Apstrādes rūpniecība – vai gatava eiro zonai?

Igors Kasjanovs
Igors Kasjanovs
Latvijas Bankas ekonomists
26.02.2013.

Nesen rakstīju par to, ka Latvijas tautsaimniecības struktūra pakāpeniski kļūst līdzīgāka eiro zonas vidējai struktūrai. Struktūru homogenitāte ir viens no galvenajiem R. Mandela (Robert Mundell) optimālās valūtas telpas teorijas aspektiem. Proti, viens no faktoriem, lai tautsaimniecība varētu veiksmīgi darboties vienotā valūtas telpā, ir tās homogenitāte ar pārējo valūtas telpas tautsaimniecību ekonomisko struktūru. Iepriekšējā blogā apskatījām kā Latvijas strukturālā konverģence notiek nozaru griezumā. Tomēr šādai pieejai ir savs mīnuss – tiek salīdzināta visa tautsaimniecības struktūra, t.i. tiek ņemtas vērā tās nozares, kas tiešā veidā nepiedalās starptautiskajā tirdzniecībā. Tātad būtībā šo nozaru īpatsvaru salīdzināšana nedod nekādu papildus informāciju, bet vien samazina informācijas kvalitāti. Piemēram, izglītības, veselības pakalpojumu nozares, lai arī dod pienesumu eksportā, tomēr to devums uz kopējā fona ir niecīgs.

Šā iemesla dēļ man bija interesanti uzmest acis uz galveno, tā saucamo, tirgojamo (tradable) nozari – apstrādes rūpniecību, no vēl dziļāka skatupunkta. Proti, paskatīties cik ļoti Latvijas apstrādes rūpniecības nozares izlaide strukturāli konverģē attiecībā pret eiro zonas vidējo apstrādes rūpniecības izlaidi.

Galvenā problēma šāda veida salīdzinājumam ir datu trūkums. Salīdzinoši nesen ES dalībvalstis ir pārgājušas no NACE 1.1. redakcijas uz 2.0 redakciju, kas rada būtiskas problēmas ekonomiskajā analīzē. Daudzām valstīm laika rindas ir aprautas, daudzām aizkavējas jaunāko datu publicēšana, dažām trūkst datu atsevišķās apakšnozarēs (pārsvarā konfidencialitātes nosacījumu dēļ monopolnozarēs) u.c. problēmas. Uzmanīgi kombinējot datus no Centrālās statistikas pārvaldes un Eurostat var izveidot apstrādes rūpniecības strukturālās konverģences novērtējumu Latvijai un eiro zonai 2008. – 2011. gadiem. Tie ir tikai četri gadi, tomēr sniedz zināmu informāciju par to, vai Latvijas apstrādes rūpniecība dodas eiro zonas virzienā pēc-krīzes periodā. Eiro zonu šajā gadījumā pārstāv 13 valstis no 17. Iztrūkst Vācija, Portugāle, Īrija un Malta – valstis, par kurām neizdevās iegūt savietojamus datus. Strukturālā konverģence tiek novērtēta izmantojot to pašu Krugmana indeksu[1] (jo mazāka tā vērtība, jo līdzīgāka tautsaimniecību struktūra), ko lietoju gan iepriekšējā blogā, gan manā un kolēģa A.Meļihova pētījumā par konverģences procesiem Latvijā un Eiropā.

