Skaitļi, kas veido bilanci, – kā aprēķina siltumnīcefekta gāzu emisijas un vai ir iespējams citādāks rezultāts?

Iepriekšējā rakstā "Klimata bilance mīnusos – kāpēc Latvijas meži vairs nespēj līdzsvarot emisijas un ko darīt?" tika analizēti galvenie faktori, kas ietekmējuši siltumnīcefekta gāzu (SEG) piesaistes samazināšanos zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) sektorā pēdējo desmitgažu laikā. Galvenais secinājums – ZIZIMM sektora bilance Latvijā kļuvusi negatīva intensīvākas mežizstrādes, degradētu organisko augšņu un pieaugošās klimata pārmaiņu ietekmes dēļ, ko vēl vairāk pastiprina ilgtspējīgas politikas trūkums. Šajā rakstā aplūkosim, kā tiek aprēķinātas emisijas un oglekļa piesaiste ZIZIMM sektorā, kādas ir būtiskākās metodoloģiskās nianses, cik pilnvērtīgi ir izmantotie dati un kādas metodoloģisko pieeju izvēles var ietekmēt Latvijas kopējo SEG bilanci ZIZIMM sektorā.

1. Kā veidojas emisiju un piesaistes aprēķini?

Pirms izvērtēt Latvijas aprēķinus, būtiski īsi ieskicēt, kā tiek aprēķinātas emisijas un oglekļa piesaiste ZIZIMM sektorā. Šī uzskaite metodoloģiski balstās Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu starpvaldības padomes (Intergovernmental Panel on Climate Change/IPCC) [1] vadlīnijās un to papildinājumos, un tās nosaka vienotu struktūru un metodoloģisko ietvaru visām valstīm.

Saskaņā ar IPCC pieeju SEG plūsmas ZIZIMM sektorā tiek vērtētas sešās zemes kategorijās – meža zeme, aramzeme, zālāji, apbūvētās teritorijas, mitrāji un cita zeme. Katrā kategorijā tiek analizētas izmaiņas galvenajās oglekļa krātuvēs — dzīvajā biomasā (virszemes un pazemes), atmirušajā biomasā (kritalas un koksnes atliekas), augsnē un koksnes produktos (IPCC, 2006, 2014, 2019).

Aprēķini tiek veikti, izmantojot triju līmeņu jeb "Tier" pieeju, kas nosaka datu detalizācijas un precizitātes pakāpi. Līmeņi atšķiras pēc izmantoto datu specifikas un metodoloģijas sarežģītības – jo augstāks līmenis, jo precīzāki un empīriski pamatotāki ir aprēķini, taču arī lielākas ir datu validācijas prasības:

• 1. līmenis (Tier 1) izmanto IPCC noteiktos noklusējuma emisijas faktorus [2] un vispārīgus, globāli piemērojamus parametrus;
• 2. līmenis (Tier 2) balstās uz valsts specifiskajiem datiem un emisijas faktoriem, kas labāk atspoguļo vietējos apstākļus;
• 3. līmenis (Tier 3) izmanto detalizētus modeļus, monitoringa datus vai tiešos mērījumus, nodrošinot visaugstāko precizitāti. (IPCC, 2006).

Praksē tas nozīmē, ka aprēķinu precizitāte pieaug, pārejot no 1. uz 3. līmeni, taču vienlaikus pieaug arī prasības un nepieciešamība pēc vietējo pētījumu neatkarīgas zinātniskās validācijas. Jāņem vērā, ka kopumā ZIZIMM sektora SEG aprēķini ir vieni no metodoloģiski sarežģītākajiem un, salīdzinot ar citiem sektoriem, ar vislielāko nenoteiktību, jo runa ir par dabiski mainīgiem un sarežģīti tieši izmērāmiem procesiem. Tomēr šī nenoteiktība ir relatīva un tā nenozīmē, ka būtu jāatsakās no centieniem iegūt iespējami precīzus aprēķinus. Tieši pretēji, rūpīga datu ieguve un metodiskā pilnveide ļauj arvien labāk saprast, kur aprēķini ir pietiekami precīzi un kur saglabājas lielāka nenoteiktība.

Latvijā ZIZIMM sektora SEG aprēķinus veic Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava". Iegūtie dati tiek apkopoti un reizi gadā iesniegti ANO Klimata pārmaiņu konvencijai (United Nations Framework Convention for Climate Change/UNFCCC) un Eiropas Savienības statistikas sistēmā, veidojot Latvijas oficiālo SEG inventarizācijas ziņojumu (Nacionālais inventrizācijas ziņojums/NIR).

Katram inventarizācijas ziņojumam tiek veikta UNFCCC un Eiropas Komisijas tehniskā pārbaude. Tā koncentrējas uz metodiskās atbilstības, konsekvences un caurredzamības novērtējumu, taču zinātniskā satura neatkarīga recenzija nav šo pārbaužu mērķis. 

