Ceļā uz Latvijas ekonomikas un eksporta strukturālo transformāciju

Augstākās sarežģītības preces šobrīd īpaši koncentrētas elektronikas, ķīmijas un farmācijas, mašīnbūves un transportlīdzekļu produktu grupās. To ražošanai nepieciešamas modernas tehnoloģijas, atbilstoša izglītība, investīcijas veicinošas institūcijas. Valstīm, kas specializējas šo komplicēto preču ražošanā un eksportā, piemēram, Vācijai, Šveicei, Japānai, parasti raksturīga augsta produktivitāte un augstas algas. Ne mazāk svarīga ir vērtīgu pakalpojumu sniegšana un eksports – sākot ar izglītību, veselības aprūpi vai transportu un beidzot ar mārketingu, mākslīgā intelekta modeļiem vai kiberdrošības programmatūru. Pakalpojumi arvien vairāk maina gan mūsu dzīves, gan arī preču ražošanu – bez tiem rūpniecība nemaz nevar kļūt sarežģītāka [2].

Savukārt visvienkāršākie produkti visbiežāk novēroti izejvielu, lauksaimniecības un pārtikas, koksnes apstrādes un tekstila produktu grupās. Valstīm, kas specializējas vienkāršo produktu ražošanā un eksportā, pieamēram, Kambodžai, Bangladešai vai Šrilankai, visām ir zema produktivitāte un zems algu līmenis. Tās specializējas vienkāršajos produktos nevis tāpēc, ka tām būtu plašas lauksaimniecības platības vai visefektīvākās šūšanas rūpnīcas pasaulē, bet gan tāpēc, ka trūkst zināšanu, tehnoloģiju vai investīciju, lai ražotu vērtīgākus produktus [3]. Tādējādi ekonomikas transformācija ir mācīšanās, kā ražot un eksportēt produktus ar augstu pievienoto vērtību.

"Eksports ir labi, imports ir slikti" – novecojis priekšstats

Jebkuras valsts resursi (cilvēki, darba iekārtas, zeme) ir ierobežoti. Lai arī Vācija noteikti prot šūt zeķes ne sliktāk kā Bangladeša, Vācijai izdevīgāk ir nevis "ražot visu", bet gan specializēties sarežģītu (dārgu) preču ražošanā (kā lidmašīnas) un importēt vienkāršas (lētas) preces. Pilnīgas specializācijas gan nebūs nekad – diversifikācijas un drošības apsvērumu dēļ. Piemēram, kādā brīdī lidmašīnas var nebūt pieprasītas, jo visi pārvietosies ar dzelzceļu vai kā pandēmijā sēdēs mājās – tad var palikt bez naudas zeķu importam.

Dzīves līmeņa atšķirība starp Vāciju un Bangladešu noteikti nav starptautiskās tirdzniecības jeb globalizācijas rezultāts. Starpvalstu ienākumu atšķirības atspoguļo produktivitātes atšķirības, kas pastāvētu arī bez starptautiskās tirdzniecības, –  atšķiras valstu spējas ražot vērtīgus produktus. Dalība starptautiskajā tirdzniecībā ir izdevīga gan Vācijai, gan Bangladešai [4].

Vienīgais ceļš, kā Latvija var kļūt bagāta (ienākumu līmeņa ziņā vismaz panākt Lietuvu un Igauniju), – prast ražot vērtīgus produktus (sarežģītus, unikālus produktus, kādi vien ir pieprasīti globālajā tirgū) un eksportēt tos. Tā kā mūsdienās sarežģīti produkti reti pilnībā tiek radīti vienā valstī (no izejvielu piegādēm līdz ražošanai, iepakojumam un mārketingam), reālajā pasaulē panākumu atslēga ir aktīva dalība vērtīgu produktu piegāžu ķēdēs. Piemēram, Slovēnija eksportē zāles, kas ražotas, izmantojot arī importētas izejvielas un ražošanas iekārtas. Tāpat arī Slovākija eksportē automobiļus, kas ražoti no importētām daļām.

Kurš nosaka produkta vērtību?

Kāpēc tieši elektronika, ķīmija, mašīnbūve un transportlīdzekļu ražošana kļuva par attīstīto valstu ekonomisko panākumu atslēgu? Kāpēc valsts attīstību mūsdienās nevar balstīt, piemēram, tikai uz lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošanu, pat ja ir pārliecība par stabilu pieprasījumu (ēst cilvēkiem vajadzēs vienmēr) un to ražošana valstij labi padodas?

