski, vides ietekme automātiski var nebūt prioritāte u.tml.) [36].

Tādi pasākumi kā, piemēram, oglekļa cenošana (carbon pricing), oglekļa kredīti (carbon credits) un biodaudzveidības kredīti (biodiversity credits) būtu samērā viegli komunicējami un īstenojami, taču var nebūt pietiekami efektīvi vides piesārņojuma rašanās novēršanai, turklāt pastāv viedoklis, ka šie mehānismi varētu padziļināt nevienlīdzību. Tāpat nav skaidrs, kā tas ietekmētu resursu, preču un pakalpojumu relatīvo cenu samēru, inflāciju un kā atsauktos uz monetāro politiku.

Kopsavilkums

To, kādā attīstības posmā nākotnes ekonomiskās attīstības redzējuma diskusija ir Latvijā, var aptuveni nojaust pēc atsevišķu jēdzienu (t.sk. šajā rakstā neizskatīto) latvisko ekvivalentu trūkuma vai tā, cik ļoti (ne)nostiprinājies ir to lietojums (piemēram, tādiem jēdzieniem kā angļu degrowth, post-growth, trickle-down economics, runaway technologies, consumption sobriety, weak / strong sustainability, throughput, exnovation, Doughnut economics).

Debates par ekonomikas "lieko svaru" ir visai smagnējas, ņemot vērā globālās tautsaimniecības daļu, kas, aizelsusies no līdzšinējās izaugsmes skrējiena, sāk pagurt un soļot lēnāk; un to, kas vēl arvien nav panākusi Igauniju, Eiropas Savienības vidējo vai… Latvijas līmeni. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju visai būtiski [37] pārsniedz pasaules vidējo. Ja šobrīd pasaules tautsaimniecība jau funkcionē, pārsniedzot planētas robežas vairākās jomās, Latvijai šajā kontekstā ilgtspējības risinājumi ir īpaši aktuāli.

Ilgstoša labākās jaunās pasaules varianta apsvēršana var iestrēgt analīzes posmā [38]. Ja iecerētā stratēģija nāk par vēlu, var būt jālūkojas jau pēc plāna C – bet tas jau nozīmētu, ka uz šīs planētas īsti vairs nav ko darīt. Nevarētu teikt, ka par to neviens nav aizdomājies (pagaidām tā drīzāk būtu vairāk zinātnes un tūrisma joma), tomēr, ja tāda vajadzība rastos, iespējams, arī Noasa šķirsta mūsdienu versija būtu gana ietilpīga vien katras sugas īpatņu pārim. Citiem vārdiem sakot, ir jāsaprot, kā, fokusējoties uz cilvēka labklājības/labbūtības mērķi, ir iespējams novērst riskus, ka šodienas labklājība kaitētu iespējām dzīvot labklājībā arī turpmāk.

[1] Ar atsaisti šajā un līdzīgos formulējumos parasti saprot, ka izaugsmi raksturojošā rādītāja pieaugums neizraisa proporcionālu pieaugumu materiālo resursu ieguvē, SEG emisijās vai negatīvajā ietekmē uz vidi plašākā izpratnē. Relatīvās atsaistes gadījumā, piemēram, resursu ieguves apjoms vai SEG emisijas turpinātu augt, bet lēnāk nekā IKP. Absolūtās atsaistes gadījumā IKP pieaugums tiktu panākts, vienlaikus sarūkot materiālu ieguvei, SEG emisijām u.tml. Skat. piem., Decoupling-Debunked.pdf (eeb.org)

[2] Zaļās izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības skaidrojumus skat., piemēram, Pasaules Banka; ANO (The 2030 Agenda for Sustainable Development); OECD; A European Green Deal; ES regula

[3] OECD savā definīcijā atzīmē vides pakalpojumus, un šis ir kļuvis par bieži lietotu jēdzienu.