2. Būtiskākās emisiju un piesaistes metodoloģiskās nianses

Lai izprastu, kā dažādas saimnieciskās darbības ietekmē ZIZIMM sektora emisijas, ir svarīgi saprast noteiktas IPCC metodoloģijas pamatnianses, proti, kā konkrētas izvēles "iegrāmatojas" oficiālajos SEG aprēķinos.

2.1. Intensīvā mežizstrāde un "oglekļa parāds"

Intensīva mežizstrāde pati par sevi nepalielina oglekļa piesaisti. Saskaņā ar IPCC vadlīnijām oglekļa bilance tiek noteikta pēc izmaiņām oglekļa krātuvēs (biomasā, atmirušajā organiskajā materiālā un augsnē), kā arī oglekļa plūsmām uz koksnes produktiem (skatiet tālāk). Meža nociršanas gadījumā tūlītējā ietekme ir oglekļa krājumu samazināšanās, kas tiek uzskaitīta kā emisijas, kā arī piesaistes pārtraukšana. Citiem vārdiem – ciršanas brīdī mežs no oglekļa piesaistītāja kļūst par emisiju avotu.

Nocērtot mežaudzi, tiek pārrauta tā ilgstošā oglekļa uzkrāšanas trajektorija. Šīs darbības rezultātā veidojas "oglekļa parāds" – periods, kurā kumulatīvās emisijas ir lielākas par atjaunojošās audzes spēju piesaistīt CO₂. "Oglekļa parāds" var ilgt vairākas desmitgades, jo, lai gan jaunā mežaudze piesaista oglekli straujāk nekā nobriedusī, tai jākompensē būtiski sākotnējie emisijas zaudējumi, kas radušies gan no biomasas zuduma, gan no augsnes oglekļa krājumu samazināšanās.

Bieži intensīvas mežizstrādes cikli ekonomisku apsvērumu dēļ ir īsāki par laiku, kas nepieciešams oglekļa krājuma atjaunošanai. Ja katra nākamā ciršana notiek brīdī, kad mežaudze vēl nav atguvusi iepriekšējo oglekļa līmeni, tas rada hronisku un kumulatīvu oglekļa deficītu, ko nav iespējams ilgtermiņā kompensēt, pat ja jaunaudze īslaicīgi demonstrē straujāku oglekļa piesaisti nekā nobriedis mežs.

Mežam atjaunojoties pilnībā, īpaši labvēlīgos apstākļos (auglīgā augsnē un izmantojot produktīvākas sugas) jaunā mežaudze nākotnē var sasniegt vai pat pārsniegt pirmsciršanas biomasu. Taču arī šai pieauguma trajektorijai ir dabiski ierobežojumi. Produktivitāti nevar palielināt bezgalīgi – pienāk brīdis, kad ne produktīvākas sugas, ne lielāks koku blīvums vairs nav iespējami, proti, nav iespējams bezgalīgi ar katru nākamo mežizstrādes ciklu iegūt aizvien produktīvāku mežaudzi un aizvien ātrāku un lielāku oglekļa piesaisti.

Tādējādi IPCC metodoloģijas ietvarā ir skaidrs, ka intensīva mežizstrāde nav "klimata politikas" uzlabotājs ilgtermiņā. Tā rada tūlītējas emisijas, pakļauj augsni ilgstošam oglekļa zudumam un neļauj mežaudzei sasniegt tās maksimālos dabiskos oglekļa krājumus. Savukārt neskarts mežs, pat ja ar laiku vairs nepiesaista būtiskus papildus CO₂ apjomus, ir stabila un apjomīga oglekļa krātuve, kādu intensīva apsaimniekošana nespēj ilgtermiņā uzturēt.

2.2. Jaunu zemju apmežošana

Jaunu zemju apmežošana ir viens no nedaudzajiem veidiem, kas rada pozitīvu klimata bilanci. Tas ir iespējams nevis tādēļ, ka tiktu "uzlabots" esošā meža oglekļa cikls, bet gan tāpēc, ka tiek radīta jauna oglekļa krātuve tur, kur tā iepriekš nepastāvēja. Taču uzreiz jāuzsver, ka šis pozitīvais efekts attiecas tikai uz pirmo meža ciklu.

Kā jau minēts iepriekš, IPCC vadlīnijas zemes izmantošanas sektoram nosaka, ka oglekļa bilance tiek aprēķināta kā izmaiņas oglekļa krātuvēs. Lauksaimniecības zemēs šīs krātuves parasti ir zemākas nekā meža ekosistēmās, it īpaši biomasas komponentē. Pāreja no zemas krātuves zemes izmantošanas uz augstas krātuves ekosistēmu tādējādi rada pozitīvu oglekļa piesaistes trajektoriju – jaunā mežaudze sāk uzkrāt CO₂ un ar katru gadu palielina kopējo krājumu, nekompensējot iepriekšējos zaudējumus, jo tādu vienkārši nav.

