03.01.2012.

Trīs valstu stāsts – atlabšana pēc finanšu krīzes. Komentārs

Atšķirībā no dabas zinātnēm, makroekonomikai trūkst laboratorijas eksperimentu. Ja reiz ekonomikas politikas lēmums ir īstenots, alternatīva lēmuma rezultāts nav noskaidrojams. Politikas debatēs tas dod iespēju diezgan pārliecinoši uzstāties par vai pret jebkuru lēmumu, nebaidoties no pretējās puses atspēkojuma.

Tā vietā var novērtēt "dvīņu" valstu panākumus un tad sasaistīt atšķirības šo valstu panākumos. Tomēr reālajā pasaulē vien dažas valstis var uzskatīt par šādiem dvīņiem. Nevaru piekrist Žoltam Darvašam, ka Latvija, Īrija un Islande ir šādi "dvīņi" vai "trīnīši". Pieminēšu kaut vienu atšķirību: ienākumu līmenis Latvijā ir 2–2.5 reizes zemāks (pēc pirktspējas paritātes standarta).

Te ir daži mani komentāri par Žolta Darvaša rakstu.

Pirmkārt, Latvijas tautsaimniecība 2007. gadā bija nozīmīgi pārkarsusi un IKP līmenis būtiski pārsniedza potenciālu, tādējādi diez vai to var uzskatīt par noderīgu bāzes periodu. Lai gan visās trijās valstīs tautsaimniecība bija vairāk vai mazāk pārkarsusi, Latvija bija ES līdere reālā IKP pieauguma ziņā 2004., 2005. un 2006. gadā. Iestājoties krīzei, pirmais no augšas kļuva par pirmo no apakšas: ".. krīze iegāza Latviju smagāk nekā jebkuru citu valsti"[1]. Bet vai tad IKP kritums krīzes laikā ir atkarīgs tikai no krīzes laikā īstenotās politikas (kā to analizē Ž. Darvašs)? Man ir aizdomas, ka nekāda politika nepalīdzētu izvairīties no situācijas "lielāks uzplakumus – dziļāka krīze". Tāpēc arī secinājums "Islandei, liekas, ir pareiza politika"[2] man nešķiet tik drošs. Turklāt, Ž. Darvašs piemin, ka visās trijās valstīs IKP līmenis krīzes laikā saruka līdz 2005. gada līmenim[3], tātad Latvijas IKP kritums krīzes laikā ir iepriekšējā, neilgtspējīgā ekonomikas buma sekas.

Otrkārt, neuzskatu, ka no vidējās algas datiem vien var izdarīt secinājumu, ka "algu samazinājums Īrijā un Latvijā nepanāca iekšējo devalvāciju, jo algas privātajā sektorā gandrīz nemainījās".[4] Lai gan VIDĒJĀ alga privātajā sektorā krīzes laikā tiešām mainījās maz, algu samazinājumi bija lieli un visaptveroši. Kā tas ir iespējams? Ja tiek atlaisti darbinieki ar zemu kvalifikāciju, tad zemo algu saņēmēju īpatsvars samazinās; tātad vidējā alga var pat pieaugt laikā, kad algu samazina visiem darba ņēmējiem, kas saglabājuši darba vietu (sk. skaitlisko piemēru).

Treškārt, Bruegel ekonomista raksts nenovērtē darba ražīguma pieauguma lomu konkurētspējas atjaunošanā. Citējot Ž. Darvaša rakstu, darba ražīgums pieauga "tikai tādēļ, ka nodarbinātība samazinājās straujāk par izlaidi"[5]. Ja TIKAI, tad, protams, šāds darba ražīguma pieaugums diez vai vērtējams pozitīvi. Tomēr šādā gadījumā mēs neredzētu darba ražīguma pieaugumu laikā, kad nodarbinātība kāpj. Bet Latvijā 2011. gada 3. ceturksnī nostrādāto stundu skaita gada kāpums bija 3.1%, un IKP uz vienu nostrādāto stundu (darba ražīgums) pieauga par 3.4%... Lai gan daļu no darba ražīguma pieauguma noteica augsti kvalificētu darbinieku īpatsvara pieaugums nodarbināto skaitā, darba ražīguma kāpums ļāva uzņēmējiem atjaunot konkurētspēju (vai vismaz samazināt vienības darbaspēka izmaksas (VDI) = atalgojuma izmaksas uz vienu produkcijas vienību) bez ievērojama darbaspēka vidējo stundas izmaksu krituma.