1.attēls. Latvijas un eiro zonas apstrādes rūpniecības Krugmana indekss, punktos

Latvijas un eiro zonas apstrādes rūpniecības Krugmana indekss, punktos 

Kā redzams no 1. attēla – Latvijas apstrādes rūpniecība strukturālā izteiksmē nav būtiski konverģējusi, bet nav arī diverģējusi. Krugmana indeksa vērtība (stabiņi) ir salīdzinoši stabila. Tomēr acīs metas tumši zaļai segments, kas ir kokrūpniecība. Acīmredzams ir tas, ka pieaug Latvijas un eiro zonas kokapstrādes īpatsvaru starpība, ko nosaka Latvijas kokapstrādes īpatsvara straujš pieaugums. Kā jau zinām, tieši kokapstrāde ir viena no apakšnozarēm, kas pēc-krīzes periodā virzīja Latvijas apstrādes rūpniecības atkopšanos. Tomēr jāņem vērā arī apstāklis, ka Latvijā ir dabiska priekšrocība attiecībā pret eiro zonas valstīm – Latvijā mežu vienkārši ir vairāk (izteiktu % no kopplatības). Tādējādi visticamāk šāda īpatsvaru starpība saglabāsies arī turpmāk. Šā iemesla dēļ ir interesanti paraudzīties uz to pašu aprēķinu, izslēdzot kokapstrādes apakšnozari. Tādā gadījumā iegūtā bilde ir savādāka. Kā redzams Krugmana indeksa vērtība ir sarūkoša, kas liecina par apstrādes rūpniecības strukturālās konverģences procesu – tātad Latvijas apstrādes rūpniecības izlaide pamazām kļūst līdzīgāka eiro zonas vidējai struktūrai. Tas noteikti ir pozitīvi vērtējams apstāklis – iekļaujoties eiro zonā, Latvijas apstrādes rūpniecība būs mazāk pakļauta asimetrisko šoku ietekmei. 

2.attēls. Latvijas un eiro zonas apstrādes rūpniecības Krugmana indekss, punktos (neņemot vērā kokapstrādi)

Latvijas un eiro zonas apstrādes rūpniecības Krugmana indekss, punktos (neņemot vērā kokapstrādi) 

Kas veido strukturālās atšķirības, ja neņem vērā kokapstrādi? No 2.attēla redzams, ka lielāko atšķirību joprojām veido pārtikas rūpniecība, kuras īpatsvars Latvijā ir būtiski augstāks. Tas ir vērtējams, kā negatīvs fakts, jo pārtikas rūpniecība pēc būtības ir ar mazu pievienoto vērtību. Augsts pārtikas rūpniecības īpatsvars tautsaimniecības struktūrā parasti norāda uz to, ka pārējā apstrādes rūpniecība valstī ir vāji attīstīta.

Nākamā apakšnozare, kas veido būtisku atšķirību ir naftas produktu ražošana. Skaidrs, ka vismaz tuvākajā laikā Latvijā netiks uzsākta naftas produktu ražošana (nejaukt ar ieguvi), tādējādi visticamāk arī šajā gadījumā šī atšķirība saglabāsies augsta (ja izslēgt no aprēķina arī naftas produktus, tad Krugamana indeksa dinamika ir vēl vairāk lejupvērsta, jo pēdējos gados pakāpeniski pieaug naftas produktu īpatsvars eiro zonas apstrādes rūpniecības izlaidē). Vēl Krugmana indeksa vērtību veido ķīmiskā, transportlīdzekļu un iekārtu rūpniecība. Tieši šīs trīs apakšnozares ir tās, kuru eiro zonas valstu apstrādes rūpniecības izlaides īpatsvari ir ievērojami augstāki. 

Rezumējot varētu teikt, ka Latvijas apstrādes rūpniecība pakāpeniski strukturālā izteiksmē konverģē pret eiro zonas vidējo rādītāju, tomēr skaidrs, ka kokapstrādē Latvijai ir dabiskas priekšrocības, kas nozīmē, ka arī turpmāk lielāko devumu Krugmana indeksā veidos tieši kokapstrāde. Tādējādi varam teikt, ka, iestājoties eiro zonā, būtiskākie asimetriskie šoki, kas var ietekmēt Latvijas tautsaimniecību, ir saistīti ar kokmateriālu pieprasījumu-piedāvājumu. Savukārt, ja izslēdz kokmateriālus no aprēķina, tad redzams tas, ka Latvijas apstrādes rūpniecības strukturālās konverģences process notiek, tomēr diemžēl lielākās atšķirības saglabājas tieši augsti tehnoloģiskajā galā, jeb apakšnozarēs ar augstāku pievienoto vērtību ­– transportlīdzekļu, elektronisko un elektrisko iekārtu, kā arī mehānisko iekārtu ražošanā. Lielāka strukturālā konverģence tieši augsti tehnoloģiskajā galā ļautu ne tikai mazināt asimetrisko šoku negatīvo ietekmi, bet arī palielināt tautsaimniecības ienākumus. Ne velti ekonomikas ministrijas izstrādātā industriālā politika par mērķi ir izvirzījusi pakāpenisku apstrādes rūpniecības pārveidi ar mērķi panākt pievienotās vērtības īpatsvara pieaugumu izlaidē.