Atšķirībā no mežizstrādes situācijas apmežošanai nav  cirsmas radītā "oglekļa parāda" pirmajā meža ciklā. Toties jaunā mežaudze relatīvi ātri uzsāk oglekļa akumulāciju virszemes biomasā, un līdz ar sakņu sistēmas attīstību un augsnes organiskās vielas palielināšanos ar laiku pieaug arī oglekļa krājumi augsnē.

Tātad metodoloģiski nozīmīgākais aspekts apmežošanas gadījumā ir tas, ka šī krātuve meža pirmajā ciklā ir papildinājums attiecībā pret sākotnējo zemes izmantošanas veidu. Tādējādi IPCC izpratnē apmežošana ir viens no retajiem zemes izmantošanas maiņas veidiem, kur neto oglekļa bilance patiešām kļūst  pozitīvāka, jo uzkrājamais ogleklis ir jauns pieaugums, nevis zaudējumu kompensācija.

2.3. Koksnes produkti un pussabrukšanas periodi

Iepriekš aplūkojām, ka mežizstrādes brīdī mežs zaudē spēju piesaistīt oglekli un kļūst par emisiju avotu. Taču šo emisiju uzskaiti var atlikt, ja nocirstā koksne tiek izmantota tādos produktos, kas oglekli uz laiku saglabā, piemēram, būvmateriālos vai mēbelēs. Lai gan oglekļa piesaiste mežā apstājas un zaudētā biomasa tiek uzskaitīta kā emisijas, daļa šī oglekļa uz laiku var turpināt eksistēt citā formā — nocirstajos koksnes produktos. Šo metodoloģisko manevru IPCC metodoloģijā sauc par "oglekļa pārcelšanu" uz nocirstajiem koksnes produktiem (harvested wood products/HWP).

Kamēr koks tiek izmantots produktā (piemēram, mēbelēs, konstrukcijās vai būvmateriālos), tā sastāvā esošais ogleklis netiek uzskatīts par pilnībā izdalītu atmosfērā. Tas nozīmē, ka šo oglekli uzskaites nolūkos īslaicīgi var traktēt kā "piesaistītu", nevis emitētu. Tomēr šī piesaiste nav pastāvīga — visiem produktiem ir dzīves cikls, un ar laiku tajos esošais ogleklis atgriežas atmosfērā.

Lai kvantitatīvi novērtētu, cik ilgi ogleklis saglabājas produktos, IPCC metodoloģija izmanto t.s. pussabrukšanas periodus (half-life). Tas ir rādītājs, kas raksturo, pēc cik gadiem aptuveni puse no produktā esošā oglekļa ir izdalījusies. Piemēram,  papīra un kartona izstrādājumiem pussabrukšanas periods ir 2–3 gadi (tātad šie produkti ātri kļūst par emisiju avotu); koksnes plātnēm un finierim — aptuveni 25 gadi; zāģmateriāliem — ap 35–40 gadiem. [3] Tas nozīmē, ka tikai ilglaicīgi izmantojami produkti spēj reāli atlikt oglekļa emisijas uz vairākiem gadu desmitiem.

Tomēr neatkarīgi no izvēlētā koksnes produkta un ar to saistītā pussabrukšanas perioda, gala rezultāts ir nemainīgs. Agrāk vai vēlāk šis ogleklis atgriežas atmosfērā kā CO₂. Tāpēc arī no klimata politikas skatpunkta ir būtiski saprast — oglekļa piesaiste koksnes produktos nevar ilgtermiņā kompensēt ciršanas brīdī radīto emisiju. Rezultātā arī koksnes produktu loma emisiju mazināšanā ir ierobežota un atkarīga no to ilgmūžības.

2.4. Augšņu emisijas

Augsnes emisijas ir būtisks faktors kopējās oglekļa bilances kontekstā, īpaši intensīvas mežizstrādes apstākļos. Mežizstrādes laikā veiktā augsnes mehāniskā traucēšana — piemēram, frēzēšana vagās, smagās tehnikas pielietošana vai celmu izvākšana — var radīt ievērojamu organiskā oglekļa zudumu gan minerālajās, gan organiskajās augsnēs, īpaši kūdraugsnēs.

Saskaņā ar IPCC metodoloģiju šie oglekļa zudumi jāuzskaita kā tūlītējas SEG emisijas. Tie var būtiski pasliktināt kopējo emisiju bilanci, jo īpaši gadījumos, kad mežizstrādes cikli atkārtojas pirms ekosistēmas pilnīgas atjaunošanās. Tas nozīmē, ka intensīvas ciršanas ietekme uz klimatu daudzos gadījumos ir strukturāli negatīva — neatkarīgi no tā, cik strauji pēc tam aug jaunā mežaudze. Turklāt augsnes emisijas potenciāli var būt tik nozīmīgas, ka tās pilnībā neitralizē jebkādu teorētisku īstermiņa ieguvumu no oglekļa uzkrāšanas koksnes produktos. Tādēļ IPCC metodoloģija paredz, ka kopējās emisijas jāvērtē, iekļaujot ne tikai oglekļa zaudējumus no izcirstās biomasas, bet arī ilgstošo augsnes oglekļa krājumu samazināšanos un ar meliorāciju saistītās CO₂, CH₄ un N₂O emisijas.