Fakts, ka dimanti (bez kuriem var mierīgi iztikt) ir dārgāki par ūdeni (bez kura pasaule nevarētu izdzīvot ne dienu), ir viens no aizraujošākajiem ekonomikas paradoksiem. Šī paradoksa atslēga slēpjas faktā, ka ūdens pasaulē kopumā ir pieejams lielā daudzumā, savukārt dimantu piedāvājums ir ļoti ierobežots [5]. Tāds pats princips ir atalgojuma atšķirību pamatā – augstāku algu saņem nevis sabiedrības vērtīgāko profesiju pārstāvji, bet unikālu prasmju īpašnieki. Piemēram, pat ja saldējuma pārdevēji vasarā sabiedrībai ir ļoti vērtīga profesija, pārdot saldējumu māk daudzi, tāpēc saldējuma pārdevēja atalgojums ir niecīga daļa no, piemēram, NBA basketbolista Kristapa Porziņģa ienākumiem. Ar produktu ražošanu ir tāpat – kaut arī maize ir pirmās nepieciešamības prece, un pasaule bez maizes iztikt nevar, cept maizi māk visās pasaules malās, tāpēc ar specializāciju maizes cepšanā ekonomikas uzrāvienu nepanākt.

Tomēr tas, ka mūsdienās ekonomisko panākumu atslēga ir sarežģītu produktu (piemēram, mikročipu) ražošana, nenozīmē, ka visām valstīm ir jāražo tikai un vienīgi mikročipi. Tieši tāpat kā basketbola zvaigznei laimīgai dzīvei bez bumbas mešanas jāmāk darīt visdažādākās sadzīves lietas, tāpat arī jebkurai valstij jāprot ražot pirmās nepieciešamības (piemēram, pārtikas) produktus. Tomēr valsts nevar panākt augstu dzīves līmeni vien ar maizes un tamlīdzīgu vienkāršu produktu ražošanu, kurus ražot prot arī pārējie.

Tieši šādi jāsaprot Latvijas ekonomikas strukturālās transformācijas ideja. Mums nevis jāver ciet pārtikas rūpniecība vai kokapstrāde (jo, redz, šīm nozarēm vidēji ir "zema pievienotā vērtība"), bet ir jāprot no lauksaimniecības izejvielām un koksnes ražot arī augstas pievienotās vērtības produktus, kas pieprasīti globālā tirgū [6]. Ja tas izdodas, dabas resursus izmantojam maksimāli efektīvi. Ja tas neizdodas, jāsaprot, kāpēc neizdodas un kas jādara, lai izdotos nākotnē.

Turklāt attīstīta lauksaimniecība nemaz nav pretrunā ar attīstītu elektroniku, ķīmiju vai mašīnbūvi. Piemēram, pasaules lielākais graudaugu eksportētājs ir ASV, bet lielākā zivju eksportētāja ir Norvēģija; tomēr šie produkti ir visai neliela daļa no ASV un Norvēģijas kopējā eksporta.

Latvija eksportē vienkāršākus produktus nekā ES kaimiņvalstis

Latvijas eksporta konkurētspēju vērts salīdzināt ar mūsu tuvākajiem Eiropas Savienības (ES) kaimiņiem – gan ģeogrāfiski, gan arī pēc attīstības līmeņa. Tie ir Lietuva, Igaunija, Polija, Čehija, Ungārija, Rumānija, Slovākija un Slovēnija. Visās šajās valstīs ienākumu līmenis (iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes) ir 75–91 % no ES vidējā līmeņa. Šīs ienākumu līmenis atbilst tam, ko Latvija (ap 70 % no ES vidējā ienākumu līmeņa) reāli var sasniegt tuvāko 10-20 gadu laikā. Turpmāk tekstā šo deviņu valstu grupa tiks apzīmēta kā ES9.

Pasaules preču eksporta sarežģītības reitingā Latvija atrodas 39. vietā, atpaliekot no Igaunijas, Lietuvas (attiecīgi 28. un 30. vieta) un citām ES9 valstīm. Pēdējo vietu šajā valstu grupā Latvija ieņem kopš 2012. gada (1. attēls). Kopš pievienošanās ES Lietuvas pozīcija reitingā uzlabojās par 16 vietām, Igaunijas – par 6 vietām; tikmēr Latvijas pozīcija pasliktinājās par 2 vietām. Latvijas zemāks līmenis un lēnāks progress norāda uz ekonomikas un eksporta strukturālās transformācijas lielāku potenciālu nākotnē. 

