Tautsaimnieciskām problēmām nav monetāra risinājuma. Iespējams ,bet tikai tad ,ja uz monetāro politiku skatās šauri "frīdmeniski". svarīgākais ir redzēt kurā pusē "spēlē" šī teorija , pieprasījuma vai piedāvājuma ! Manā izpratnē monetārā politika "spēlē" uzņēmēju pusē ,neokeinsisms ,kā idejas šobrīd ieņem aizvien redzamāku vietu valdību pielietoto instrumentu klāstā , "spēle" pieprasījuma pusē. Runa tātad par instrumentu pielietojumu pieprasījuma stimulēšanai. Un šāda pozīcija prasa citu banku politikas formulējumu un reālo pielietojumu. Tautsaimnieciskās struktūras izmaiņu konteksts ir daudzslāņains un daudzpakāpjains. Pieprasījuma stimulēšana faktiski ir darba samaksas palielināsana maksimāli plašai patērētāju masai , kredīti un līzings ražotājiem . Vienlaikus tā ir iekšējā tirgus mēroga problēma un eksportpreču konkurētspējas jautājums. statistika rāda ,ka darba algas īpatsvars gada IKP masā ASV ir aptuveni 32,8% ,un ,ja Vācijā ,Francijā ,UK tas arī svārstās 32-33% robežās ,tad ES-28 vidēji tas ir 26,3% ,bet Latvijā 25,3 % . Stundas apmaksu starpības ir kolosālas . Latvijas 7,1 eiro /st ,pret 41,6 e/st Zviedrijā ,33,5 e/st Somijā ,51,8 e/st Norvēģijā . Te arī atbilde iekšējā tirgus mērījumiem . Un jautājums struktūrpārkārtojumu plānotājiem . Kas galu galā ir pārkārtojams un maināms. Ko Latvija var paveikt pati un kādās starptautisko vērtību ķēdēs mums būtu nekavējoties jāiekļaujas.