2.5. Nosusināto organisko augšņu [4] mitrināšana

Līdzās jau aplūkotajai jaunu zemju apmežošanai, kā būtisks oglekļa krājumu saglabāšanas vai palielināšanas pasākums ir uzsverama arī nosusinātu organisko augšņu mitrināšana.

Nosusinātos kūdrājus raksturo augstas CO₂ emisijas, jo pazeminātais gruntsūdens līmenis pastiprina organiskās vielas mineralizāciju un līdz ar to oglekļa krājumu sarukšanu augsnē. Mitrināšanas gadījumā, atjaunojot ūdens līmeni un samazinot augsnes aerāciju, oglekļa zudumu temps būtiski mazinās, un IPCC metodoloģijā šāda zemes izmantošanas maiņa tiek atzīta kā reāls veids, kā ilgtermiņā stabilizēt un daļēji atjaunot oglekļa krājumus kūdraugsnēs.

Vienlaikus jāpiebilst, ka kūdraugšņu mitrināšanai ir sarežģītāks SEG profils – paaugstinoties ūdens līmenim, var pieaugt metāna jeb CH₄ emisijas, lai arī CO₂ emisijas būtiski samazinās. Taču, pārvēršot abu gāzu ietekmi vienā kopīgā klimata ietekmes mērvienībā (CO₂ ekvivalentos) un vērtējot to ilgākā laika horizontā un salīdzinot to ar nosusinātas augsnes bāzes scenāriju, vairumā gadījumu kopējais "neto klimatiskais efekts" ir labvēlīgāks mitrinātām nekā nosusinātām kūdraugsnēm (e.g. Günther et al, 2020; Darusman et al, 2023). To nosaka fakts, ka ilgtermiņā noturīgs CO₂ emisiju samazinājums un oglekļa zudumu apturēšana atsver īstermiņa vai vidēja termiņa CH₄ emisiju pieaugumu.

Tādējādi mitrināšana IPCC metodoloģiskajā ietvarā nav tikai emisiju mazināšanas paņēmiens, bet arī būtisks oglekļa krājumu saglabāšanas un atjaunošanas pasākums.

2.6. "Neto klimatiskais efekts" – metodoloģisko elementu kopskats 

Apkopojot iepriekš analizētās IPCC metodoloģijas nianses (2.1.–2.5.), var secināt, ka meža ciršana pati par sevi neveido pozitīvu klimata bilanci. Gluži pretēji — sākotnējais efekts ir emisiju pieaugums. Mežizstrādes brīdī mežs zaudē spēju piesaistīt CO₂, oglekļa krājumi biomasā un augsnē samazinās, un šie zudumi tiek uzskaitīti kā SEG emisijas. Koksnes produktu izmantošana teorētiski ļauj daļu emisiju atlikt uz vēlāku laiku, tomēr šis efekts ir īslaicīgs un atkarīgs no produktu ilgmūžības. Agrāk vai vēlāk viss nocirstajā koksnē uzkrātais ogleklis — neatkarīgi no tā, vai tas atrodas būvmateriālos vai kartona iepakojumā, — nonāk atpakaļ atmosfērā. Līdz ar to arī koksnes produktu izmantošana nevar kompensēt emisijas, kas rodas ciršanas brīdī un turpmākās zemes izmantošanas izmaiņu rezultātā. Tādēļ jebkura emisiju samazinājuma "cerība" IPCC izpratnē nav balstāma uz intensīvu mežizstrādi, bet gan uz apsaimniekošanas režīmu, kas ļauj maksimāli saglabāt esošos oglekļa krājumus. Teju vienīgie zemes izmantošanas veidi, kas uzrāda noturīgu pozitīvo neto klimata bilanci, ir jaunu, ārpus meža zemēm esošu teritoriju apmežošana un nosusināto organisko augšņu mitrināšana. Šajos gadījumos rodas jaunas vai tiek atjaunotas oglekļa krātuves — nevis kompensējošs mehānisms zaudējumiem, bet jauns, papildus CO₂ piesaistes apjoms.

Tāpēc, raugoties IPCC emisiju uzskaites ietvarā, secinājums ir skaidrs. Lai klimata bilance būtu iespējami labvēlīga, mežsaimniecībai jābalstās ilgtspējīgos principos — ar atbilstošiem ciršanas cikliem un metodēm, augsnes struktūras saglabāšanu un oglekli uzkrājošu produktu izmantošanu, kas spēj atlikt emisijas ilgākā termiņā. Taču, ja mērķis ir ne vien saglabāt, bet patiešām uzlabot oglekļa bilanci — radīt papildu pozitīvu piesaisti, nevis tikai kompensēt zaudējumus —, vienīgais efektīvais veids ir jaunu zemju apmežošana un organisko augšņu mitrināšana.

