Apstrādes rūpniecība – vai gatava eiro zonai?

Nesen rakstīju par to, ka Latvijas tautsaimniecības struktūra pakāpeniski kļūst līdzīgāka eiro zonas vidējai struktūrai. Struktūru homogenitāte ir viens no galvenajiem R. Mandela (Robert Mundell) optimālās valūtas telpas teorijas aspektiem. Proti, viens no faktoriem, lai tautsaimniecība varētu veiksmīgi darboties vienotā valūtas telpā, ir tās homogenitāte ar pārējo valūtas telpas tautsaimniecību ekonomisko struktūru. Iepriekšējā blogā apskatījām kā Latvijas strukturālā konverģence notiek nozaru griezumā. Tomēr šādai pieejai ir savs mīnuss – tiek salīdzināta visa tautsaimniecības struktūra, t.i. tiek ņemtas vērā tās nozares, kas tiešā veidā nepiedalās starptautiskajā tirdzniecībā. Tātad būtībā šo nozaru īpatsvaru salīdzināšana nedod nekādu papildus informāciju, bet vien samazina informācijas kvalitāti. Piemēram, izglītības, veselības pakalpojumu nozares, lai arī dod pienesumu eksportā, tomēr to devums uz kopējā fona ir niecīgs.

Šā iemesla dēļ man bija interesanti uzmest acis uz galveno, tā saucamo, tirgojamo (tradable) nozari – apstrādes rūpniecību, no vēl dziļāka skatupunkta. Proti, paskatīties cik ļoti Latvijas apstrādes rūpniecības nozares izlaide strukturāli konverģē attiecībā pret eiro zonas vidējo apstrādes rūpniecības izlaidi.

Galvenā problēma šāda veida salīdzinājumam ir datu trūkums. Salīdzinoši nesen ES dalībvalstis ir pārgājušas no NACE 1.1. redakcijas uz 2.0 redakciju, kas rada būtiskas problēmas ekonomiskajā analīzē. Daudzām valstīm laika rindas ir aprautas, daudzām aizkavējas jaunāko datu publicēšana, dažām trūkst datu atsevišķās apakšnozarēs (pārsvarā konfidencialitātes nosacījumu dēļ monopolnozarēs) u.c. problēmas. Uzmanīgi kombinējot datus no Centrālās statistikas pārvaldes un Eurostat var izveidot apstrādes rūpniecības strukturālās konverģences novērtējumu Latvijai un eiro zonai 2008. – 2011. gadiem. Tie ir tikai četri gadi, tomēr sniedz zināmu informāciju par to, vai Latvijas apstrādes rūpniecība dodas eiro zonas virzienā pēc-krīzes periodā. Eiro zonu šajā gadījumā pārstāv 13 valstis no 17. Iztrūkst Vācija, Portugāle, Īrija un Malta – valstis, par kurām neizdevās iegūt savietojamus datus. Strukturālā konverģence tiek novērtēta izmantojot to pašu Krugmana indeksu[1] (jo mazāka tā vērtība, jo līdzīgāka tautsaimniecību struktūra), ko lietoju gan iepriekšējā blogā, gan manā un kolēģa A.Meļihova pētījumā par konverģences procesiem Latvijā un Eiropā.