[4] "Come Monday or perhaps even tomorrow, this space is at risk of being reclaimed by the mantra of growth." Lecture: Closing plenary – Pathways from here: roadmap for a Green and Social Deal - Beyond Growth 2023 Conference (beyond-growth-2023.eu)

[5] Skat., piemēram, A European Green Deal; ES regula

[6] Skat., piemēram, The Trouble with Growth (researchgate.net)

[7] Skat., piemēram, OECD un Pasaules Bankas datus

[8] World inequality report 13. lpp., 5. att

[9] World inequality report 106. lpp., 5.4. att

[10] World inequality report, 121. 135. lpp

[11] Piemēram, London School of Economics pētnieks Džeisons Hikels rakstā “What does degrowth mean? A few points of clarification”, 5. lpp. DOI:10.1080/14747731.2020.1812222

[12] Helmut Haberl, Dominik Wiedenhofer et al “A systematic review of the evidence on decoupling of GDP, resource use and GHG emissions, part II: synthesizing the insights”

[13] Absolūtā atsaiste nozīmētu, ka, ekonomikai augot, resursu patēriņš sarūk, kamēr relatīvā atsaiste būtu vērojama arī tad, ja resursu patēriņš neaug vai aug lēnāk nekā ekonomiskā izaugsme

[14] Helmut Haberl, Dominik Wiedenhofer et al “A systematic review of the evidence on decoupling of GDP, resource use and GHG emissions, part II: synthesizing the insights”, 32.-33. lpp

[15] Skat. Planetary boundaries - Stockholm Resilience Centre. Par planētas iespēju robežu pārsniegšanu skat. arī Safe and just Earth system boundaries | Nature

[16] Attēlā OECD valstis, Argentīna, Brazīlija, Ķīna, Indija, Indonēzija, Krievija, Saūda Arābija

[17] Piemēram, World Population Prospects 2022. Summary of Results vai The future of the world’s population in 4 charts (worldbank.org)

[18] Olivier Vidal Impact de différents scénarios énergétiques sur les matières premières et leur disponibilité future (hal.science), 2021

[19] The Role of Critical Minerals in Clean Energy Transitions (windows.net), 6. lpp., IEA, 2022.

[20] Jau minētais Olivjē Vidals (Olivier Vidal) Impact de différents scénarios énergétiques sur les matières premières et leur disponibilité future (hal.science), 2021; skat arī dažādu autoru aplēses rakstā Why Growth Can’t Be Green – Foreign Policy

[21] Atsevišķu minerālu ieguves rūpniecības ūdens patēriņa un tā toksiskā piesārņojuma skat. The Role of Critical Minerals in Clean Energy Transitions (windows.net), 214. lpp., IEA, 2022

[22] Skat., piemēram, ģeoloģijas un ieguves rūpniecības jomas ekspertu asociācijas SystExt pārskatu RP_SystExt_Controverses-Mine_VOLET-2_Tome-1.pdf

[23] Piemēram, Jan Van den Bergh Environment versus growth - A criticism of "degrowth" and a plea for "a-growth", 2010

[24] Turpat

[25] Piemēram, Is it time to end our fixation with GDP and growth? | | The Guardian

[26] Why does economic growth matter? | Bank of England

[27] Why degrowth is wrong (onlysky.media)

[28] Izstrādājusi Keita Ravorta (Kate Raworth), skat., Doughnut | Kate Raworth

[29] Definition of Steady State Economy

[30] Tim Jackson "Prosperity Without Growth. Foundation for the Economy of Tomorrow." Second Edition. New York. Routledge, 2017.; 149.-153. lpp

[31] Skat, piem., Degrowth.

[32] Jason Hickel "What does degrowth mean? A few points of clarification" DOI:10.1080/14747731.2020.1812222

[33] Intervija ar Georgu Kallisu Once unthinkable, the prospect of society driven by wellbeing gains traction | Research and Innovation (europa.eu), kā arī In defence of degrowth

[34] Timothée Parrique "Ralentir ou Périr: L’économie de la décroissance". Éditions du Seuil, Paris, 2022, 15. lpp

[35] A response to The Economist: Shut up and let me grow – Timothée Parrique (timotheeparrique.com)

[36] Jason Hickel, Giorgos Kallis, Tim Jackson, Daniel W. O’Neil, Juliet B. Schor, Julia K. Steinberger, Peter A. Victor, Diana Ürge-Vorsatz Degrowth can work — here’s how science can help (nature.com), Nature, Vol 612, 15 December 2022

[37] Skat., piemēram, GDP per capita, PPP (constant 2017 international $) | Data (worldbank.org); atkarībā no izvēlētā rādītāja – faktiskajās cenās, salīdzināmajās cenās vai pēc pirktspējas paritātes – tās būtu 1.5-1.9 reizes

[38] Pārtapt par t.s. paralysis by analysis