3. Kā tiek aprēķinātas Latvijas SEG emisijas un cik pilnvērtīgi ir šie dati?

Latvijas SEG bilances novērtējums neaprobežojas ar vienu gala rādītāju – to veido virkne pieņēmumu, datu avotu kvalitāte un metodoloģisko izvēļu kopums, kas var būtiski ietekmēt rezultātus. Pat ievērojot saistošās IPCC vadlīnijas, pastāv zināma interpretācijas un rīcības brīvība metodoloģisko pieeju izvēlē, kas ietekmē gala rezultātu. Aprēķinos izmantoto datu un nepieciešamo parametru izvēle un pieņēmumi (noklusējuma, valstij specifiskie u.c.) nosaka iegūtos skaitliskos rezultātus, kas pēc tam tiek lietoti Latvijas klimata mērķu progresa vērtēšanā un politikas veidošanā.

Kopumā Latvijas SEG inventarizācijas aprēķini ZIZIMM sektorā tiek veikti atbilstoši IPCC noteiktajām vadlīnijām un metodoloģijai, kā to atzīst arī Latvijas inventarizācijas starptautiski novērtētāji (UNFCCC, 2023) [5], taču ir trīs būtiskas nianses, kas, iespējams, rada neprecizitātes un nenoteiktības Latvijas aprēķinos un kas neļauj Latvijas SEG aprēķinus ZIZIMM sektorā uztvert kā iespējami pilnvērtīgus.

3.1. Nacionālie emisiju faktori un to precizitāte

Daļa ZIZIMM emisiju aprēķinos izmantoto emisijas faktoru (jo īpaši attiecībā uz organiskajām augsnēm/kūdraugsnēm) balstās uz Latvijas specifiskajiem pētījumiem (Tier 2 līmenis). Latvijas aprēķinos, kur iespējams, tiek izmantoti vietējie dati (piemēram, LIFE REstore projekta rezultāti kūdraugsnēm), un tikai datu trūkuma gadījumā tiek pieņemtas IPCC noklusējuma vērtības (Tier 1 līmenis) (LVĢMC, 2025). 

Tas, ka noklusējuma emisiju faktoru vietā tiek izmantoti nacionālie emisiju faktori, konceptuāli ir vērtējams pozitīvi, tomēr daži pieņemtie nacionālie emisiju faktori būtiski atšķiras no IPCC noklusējuma faktoriem, raisot jautājumus par to pamatotību. Piemēram, CO₂ emisiju faktors nosusinātām kūdraugsnēm Latvijā ir apmēram 0,52 t C/ha gadā, kamēr IPCC vadlīnijās analogs noklusējuma lielums ir apmēram 2,6 t C/ha gadā (LVĢMC, 2025; IPCC, 2014). Šādi emisiju faktori tiek skaidroti ar to, ka Latvijas vēsākā un mitrākā klimata apstākļos kūdras augsne zaudē oglekli lēnāk nekā siltākos reģionos, atsaucoties uz Latvijas mērījumiem (LVĢMC, 2025).

Sarunās ar Latvijas Bankas uzrunātajiem zinātniekiem no Latvijas Universitātes un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes tika iezīmēta būtiska problēma — pētījumi, uz kuru pamata tiek aprēķināti nacionālie emisiju faktori, nav pietiekami zinātniski pārbaudīti. Pašlaik vairāki Latvijas emisiju faktori nav publicēti starptautiski recenzētos zinātniskajos žurnālos, bet gan prezentēti tikai nacionāla līmeņa konferencēs kā projektu rezultāti. Turklāt daži pieņēmumi un pētījumu rezultāti par augšņu emisijām ir izpelnījušies skarbu kritiku kā tādi, kas "[…] nav pārliecinoši, satur būtiskas nepilnības un aizspriedumus, kā arī nav verificējami un validējami, jo izmantotās metodes ir kļūdainas un apraksti bieži ir neskaidri". (Jurasinski et al, 2024).

Papildu neskaidrības rada arī pieņēmumi par kūdraugšņu izplatību — uzrunātie zinātnieki uzsver, ka Latvijā to īpatsvars varētu būt lielāks, nekā šobrīd pieņemts oficiālajos aprēķinos. Tā kā Latvijā nav veikts sistemātisks augšņu monitorings, pastāv risks, ka faktiskā situācija atšķiras no izmantotajiem datiem, kas nozīmē iespējamu emisiju nenovērtēšanu. Līdz brīdim, kad neatkarīgi recenzēti zinātniski raksti "apstiprinās" zemos emisiju faktorus un tiks veikts pilnvērtīgs augšņu monitorings, pastāv risks, ka emisiju aprēķini novērtē faktiskās emisijas par zemu (vai oglekļa piesaisti par augstu). Citiem vārdiem — ja reālajos apstākļos kūdraugsnes emitē vairāk CO₂ vai CH₄, nekā paredz nacionālie faktori, oficiālā bilance var uzrādīt zemākas emisijas,  nekā tās ir patiesībā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz nākotnes aprēķiniem, bet arī retrospektīvi — šādas izmaiņas būs jāpiemēro arī iepriekšējiem gadiem, lai nodrošinātu datu salīdzināmību un konsekvenci.

