Analizējot skolēnu sasniegumus centralizētajos eksāmenos, Latvijas Bankas speciālisti neaplūko vienu ļoti būtisku faktoru – skolu specializāciju, kas izpaužas mācību stundu skaitā konkrētos mācību priekšmetos. Piemēram, pat valsts ģimnāzijās, ko ir pieņemts aplūkot kā līdzvērtīgu skolu kopumu, mācību stundu skaits matemātikā vidusskolā atkarībā no programmas var būt no 4 (Balvu valsts ģimnāzijā, Jelgavas valsts ģimnāzijā) līdz 6 (2., 3. ģimnāzijā, Āgenskalna ģimnāzijā) stundām nedēļā. Atšķirība par 50%! Katrs, kam ir saskare ar izglītību, zina, ka laikam, kas tiek veltīts mācībām, ir milzīga nozīme: jo vairāk laika veltām kādam mācību priekšmetam, jo vairāk apgūstam. Un tur nav nekāda sakara ne ar skolas novietojumu, ne lielumu, ne skolotāju vecumu – 4 stundās fiziski nav iespējams apgūt to pašu, ko 6. Salīdzināt skolu, kurā matemātiku mācās 4 stundas nedēļā ar skolu, kurā to mācās 6 stundas nedēļā, ir kā salīdzināt profesionālu baletdejotāju ar automehāniķi, kas brīvajā laikā personības pilnveidošanai nodarbojas ar baletdejošanu. Katrs no viņiem ir brīnišķīgs cilvēks un sava aroda meistars, vienkārši automehāniķim baletdejošana nav pamatnodarbošanās. Ja viņi abi kārtotu vienu deju eksāmenu, rezultāti vienkārši nebūtu salīdzināmi.

Kad es uz šo faktu norādīju raksta autoram, viņš atbildēja, ka atšķirīgs stundu skaits mācību priekšmetos ir skolu kvalitātes jautājums. Lūk, šeit es nepiekrītu. Tas ir skolas mērķu jautājums. Latvijā ir tā duālā situācija, ka, no vienas puses, mēs pieprasām visiem vidusskolu beidzējiem obligāti kārtot noteiktus eksāmenus, tādā veidā pasakot, ka ir zināšanu un prasmju kopums, kas katram vidusskolas beidzējam ir nepieciešams. No otras puses, pastāv skolu specializācija – ir mākslu skolas, ir valodu skolas, ir profesionālās kompetences centri utt. – un mēs piekrītam, ka vidusskolā skolēns var pastiprināti darboties savu interešu jomā un mazāk laika veltīt citām jomām. Šo principu skolas realizē ar mācību programmām un no tām izrietošajiem mācību stundu skaita plānojumiem un sabiedrība to akceptē, izglītojot savu jaunāko paaudzi šajās dažādajās skolās. Tātad sabiedrība pati nav tikusi skaidrībā par saviem mērķiem – vai visu vidusskolu beidzējiem ir jāpārvalda centralizētajos eksāmenos ietvertās zināšanas un prasmes? vai arī, specializējoties noteiktās jomās, prasības centralizēto eksāmenu priekšmetos var samazināt?

Pētījumā nekontrolējot šo būtisko mainīgo – mācību stundu skaitu nedēļā centralizēto eksāmenu priekšmetos – pētījuma autori faktiski padara iegūtos secinājumus apšaubāmus. Tomēr būtiskākais zaudējums ir garām palaistā iespēja atklāt mācību stundu nedēļā saistību ar centralizēto eksāmenu rezultātiem (par ko es šeit tikai teoretizēju). Es pati esmu saskārusies ar vecākiem, kuri, diskutējot ar savu atvasi par vidusskolas izvēli, pat neaptver, ka no skolas izvēles ir atkarīgas skolēna izredzes iegūt labu vērtējumu centralizētajā eksāmenā vidusskolu beidzot (kas ietekmē viņa izredzes tālāk izvēlēties studiju programmu utt.). Sabiedrībā par to ir jārunā, un, veicot pētījumu par skolu kvalitāti, šāda diskusija būtu jāiniciē.