Ceturtkārt, lai gan Ž. Darvašs piemin, ka "atlabšana sākusies visās trijās valstīs – visstraujākā tā ir Latvijā"[6], viņš uzsver, ka tas nav palīdzējis rast daudz jaunu darba vietu[7]. Cik daudz jaunu darba vietu tiešām ir DAUDZ? Mēs neatgriezīsimies pie pārkārsušā 2007. gada nodarbinātības līmeņa, jo pārkāršana nākotnē nav paredzama un nav vēlama. Tādējādi jebkurš nodarbinātības pieaugums būs mazs, to salīdzinot ar 2007. gada rādītāju. Tomēr tas nenorāda uz to, ka jaunas darba vietas veidojas lēni – piemēram, Eurostat pārskats jaunu darba vietu veidošanas ziņā Latviju ierindojis otrajā augstākajā vietā pēc Igaunijas (kas, manuprāt, ir labāka kandidāte Latvijas "dvīņu māsai" nekā Islande). Tātad nav pamata runāt, ka ekonomikas atlabšana Latvija nerada jaunas darba vietas.

Piektkārt, Bruegel ekonomista raksts salīdzina oficiālos emigrācijas skaitļus, secinot, ka "Islande piedzīvoja lielāko neto emigrāciju [..] lai gan migrācijas oficiālie dati var nebūt uzticami"[8]. Latvijā oficiālā statistika būtiski nenovērtē emigrācijas apjomu: profesora Hazana alternatīvais novērtējums un arī manu aprēķinu rezultāti rāda, ka pēdējā desmitgadē Latviju pametuši ap 200 tūkst. iedzīvotāju (gandrīz 10% no iedzīvotāju skaita), bet oficiālie skaitļi ir sešas reizes zemāki. Emigrācija ir papildu faktors tam, kāpēc Latvija tuvākajā nākotnē neatgriezīsies pie 2007. gada nodarbinātības līmeņa. Jāatzīmē, ka par spīti emigrācijas samazinājumam 2011. gadā un, iespējams, pastiprinoties Latvijas rezidentu atgriešanās plūsmai, bezdarba samazinājums ir pietiekami straujš, un 2011. gada 3. ceturksnī bezdarba līmenis Latvijā jau kļuva zemāks nekā Īrijā.

Sestkārt, Ž. Darvaša rakstā salīdzina pārmaiņas nabadzības līmenī 2007.-2010. gadā, secinot, ka "nabadzība Latvija jau bija pietiekami augsta un pieauga vēl, Islandē pārmaiņu nebija, bet Īrijā vērojams pakāpenisks uzlabojums līdz pat 2009. gadam"[9]. Realitātē situācija bija tieši pretēja: krīzes laikā nabadzības līmenis saruka Latvijā un pieauga Īrijā. Kā tas ir iespējams? Eurostat skaitlis par 2010. gadu raksturo 2010. gadā veiktās aptaujas rezultātus par ģimeņu materiālo nodrošinājumu 2009. gadā. Tādējādi minētā gada dati attiecas uz pagājušā gada stāvokli. Līdz ar to patiesībā nabadzības līmenis (t.i., iedzīvotāju īpatsvars, kuru ienākumi ir zem 60% no mediāna ienākuma) 2007. gadā pieauga, bet 2009. gadā – samazinājās (pēdējie pieejamie dati). Neskatoties uz būtisku algu un nodokļu ieņēmumu kritumu, valdība spēja pasargāt vecuma pensijas (vidējā vecuma pensija 2010. gadā bija 1.5 reizes lielāka nekā 2007. gadā). Tas samazināja starpību starp pensijām un algām un saskaņā ar CSP datiem būtiski mazināja nabadzības izplatību vēcāko gadagājuma cilvēku vidū.

Beidzot jāatzīmē, ka saskaņā ar Latvijas Bankas aprēķiniem uz VDI bāzes aprēķinātais reālais efektīvais kurss (REK) uzrāda pieaugumu par 8% (2011. gada 2. ceturksnis, salīdzinot ar 2000. gada 1. ceturksni), kas ir ievērojami, nevis "nedaudz"[10] mazāk, nekā uzrāda Eurostat dati, kurus izmantoja Ž. Darvašs. (Proti, 30%; lielāko atšķirību rada tas, ka Eurostat aprēķinos neņem vērā Krieviju, kas ir viena no svarīgākajām Latvijas tirdzniecības partnervalstīm). Apstrādes rūpniecībā uz VDI bāzēts REK 2011. gada 2. ceturksnī bija par 2% zemāks nekā 2000. gada 1. ceturksnī. Latvijas eksporta daļas pieaug, eksportam sasniedzot vēsturiski augstākos rādītājus gan nominālajā, gan reālajā izteiksmē. Divu pēdējo gadu laikā Latvijas eksporta reālā vērtība eiro izteiksmē pieauga būtiski straujāk nekā Īrijā un Islandē: jo dziļāks kritums, jo straujāka atlabšana.