3.2. Aprēķinu veicēja ierobežotā zinātniskā neatkarība

SEG inventarizācijas aprēķinu uzticamību nosaka ne tikai lietotā metodika, bet arī institūcijas zinātniskā neatkarība. Ideālā gadījumā aprēķini būtu jāveic iestādei, kas strādā neatkarīgi no nozares ekonomiskajām interesēm un iesaista plašu ekspertu loku dažādās jomās. Taču mazās valstīs to nodrošināt ir īpaši izaicinoši — ierobežotu resursu dēļ viena un tā pati institūcija bieži vien pilda gan emisiju aprēķinu, gan nozares atbalsta un pētniecības funkcijas. Labā prakse paredz, ka nacionālajām inventarizācijām jābūt pārskatāmām, dokumentētām un pakļautām kvalitātes kontrolei, tostarp neatkarīgai iekšējai un ārējai pārbaudei (IPCC, 2006). Daļēji kvalitātes kontrole tiek nodrošināta ar obligātajām un regulārajām UNFCCC un Eiropas Komisijas pārbaudēm, taču šie novērtējumi nav pietiekami detāli, proti, tie neatbilst pilna audita prasībām, kā arī nerisina zinātniskās uzticamības jautājumus, proti, vai dati un metodes ir pārbaudāmi un pārbaudīti ar citu zinātnieku neatkarīgiem pētījumiem.

Kā iepriekš jau minēts, Latvijā SEG emisiju aprēķinus ZIZIMM sektorā veic Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava". Institūts atrodas Zemkopības ministrijas padotībā kā atvasināta publiska persona. Ministrijas pārraudzība var nozīmēt, ka institūta darbības vadlīnijas un finansējums ir netieši pakļauti resoram, kura primārā atbildība ir lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares ekonomiskā attīstība, un tas var ierobežot institūta institucionālo neatkarību.

Vienlaikus institūta oficiāli deklarētā misija, proti, "ar zinātniskiem pētījumiem un inovācijām veicināt Latvijas meža nozares ilgtspējīgu attīstību un konkurētspēju" (Silava, 2021b), tieši akcentē institūta fokusu uz mežsaimniecības nozares ekonomiskajām interesēm. Jāuzsver – kā tas izriet no institūta darbības dokumentu gara – "ilgtspēja" tiek interpretēta šaurākā nozīmē, proti, kā nozares spēja saglabāt un stiprināt savu ekonomisko dzīvotspēju nevis plašāku ekoloģisku līdzsvaru. Līdz ar to tā lielā mērā tiek skatīta caur nozares konkurētspējas un resursu izmantošanas efektivitātes prizmu. Izrietoši, stratēģiskais fokuss uz nozares konkurētspējas celšanu potenciāli var ietekmēt pētījumu tematu izvēli un rezultātu interpretāciju, īpaši jautājumos, kas nozarei ir sensitīvi, un var radīt interešu konflikta risku situācijās, kad institūtam jāsniedz zinātnē balstīti aprēķini vai ieteikumi klimata politikas veidošanai.

Arī institūta finansējuma modelis norāda uz lielu atkarību no nozares pasūtījumiem – finansējuma struktūra ir cieši saistīta ar meža nozari un, analizējot detalizētāk, iezīmējas izteikta orientācija uz praktisku pielietojumu un komerciāli motivētiem pētījumu virzieniem. Turklāt finansiālā piesaiste konkrētam nozares uzņēmumam institūtam rada netiešu spiedienu saglabāt labvēlīgas attiecības ar šo partneri, lai nezaudētu būtisku līdzekļu avotu. Šāda sasaiste ar nozari apliecina institūta ievērojamo lomu sektorā, taču vienlaikus rada jautājumu – vai institūts var un ir ieinteresēts pilnībā neitrāli novērtēt pašas nozares radītās SEG emisijas un sniegt objektīvus risinājumus klimata politikai?

3.3. Nepietiekama starpdisciplinārā pārstāvība 

Vēl viens emisiju inventarizācijas kvalitātes priekšnoteikums ir visaptveroša ekspertu loka iesaiste. Latvijas līdzšinējā praksē SEG aprēķinu izstrādē, kā to jo īpaši uzsvēra novērtējuma ietvaros uzrunātie zinātnieki, nav pilnvērtīgi iesaistīti attiecīgo jomu vadošie pētnieki, īpaši tie, kuru kompetence aptver augsnes un ar tām saistītās emisijas.