[1] Meļihovs, A., Kasjanovs, I. (2011, 23. dec.). Konverģences procesi Eiropā un Latvijā. Ņemts no http://makroekonomika.lv/node/4543

Atsauksmes

Tātad nav gatava.

Interesanti būtu redzēt LV indeksu salīdzinājumu ar eiro zonas dalībvalstu indeksiem jeb cik homogēna ir pašreizējā eiro zona un vai LV būtiski izceltos uz pārējo fona.

Taču individuāla monetārā politika, šķiet, nav sargājusi ekonomikas no pēdējās finanšu krīzes un tādēļ mums varbūt labāk koncentrēties uz makro-piesardzīgu nevis monetāro politiku.

Paldies par komentāru un viedokli.

Ja tā vispārīgi skatāmies, tad jā - apstrādes rūpniecība no strukturālā viedokļa vēl ir patālu no eiro zonas apstrādes rūpniecības struktūras. Taču kā jau minat, arī eiro zonas iekšienē šī homogenitāte nav augstā līmenī (par to rakstīšu nākamajā blogā).

Tomēr ir divi aspekti, ko vēlos izcelt:
1) Dinamika ir iepriecinoša. Šodien paraudzījos uz LV 2012.gada datiem - sarūk pārtikas rūpniecības un kokrūpniecības īpatsvars, bet pieaug elektrisko iekārtu, mehānismu, kā arī datoru, elektronisko un optisko iekārtu īpatsvars apstrādes rūpniecības izlaides struktūrā (augstāka pievienotā vērtība). Diemžēl pagaidām nav pārējo valstu datu, lai varētu veikt indeksa aprēķinu, bet uzlabojums būs visai būtisks.
2) Lai arī R.Mandela teorija paredz homogenitāti, nav īsti definēts cik izteiktai jābūt homogenitātei. Un skaidrs ir tas, ka absolūta rūpniecības homogenitāte eiro zonas ietvaros nekad nepastāvēs - vienmēr pastāvēs klimatiskie, ģeoloģiskie, ģeogrāfiskie un citi dabisko priekšrocību faktori, kas noteiks apstrādes rūpniecības izlaides struktūru atsevišķās dalībvalstīs. Piemēram, dienvidu valstīs vienmēr būs priekšrocība pārtikas rūpniecībā izejvielu tuvuma, kvalitātes un pieejamības dēļ.

Diez cik gatavas un cik reizes gatavākas par Latviju saskaņā ar Krugmana indeksu ir Spānija, Itālija un Francija? Vai LB ekonomisti joprojām nav pamanījuši, ka pat tik varenai un industrializētai valstij kā Francijai, vienota monetārā un saskaņota fiskālā politika kļūst aizvien dārgāka un grūti panesamāka? Vai jābūt dižam ekonometristam, lai saprastu, ka Latvijai šāda kopīga politika ir vēl mazāk piemērota?
Turklāt attīstības ceļa izvēlei Krugmana un Mundela teorijas nav vairāk noderīgas, kā skatīšanās atpakaļskata spoguļos.
Visbeidzot, cik gan būtiska mūsu tautsaimniecībai reāli varētu būt homogenitāte ņemot vērā tās izmēru un nišu orientāciju?
LB īstermiņa svārstību pētnieku neatlaidība ar jebkādām (nepārbaudāmu) datu manipulācijām mēģināt pamatot atteikšanos no tās pamatuzdevuma atgādina māniju. Iesaku padomāt cik drīz var pienākt tā rītdiena, kad par tiem 8 miljardiem, 700 miljoniem, apdrošināšanas polisēm par „nieka” 199 miljoniem, dzeltenajām laiviņām, sēdēšanu pie viena galda un pārējo eiro propagandu nāksies kaunēties, labākajā gadījumā.