1.attēls. Latvijas un eiro zonas apstrādes rūpniecības Krugmana indekss, punktos

Kā redzams no 1. attēla – Latvijas apstrādes rūpniecība strukturālā izteiksmē nav būtiski konverģējusi, bet nav arī diverģējusi. Krugmana indeksa vērtība (stabiņi) ir salīdzinoši stabila. Tomēr acīs metas tumši zaļai segments, kas ir kokrūpniecība. Acīmredzams ir tas, ka pieaug Latvijas un eiro zonas kokapstrādes īpatsvaru starpība, ko nosaka Latvijas kokapstrādes īpatsvara straujš pieaugums. Kā jau zinām, tieši kokapstrāde ir viena no apakšnozarēm, kas pēc-krīzes periodā virzīja Latvijas apstrādes rūpniecības atkopšanos. Tomēr jāņem vērā arī apstāklis, ka Latvijā ir dabiska priekšrocība attiecībā pret eiro zonas valstīm – Latvijā mežu vienkārši ir vairāk (izteiktu % no kopplatības). Tādējādi visticamāk šāda īpatsvaru starpība saglabāsies arī turpmāk. Šā iemesla dēļ ir interesanti paraudzīties uz to pašu aprēķinu, izslēdzot kokapstrādes apakšnozari. Tādā gadījumā iegūtā bilde ir savādāka. Kā redzams Krugmana indeksa vērtība ir sarūkoša, kas liecina par apstrādes rūpniecības strukturālās konverģences procesu – tātad Latvijas apstrādes rūpniecības izlaide pamazām kļūst līdzīgāka eiro zonas vidējai struktūrai. Tas noteikti ir pozitīvi vērtējams apstāklis – iekļaujoties eiro zonā, Latvijas apstrādes rūpniecība būs mazāk pakļauta asimetrisko šoku ietekmei. 

2.attēls. Latvijas un eiro zonas apstrādes rūpniecības Krugmana indekss, punktos (neņemot vērā kokapstrādi)

Kas veido strukturālās atšķirības, ja neņem vērā kokapstrādi? No 2.attēla redzams, ka lielāko atšķirību joprojām veido pārtikas rūpniecība, kuras īpatsvars Latvijā ir būtiski augstāks. Tas ir vērtējams, kā negatīvs fakts, jo pārtikas rūpniecība pēc būtības ir ar mazu pievienoto vērtību. Augsts pārtikas rūpniecības īpatsvars tautsaimniecības struktūrā parasti norāda uz to, ka pārējā apstrādes rūpniecība valstī ir vāji attīstīta.

Nākamā apakšnozare, kas veido būtisku atšķirību ir naftas produktu ražošana. Skaidrs, ka vismaz tuvākajā laikā Latvijā netiks uzsākta naftas produktu ražošana (nejaukt ar ieguvi), tādējādi visticamāk arī šajā gadījumā šī atšķirība saglabāsies augsta (ja izslēgt no aprēķina arī naftas produktus, tad Krugamana indeksa dinamika ir vēl vairāk lejupvērsta, jo pēdējos gados pakāpeniski pieaug naftas produktu īpatsvars eiro zonas apstrādes rūpniecības izlaidē). Vēl Krugmana indeksa vērtību veido ķīmiskā, transportlīdzekļu un iekārtu rūpniecība. Tieši šīs trīs apakšnozares ir tās, kuru eiro zonas valstu apstrādes rūpniecības izlaides īpatsvari ir ievērojami augstāki. 

Rezumējot varētu teikt, ka Latvijas apstrādes rūpniecība pakāpeniski strukturālā izteiksmē konverģē pret eiro zonas vidējo rādītāju, tomēr skaidrs, ka kokapstrādē Latvijai ir dabiskas priekšrocības, kas nozīmē, ka arī turpmāk lielāko devumu Krugmana indeksā veidos tieši kokapstrāde. Tādējādi varam teikt, ka, iestājoties eiro zonā, būtiskākie asimetriskie šoki, kas var ietekmēt Latvijas tautsaimniecību, ir saistīti ar kokmateriālu pieprasījumu-piedāvājumu. Savukārt, ja izslēdz kokmateriālus no aprēķina, tad redzams tas, ka Latvijas apstrādes rūpniecības strukturālās konverģences process notiek, tomēr diemžēl lielākās atšķirības saglabājas tieši augsti tehnoloģiskajā galā, jeb apakšnozarēs ar augstāku pievienoto vērtību ­– transportlīdzekļu, elektronisko un elektrisko iekārtu, kā arī mehānisko iekārtu ražošanā. Lielāka strukturālā konverģence tieši augsti tehnoloģiskajā galā ļautu ne tikai mazināt asimetrisko šoku negatīvo ietekmi, bet arī palielināt tautsaimniecības ienākumus. Ne velti ekonomikas ministrijas izstrādātā industriālā politika par mērķi ir izvirzījusi pakāpenisku apstrādes rūpniecības pārveidi ar mērķi panākt pievienotās vērtības īpatsvara pieaugumu izlaidē.