Ņemot vērā, ka organiskās augsnes (jo īpaši kūdrāji) ir viens no nozīmīgākajiem SEG emisiju avotiem ZIZIMM sektorā un arī to, ka tieši šajā jomā ir vislielākās bažas par aprēķinu precizitāti, atbilstošu ekspertu iesaiste ir absolūti nepieciešama. Ja emisiju aprēķinos dominē relatīvi šaurs ekspertu loks (pārsvarā mežzinātnieki), pastāv risks, ka netiek pienācīgi integrēta citu disciplīnu ekspertīze. Ņemot vērā iepriekš argumentēto par augšņu emisijām, faktiski šis risks jau ir īstenojies. Pat, ja šāds ekspertu loka sašaurinājums nav apzināts, disciplinārais fokuss uz mežsaimniecību ir, iespējams, radījis ne tikai nepietiekami precīzus aprēķinus, bet arī, kā izriet no raksta autoru sarunām ar zinātniekiem, negatīvi ietekmējis augšņu zinātnieku uzticēšanos SEG emisiju aprēķiniem. Pilnvērtīgai un sabalansētai SEG inventarizācijai ir nepieciešama mērķtiecīga dažādu zinātnes virzienu pārstāvība.

*********

Veicot SEG aprēķinus saskaņā ar IPCC saistošajām vadlīnijām, intensīva mežizstrāde rada neizbēgamu oglekļa parādu — tūlītēju biomasas un augsnes oglekļa zudumu, ko jaunaudzes spēj kompensēt tikai vairāku desmitgadu laikā. Metodoloģiski vienīgie risinājumi, kas nodrošina ilglaicīgi pozitīvu klimata efektu, ir jaunu zemju apmežošana un nosusināto organisko augšņu mitrināšana, jo tās veido jaunas oglekļa krātuves, nevis mēģina kompensēt iepriekš radītos zudumus. Lai gan ZIZIMM bilanci iespējams īslaicīgi uzlabot, intensīvāku mežsaimniecību kombinējot ar koksnes novirzīšanu ilgmūžīgos produktos, šis ir tikai pagaidu risinājums un tas nespēj strukturāli mainīt kopējo oglekļa bilanci, jo neatceļ ciršanas brīdī uzkrātos zaudējumus.

Latvijas SEG aprēķini formāli atbilst IPCC metodikai, taču to kvalitāti ietekmē vairāki būtiski riski. Emisiju faktori, īpaši attiecībā uz kūdraugsnēm, nav pietiekami zinātniski validēti, kā arī nav veikts sistemātisks augsnes monitorings. Papildus tam aprēķinus veicošās institūcijas ierobežotā neatkarība no nozares ekonomiskajām interesēm un nepietiekama starpdisciplinārā iesaiste palielina iespēju, ka aprēķini nenovērtē faktiskās emisijas.

Šo faktoru kopējais efekts norāda uz risku, ka Latvija oficiālajos ziņojumos uzrāda zemākas emisijas, nekā tās patiesībā ir. Ja emisiju nenovērtēšana turpināsies, valstij nākotnē var rasties tiešas finansiālas sekas. Tas pats attiecas arī uz uzņēmumiem un to finansējošām bankām. Ja emisijas tiek sistemātiski nenovērtētas, uzņēmumiem pieaug tiešu izmaksu riski (piemēram, ieviešot precīzāku uzskaiti vai stingrākus noteikumus, nākas segt lielākas emisiju izmaksas). Bankām savukārt tas nozīmē, ka, balstoties uz nepietiekami novērtētām emisijām, var kļūdaini izvērtēt aizdevumu riskus.