Paldies par komentāru.

Kā jau teicu iepriekšējā komentārā - nākamajā blogā centīšos apskatīties arī to, cik homogēnas ir valstu apstrādes rūpniecības struktūras eiro zonas iekšienē (līdzīga analīze par tautsaimniecību homogenitāti ir atradama manā un A.Meļihova pētījumā par strukturālo konverģenci).

Nevaru īsti runāt LB ekonomistu vārdā - savā blogā aizstāvu tikai savu personīgo viedokli. Tomēr jā, neapšaubāmi pēdējā laika Francijas reālās ekonomikas un konjunktūras dati norāda uz problēmām. Es, godīgi sakot, neesmu padziļināti pētījis tieši Francijas konkurētspējas aspketus, bet šķiet, ka ir vispārzināmas lietas. Pirmkārt, darba tirgus neelastīgums. N-tās arodbiedrības, strikta darba ņēmēju aizsardzība (kas nav slikti, bet ir jābūt robežām), neelastīgi darba tirgus mehānismi. Tas nav ļāvis Francijai pietiekami elastīgi reaģēt uz globālās ekonomiskās konjunktūras pārmaiņām. Otrkārt, Francija ir cieši "sasieta" ar Spānijas un Itālijas tautsaimniecībām, kuras šobrīd piedzīvo krīzes. Vai krīzes izraisīja nepareiza monetārā politika? Šaubos - tāpēc to sauc par parādsaistību krīzi, valstis vienkārši nav spējušas realizēt adekvātu fiskālo politiku.

Par homogenitāti: skat. iepriekšējā komentāra 2) punktu. Absolūta homogenitāte nav panākama un nav arī nepieciešama.

Skaitļi 8 miljardi, 700 miljoni un dzeltenās laiviņas man diemžēl neko neizsaka. Pieņemu, ka Jums zināms, kas vairāk nekā man. Ja velkat uz diskusiju par vai pret eiro, tad šajā blogā vien norādu uz to, vai apstrādes rūpniecība ir gatava plānotajai eiro ieviešanai un kuras ir tās nozares, kas varētu saskarties ar asimetriskiem šokiem. Nemēģinu pierādīt vajag vai nevajag eiro...

Viena mēneša svārstība neliecina par nopietnām problēmām nozarē. Arī 2012.gada februārī, aprīlī un septembrī bija līdzīgi saražotā apjoma kritumi. Arī šā brīža konjunktūras rādītāji nozarē uz būtiskām problēmām nenorāda. Skairds, ka šogad nzoare augs lēnāk, tomēr izaugsme saglabāsies.

Starp citu, Telegraph.co.uk ir interesanti lasīt, bet vietējā analīze ir operatīvāka un plašāka:
http://www.makroekonomika.lv/lai-gan-apstrades-rupnieciba-gadu-iesak-ar-...

Pievienot jaunu atsauksmi

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
Nolūkā veidot lietišķu un konstruktīvu diskusiju par makroekonomikas jautājumiem:
  • atsauksmju autorus aicinām reģistrēties;
  • nereģistrētu lietotāju atsauksmes pirms to publicēšanas caurskata un apstiprina vietnes redaktors;
  • nepublicējam vai dzēšam atsauksmes, kas nav saistītas ar publicētajā materiālā aplūkotajiem jautājumiem, aizskar cilvēka godu un cieņu, satur rasu un nāciju naidu veicinošus elementus, satur rupjības, neievēro morāles un pieklājības normas un kuru autori slēpjas aiz cita cilvēka vārda.