Sarežģītus produktus ražojam un eksportējam par maz 

Ķīmija, farmācija, mašīnbūve, transportlīdzekļi un elektronika ir viena trešdaļa no Latvijas bruto eksporta – vismazāk ES9 valstu grupā (2. attēls). Eksporta struktūra diezgan precīzi raksturo valsts ekonomikas un nodarbinātības struktūru. Ar sarežģītu produktu ražošanu Latvijā nodarbojas samērā maz cilvēku. Savukārt daudz cilvēku strādā nozarēs, kurām raksturīga zema produktivitāte, – pārtikas rūpniecība, kokapstrāde un tekstils. Tas nodrošina Latvijai pirmo vietu ES dalībvalstu vidū pēc lauksaimniecības, pārtikas un kokapstrādes produktu īpatsvara eksportā (3. attēls). Tas ir par spīti faktam, ka meži Latvijā aizņem mazāku daļu no valsts sauszemes teritorijas nekā, piemēram, Igaunijā vai Slovēnijā.

Prasmes ražot sarežģītus produktus nav iedzimtas, tās ir attīstāmas laika gaitā. Piemēram, pirms 30 gadiem nevienai ES9 valstij nebija specializācijas mašīnbūves produktu un transportlīdzekļu eksportā; patlaban ES6 valstīs (ES9, atskaitot Baltiju) šo produktu daļa eksportā divreiz pārsniedz pasaules vidējo rādītāju (visvairāk – Slovākijā un Čehijā). No Baltijas valstīm Igaunija veiksmīgāk attīstīja specializāciju  elektronikā, Lietuva – ķīmijā. Tas ļāva kaimiņvalstīm straujāk audzēt augstas produktivitātes nozaru izlaidi un eksportu (4. attēls). 

Nākamajās Latvijas Bankas Ekspertu sarunās 9. septembrī vērtēsim, vai mēs protam no lauksaimniecības izejvielām un koksnes ražot augstas pievienotās vērtības produktus. Diskutēsim par to, kas līdz šim izdevies un nav izdevies Latvijas ceļā uz ekonomikas un eksporta strukturālo transformāciju. Un kas jādara – uzņēmumiem, pašvaldībām un valdībai –, lai audzētu Latvijas konkurētspēju sarežģītu preču grupu (ķīmija un farmācija, elektronika, mašīnbūve un transportlīdzekļi) un pakalpojumu eksportā. 
 

[1] Felipe J., Kumar U., Abdon A., Bacate M. (2012). Product complexity and economic development. Structural Change and Economic Dynamics. Vol.23, pp. 36-68.

[2] Pakalpojumu eksports literatūrā gan pētīts retāk, jo par to nav pieejami tik detalizēti dati kā par preču eksportu.

[3] Atvērtās ekonomikas (starptautiskās tirdzniecības) apstākļos katra valsts ražo nevis tos produktus kurus tai vajag, bet vērtīgākus produktus no tiem kurus tā prot ražot. Tāpēc ja valsts specializējas vienkāršo produktu ražošanā un eksportā - tas nozīmē, ka tā neprot ražot vērtīgākus produktus.

[4] Starptautiskās tirdzniecības modeļu (Rikardo, Hekšera-Olina u.c.) terminoloģijā runājot, starptautiskā tirdzniecība ļauj paplašināt valstu patēriņa iespējas pāri ražošanas iespējām. Starptautiskās tirdzniecības ieguvumi skaidri redzami arī empīriski – atvērtas valstis (ar lielāku eksporta un importa attiecību pret iekšzemes kopproduktu) pie citiem līdzīgiem faktoriem ir (a) bagātākas; (b) attīstās straujāk. Tomēr fakts, ka no starptautiskās tirdzniecības iegūst visas valstis, nebūt nenozīmē, ka no tās iegūst visas iedzīvotāju grupas, – starptautiskā tirdzniecība rada ienākumu pārdali katras valsts iekšienē (dažādi starptautiskās tirdzniecības modeļi uzsver dažādus ienākumu pārdales mehānismus).

[5] Mikroekonomikas terminos runājot, preces cenu nosaka marginālais (jeb papildu preces vienības) derīgums, nevis kopējais derīgums. Tāpēc citos apstākļos, piemēram, tuksnesī, pirmā ūdens glāze maksātu vairāk par dimantu.

[6] Lai arī tas nenozīmē sarežģīt produktus vien sarežģīšanas pēc.