Avoti

• Darusman, T., Murdiyarso, D., Impron et al. Effect of rewetting degraded peatlands on carbon fluxes: a meta-analysis. Mitig Adapt Strateg Glob Change 28, 10 (2023). https://doi.org/10.1007/s11027-023-10046-9 Effect of rewetting degraded peatlands on carbon fluxes: a meta-analysis | Mitigation and Adaptation Strategies for Global Change
• Intergovernmental Panel on Climate Change (IPCC). (2006). 2006 IPCC Guidelines for National Greenhouse Gas Inventories. H. S. Eggleston, L. Buendia, K. Miwa, T. Ngara, & K. Tanabe (Eds.). Hayama, Japan: Institute for Global Environmental Strategies (IGES). Publications - IPCC-TFI
• Intergovernmental Panel on Climate Change (IPCC). (2014). 2013 Supplement to the 2006 IPCC Guidelines for National Greenhouse Gas Inventories: Wetlands. T. Hiraishi, T. Krug, K. Tanabe, N. Srivastava, J. Baasansuren, M. Fukuda, & T. G. Troxler (Eds.). Geneva, Switzerland: IPCC. 2013 Supplement to the 2006 IPCC Guidelines for National Greenhouse Gas Inventories: Wetlands — IPCC
• Intergovernmental Panel on Climate Change (IPCC). (2019). 2019 Refinement to the 2006 IPCC Guidelines for National Greenhouse Gas Inventories. E. Calvo Buendia, K. Tanabe, A. Kranjc, J. Baasansuren, M. Fukuda, S. Ngarize, A. Osako, Y. Pyrozhenko, P. Shermanau, & S. Federici (Eds.). Geneva, Switzerland: IPCC. 2019 Refinement to the 2006 IPCC Guidelines for National Greenhouse Gas Inventories — IPCC
• Günther, A., Barthelmes, A., Huth, V. et al. Prompt rewetting of drained peatlands reduces climate warming despite methane emissions. Nat Commun 11, 1644 (2020). https://doi.org/10.1038/s41467-020-15499-z
• Jurasinski, G., Barthelmes, A., Byrne, K. A., Chojnicki, B. H., Christiansen, J. R., Decleer, K., Fritz, C., Günther, A. B., Huth, V., Joosten, H., Juszczak, R., Juutinen, S., Kasimir, Å., Klemedtsson, L., Koebsch, F., Kotowski, W., Kull, A., Lamentowicz, M., Lindgren, A., Lindsay, R., Linkevičienė, R., Lohila, A., Mander, Ü., Manton, M., Minkkinen, K., Peters, J., Renou-Wilson, F., Sendžikaitė, J., Šimanauskienė, R., Taminskas, J., Tanneberger, F., Tegetmeyer, C., van Diggelen, R., Vasander, H., Wilson, D., Zableckis, N., Zak, D. H., & Couwenberg, J. (2024). Active afforestation of drained peatlands is not a viable option under the EU Nature Restoration Law. Ambio, 53(5), 970–983. 
• Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) (2025). Latvia’s National Inventory Document under the UNFCCC and Paris Agreement: Greenhouse Gas Emissions in Latvia from 1990 to 2023. Rīga: LVĢMC. Index of /files/Klimats/SEG_emisiju_un_ETS_monitorings/Zinojums_par_klimatu/SEG_zinojums/2025/
• Silava (2021a). Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vidēja termiņa (2022-2026) darbības un attīstības stratēģija Zinātnisko institūciju publiskie pārskati — NZDIS
• Silava (2021b). Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” nolikums Atvasinātas publiskas personas "Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava"" nolikums
• United Nations Framework Convention on Climate Change (UNFCCC) (2023). Report on the individual review of the annual submission of Latvia submitted in 2022 (FCCC/ARR/2022/LVA). United Nations. arr2022_LVA.pdf

[1] Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (Intergovernmental Panel on Climate Change/IPCC) ir Apvienoto Nāciju Organizācijas zinātniska institūcija, kas sintezē un novērtē pasaulē pieejamos zinātniskos pierādījumus par klimata pārmaiņām, to cēloņiem, ietekmi un risinājumiem, nodrošinot politikas veidotājiem uzticamu zinātnisko pamatu lēmumu pieņemšanai.

[2] Emisijas faktors (emission factor/EF) ir rādītājs, kas parāda, cik daudz siltumnīcefekta gāzu vidēji izdalās noteiktā procesā vai no konkrētas platības, piemēram, cik tonnu CO₂ emitē hektārs nosusinātas kūdras augsnes gadā. Tas ļauj pārvērst dažādus aktivitāšu datus kopējās emisijās. Emisijas faktoru precizitāte ir izšķiroša, jo pat nelielas atšķirības tajos var būtiski mainīt valsts kopējo emisiju bilanci.

[3] Šīs ir IPCC piedāvās standartizētās vērtības, bet valstis ar pietiekamu datu pieejamību drīkst izmantot nacionālus pussabrukšanas periodus (Tier 2 vai Tier 3 aprēķinu līmenī), ja tie ir zinātniski pamatoti.

[4] Augsnes iedala divās galvenajās kategorijās. Organiskās augsnes – augsnes ar augstu organisko vielu saturu, kas veidojušās ilgstošas organiskās vielas uzkrāšanās rezultātā mitros apstākļos. Kūdraugsnes (kūdrāji) – organisko augšņu apakštips, kura galvenā sastāvdaļa ir kūdra. Minerālās augsnes – augsnes, kurās dominē minerālvielas (smiltis, māls, putekļi) un organiskās vielas saturs ir neliels. Izvērta definīcija un skaidrojumi atrodami šet: Intergovernmental Panel on Climate Change (IPCC). (2014). 2013 Supplement to the 2006 IPCC Guidelines for National Greenhouse Gas Inventories: Wetlands CHAPTER 1

[5] Latvijas Banka analizēja pēdējo publiski pieejamo inventarizācijas novērtējuma ziņojumu. Jaunākais vēl nav publiski pieejams.