Kopsavilkumā Bruegel ekonomista raksta secinājums "Latvijas situācija varētu būt labāka devalvācijas gadījumā"[11] galvenokārt pamatojas divās atziņās.

  1. IKP un nodarbinātības kritums krīzes laikā Latvijā bija lielāks nekā Islandei.
    Tomēr šādu rezultātu pamatā nosaka valstu atšķirīgā attīstība pirms krīzes (arguments "jo straujāka attīstība, jo lielāka lejupslīde") un masveida emigrācija (pēdējās desmitgades laikā gandrīz 10% no iedzīvotāju skaita, kas ir sešas reizes vairāk, nekā rāda oficiālie dati). Atšķirības pirmskrīzes situācijā neļauj mums ticami saistīt krīzes laika stāvokli ar krīzes laika politiku.
  2. Algu samazinājums privātajā sektorā nenotika, nepanākot iekšējo korekciju.
    Tomēr visaptverošs algu samazinājums var neatspoguļoties vidējā algā, jo krīzes dēļ darbu zaudēja galvenokārt zemo algu saņēmēji. Latvijā notika ievērojams un visaptverošs algu samazinājums (ne tikai sabiedriskajā, bet arī privātajā sektorā), kas kopā ar darba ražīguma pieaugumu ļāva Latvijai atjaunot konkurētspēju un sasniegt rekordaugstus eksporta rādītājus.
 

[1] Žolts Darvašs: ".. crisis hit Latvia harder than any other country."

[2] Žolts Darvašs: "Iceland seems to have the right policy mix."

[3] Žolts Darvašs: ".. in all three countries output fell back to its early 2005 level."

[4] Žolts Darvašs: ".. internal devaluation in Ireland and Latvia through wage cuts did not work, because private-sector wages hardly changed."

[5] Žolts Darvašs: ".. only because employment fell more than output."

[6] Žolts Darvašs: ".. recovery has started in all three countries – with the fastest pace in Latvia."

[7] Žolts Darvašs: ".. it has not yet brought many new job.s"

[8] Žolts Darvašs: "Iceland experienced the largest net emigration [..] even though official data on migration may not be reliable." 

[9] Žolts Darvašs: ".. poverty was already high in Latvia and has increased, while Iceland was not impacted in this regard, and in Ireland a gradual improvement up to 2009."

[10] Žolts Darvašs: ".. somewhat.."

[11] Žolts Darvašs: "Latvia would have likely been better off with devaluation." 

APA: Krasnopjorovs, O. (2019, 20. nov.). Trīs valstu stāsts – atlabšana pēc finanšu krīzes. Komentārs. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/628
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Trīs valstu stāsts – atlabšana pēc finanšu krīzes. Komentārs" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 20.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/628>.

Komentāri ( 2 )

  • KasTasIr

    09.01.2012 11:40

    "2.Algu samazinājums privātajā sektorā nenotika, nepanākot iekšējo korekciju.
    Tomēr visaptverošs algu samazinājums var neatspoguļoties vidējā algā, jo krīzes dēļ darbu zaudēja galvenokārt zemo algu saņēmēji. Latvijā notika ievērojams un visaptverošs algu samazinājums (ne tikai sabiedriskajā, bet arī privātajā sektorā), kas kopā ar darba ražīguma pieaugumu ļāva Latvijai atjaunot konkurētspēju un sasniegt rekordaugstus eksporta rādītājus."

    Kāpēc Jūs runājat par algu samazinājumu, ja patiesībā runa ir par darba zaudēšanu?? Jeb jums šīs divas lietas ir identiskas?

    "Bet vai tad IKP kritums krīzes laikā ir atkarīgs tikai no krīzes laikā īstenotās politikas (kā to analizē Ž. Darvašs)? Man ir aizdomas, ka nekāda politika nepalīdzētu izvairīties no situācijas "lielāks uzplakumus – dziļāka krīze"."
    Šo vietu retorikas mirkli nesapratu - bet vai tad tā nav, ka konkrēti politikas risinājumi to ietekmē (paturot prātā protams, ka tautsaimniecība ≠ finanses)

    "Turklāt, Ž. Darvašs piemin, ka visās trijās valstīs IKP līmenis krīzes laikā saruka līdz 2005. gada līmenim[3], tātad Latvijas IKP kritums krīzes laikā ir iepriekšējā, neilgtspējīgā ekonomikas buma sekas.""
    Nu re, šeit Jūs tomēr pieminat ilgstpējīgu ekonomiku, kuras esamība ir tieši atkarīga no rīcībpolitikas.

Up